Par slavenajiem grozījumiem Alkoholisko dzērienu aprites likumā

Biju kārtīgi padusmojies tviterī un nemaz nemanīju, kā dusmas kādu sasniedza. Cerēju, ka tas ieinteresēs vismaz kādu mediju, bet diemžēl sprāga gāzes baloni slimnīcā un visiem uz to bija, tā teikt, uzlikt klucīti.

Klusu un bez brēkas no rītdienas stājas spēkā alkohola aprites likuma izmaiņas, par kurām policija var izčakarēt katru otro krogu/cafe.

— @mrserge August 1, 2013

Es gan tviterī arī biku nolažoju, jo jau rakstīšanas brīdī čakarēt varēja. Izmaiņas stājās spēkā jau 1. augustā, bet es nepaguvu iepriekšējā dienā par to ietvītot.

Par lietas būtību

Jebkurai iestādei Latvijā, kas nodarbojas ar alkoholisko dzērienu mazumtirdzniecību, ir jābūt licencei. Licencei ir pielikums, kas attiecas uz konkrēto tirdzniecības vietu un tajā bez adreses un darbalaika ir jāmin arī licences veidi: Alkoholisko dzērienu realizācija promnešanai (RP), realizācija patērēšanai uz vietas (RVP) un uzglabāšana (U).

Vienkāršā valodā runājot, licencē ir paredzēti trīs veidi, ko var iesākt ar alkoholu iestāde, kurai licence piešķirta: tirgot dzērienus promnešanai, tirgot dzērienus uz vietas, uzglabāt.

Licencē ir norādīts arī iestādes darbalaiks, kas, starp citu, ir arī laiks, kad jebkura tiesībsargājošā instance var nākt un pārbaudīt, vai ar alkoholu viss ok, un iestādei ir jāver likumsargiem vaļā durvis. Absurds vienīgi sanāk faktā, ka, piemēram, ja kafejnīca strādā (licencē norādītais darbalaiks) no 12:00 līdz 2:00, tad uzglabāt alkoholu no 2:00 naktī līdz 12:00 kafejnīca nedrīkst, jo licence takš nav spēkā (man par to jau ir bijusi skaidrošanās tiesā).

Bet nu labi, atgriežamies pie mūsu jautājuma. 30. jūlijā Valsts Ieņēmumu dienests savā mājaslapā izvieto paziņojumu:

Valsts ieņēmumu dienesta Akcīzes pārvalde informē, kā Saeima ir pieņēmusi un Valsts prezidents ir izsludinājis likumu „Grozījumi Alkoholisko dzērienu aprites likumā”. Likums stājas spēkā 2013.gada 19.jūlijā.

Saskaņā ar minēto likumu 2013.gada 1.augustā spēkā stājas 6.panta pirmās daļas 5.punkts, kas nosaka, ka alkoholisko dzērienu mazumtirdzniecība ir aizliegta no pulksten 22.00 līdz 8.00, izņemot tādas mazumtirdzniecības vietas, kurās alkoholiskie dzērieni tiek realizēti tikai izlejamā veidā un tiek nodrošināta to patērēšana uz vietas, kā arī beznodokļu tirdzniecības veikalus. (avots, saglabātā versija (*.pdf)).

Tur tas blah ir tāds pagarāks, interesenti var izlasīt rūpīgāk pašus Grozījumus Alkoholisko dzērienu aprites likumā. Likumdevējs ir panācis to, ka jebkura iestāde var tirgot alkoholiskos dzērienus tikai patēriņam uz vietas. Un, ja tirgo nešanai projām, tad licence darbojas tikai no 8:00 līdz 22:00. Tiktāl viss būtu loģiski, ja vien tas neskartu arī naktī strādājošas iestādes, kas tirgo, piemēram, mājražotāju produkciju, mazo alus un vīnadarītavu produktus un citus ekskluzīvus dzērienus, kurus būtu tikai loģiski piedāvāt gan pagaršot (patērēt uz vietas), gan aizvest kaimiņam (nopirkt promnešanai). Pēc 2013. gada 30. septembra tas būs iespējams tikai no 8:00 līdz 22:00. Tātad sanāk, ka iestāde, kas grib strādāt arī naktīs, nevar vairs piedāvāt, piemēram, pašu brūvētu alu līdzi ņemšanai. Šim nolūkam ir jāver vaļā atsevišķi veikals vai arī jāizņem vairumtirgotāja licence un tad ir iespēja to tirgot veikalos vai pie konkurentiem, kas nestrādā naktīs.

Bet arī tā vēl nav galvenā sāpe.

Kas par vainu krodziniekiem?

Ja kroga/kafejnīcas/kluba darbalaiks iekrīt laikaposmā no 22:00 līdz 8:00 (kas nav nekas īpašs), tam ir jāiesniedz iesniegums speciālās atļaujas (licences) pārreģistrācijai.

Tagad pievēršamies likuma, VID un krodzinieku darbību saprašanai.

Grozījumu Alkoholisko dzērienu aprites likumā ieviešanas hronoloģija.
Grozījumu Alkoholisko dzērienu aprites likumā ieviešanas hronoloģija.

VID gan telefoniski, gan ierodoties uz vietas VID Akcizēto preču pārvaldē apstiprināja, ka šī darbība oficiāli notiek līdz divām nedēļām. Nu tad tagad skatamies.

1. iespēja. Pieņemsim, ka kroģeri to vien dara, kā lasa Latvijas vēstnesi. No 19. jūlija līdz 1. augustam ir 11. dienas. 20. un 21. jūlijs nav darbadienas un VID iesniegumu neizskatīs.. Tātad pat kroģeris–jurists nespēj veikt izmaiņas licencē laikus, jo atliek vien 9 dienas (tai skaitā vēl divas brīvdienas), un tās nav divas nedēļas.

2. iespēja. Pieņemsim, ka kroģeri to vien dara, kā lasa VID mājaslapas jaunumus. Laiks izmaiņu veikšanai samazinās līdz vienai diennaktij, arī tās nav divas nedēļas.

3. iespēja. Kroģeris iesāk mēnesi ar to, ka iesniedz papīrus izmaiņu pieteikšanai VIDā un divas nedēļas strādā līdz 22:00. Tātad nakts iestāde pusi mēneša zaudē iespēju pelnīt, lai, piemēram, spētu samaksāt darbiniekiem mēneša sākumā algas, līdz padsmitajiem datumiem samaksātu valstij nodokļus, utt.

4. iespēja. Reālā dzīve. Īsti nav skaidrs, kam ir jāpasakās par to, ka, piemēram, Rīgas Pašvaldības policija (RPP) likumus nelasa, bet interpretē. Pateicoties tam, ka bija zināms, ka RPP domāja, ka likuma izmaiņas stājas spēkā no 30. septembra un nakts reidos jau 1. augustā uz iestādēm nedosies, lielākā daļa Vecrīgas krogu iesniedza VID izmaiņas un turpināja strādāt.

VID galu galā bija vienīgā iestāde, kas nepiečakarēja un izmaiņas licencēs centās reģistrēt ļoti operatīvi, lai tie, kas it kā attapās, spētu ātrāk sākt strādāt legāli. 30. jūlijā iesniedzot VID izmaiņas licencē, jaunās licences atsūtīja jau 7. augustā (iemesls, kāpēc es par to nerakstīju ātrāk).

Secinājumi

1. Likumdevējs vispār neparedzēja pārejas laiku, lai spētu likumīgi ievērot izmaiņas likumā.

2. VID kopš pēdējās reizes, kad manam uzņēmumam nācās veikt izmaiņas alkoholisko dzērienu licencē, ir izmainījis spēles noteikumus. Senāk bija tā, ka izmaiņas stājās spēkā brīdī, kad VID ir saņēmis iesniegumu. Pat gadījumā, ja reāli uz rokas vēl nebija jaunās licences. Tagad izmaiņas stājas spēkā vienīgi tad, kad uz rokas ir jaunā licence.

3. Visiem par to vairāk vai mazāk ir pajāt, jo neviens tāpat nesaprot, kas šajā valstī īsti notiek un medijiem svarīgāk ir zombēt par eiro ieviešanu, nevis skaidrot, kas reāli notiek Latvijā.

4. 2008. gadā kārtojot pirmo alkohola mazumtirdzniecības licenci VID Akcizēto preču pārvaldē skaidroja, ka jāņem ir visi veidi, jo tas taču ir tikai normāli. Ja nu gribēs arī promnešanai tirgot. Tātad, VID darbinieki bija ieinteresēti, lai uzņēmums strādātu pēc iespējas plašāk. Labāks darbs uzņēmumam = vairāk ienākumu valsts kasē. Tagad sanāk, ka likumdevējs nosaka, lai viss būtu otrādāk. Jo vairāk nobliezīsim vietējos uzņēmumus, jo vairāk Eiropa mūs mīlēs.

Par jauno DJ licencēšanas kārtību Latvijā (papildināts)

Artūrs Mednis pirms kāda laika iemeta sociālajā īsziņu izgāztuvē informāciju par to, ka ir mainījusies DJ licencēšanas kārtība Latvijā. Ar aizrautību gaidīju, kad būs kāda papildus informācija par to, tomēr vēl joprojām nedz AKKA/LAA mājaslapā, nedz LaIPAs mājaslapā nav nekādu oficiālu paziņojumu par to. Un tas, bez šaubām, nav nekāds brīnums, jo abas organizācijas mājaslapas ir atvērušas, šķiet, tikai tāpēc, ka bija nepieciešams savs domena vārds e–pastu adresēm.

Neskatoties uz to, es atradu AKKA/LAA un LaIPA kopīgi sadzejoto vēstuli (pdf, 148KB), kas tika nosūtīta masu medijiem no abām šīm organizācijām.

No šī gada janvāra mainījusies licenču saņemšanas kārtība un licenču veidi, ko diskžokeji var saņemt, lai veiktu fonogrammu reproducēšanu profesionālām vajadzībām. Tagad diskžokeji var saņemt licenci, kas ļauj kopēt un ierakstīt neierobežotu skaitu fonogrammas jebkādos datu nesējos – līdz tam diskžokejs varēja saņemt licenci, kas atļauj viņam pārrakstīt fonogrammas tikai vienreiz ierakstāmajos kompaktdiskos (CD-R). Jaunās licences ir ērtākas diskžokejiem un ļauj legāli izmantot arī visus jaunākos datu nesējus.

Neskaidrs paliek vien jautājums, kādā veidā tas ir nostiprināts valstiskā līmenī. Vai varbūt abas šīs organizācijas ir tiesīgas darīt jebko autortiesību un blakustiesību jomā, neiespringstot uz saskaņošanu ar valsts institūcijām?

Artūrs Mednis plašāk par licencēšanos uzrakstīja portālā Delfi.lv, kur minēja arī konkrētas darbības, kas būtu jāveic, lai licenci saņemtu.

Jaunās licences iegādāšanās process ir ļoti vienkāršs, izņemot to, ka jums jāiegādājas divas licences – viena no AKKA/LAA, otra no LAIPA. Katras licences cena – 50 Ls (kopā 100 Ls par abām). Vispirms jāzvana uz AKKA/LAA pa tālr. 67506422 un jālūdz, lai uz jūsu e-pasta adresi jums nosūta licences pieteikuma anketu un līgumu. Līdzīgu lūgumu izsakiet arī LAIPA pa tālr. 67605023.

E-pastā saņemsiet pieteikuma formu licences saņemšanai. Rūpīgi iepazīstieties ar materiāliem, aizpildiet dokumentus un sūtiet materiālus atpakaļ. Jums tiks sagatavots un atsūtīts rēķins, pēc kura apmaksas varēsiet doties saņemt licenci personiski gan vienā, gan otrā organizācijā (vai arī saņemot abas licences pa pastu). Jā, tas tiešām ir tikai divu dienu jautājums!

Vēlāk vajadzēs sūtīt atskaites par izmantotajām fonogrammām uz abām organizācijām. AKKA/LAA tās prasīs reizi ceturksnī, bet LAIPA to plāno darīt ik mēnesi. Atskaites nepieciešamas, lai varētu pareizi sadalīt saņemto naudu starp tiem māksliniekiem, kuru skaņdarbus DJ atskaņojis. Pretējā gadījumā nauda tiks sadalīta starp radiostacijās populārāko skaņdarbu autoriem, pieņemot, ka arī pasākumos DJ atskaņo šos pašus skaņdarbus.

Teorētiski arī šeit šķiet viss samērā vienkārši un saprotami — sazvanamies, aizpildam anketiņu un esam megalegāli. Rodas iespaids, ka, piemēram, VIPP Basbočka, Tanku dūre, Mazie smirdīgie kociņi un citi Latvijas pagrīdes mūzikas darboņi beidzot varētu saņemt arī kādu naudiņu par saviem muzikālajiem skaņdarbiem (lasi — es reģistrēju AKKA/LAA un LaIPA to, ko uzskatu šajā mēnesī/ceturksnī par ievērības cienīgu naudas iegūšanai). Jautājums ir par ko citu — vai neveidojas jauns konglomerāts, šai gadījumā, Latvijas DJ asociācija (vai kā viņu tur sauc), kas biedru starpā vienosies par to, kuriem mūziķiem būtu jāsaņem atlīdzība no abām organizācijām, jo mehānisms tak ir gatavs.

Kas mani uztrauc daudz vairāk par to, ir vaimanāšana par pirātisma legalizēšanu ar šādu noteikumu pieņemšanu. Ir jābūt bezsmadzeņu pajoliņam, lai domātu, ka tādā veidā plauks un zels pirātisms.

Piemērs. Artūrs Mednis atrod savā plašu kolekcijā ārkārtīgi kolosālu kādas aizpeļķes sievietes kliegšanu mikrofonā, savukārt es savā kolekcijā atrodu čoma iespēlētu ģitāras laušanas partiju. Abus šos gabalus iedodam skaņdarbu iznīcinātājam Grēviņam, lai uztaisa miksli. Grēviņš iemet šo gabalu pēc tam kaut kur internetā publiski pieejamu nokačāšanai (kas būtu samērā loģiski). Kad Mednis un es nokačājam šo gabalu, lai spēlētu diskotēkās, mums ir praktiski nereāli to legāli izdarīt, jo tas nav nedz nopērkams, nedz pārdodams (man nav reģistrēta ģitāras laušanas partija, Grēviņš nezina, kas ir tā aizpeļķes kleidzēja, utt.). Kā lai, biti tavos matos un kājas aukstā sniegā, es to gabalu vispār legāli uzlieku diskotēkā?

Saldajam ēdienam vēl iemetu informāciju par DJ licencēšanas kārtību Lielbritānijā un Īrijā.

Papildinājums. Rodas cits jautājums — kaut kur pavīdēja informācija par kaut kādu licences veidu, kas ir piemērojams tiem cilvēkiem, kas spēlē diskotēkas tikai reizi pāris mēnešos. Varbūt kādam ir info par to?

Papildinājums nr.2. Man ir jautājums tiem, kas ir DJ. Vai nešķiet negodīgi, ka DJ, kura darbs lielākoties arī ir performance, nesaņem neviena feniņa par savu darbu. Galu galā, viņam arī būtu jāsaņem kaut kas. Vai arī es kļūdos?