Reklāmas un bloķētāji. Jāpārdod ir informācija, nevis auditorija

Es neiebilstu pret spamu pastkastē (noliec aifonu, es runāju par to kastīti ar vāciņu un atslēdziņu) vai reklāmām interneta lapās. Mani sajūsmina Polijas šoseju reklāmas vājprāts. Bet es stingri nostājos pret pašvaldību izdotajām kserokopijām, sieviešu krūšu tuvplāniem logu šķidrumu vides reklāmās un izlecošiem, izslīdošiem vai pīkstošiem reklāmas veidiem interneta mājaslapās.

diena.lv, tvnet.lv un la.lv portāli, atverot tos no mobilā telefona.
diena.lv, tvnet.lv un la.lv portāli, atverot tos no mobilā telefona.

Medijiem ir jābūt tādai reklāmas politikai, lai reklāma spētu būt medija saturs. Nē, es nerunāju par pirktiem rakstiem vai kontekstā ieliktu BMW salona reklāmu pie raksta par avarējušu narkomānu. Runa ir par balansu starp to, cik daudz lietotāja uzmanības tiek noslogots reklāmas patēriņam.

Nekad neaizmirsīšu, kā drebošām rokām 15 gadus atpakaļ gāju pie direktores ar atlūgumu rokās. Nelielajā reģionālajā avīzē, kurā es strādāju, bija vienkāršs princips—redakcijas satura un reklāmas attiecībai jābūt vismaz 60:40. Ja reklāmu ir vairāk, reklāmas nodaļa sedz papildus četru lapaspušu izdošanu, lai saglabātu balansu. Jā, Šerlok, avīzei viss sākas ar četrām lapaspusēm, pārloki lapu uz pusēm. Todien reklāmas nodaļa bija aizkrāmējusi vairāk kā pusi avīzes, tas bija pirmssvētku numurs. Viss ar salavečiem, atlaidēm, akcijām, pārslām. Es principiāli tam nevarēju piekrist.

***

Nesen Miks Latvis laida tautās aifoniem pielāgotu reklāmas bloķēšanas rīku Ķieģelis, par to plaši un pārliecinoši uzrakstīja Kristaps «Par reklāmu bloķēšanu Latvijas portālos», pievienojās arī Māris Antons «Reklāmu bloķēšana – labi vai slikti?». Abi kungi aizmirsa pieminēt—visu Apple produktu kopējais radītais lapu rādījumu skaits Latvijā nav lielāks par pāris procentiem. Nav nekāda Amerika, zinies. Starp citu, par reklāmas bloķētājiem aizpeļķē teju divus mēnešus atpakaļ rakstīja Braiens Čens «Putting Mobile Ad Blockers to the Test». Vairāk gan no tehniskā, ne estētiskā aspekta.

Trīs soļu programma, kas ir jāiziet, lai tiktu līdz saturam LSM.LV Šoreiz nepaveicās noķert ceturto—reklāmas baneri über alles.
Trīs soļu programma, kas ir jāiziet, lai tiktu līdz saturam LSM.LV Šoreiz nepaveicās noķert ceturto—reklāmas baneri über alles pāri visam.

Latvijas masu mediju problēma, lai tas būtu drukātais vai elektroniskais izdevums, ir tā, ka viņi nepārdod ziņas. Viņi pārdod tirāžas, abonentus, lapu skaitījumus un baneru klikšķus. Vienīgais kaut cik vērā ņemams pēdējā laika mēģinājums pārdot saturu ir LSM.LV. Viņiem vienkārši ir jāpierāda politiķiem savas eksistences (un finansēšanas) jēga. Savukārt komercmediji neiespringst vispār.

Laikraksta «Dienas Bizness» drukāto izdevumu digitālo versiju maksas arhīvs. Veids, kā nepārdot neko un nekad.
Laikraksta «Dienas Bizness» drukāto izdevumu digitālo versiju maksas arhīvs. Veids, kā nepārdot neko un nekad.

Tālajā 2008. gadā rakstā «Par laikrakstu abonēšanas datiem» pukojos par maksas digitālajiem arhīviem. Kopš tā laika mainījies nav pilnīgi nekas. Spilgts piemērs ir Dienas Biznesa avīžu maksas arhīvs. Kaut ko tik anālu izveidot un uzturēt pie dzīvības kā nopietnu naudas gūšanas veidu var vai nu izcili stulbs menedžeris vai šefa mīļākā. Bet DB nav vienīgie. Reģistrācija, lai apmaksātu ar vienu no divām bankām, reģistrācija, lai nosūtītu maksas īsziņu ar kodu, e-pastu un citu datu pieprasīšana, lai abonētu uz mēnesi. Tā ir normāla procedūra pilnīgi visās Latvijas interneta vietnēs, kur būtu vēlme atstāt savus eiro par informāciju. Un tas ir 2015. gads, kad latvietis plāno nomirt ceļojumā uz Marsu, pie cafe Leningrad stāvvietā ikdienā stāv Tesla un geji var laulāties relativitātes teorijai aprit simts gadu.

Mūsu valstī kopš neatminamiem laikiem valda līdz absurdam novests apmaksas modelis: drukātajiem izdevumiem ir atšķirīga abonēšanas maksa juridiskām un fiziskām personām, nedz BNS, nedz LETA mājaslapās nav iespējams atrast, cik maksā ziņu abonēšana, utt. Vienmēr nepamet sajūta (un tā ir diezgan pamatota, ticiet man), ka produkts tiek pārdots, vērtējot pēc cepures. Un problēma ir arī ar brīvi pieejamo saturu. Piemēram, LSM.LV Replay videoarhīvā neizdosies uzzināt, kāpēc Sirmā kulta ēdienus vai Muhtara atgriešanos nebūs iespēja noskatīties pēc pāris dienām.

Un tas ir traģiski. Jo cilvēciņš, kas iedauza lietotāja vārdu justine19, paroli justuks23, e-pastu justine19@one.lv un savus kredītkartes datus, neizņemot ķeksi no ailes «automātiski pagarināt abonementu», ir visdārgākais un svarīgākais, kas vispār medijam var eksistēt. Bet paši mediji dara visu iespējamo, lai Justīne nekad savu naudu viņiem neiedotu.

Pirmais, kas parādās, mēģinot reģistrēties Latvijas Avīzes un New York Times mājaslapā.
Pirmais, kas parādās, mēģinot reģistrēties Latvijas Avīzes un New York Times mājaslapā.

Salīdziniet, kā abonēšanu pārdod NYTimes un Latvijas Avīze. Un nevajag stāstīt, ka salīdzinu goliatu ar mikrobu. LA pārdod mistiskus elektroniskos pakalpojums, par kuriem nekur nav iespējams uzzināt. NYTimes pārdod pieeju ziņām. Ar iespēju tās iegūt dažādos veidos. Parāda cenas, apraksta dažādo piedāvājumu priekšrocības. Produkti ir identiski, jo arī LA ir digitālais rakstu arhīvs. Tikai aizpeļķes kolēģi to tirgo, bet Lauķenē mārketinga bābas ada zeķes.

Dāņu laikraksta «Ekstra Bladet» redakcijas pārmaiņām veltītajā dokumentālajā filmā «The News Room: Off The Record» žurnāliste uzdod jautājumu, kas būtu jāuzdod sev visiem satura radītājiem: «Ja mēs tikai sekosim lasītāju vēlmēm un piedāvāsim viņiem tādu saturu, kādu viņi jau visu laiku patērē, —kā mūsu auditorija uzzinās, ka ir iespējams arī kas cits—citi temati, cita kvalitāte?»
Anda Rožukalne: «Redakcijas aizkulises».

Piedāvātajam saturam, ja pat to gribētu tirgot par naudu, nav nekādas pievienotās vērtības. Redakcijas sēž uz pagātnes lauriem, izmanto desmitiem gadus vecus mediju biznesa principus un raud par auditorijas sarukumu. Bet, kā gan var rasties auditorija, ja saturs ir praktiski identisks. Kad iesaka kādu labu un vienkārši realizējamu ideju satura vērtības celšanai, redakciju pārstāvji raud, ka iespringt ir par daudz prasīts. Pat mazais auto, viedtelefonu un viedpalīgu portāls Kursors.lv varētu tirgot maksas klientiem lokālā tirgus statistikas un analītikas datus, ierobežotas pieejamības pētījumu apskatus vai sūdīgi organizētu konferenču poverpointa slaidus. Jā, tirgus būtu maziņš. Jā, iespringt vajadzētu daudz. Bet, neiespringstot jau nekas nemainīsies nevaidēšanas virzienā (piedod, Kristap, tu man atkal patrāpījies kā labs piemērs).

Ropažu novada pašvaldības izdevuma 2010. un 2011. gada pirmā lapaspuse.
Ropažu novada pašvaldības izdevuma 2010. un 2011. gada pirmā lapaspuse.

Atgriezīsimies pie drukātajiem medijiem. Latvijas Žurnālistu asociācijas biedri no reģionālās preses nebeidz vaimanāt par to, ka pašvaldību izdotās avīzes vizuāli esot līdzīgas komercizdevumiem. Tā vietā, lai novērtētu, ka pašvaldības vairs nevēlas tērēt naudu, iedzīvotājiem piedāvājot vietējās bibliotekāres veidotos mēslus ar puķēm un dzejoļiem pirmajā lapā, kas izdoti uz A3 melnbaltā kopētāja.

Un tie paši vaidošie reģionālie mediji turpina izdot deviņdesmitajos izstrādātajā dizainā iznākošās avīzes un cer noturēt vismaz kaut kādu auditoriju. Par reklāmdevējiem nemaz nerunājot. 2013. gadā rakstā «Rokdarbi. Avīzes Neatkarīgās Tukuma Ziņas laika ziņu bloks» piedāvāju ideju maketa sīkuma uzlabošanai. Esmu trīs reizes rakstījis par to galvenajai redaktorei, lai vismaz uzzinātu viņu viedokli par manu ideju. Varat minēt, uz cik e-pastiem man tika atbildēts. Tas pats attiecas arī uz reģionālo mediju mājaslapām.

Savukārt par uzbāzīgām reklāmām mājaslapās, portālos un blogos es rakstīju jau 2012. gadā «Izlecošās reklāmas un slīdošās reklāmas interneta lapās» un trāpīgāk trīs gadus vēlāk pateikt nevarētu.

Vienīgi piebildīšu, ka, manuprāt, ar reklāmu medijā nedrīkst nodarboties ārpakalpojuma sniedzējs. Tiem ir jābūt cilvēkiem no medija, pretējā gadījumā vienmēr cieš saturs. Jo tikai spēcīga redakcija var ietekmēt to, cik liela ir satura un reklāmas attiecība medijā. Ārpakalpojuma gadījumā svarīgi būs vienīgi peļņas rādītāji un redakcija faktiski nespēs ietekmēt to, kā saturs tiek aprakts aiz kārtējā banera, noīsināts vai neloģiski saskaldīts, dzenoties pēc lapas rādījumiem un klikšķiem. Tam acīmredzams piemērs ir LSM.LV, kam reklāmas tirgo Inbox.lv un portālu kļūst arvien grūtāk lietot.

P.S. Atlūgumu nepieņēma. Vienīgi reklāmas nodaļas vadītāja ar mani nerunāja kādu mēnesi.

Interneta komentāru kultūra Latvijā

Vienīgais Latvijas ziņu portāls, kuru pastāvīgi lasu, ir LSM.LV jeb Latvijas Sabiedriskais Medijs (mēs vēl lietojam lielos sākumburtus mediju nosaukumiem latviešu valodā?). Kaut arī tas pastāv tikai gadu, tas ir ļoti attīstījies, ir izlabotas arī vairākas funkcionālās kļūdas, par kurām redakcijai rakstīju es.

lsm.lv — Latvijas Sabiedriskais Medijs. Sākumlapa.
lsm.lv — Latvijas Sabiedriskais Medijs. Sākumlapa.

Bet LSM.LV slimo ar tieši to pašu problēmu, ar kuru slimoja un slimo Delfi, TVNET un Apollo kopš dzimšanas brīža. Tas ir veids, kā rakstus un komentārus var lietot.

Pašlaik mehānisms ir tāds, ka komentāra publicēšana ir purkšķis okeānā. Tā ir piezīme portāla redakcijai vai raksta autoram. Latvijas Radio, pieņemot zvanus ētera laikā, tas ir ok — uzklausījām viedokli, nolikām klausuli, nokomentējām un ejam tālāk. Bet interneta kultūra prasa arī tālāku atgriezenisko saiti ar komentētāja iesaistīšanu. Tas vienīgi tad, ja komentāra publicētājam ir iespēja nekomplicēti turpināt dialogu (uzreiz nāk prātā pensionāri, kas izsakās par žīdiem tai pašā Latvijas Radio un viena raidījuma mistiskā veidā spēj divas un pat trīs reizes piezvanīt un tikt pārtraukti).

Interneta komentāru kultūras jēga ir diskusijā. Tāpat kā portālu ziņu jēga ir vēsturiskā autentiskumā, kas ļoti bieži netiek ievērots. Ja interneta komentārus atstāj cilvēks, kas pēc tam vēlas atgriezties pie šīs tēmas, viņam ir būtiski zināt, vai diskusija vispār notiek.

Klasisks variants ir jaunu komentāru paziņošanas mehānisms — RSS plūsma, atgādinājums uz e–pastu.

Ir risinājums, ko izmanto portāls Ir.lv — reģistrēti lietotāji, kas savā profilā redz komentāru vēsturi un iespēju savu aktivitāšu plūsmai pievienot rakstus, atzīmējot tos kā iesakāmos. Vēl loģiskāk to atrisināja NYTimes lapā, kur reģistrēts lietotājs var saglabāt rakstus un tad profilā sekot līdzi izmaiņām. Tepat pieminēšu arī Disqus komentāru sistēmu, kas ir ļoti izplatīta un kuru lietoju arī savā blogā.

Trešais risinājums ir lietotājam bliezt to visu sociālajos tīklos un pēc tam pašam mēģināt atfiltrēt un atgriezties pie rakstiem. Bet tas ir aptuveni tikpat loģiski, kā glabāt tos grāmatzīmēs vai visu laiku turēt atvērtu pārlūku un pārlādēt lapu (tipiskais Delfu komentētāja darbības modelis).

Īsāk sakot, komentāru kultūra pastāvēs tad, ja lapas izstrādātājs izveidos loģisku un saprotamu veidu, kā sekot līdzi komunikācijai. Komentāru kultūra vēl vairāk uzlabosies, ja lapas izstrādātājs paredzēs veidu, kā turpat lapā saglabāt interesējošos rakstus (ar domu, ka saglabā saites uz šiem rakstiem).

Ievērojot komentāru kultūras principus, iegūstam lapas apmeklētāju, kas runā ar jēgu, ir gatavs iesaistīties ilgstošā diskusijā, spēj atsaukties uz vēsturiskām publikācijām un gatavs dot pozitīvu pienesumu mājaslapas saturam.

Troļļotāji un āksti pastāvēs vienmēr, bet tāpēc jau var visādos veidos nobanot vai ieviest pirmsmoderāciju, nepubliskojot komentārus bez jēgas (tā nav cenzūra, ja kas).

Reģistrēties Twitter/Facebook/Google var jebkurš jebkurā brīdī ar jebkādiem paņēmieniem, pilnībā noslēpjot savu identitāti, BlackHalt neļaus samelot. Tieši tāpat var reģistrēties arī lapās, par kurām es runāju. Jēga jau nav tajā, ka tiek atklāta kāda identitāte, jēga ir tajā, ka reģistrētam lietotājam tiek sniegta reāla pievienotā vērtība.

Par masu mediju brīvību

Nepastāv brīvi un neatkarīgi masu mediji.

Jebkurš masu medijs rēķinās ar redaktora, akcionāru un reklāmdevēju viedokļiem. Uz redaktoru var izdarīt spiedienu. Akcionāri var izmantot stāvokli personīgās interesēs. Reklāmdevēji var apvainoties par savam produktam celtu neslavu. Mediju brīvības pakāpe var būt dažāda, bet pilnīgi neatkarīga medija nevar būt.

Tātad (sekojiet roku kustībām), mediju brīvība un neatkarība ir mīts un tur nav ko vairs apspriest. Visās pasaules valstīs masu medijus izmanto propagandai un konkrētu interešu lobēšanai. Daudzi televīzijas kanāli ASV gandrīz atklāti atbalsta noteiktus politiķus nevis kaut kādu tur augsto patiesību. Un pie mums nemaz nav sliktāk nekā Rietumos, bet var būt pat labāk.

Šim līdzīgi sprediķo propagandisti, lai sajauktu cilvēkiem prātus. Tauta to pieņem un netic brīvu un objektīvu masu mediju eksistencei.

Ja jūs neuzmanīgi sekojāt roku kustībām, tad es jums palīdzēšu. Uzpirksteņu spēle notiek tieši tad, kad masu mediju brīvības vietā piemin brīvus masu medijus.

Masu mediju brīvība nav tad, kad pastāv mītiskie «brīvie» un «neatkarīgie» mediji. Tā ir tad, kad pastāv daudzi, no dažādiem cilvēkiem atkarīgi masu mediji. Masu mediju neatkarība, attiecīgi, izpaužas nevis iespējā noskatīties vienu raidījumu un saņemt «uz paplātes» godīgu un objektīvu priekšstatu par pasaulē notiekošo, bet gan iespējā patstāvīgi secināt, salīdzinot no dažādiem medijiem saņemto informāciju.

Tāpēc sabiedrības interesēs ir tas, lai eksistētu maksimāli daudz centralizēti nekontrolētu masu mediju. Skaidrs, ka katrs no tiem kaut kā un kāda vārdā tiek kontrolēts. Viens atkarīgs no valdības, otrs — no vienas opozīcijas, trešais — no citas opozīcijas, ceturtais — lej melnu darvu visās medus mucās (un tādiem arī jābūt). Un, lai arī pastāvēs kompromitējošas informācijas karš, nebūs liela bēda.

Bet tad jau sanāk, ka visi mediji melos? Kāds no tā ir labums sabiedrībai? Kas būs tas spēks, kas piespiedīs masu medijus vismaz tikties pēc objektivitātes? Kā tādā bezkontroles situācijā cilvēkam noskaidrot patiesību?

Un tieši tāpēc eksistē tāda lieta kā reputācija. TV, radio, avīzes un portāli gadiem cenšas to nopelnīt. Kādam tā ir svarīga, kādam — nē. Un reputācija neeksistē likumu vai komisiju formā, tā ir vienīgi skatītāju un lasītāju prātos.

Šī ir ar autora atļauju tulkots un pārpublicēts raksts. Raksta autors ir krievu dizaineris Iļja Birmans (oriģinals) un mans personīgais viedoklis pilnībā sakrīt ar viņa teikto.

Neviens medijs nemēdās

Kāpēc cilvēki nevar iemācīties, ka neviens masu medijs nemēdās un ir cēlies no vārda media, nevis no vārda mēdīties. media saknes ir meklējamas latīņu vārdā medium, kas nozīmē — vidus.

Valodnieki vēl joprojām stīdās, vai latviešu valodā vārds «medijs, mediji» ir iederīgs, bet tā kā nekas labāks pagaidām alternatīvs nav izdomāts, tad lietosim to, kas ir latviski pareizi, jo, piemēram, termins plašsaziņas līdzekļi ir absolūti nepatiess jau saknē.

Vēl nedaudz info no www.dictionary.com:

pl. media
1. A means of mass communication, such as newpapers, magazines, radio, or television.
2. media (used with a sing. or pl. verb) The group of journalists and others who constitute the communications industry and profession.