Troļļošana ziņu telpā un žurnālistu bezatbildība

Ikdienā troļļi dzīvo portālu komentāros. Vislabākais, ko darīt, ja kāds sāk troļļot — to ignorēt. Tomēr šoreiz troļļošana ir tikai iemesls. Uztrauc tas, ka, zinot vidējo aritmētisko interneta lietotāju, jau rītdien par to runās kā par neapstrīdamu patiesību.

Sākumā bija pilnīgi neticama ziņa par pēdējo Otrā Pasaules kara ieslodzīto, kas beidzot tika atbrīvots no Gulaga kā labās gribas žests no Krievijas puses. Līdz Latvijas tvitertelpai tas nonāca no it kā cienījama žurnālista Aivara Ozoliņa, kas savukārt, to paķēris no kolēģa Eerik-Niiles Kross.

Aivars Ozoliņš tviterī: «Last WW2 German Prisoner Released from Gulag. MT @EerikNKross This is how Russia celebrates the German victory».
Aivars Ozoliņš tviterī: «Last WW2 German Prisoner Released from Gulag. MT @EerikNKross This is how Russia celebrates the German victory».

Teorētiski Aivars Ozoliņš būtu vērtējams kā cilvēks, kas ikdienā kaut ko prātīgu un domājamu pasaka. Cerams, pats to arī izdomā. Kā nekā, žurnāla Ir un ex. laikraksta Diena žurnālists un komentētājs. Bet šoreiz viņš saviem astoņiem ar pusi tūkstošiem sekotāju tviterī padod pīli no portāla, kas par sevi raksta:

World News Daily Report is an American Jewish Zionist newspaper based in Tel Aviv and dedicated on covering biblical archeology news and other mysteries around the Globe. Our News Team is composed of award winning christian, muslim and jewish journalists, retired Mossad agents and veterans of the Israeli Armed Forces.

Jopcik, tad jau pašmāju KasJauns ar kārtējo feikziņu, piemēram, par Aishas braukšanu 10 gadus bez autovadītāja apliecības, ir pielīdzināms publikācijai Latvijas Vēstnesī. Atšķirībā no pamatdarba, liela daļa Latvijas žurnālistu sociālos medijus izmanto muļķībām, neapzinoties to, ka tviteros, feisbukos un draugos publicētais ietekmē, gan tos, kas publicēto lasa, gan arī pašus žurnālistus.

Troļļošana pati par sevi nav nekāds dižais grēks. Slikti ir to pārvērst par ticamu informāciju, izmantojot savu profesionālo stāvokli sabiedrībā un neliekoties par to pēc tam ne zinis.

Otrā daļa, kurai vajadzēja būt īsākai

Pirms pieciem gadiem Vecrīgā, blakus kafejnīcai Leningrad atradās pavisam mājīgs un jauks krodziņš Mi-6, kura saimnieks izbrauca ar moci caur Gobi tuksnesim, atrada līdzīgi domājošos un pievērsās musulmaņu ticībai. Krogs pārtapa pāris nedēļu laikā — pazuda alkohols, parādījās bārdainie onkuļi, dažādi austrumu ēdieni un dzērieni. Uzzinājusi par šādu interesantu gadījumu, Latvijas Avīzes žurnāliste Ināra Mūrniece rakstā «Mīlestība pret Allāhu, nevis demokrātiju» uztaisīja izvērstu interviju ar vienu no kroga darbiniekiem. Cita starpā, tur pavīdēja šāds dialogs:

– Vai terorists bin Ladens, kurš organizēja 11. septembri, pēc jūsu domām, arī būtu fikcija?
– Tas ir mans ticības brālis. Es viņu personīgi neesmu saticis. Viņš ir pret Rietumu imperiālismu un musulmaņu zemju paverdzināšanu. Nav gan pierādījumu lietām, ko viņam mēģina piešūt, viņš ir tikai aizdomās turamais.

Pārējo paši varat izlasīt. No tā, kas uz to brīdi bija zināms pasaulei par Osamu bin Ladenu, Renārs Ojers (Kosņikovskis) aka Umar AbuSafija Ojers intervijā nepateica neko pārspīlētu, tikai aizstāvēja savu reliģiju. Jebkura saruna ar, teiksim, Jaunās Paaudzes pārstāvjiem tad būtu vērtējama kā galējs ekstrēmisms katrā teikumā.

Par to visu varētu aizmirst, ja pāris dienas vēlāk neparādītos tālākais atgremojums pašmāju krievvalodīgajā presē «Брат Осамы бин Ладена открыл мусульманское кафе в Риге». Protams, pēc tādas publikācijas Drošības policijai neatlika nekas cits, kā doties pie Vecrīgas nama saimnieka un palūgt musulmaņus no telpām izraidīt un kafejnīcu slēgt.

Pofig par kafejnīcu, bet arī toreiz žurnālists notroļļoja, vienkārši pareizi sagrozot faktus. Un sabiedrība pavilkās.

9 thoughts on “Troļļošana ziņu telpā un žurnālistu bezatbildība”

  1. “Troļļošana pati par sevi nav nekāds dižais grēks. Slikti ir to pārvērst par ticamu informāciju, izmantojot savu profesionālo stāvokli sabiedrībā un neliekoties par to pēc tam ne zinis.”

    Šis. Un es īsti nevaru iedomāties veidu, kā samazināt nekonstruktīvās troļļošanas apmēru internetos, troļļus pie viena nebarojot :/

  2. Ar barošanu nav jānodarbojas profesionāliem žurnālistiem. Pietiek, ka ar to nodarbojas tuftas rakstītāji KasNotiek un citi Vakara Ziņu pēcteči.

  3. Nu re, Aivars Ozoliņš ziņu laikam ir saņēmis un no viņa tvitera konta ieraksts pazudis. Bija prātīgi taisīt ekrānšāviņu, nevis linkot uz tvītu.

  4. “Atšķirībā no pamatdarba, liela daļa Latvijas žurnālistu sociālos medijus izmanto muļķībām, neapzinoties to, ka tviteros, feisbukos un draugos publicētais ietekmē, gan tos, kas publicēto lasa, gan arī pašus žurnālistus.”

    Nepiekrītu, daudz ticamāka man šķiet versija, ka faktu pārbaudi un atbilstību patiesībai parasti veic nevis pats žurnālits, bet gan kāds no žurnāla vai avīzes redakcijas, un šī ziņa kaut kur pa ceļam starp Ozoliņu un drukātu vārdu tiktu apturēta. Manuprāt, žurnālisti ir vienlīdz bezatbildīgi un tendenciozi neatkarīgi no medija, bet kad cits viņiem atliek? Ja pastāvīgi nesabiezināsi krāsas, neviens tevi nelasīs.

  5. Sabiezināt krāsas ir viens, bet sniegt sabiedrībai melīgu informāciju ir pavisam kas cits. Ja žurnālists nespēj pats pārbaudīt faktus, tad žurnālistam ārpus redakcijas publiski izteikties vispār nevajadzētu. Un Ozoliņš nav tas žurnālists, kas nespēj veikt elementāru avota pārbaudi.

  6. Draugs, Serge!
    Tu pats nupat iebliezi nepārbaudītu faktu, rakstot: “pašmāju KasJauns ar kārtējo feikziņu”.
    Lūdzu, uzskaiti man konkrētus gadījumus, lai varētu minēt “kārtējā feikziņa”.
    Bet, par to gadījumu – tā kļūda radās, oficiālā reģistrā pārbaudot datus. Ne tā paskatījās. Bet patiesībā tā kļūda nemaz nav tik liela. Gadu slaitļu atšķirība ir ļoti maziņa. Taču tas neattaisno žurnālu par pieļauto kļūdu.
    Taču par tavu apgalvojumu “kārtējā feikziņa”, es gan gribētu konkrētus pierādījumus. Piemēram, pieņemsim, ka jēdziena “kārtējā” mērvienība ir 4 ziņas mēnesī. Bet “feikziņa”- izdomājums, safabricējums, meli.
    Lūdzu, uzskaiti šos gadījumus, vai arī atsauc savus melus un troļļošanu!

  7. Piedod, Juri. Tas nebija domāts aizskaroši pret tavu darbu. Konkrētais piemērs bija feikziņa tāpēc, ka tajā nav galvenā — sabiedrībai svarīgas informācijas, kas ir pieejama salīdzinājuma otrajā daļā minētajā izdevumā Latvijas Vēstnesis.
    Tai pat laikā es nenoliedzu, ka apmeklējumu/tirāžu ražojoša informācija par publisko personu privāto dzīvi kādam arī ir jāpublicē. Ja ir klienti, būtu stulbi neražot un nepārdot viņiem produktu.
    Bet tas, kā meitene izmanto autiņu, kas viņai pieder, gluži vienkārši nav informācija, kas būtu jāgremo masu medijam. Tikai manā, un, iespējams, vienīgi manā skatījumā.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *