Troļļošana ziņu telpā un žurnālistu bezatbildība

Ikdienā troļļi dzīvo portālu komentāros. Vislabākais, ko darīt, ja kāds sāk troļļot — to ignorēt. Tomēr šoreiz troļļošana ir tikai iemesls. Uztrauc tas, ka, zinot vidējo aritmētisko interneta lietotāju, jau rītdien par to runās kā par neapstrīdamu patiesību.

Sākumā bija pilnīgi neticama ziņa par pēdējo Otrā Pasaules kara ieslodzīto, kas beidzot tika atbrīvots no Gulaga kā labās gribas žests no Krievijas puses. Līdz Latvijas tvitertelpai tas nonāca no it kā cienījama žurnālista Aivara Ozoliņa, kas savukārt, to paķēris no kolēģa Eerik-Niiles Kross.

Aivars Ozoliņš tviterī: «Last WW2 German Prisoner Released from Gulag. MT @EerikNKross This is how Russia celebrates the German victory».
Aivars Ozoliņš tviterī: «Last WW2 German Prisoner Released from Gulag. MT @EerikNKross This is how Russia celebrates the German victory».

Teorētiski Aivars Ozoliņš būtu vērtējams kā cilvēks, kas ikdienā kaut ko prātīgu un domājamu pasaka. Cerams, pats to arī izdomā. Kā nekā, žurnāla Ir un ex. laikraksta Diena žurnālists un komentētājs. Bet šoreiz viņš saviem astoņiem ar pusi tūkstošiem sekotāju tviterī padod pīli no portāla, kas par sevi raksta:

World News Daily Report is an American Jewish Zionist newspaper based in Tel Aviv and dedicated on covering biblical archeology news and other mysteries around the Globe. Our News Team is composed of award winning christian, muslim and jewish journalists, retired Mossad agents and veterans of the Israeli Armed Forces.

Jopcik, tad jau pašmāju KasJauns ar kārtējo feikziņu, piemēram, par Aishas braukšanu 10 gadus bez autovadītāja apliecības, ir pielīdzināms publikācijai Latvijas Vēstnesī. Atšķirībā no pamatdarba, liela daļa Latvijas žurnālistu sociālos medijus izmanto muļķībām, neapzinoties to, ka tviteros, feisbukos un draugos publicētais ietekmē, gan tos, kas publicēto lasa, gan arī pašus žurnālistus.

Troļļošana pati par sevi nav nekāds dižais grēks. Slikti ir to pārvērst par ticamu informāciju, izmantojot savu profesionālo stāvokli sabiedrībā un neliekoties par to pēc tam ne zinis.

Otrā daļa, kurai vajadzēja būt īsākai

Pirms pieciem gadiem Vecrīgā, blakus kafejnīcai Leningrad atradās pavisam mājīgs un jauks krodziņš Mi-6, kura saimnieks izbrauca ar moci caur Gobi tuksnesim, atrada līdzīgi domājošos un pievērsās musulmaņu ticībai. Krogs pārtapa pāris nedēļu laikā — pazuda alkohols, parādījās bārdainie onkuļi, dažādi austrumu ēdieni un dzērieni. Uzzinājusi par šādu interesantu gadījumu, Latvijas Avīzes žurnāliste Ināra Mūrniece rakstā «Mīlestība pret Allāhu, nevis demokrātiju» uztaisīja izvērstu interviju ar vienu no kroga darbiniekiem. Cita starpā, tur pavīdēja šāds dialogs:

– Vai terorists bin Ladens, kurš organizēja 11. septembri, pēc jūsu domām, arī būtu fikcija?
– Tas ir mans ticības brālis. Es viņu personīgi neesmu saticis. Viņš ir pret Rietumu imperiālismu un musulmaņu zemju paverdzināšanu. Nav gan pierādījumu lietām, ko viņam mēģina piešūt, viņš ir tikai aizdomās turamais.

Pārējo paši varat izlasīt. No tā, kas uz to brīdi bija zināms pasaulei par Osamu bin Ladenu, Renārs Ojers (Kosņikovskis) aka Umar AbuSafija Ojers intervijā nepateica neko pārspīlētu, tikai aizstāvēja savu reliģiju. Jebkura saruna ar, teiksim, Jaunās Paaudzes pārstāvjiem tad būtu vērtējama kā galējs ekstrēmisms katrā teikumā.

Par to visu varētu aizmirst, ja pāris dienas vēlāk neparādītos tālākais atgremojums pašmāju krievvalodīgajā presē «Брат Осамы бин Ладена открыл мусульманское кафе в Риге». Protams, pēc tādas publikācijas Drošības policijai neatlika nekas cits, kā doties pie Vecrīgas nama saimnieka un palūgt musulmaņus no telpām izraidīt un kafejnīcu slēgt.

Pofig par kafejnīcu, bet arī toreiz žurnālists notroļļoja, vienkārši pareizi sagrozot faktus. Un sabiedrība pavilkās.

1.—2. marts. Daugavpils

Ar cafe Leningrad un veselu atbalstītāju vagonu 1. martu sagaidīt devāmies uz Daugavpili, krogu Artilērijas pagrabi. Pasākums bija lielisks un noteikti tiks atkārtots. Tiem, kas nav bijuši jaunatklātajā iestādē, noteikti iesaku tikpat ļoti, kā doties uz Daugavpils cietokšņa restaurētajiem un jaunajiem brīnumiem.

Par vilciena vagonu, starp citu, nav melots. Iegādājāmies vienu vagonu no sastāva, lai netraucētu pārējos pasažierus un viss bariņš būtu kopā. Izrādās, ka Pasažieru vilciens biļešu tirdzniecībā nav paredzējis, ka kāds varētu nopirkt 40+ biļetes. Serviss tiek nodrošināts, pie kasēm pa vienai drukājot attiecīgo skaitu biļešu. Un ātrākais, kad var iegādāties biļetes ir 10 dienas pirms plānotā brauciena.

Vilciena Rīga – Daugavpils vagona tualetē vēl joprojām ir lāčpēdas. No nerūsējoša tērauda.
Vilciena Rīga – Daugavpils vagona tualetē vēl joprojām ir lāčpēdas. No nerūsējoša tērauda.

Tai pat laikā pilsētā gandrīz nekas nav mainījies kopš manas pēdējās vizītes.

Uz Daugavpils centra ēkām mijas dažāda rakstura grafitti darbi.
Uz Daugavpils centra ēkām mijas dažāda rakstura grafitti darbi.
Izkārtnes dizainu nav mainījušas kopš laika, kad Latvijā parādījās pirmās līmplēves.
Izkārtnes dizainu un saturu nav mainījušas kopš laika, kad Latvijā parādījās pirmās līmplēves.
Skatlogos rēgojas bērni – sniega cilvēki.
Skatlogos rēgojas bērni – sniega cilvēki.

Daugavpils jau sen nav pilsēta, kurā būtu kaut kādas problēmas ar latviešu valodu. Toties tagad pilsētā jau ir jau divi ķīniešu restorāni, kas varētu būt labāki pēc kvalitātes, bet ir ok uz paģirām. Dažos krogos vēl joprojām nezina par smēķēšanas aizliegumiem. Taksometra lietošana maksā ne vairāk par 7 € (par šo cenu mēs novizinājāmies gandrīz divas stundas). Autoostā nevajadzētu uzturēties ilgāk par dažām minūtēm, jo tur ir pilns ar mākslīgiem intelektiem (lasi — alkāniem).

Kad paliks siltāks, noteikti iesaku aizbraukt uz divām dienām un pavazāties. It īpaši ja būts nav sen vai arī vispār nav būts.

Svinu cafe Leningrad piecu gadu jubileju

Tobiš, nododam cafe Leningad piecgades plānu piecos gados. Neesam jau nekādi stahānovieši.

Kafejnīcas Leningad piecu gadu jubilejas plakāts.
Kafejnīcas Leningad piecu gadu jubilejas plakāts.

Ja jau pieci gadi, tad arī ballējamies piecas dienas.

Informācija tiem, kurus iedvesmoju ar apskatu par Jāņa Joņeva grāmatu «Jelgava 94» — grāmata tagad ir pieejama iegādei arī kafejnīcā.

Četras intervijas ar latviešu ziņu fotogrāfiem un Mārtiņa Beitiņa interviju vakari «Coffee and TV»

Vācietis Lukas Raps (Lukas Rapp) publicējis videointerviju ar četriem latviešu fotožurnālistiem: Ilmāru Znotiņu, Aivaru Liepiņu, Kristapu Kalnu un Ediju Pālenu. Kaut gan viņš pats to vērtē kā dokumentālu filmu, man šķiet, ka tas ir drīzāk četras jaukas intervijas.

Tai pat laikā bērnības draugs Mārtiņš Beitiņš cafe Leningrad telpās ir uzsācis jaunu projektu.

Lai iepazīstinātu plašāku auditoriju ar latviešu mūziķu radošo darbību un dotu iespēju arī pašiem mākslinieku daiļrades cienītājiem uzdot sevi interesējošos jautājumus, kafejnīcā Leningrad notiek publisko interviju vakari. Tos vada mūzikas žurnālists un mākslas projekta «Coffee and TV» radošās komandas pārstāvis Mārtiņš Beitiņš.

Areče arī LETA sagatavotais materiāls par šiem vakariem.

Coffee and TV intervijas (un vēl kaudzi visādu interesantu video par un ap Latvijas mūziku) skatieties Mārtiņa Beitiņa Youtube kanālā kā arī nāciet ciemos uz cafe Leningrad, lai paši uzdotu jautājumus.

7 lietas par mani (chainblogging)

Iepriekšējo reizi noslinkoju un biju viens no tiem ļaunajiem, kuru dēļ šis pašizdomātais termins chainblogging apstājās. Kristapa aktivitātes dēļ tomēr atļaušos to izdarīt. Aizsāka procesu šoreiz Natalie.

1. Kas ir pirmā lieta, ko tu iedomājies, kad piecelies no rīta?
Vajadzētu uzpīpēt.

2. Pirmā lieta, ko tu pamani pretējā dzimumā?
Stāja. Kārtīgam skuķim ir jābūt kārtīgai stājai. Ja ir sakņupusi mugura, tātad sakņupusi ir arī domāšana.

3. Pirmā lieta, ko ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu?
Paciņu Lucky Strike mīkstajā iepakojumā. Vēlams oriģinālais ASV ražojums. Un ja būtu kaut minimālas iespējas izvēlēties otru produktu, tad tas noteikti būtu Famous Grouse Black. Izcila manta. Es pat domāju, ka man būtu šausmīga dilemma, kurš no šiem abiem man būtu būtiskāks. Paķertu to, kas tuvāk atrastos.

4. Kas ir pēdējais, ko tu apēdi?
Piranijas picērijas picu ar anšoviem. Edžiņš atvēris lieliskāko picēriju ja ne visā Latvijā, tad Rīgā pavisam noteikti. Ir bauda ēst picu, kas nav plātsmaize. Nē, meloju, pēc tam vēl bija burgeris Statoil, bet tas jau neskaitās.

5. Pēdējais cilvēks, ar kuru tu runāji pa telefonu?
Kaut kur esmu padirsis blendi no objektīva. Apzvanīju te dažus elementus, kas no manis to objektīvu bija ņēmuši. Pagaidām bez rezultātiem.

6. Pēdējā filma, ko tu noskatījies?
Vakar noskatījos lielisku dokumentālo filmu par latviešu kaitotājiem — Kaitpanki. Filmas prezentācija notika pie manis kafejnīcā Leningrad, bet man ļoti gribējās izgulēties, tāpēc pēc Inokentija Mārpla puskoncerta paklausīšanās filmu noskatījos mājās gultā. Pirms tam kaut kad nesen skatījos Bonded by Blood. Ļoti nekāda un katrā ziņa ne tuvu nestāv Krusttēvam, ar kuru daži labi kinokritiķi šo britu darbu ir salīdzinājuši.

7. Pēdējā grāmata, ko tu lasīji?
Šobrīd sēžu pie vairākām. Pārlasu jau otro reizi Edvarda Tuftes «The Visual Display of Quantitative Information». Ar šo ir grūti, jo patiesībā viņu var lasīt arī desmit reizes un tāpat būs simtiem lietu, ko nebūsi piefiksējis. Ļoti sajūsmina. Ziemassvētku pasta sūtījumu sarakstā pirms jaunajiem Dombrovska nodokļiem līdz manim atnāca Jana Vaita «Editing by Design» trešais izdevums.  Izcila, vienkārši izcila grāmata, ļoti viegli uztverams domu gājiens. Salīdzinot ar krievu tulkojumu, kura skenēto versiju nesen palasījos, oriģinālais ir tūkstots reizes labāks. Sabiedriskajā transportā tiek izvilkts Neputna izdotās Latvijas mākslas vēstures sērijas «Pilsēta. Laikmets. Vide», kuru uz gada nogales atlaidēm iegādājos par pāris latiem grāmatnīcā pretim viesnīcai Rīga. Nekad nevaru atcerēties, kuram no grāmatizdevējiem tā pieder.
Man ikdienā ļoti daudz sanāk lasīt arī visādu muļķīgu literatūru grāmatu apjomos, tāpēc nožēloju, ka tik maz laika labai literatūrai.

Tagad stafeti jānodod tālāk. Svilpe, Renārs, Normis. Jūsu kārta atbildēt uz septiņiem jautājumiem.

Voiceks Voiska izdevuši disku

Pilnīgs offtopic, bet tā kā man ir ciešs sakars, tad še jums, draugi.

Voiceks Voiska. Augšā strādā.
Voiceks Voiska. Augšā strādā.

Pēc piecu gadu darba beidzot taustāmā veidā ir iznācis Latvijas ska žanra veterānu, grupas Voiceks Voiska albums Augšā strādā.

Par jauna albuma rakstīšanu Voiceks Voiska sāka domāt jau 2003. gadā, vēl pirms pirmā grupas albuma Konvojs iznākšanas. Pie darbiem grupa ķērās 2005. gadā, pie Tāļa Timrota ierakstot pamatu virknei albuma dziesmu, taču tālāk darbi kaut kā īsti nevedās. 2006. gadā kopā ar Mārtiņu Burkevicu tika ierakstītas dziesmas par Kamieli un Simferopoli, pēc tam atkal iestājās pauze, un parējo dziesmu ieraksts turpinājās tikai 2008. gada vasarā, turpat Mārtiņa Burkevica studijā, taču nu jau ar Renartu Braufmani pie pults. Ierakstīšanas darbi noslēdzās 2009. gada nogalē, līdz 2010. gada pavasarim risinājās darbi pie ieraksta miksēšanas un māsterēšanas, kurus veica Renarts un Edgars Ķauķis. Visbeidzot 2010. gada nogalē grupa beidzot saņēmās uz ieraksta izdošanu fiziskā formātā.

Ieraksta veidošanā ir piedalījušies grupas šī brīža dalībnieki — Uldis Zariņš pie bungām, Juris Mežeckis un Eduards Ancāns pie ģitārām, Jānis Rokjāns un Jānis Novicāns pie pūšamajiem instrumentiem. Ierakstā ir dzirdami arī divi nu jau bijušie grupas dalībnieki — Pēteris Rozentāls pie saksofona un Raivis Žukovskis, kurš ierakstījis ne vien basģitāru, bet arī atsevišķas ģitāru partijas. Ierakstā visvairāk ir dzirdama Jura Mežecka balss, taču ir piepalīdzējuši arī pārējie grupas dalībnieki. Ierakstā ir izpalīdzējis arī Uģis Krišjānis pie taustiņiem un meiteņu balsis iedziedājušas Virgīnija Liepiņa, Liene Sīmane un Dace Ašnevica.

Muzikālais materiāls vairumā gadījumu ir visas grupas kopdarbs, ideju aizmetņiem visbiežāk nākot no Jura Mežecka, Raiva Žukovska un Jāņa Rokjāna. Teksti vairumā gadījumu ir Jura Mežecka, bet piepalīdzējuši ir arī Uldis Zariņš un Raivis Žukovskis, kā arī Pēteris Dragūns. Viens skaņdarbs ir vēl viena bijušā grupas dalībnieka Ulda Kaira garabērns.

Jāpiebilst, ka visā šajā visādi ir līdzējuši arī menedžera vietas izpildītāji Ramūns Usovs un Sergejs Bižāns, mūsu ģimenes, kas ir pacietušas šo mūsu nodarbi, draugi no grupām Oranžās Brīvdienas, Kuchenbeat, Dr.Green, Spički, Symbolic un Backflow, Guntis no kluba Depo, Foto no Somijas un Makss no Igaunijas, Madars un Olivers no Radio Naba, un daudzi citi domubiedri un labdari, kas visu šo gadu laikā ir palīdzējuši un atbalstījuši grupu.

Albumā ir iekļautas 18 kompozīcijas, kas tapušas laika gaitā no 2003. līdz 2008. gadam.

Albums jau tagad iegādājams cafe Leningrad, mūzikas krogā Bubamara, krogā Baļķi, krogā Aptieka, mūzikas veikalos LP (Kr. Barona ielā 37), Upe (Vaļņu 26), kā arī digitālā formātā – Platforma.lv, iTunes, Amazon mp3, Ovi music store, Zune, Spotify un citur.

Via www.voiska.lv

Tas, kas ir forši ir tas, ka ieraksts pieejams prakstiski visos ārzemju mūzikas veikalos. Ja kādā no e–veikaliem nevarējāt atrast (un nevis sporta pēc meklējot, bet tāpēc, ka ikdienā pērkat no šī veikala mūziku), varētu pastāstīt par to komentāros.

Mēģinu apčakarēt botu, kas kakā komentāros

Nu tā, ir vēl pāris mājaslapās palicies tā, ka taisīts viss uz pašbrūvēta, pašmocīta dzinēja. Tā kā nekādas ūberlietas tur nekad neesmu paredzējis, tad arī rezultātu parasti ir samērā vienkārši sasniegt—pietiek Google pameklēt kaut ko, kas varētu atbilst risinājumam. Šeku reku kafejnīcas Leningrad mājaslapā arī savu paštaisīto rezultātu mēģinu sasniegt un līdz kādam brīdim viss darbojās vienkārši lieliski, līdz lapa nekļuva populāra arī spameru botu aprindās. Tagad ir pa laikam nākas patīrīt no spama komentāru datubāzi.

Visu laiku spameru aizsardzība tikai veikta samērā elementāri—ieviešam vēl vienu formas lauku, kurā jautājam cilvēkam kaut kādu sakarīgu jautājumu, uz kuru tas spēj atbildēt. Nu un tā kā lapu apmeklē arī latviešu valodu neprotošie, tad, lai iztiktu bez pārpratumiem Google Translator vai kādā līdzīgā rīkā, izmantoju kā jautājumu parastu matemātisku uzdevumu, kuru tad tā arī noformēju:

<label for="parbaude">12+8=</label>
<input id="parbaude" name="parbaude" type="text">

Līdz noteiktam brīdim tas palīdzēja, bet tad tie kuņas, protams, atkoda, ka šitā es daru un sāka mācīties matemātiku. Tikām līdz pat reizināšanas uzdevumiem, bet spams vēl joprojām parādījās. Sarežģīt līdz kvantu fizikas cienīgiem vienādojumiem šķita neloģiski, tāpēc izdomāju šitādu variantu:

<label for="parbaude">&#49;&#50;&#43;&#56;&#61;</label>
<input id="parbaude" name="parbaude" type="text">

Kaut kad labu laiciņu atpakaļ biju jau dzirdējis par šo variantu, bet nekad to nebiju izmantojis, tāpēc domāju izmēģināt tagad, redzēs, kā palīdzēs. Patiesībā risinājums ir smieklīgi vienkāršs—aizstāju simbolus ar šo simbolu HTML numuriem. Pagaidām palīdz.

Varbūt kādam ir vēl kāds loģisks, bet programmatūriski ne pārāk smagnējs risinājums, kā varētu novērst spama masveida parādīšanos?

Bijām uz Limp Bizkit. Ļoti labi pavadījām laiku

Viens no jaukākajiem piedzīvojumiem pēdējā laikā. Jau sen gribējās aiziet uz sasodīti labu koncertu. Un, galu galā, pēc ziemas tik ļoti trūka milzīgs pūlis ar kliedzošiem, spiedzošiem un lēkājošiem.

Cafe Leningrad at the Limp Bizkit
Cafe Leningrad at the Limp Bizkit

Kafejnīca Leningrad ciemojas Limp Bizkit koncertā.

Foto: Juris Zariņš, Delfi.

Par cenu meklētājiem Latvijas interneta veikalos

Salidzini.lv logo
Salidzini.lv logo

Visu laiku lietoju Salidzini.lv, kas šausmināja ar savu dizainu un reklāmu skaitu.

Cenu Gids logo
Cenu Gids logo

No šodienas sākšu lietot CenuGids.lv, jo uz šo skatos daudz pozitīvāk kaut vai no preču pārskatāmības viedokļa.

P.S. Ballīte bija sasodīti forša. Top arī dokumentālā filma.