Lai teksta lasīšana nekļūtu par pārbaudījumu, ir vērts pievērst uzmanību tam, kā tiek komponēta plūsma un savstarpēji sasaistās rindas. Ja nonākot līdz rindas beigām, lasītājam acīm ir jāskenē viss makets teksta turpinājuma meklējumos, tad šāds makets ir jāpārtaisa.
Eksistē vecs triks, kas nāk no avīžu izklājumu plānošanas — aizstāt reālu tekstu ar neitrāliem blokiem, tādējādi novēršot uzmanību no satura un palīdzot koncentrēties uz lauzuma būtību.
lsm.lv raksta lauzums ar aizklātiem teksta blokiem.
Uzreiz kļūst skaidri redzams, ka teksta bloki ir izkaisīti un secīguma princips nav ievērots. Pēc ievada pamatteksts sākas nenosakāmā pozīcijā slejas vidū, pirmās rindkopas pēdējā rinda bezjēdzīgi karājas zem audiomateriāla ielauzuma.
Pievērsiet uzmanību, ka, kaut gan ievads jau tā ir izcelts ar pustrekno fontu un palielinātu burtu izmēru, lai saglabātu bloka vienotību, dizainerim nācās ielikt pirms un pēc ievada līnijas, kas saturētu šo teksta bloku kopā. Un ir viegli pamanīt, ka lielāko putru maketā ir savārījis audiomateriāla ielauzums, kura pārnešana uz labo pusi būtiski uzlabotu teksta lasāmību.
lsm.lv raksta lauzuma labojums.
Tagad tikai atliek tikt galā ar saikļu karāšanos rindas galos, šķidro retinājumu un novākt traucējošās līnijas ievada rindkopai.
Ielauzumu ielikšana tekstā un līdzināšana pēc kreisās malas ir ļoti specifisks un sarežģīts maketa veids, kas sevi reti attaisno un praktiski nekad nenostrādā bez manuālām korekcijām. Princips vienādi darbojas gan drukātajos, gan elektroniskajos maketos (ja nu vēl šī robeža vispār būtu īpaši jānodala). Daudz veiksmīgāks risinājums ir daļēja iznešana ārpus teksta slejas, bet par to kādu citu reizi.
New York Times ielauzums ar daļēju iznešanu ārpus rindas.
Man patīk, ka cilvēki eksperimentē ar datu vizualizāciju. Bet, ne vienmēr ieguldītais darbs attaisno sevi. Turklāt, ja nav piešauta roka, labāk zīmēt grafikas vispārpieņemtā veidā. Citādi var gadīties, ka dati kļūst pilnīgi neuztverami.
Pirmajā grafikā ir mēģināts salīdzināt dzemdību skaita izmaiņas dažādās dzemdību nodaļās Latvijā. Pamēģiniet izsekot līdzi katras dzemdību nodaļas skaitļiem un saprast, kāpēc gadi tiek mainīti vietām. Ja slinkums skatīties visu, pamēģiniet saprast, kurš skaitlis attiecās uz kuru gadu Valmierā.
LSM.LV grafika Dzimušo skaits ārstniecības iestādēs 2008. un 2014. gadā. Autors: Liene Rubane
Tā kā raksta autore argumentēja, ka pēc vairāku reģionālo dzemdību nodaļu slēgšanas Rīgas dzemdību nodaļās būtisku izmaiņu nebija, to ilustrēja ar dzemdību skaitu Rīgas dzemdību namā, nez kāpēc pie reizes piemetot arī stipri senākus datus.
LSM.LV grafika Jaundzimušo skaits Rīgas dzemdību namā. Autors: Liene Rubane.
Nevar pārmest Lienei atjautīgu krāsu un dažādu objektu lietošanu, tomēr datiem ne īpaši patīk, ja tos izraibina. Ja atmet pirmajā grafikā fona čūskas, bet otrajā grafikā oranžos trijstūrus, mūsu priekšā būs praktiski lietojama grafika ar ikdienišķām, kaitinošām kļūdām.
Par kļūdām. Abās grafikās bezjēdzīgi ir izvietotas mēroga asis. Katram punktam blakus jau ir uzrakstīta precīza vērtība, līdz ar to asīm nav nekādas funkcionālas jēgas.
Pirmajā grafikā ir vairākas atsauces (leģendas), kas traucē, nevis paskaidro. Pat pēc iedziļināšanās es saputrojos ar slēgtajām iestādēm. Sarkans nozīmē slēgts, bet vēl ir sarkans ar zvaigznīti, kas nozīmē, ka slēgts bija 2008. gada februārī. Un atsauces vispār nav nekas labs. Iesaku grafikās no tām pēc iespējas izvairīties.
Pats galvenais pirmās grafikas trūkums ir nepareiza grafikas veida izvēle. Skaidrs, ka meitenei bija grūti izdomāt, kā veiksmīgi salīdzināt vairākus tūkstošus ar dažiem desmitiem, pa vidam salīdzinot arī ļoti līdzīgus skaitļus pie simtiem. Palīgā nāk grafikas veids, kuru ļoti plaši izmanto maršrutu plānošanā sabiedriskajam transportam, īpaši dzelzceļam.
OpenTrack simulācijas programmas vilcienu kustības grafika starp pieturām laikā no 10:00 līdz 12:00.
Gadījumā ar mūsu datiem gan būs daudz vienkāršāka grafika, jo dati ir tikai par diviem gadiem (OpenTrack piemērā var izsekot katra vilciena atrašanās vietai maršrutā jebkurā laika sprīdī).
Turklāt, daudz loģiskāk būtu otrās grafikas datus skatīties kopā ar Latvijā notikušajām dzemdībām tajā pašā periodā. Paņemam datus no Centrālās statistikas pārvaldes, pieliekam klāt pie jau esošajiem no Rīgas Dzemdību nama. Top skaidrs, ka tendences ir praktiski vienādas, tāpēc datus var rādīt kā sīkdiagrammu (sparkline), izceļot vien minimālās un maksimālās vērtības. Datus pirms 2008. gada rādīt nevajag, jo raksts nav par to.
Dzemdību skaits ārstniecības iestādēs Latvijā 2008. un 2014. gadā.
Vēl dažas īpatnības. Es pieliku klāt krāsu kodējumu tām dzemdību nodaļām, kurās vērojams jaundzimušo pieaugums. Un sīkumainais skatītājs pamanīs, ka slēgtās dzemdību nodaļas atrodas vienā mērogā un skalā ar pārējo grafiku. Vienīgais izlecējs ir Rīgas dzemdību nams, kuru atdalīju, lai parādītu, ka dati ir ārpus mēroga.
Un jā, tieši tagad kļūst redzams, ka Latvijas austrumos: Valmierā, Siguldā, Cēsīs, Madonā un Preiļos ir būtiski pieaudzis dzemdību skaits. Un būtu muļķīgi apgalvot, ka šo būtisko pieaugumu nav veicinājusi Aizkraukles, Limbažu, Smiltenes, Gulbenes un Alūksnes dzemdību nodaļu slēgšana. Tāpēc jautājums ir, vai tieši šīs nodaļas bija tādam pieaugumam gatavas, nevis Rīga, kurai līdz 1983. gada rekordam vēl patālu.
Izrādās, ka šajā rudenī visā Latvijā vēl nav bijusi neviena pamatīgi vētraina diena. Beidzot pirmais vakars ar vētrainu laiku (kaut gan nekas īpašs naktī tomēr nenotika), par kuru vakar no rīta vēstīja Rīta Panorāma un pēc tam rakstīja arī Latvijas sakarīgākais medijs LSM.LV. Abi mediji uzzīmēja arī grafikas, lai uzskatāmāk parādītu, cik bieži Latviju rudeņos un ziemās vēji ir šūpojuši.
Dienas ar stiprām vēja brāzmām Latvijā. Rīta Panorāmas grafika.
Rīta Panorāmai ir izdevies izdarīt visu iespējamo, lai grafiku padarītu pēc iespējas nebaudāmāku. Bezjēdzīgas, spilgti sarkanas skalas un informatīvo troksni radošas palīglīnijas, ēnas stabiņiem. Un var tikai minēt, kādā prāta aptumsuma brīdī tika ielikta nulle skalu krustpunktā.
Starp citu, te var ļoti labi redzēt, cik bezjēdzīgas ir palīglīnijas. Ar visu nevajadzīgo skalu un palīglīnijām, dizainerim tāpat nācās pierakstīt katram stabiņam tā summāro vērtību. Palīglīnija vērtībai 10 pēdējā periodā nekādi nepalīdz saprast ka vidēji stipras brāzmas bijušas tikai vienu dienu.
Dienu skaits ar attiecīgo vēja brāzmu ātrumu. LSM.LV grafika.
LSM.LV uzdevumam piegāja prasmīgāk. Parādīts ir reāls dienu skaits, nevis abstrakts stabiņš. Skaidri saprotams, kāpēc nepieciešams sadalījums pa krāsām. Grafikai ir nosaukums, mēnešu periods, par kuriem grafikā ir runa, norādīts datu avots.
Tagad par trūkumiem. Grafikas pirms publikācijas arī ir jādod korektoriem izlasīt, virsraksts rada īssavienojumus lasītāja smadzenēs. Sanāca lieka datu dublēšana, norādot gadus. Dienu skaits ir parādīts vizuāli, bet to tāpat nācās marķēt ar skaitļiem, jo nav iespējams ātri saskaitīt 25 klucīšus. Un izmētājot dienas pa dažādiem brāzmu stiprumiem, grūti salīdzināt summāro vētraino dienu skaitu (ko var izdarīt Rīta Panorāmas grafikā). Piemēram, salīdzinot 2004./2005. un 2006./2007. gada datus, bez rēķināšanas nav skaidrs, kurā periodā bija vairāk vētrainu dienu.
Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs ir devis piekļuvi meteoroloģijas datu arhīvam. Datu atlases rīks no lietošanas viedokļa ir briesmīgs un atlasīt var tikai četrus parametrus ar ierobežojumu laikā līdz vienam gadam. Apskatāmo datu kontekstā tas ir būtiski, jo 2006./2007. gada periodā Rīta Panorāmai un LSM.LV ir dažādi dati par dienām ar 30–39 m/s stiprām vēja brāzmām. Savukārt pēc LVĢMC datiem sanāk, ka šajā periodā vēja brāzmas no 21–29 m/s ir bijušas 27 dienas, bet vēja brāzmas no 30–39 m/s ir bijušas 3 dienas. Droši vien es pielietoju nepareizo metodiku. Cerams, ka Toms Bricis pastāstīs, kuram taisnība, bet manā grafikā būs LSM.LV dati.
Dienas ar stiprām vēja brāzmām rudens/ziemas sezonā Latvijā. mrserge.lv grafika.
Grafikai ir viens liels mīnuss, ar kuru netiku galā. Vajadzētu tikt vaļā no krāsu kodējuma skaidrojuma atsaucē.
Toties ar mazu triku vizuāli parādīju, ka šajā sezonā vētras vēl nav bijušas (LSM.LV ar to īsti netika galā). Visu mīlētās palīglīnijas parādījušās pretējā izpildījumā — dienas sagrupētas pa desmit. Lai varētu viegli salīdzināt blakus esošos periodus, dažāda stipruma vēja brāzmas saliktas kopā, bet tas netraucē tās atšķirt. Nez kāpēc vienīgi grafikās vārda «vairāk» vietā Latvijā baidās izmantot plusa zīmi. Kad jārunā par cilvēkiem 60+, tad viss ir vienkārši saprotams.
Vienīgais Latvijas ziņu portāls, kuru pastāvīgi lasu, ir LSM.LV jeb Latvijas Sabiedriskais Medijs (mēs vēl lietojam lielos sākumburtus mediju nosaukumiem latviešu valodā?). Kaut arī tas pastāv tikai gadu, tas ir ļoti attīstījies, ir izlabotas arī vairākas funkcionālās kļūdas, par kurām redakcijai rakstīju es.
lsm.lv — Latvijas Sabiedriskais Medijs. Sākumlapa.
Bet LSM.LV slimo ar tieši to pašu problēmu, ar kuru slimoja un slimo Delfi, TVNET un Apollo kopš dzimšanas brīža. Tas ir veids, kā rakstus un komentārus var lietot.
Pašlaik mehānisms ir tāds, ka komentāra publicēšana ir purkšķis okeānā. Tā ir piezīme portāla redakcijai vai raksta autoram. Latvijas Radio, pieņemot zvanus ētera laikā, tas ir ok — uzklausījām viedokli, nolikām klausuli, nokomentējām un ejam tālāk. Bet interneta kultūra prasa arī tālāku atgriezenisko saiti ar komentētāja iesaistīšanu. Tas vienīgi tad, ja komentāra publicētājam ir iespēja nekomplicēti turpināt dialogu (uzreiz nāk prātā pensionāri, kas izsakās par žīdiem tai pašā Latvijas Radio un viena raidījuma mistiskā veidā spēj divas un pat trīs reizes piezvanīt un tikt pārtraukti).
Interneta komentāru kultūras jēga ir diskusijā. Tāpat kā portālu ziņu jēga ir vēsturiskā autentiskumā, kas ļoti bieži netiek ievērots. Ja interneta komentārus atstāj cilvēks, kas pēc tam vēlas atgriezties pie šīs tēmas, viņam ir būtiski zināt, vai diskusija vispār notiek.
Klasisks variants ir jaunu komentāru paziņošanas mehānisms — RSS plūsma, atgādinājums uz e–pastu.
Ir risinājums, ko izmanto portāls Ir.lv — reģistrēti lietotāji, kas savā profilā redz komentāru vēsturi un iespēju savu aktivitāšu plūsmai pievienot rakstus, atzīmējot tos kā iesakāmos. Vēl loģiskāk to atrisināja NYTimes lapā, kur reģistrēts lietotājs var saglabāt rakstus un tad profilā sekot līdzi izmaiņām. Tepat pieminēšu arī Disqus komentāru sistēmu, kas ir ļoti izplatīta un kuru lietoju arī savā blogā.
Trešais risinājums ir lietotājam bliezt to visu sociālajos tīklos un pēc tam pašam mēģināt atfiltrēt un atgriezties pie rakstiem. Bet tas ir aptuveni tikpat loģiski, kā glabāt tos grāmatzīmēs vai visu laiku turēt atvērtu pārlūku un pārlādēt lapu (tipiskais Delfu komentētāja darbības modelis).
Īsāk sakot, komentāru kultūra pastāvēs tad, ja lapas izstrādātājs izveidos loģisku un saprotamu veidu, kā sekot līdzi komunikācijai. Komentāru kultūra vēl vairāk uzlabosies, ja lapas izstrādātājs paredzēs veidu, kā turpat lapā saglabāt interesējošos rakstus (ar domu, ka saglabā saites uz šiem rakstiem).
Ievērojot komentāru kultūras principus, iegūstam lapas apmeklētāju, kas runā ar jēgu, ir gatavs iesaistīties ilgstošā diskusijā, spēj atsaukties uz vēsturiskām publikācijām un gatavs dot pozitīvu pienesumu mājaslapas saturam.
Troļļotāji un āksti pastāvēs vienmēr, bet tāpēc jau var visādos veidos nobanot vai ieviest pirmsmoderāciju, nepubliskojot komentārus bez jēgas (tā nav cenzūra, ja kas).
Reģistrēties Twitter/Facebook/Google var jebkurš jebkurā brīdī ar jebkādiem paņēmieniem, pilnībā noslēpjot savu identitāti, BlackHalt neļaus samelot. Tieši tāpat var reģistrēties arī lapās, par kurām es runāju. Jēga jau nav tajā, ka tiek atklāta kāda identitāte, jēga ir tajā, ka reģistrētam lietotājam tiek sniegta reāla pievienotā vērtība.
