Godīgi sakot, man pat nav īsti skaidrs, kā pareizi šo agregātu ir jāsauc. Mehāniskais konservu ataisāmais ar rullīti? Koservu ataisāmais ar rotējošu asmeni?
Šo pribambasu ir iespējams iegādāties arī tagad tieši tādā pašā (vai līdzīgā) skatā, kāds tas bija iegādājams Padomju laikos. Tas, kas man nav skaidrs, kāpēc tagad tie visi lokās, asmenis dilst un vēl pidžiljards problēmu, bet, piemēram, mammas un vecvecāku agregāts pat pēc intensīvas lietošanas spēj kalpot 20 un vairāk gadus? It kā pēc konstrukcijas tāds pats, bet viņiem izturīgs, bet man ik pa laikam jāmaina. Kur ir sāls? Kādreiz no titāna šos lēja, vai?
Lai arī galvenais, ko par šo grāmatu varētu teikt, ir tikai un vienīgi slavinošie vārdi, diemžēl sākšu ar skarbāko. Grāmata ir sarakstīta Krukam tik mīļajā un patīkamajā manierē, kas viduvējam latvietim (nemaz nerunājot par tiem, kuriem «runa iet», «jauns albūms» un pārējās parādības ir tuvas) ir īpaši jāiespringst, padusē visu laiku turot svešvārdu vārdnīcu. Ļoti iespējams, ka tieši šis fakts sajauca galvu arī literārajam korektoram, kas atstājis samērā daudz nepamanītas drukas kļūdas, neveiklas teikumu konstrukcijas un liekvārdību. Piemēram: «Nozīmīgs socreālisma imperatīvs ir humānisms. Modernisma māksla apšauba racionālisma laikmeta cilvēka spējas ar saprātu iejaukties dabā.» (31. lpp.). Vai arī šis: «Viens no urbanizētās industriālās valsts risināmajiem uzdevumiem ir atbilstošas solidaritātes veicināšana, kas pārvarētu lokālo un sociālo kultūru nošķirtību. Tam bija nepieciešamas jaunas saliedētības formas, ko saskatīja centralizētajā kultūras modelī.» (110. lpp.).
Tomēr, piešaujoties var tikt šiem mazajiem neveiklumiem pāri un grāmatas lapas pašas pāršķiras līdzi idejām un pārspriedumiem. Lai neteiktu vairāk, ir patiesi interesanti izpētīt to, kā Padomju Savienības augstākās aprindas veica sociālos eksperimentus uz parasto iedzīvotāju rēķina. Jo vairāk iedziļinās būtībā, jo vairāk šķiet, ka cilvēciskais faktors vispār ir bijis mazsvarīgs. Bez tam, cietējs ir bijis ne vien klausītājs (kuram, lielākoties, tāpat ir veicies vairāk, nekā ar viņu manipulēt gribošajam valdības aparātam), bet arī mākslinieks (kas vispār, lielākoties, ir nekas vairāk, kā āmurs vai skrūvgrieznis politisko aktivitāšu instrumentu kastē).
Bez visām peripētijām, kuras Kruks smalki argumentē un apraksta no vairākiem skatu punktiem, grāmatas otrajā daļā ir atrodama virkne ar dokumentiem vai to tulkojumiem. Sēžu stenogrāfiju atšifrējumi vien ir kā vērti! Noteikti iesaku slinkākos iepazīties vismaz ar grāmatas trešo nodaļu un pāršķirstīt pielikumus! Vēl jo interesantāku to visu padara neliels ilustratīvs materiāls grāmatas vidū. Retušētie, cenzētie foni. Militāristi fotogrāfijās, kurās viņi noteikti nav bijuši un nevīžīgi pielipināta Staļina glezna grupas fotogrāfijas fonā.
Katrā ziņā Sergejs Kruks ir ļoti ļoti labi pastrādājis ar arhīvu materiāliem un šo grāmatu tikpat labi varētu ieteikt arī jaunajiem censoņām kā lielisku paraugu topošajiem zinātniskajiem traktātiem un diplomdarbiem.
Neticu, ka esmu vienīgais, kam šīs ir sasāpējušās problēmas, bet sakarā ar to, ka negribu jūs nomocīt ar nenormāli daudz un dažādiem sasāpējušiem jautājumiem, uzskaitīšu uz šo brīdi man vissāpīgākos.
1. Kontaktformas un e–pasti uzņēmumu mājaslapās.
Atceros tos laikus, kad katra sevi cienoša mājaslapa obligāti saturēja kontaktformu saziņai. Turpat, ja nebija kontaktforma, noteikti bija e–pasta adrese vai kas līdzīgs. Man arī ir e–pasta adrese minēta, uz kuru varat sūtīt savas pārdomas. Vienīgais, kas man ļoti nepatīk (bet pats savulaik par to sajūsminājos pārpeļķes uzņēmumu mājaslapās) — man nav nekāda uzticības momenta tām. Nav ne mazākās nojausmas, kad tad uz manis uzdoto jautājumu kāds atbildēs.
Pārpeļķes kompānijas vēl joprojām bieži vien raksta, ka uz e–pastiem atbild diennakts palīdzības dienests vai arī ir pieminēts, kādos laikos uz to atbild. It kā elementāra lieta, bet es jau sevi kuro reizi esmu pieķēris pie domas, ka es vispār ignorēju e–pastu un kontaktformas kā saziņas formu ar uzņēmumiem, it īpaši, ja e–pasts ir kaut kāds info@blah…
2. Tehnisku štrumentu apraksti
Šai gadījumā visi noteikti atminās video par to, kas notiktu, ja Microsoft sāktu ražot iepakojumus Apple produkcijai. Pirms kāda laika man bija nepieciešamība iegādāties portatīvajam sakarīgu bezvadu peli (man jau tā vadu pietiek somā). Un liels bija mans izbrīns, ka datorveikala pārdevējs, ar mani kopā pētot peļu iepakojumus, tā arī nespēja atbildēt uz jautājumu, kāpēc Logitech 34Ls pele ir sliktāka par tās pašas firmas 65Ls peli. Zināja teikt tikai to, ka to dārgo visi datorspēļu fani pērkot. Yeah, right. Tieši šis parametrs man ir noteikti noteicošais.
Piemēram, pusi no kastes aizņēma uzraksts «microgear technology», kas nozīmē neko vairāk, kā maziņu bīdāmo sūdiņu peles apakšā, ar kuru regulē to, cik ļoti man tikšķ vai netikšķ rullītis. Un kā gan man neienāca prātā, ka šāda «megatehnoloģija» varētu maksāt 31Ls vairāk?
Tas pats attiecas arī uz daudziem citiem štrumiem, kuriem pat speciāli ir izveidotas mājaslapas ar salīdzinājumu tabulām. Tikai tāpēc, ka no iepakojuma neko nevar saprast. Varbūt tā ir kaut kāda īpaša tehnika, kā panākt to, lai tavu preci pērk tikai internetā?
Starp citu, Ļebedjevs ar savu tagu mākoni uz iepakojuma nav diez ko labāks par Logitech un Microsoft kopā ņemtajiem.
3. Lielveikali un to kases
Tas, kāpēc lielveikalos ir daudz kases, domāju, nevienam jau sen nav noslēpums — pēc kaut kādas tur regulas noteikumiem, ir jābūt noteiktam skaitam ar kasēm attiecībā pret veikala tirdzniecības zāles platību.
Man nav nekādu iebildumu pret to, ka lielākā daļa no Maximas kasēm ir slēgtas, jo es pēdējā laikā cenšos iepirkties tikai Sky. Tur mani nepamet sajūta, ka kasieres kaut kur malā stāv un gaida zemo startu, lai varētu skriet pie klienta un izsist viņam čeku — vienīgie, kas šajā veikalā mani ieved diskomfortā, ir apsargi un cenas garšīgiem vīniem (nepārprotiet, cenas patiesi ir zemas un tāpēc pārāk bieži gribas tos pirkt).
Bet atgriezīsimies pie tipiskas Maximas vai Rimi. Es atceros, ka savulaik bija kaut kādas lampiņas pie kasēm, lai zini, kura strādā (vēl Padomju Savienības laikos Maskavas GUM‘ā tādas redzēju). Vienā no lielveikaliem tādas redzēju arī tagad. Bet, sakarā ar to, ka mūsdienās elektrību taupa tikai uz Rīgas ielām, lielveikalos pie kasēm viemēr ir ļoti gaišs. Un ja šīs signāllampas tiešām arī tiek iedegtas brīdī, kad kase ir vaļā, to neviens nevar ieraudzīt, jo no baltās gaismaskastes spīdošā dienasgaisma nav pamanāma.
4. BMW, Mecedes Benz un Lexus autovadītāju — manas ģimenes slepkavu tops un citi sīkumi, tai skaitā policijas darbinieki un taksisti
Šodien jau kārtējo reizi divdesmit minūšu laikā uz ielas man gandrīz izdevās iekļūt avārijā.
Tipiskākais variants: es ieturu pietiekamu distanci, lai lietus laikā varētu bez «mēmajiem» noreģēt uz priekšā braucošo, bet man pamanās kāds priekšā ielīst.
Otrs tipiskākais variants ir kreisais pagrieziens ar 50 km/h ātrumu uz pārpildītas ielas, nerādot pagriezienu. Tieši aizmugurē braucošais jūtas ļoti patīkami.
Trešais variants: no ieskriešanās joslas vai mazāk svarīga ceļa uzbraukt uz Krasta ielas, kur es braucu ar 70 km/h. Bez emocijām uzsākt braukt (nevis jau braukt ar tādu pašu ātrumu kā es) un, pat ļoti iespējams, momentāli pārkārtoties uz trešo joslu, jo tur ir pierastāk.
Nemaz nerunāju par to, ka uz Brīvības, Barona, Čaka ielām un Aspazijas bulvāra malā noparkojusies mašīna pirms izbraukšanas neuzskata par nepieciešamu apskatīties, vai aizmugurē kāds nebrauc.
Vēl arī policija Vecrīgā, kas var paziņot kravas automašīnai, ka tā nedrīkst iekraut/izkraut kravu, neuzbraucot uz gājēju ietves. Par tiem man vismaz ir prieks, jo tagad paši varēs izbaudīt, kādas pēc tam paliek ietves (tiem, kas tankā — tagad Vecrīgā būs jaunas kājinieku patruļas.)
Topu noslēdz taksisti, kuri no manis jau ir norāvušies ne reizi vien. Jā, es esmu tas, kurš zvana Ceļu policijai un sūdzas par konkrētu elementu izdarībām, piemēram, gājēju pāreju, dzelzceļa pārbrauktuvju un sarkanās gaismas ignorēšanu no jūsu puses. Mani var atrast Ļeņingradā. Paņemiet līdzi tiesības un automašīnas tehnisko pasi. Arī šoreiz policiju izsaukšu es.
Es uzskatu, ka Rīgas satiksmē valda haoss un man piebalsos jebkurš «laucinieks», kuram braukāšana uz galvaspilsētu ar savu transportu ir vairāk galvassāpes, nekā komforts.
Šodien nopriecājos par to, ka Salīdzini.lv esot uzlabojuši savu dizainu. Tā kā ziņu izlasīju tālrunī kādā no RSS ziņu avotiem, tad tikai tagad uzzināju, kas tad tur izmainījies. Absolūti nekas. Tas vēl joprojām ir ārpus jebkādas salīdzināšanas iespējām briesmīgs.
Tas, ko es jau sen vēlējos šajā projektā, ir patiešām inovācijas dizainā, kas atvieglotu šī projekta lietošanu:
1) meklēšanas rezultātu apskate dažādos griezumos (tikai teksts rindās, tikai veikalu nosaukumi, utml.)
2) alternatīvas vai līdzīgi produkti blakus meklēšanas rezultātiem
3) AJAX ievades formā ar palīgu preces izvēlē
4) lietotāja autorizācija ar saglabātu meklēšanas vēsturi (tai skaitā ar meklētās preces cenu izmaiņām)
5) kvalitatīva informācija par produktiem. Utml.
Tas, kas ir izdarīts tagad — izveidots preču katalogs. Šī dizaina lieta ir vajadzīga veikalu īpašniekiem, lai saprastu, kā veidot automātiski preču klāsta katalogus meklētājiem un nav nekāds kardināls solis pretim ikdienas lietotājiem.
Lūdzu, nē, pieprasu — nomainiet paziņojumu par dizaina maiņu pret paziņojumu, ka beidzot esat saņēmušies un uztaisījuši briesmīgu vēdekli ar visnodrāztāko Web 2.0 teksta noformējumu, izdomājuši saukli un to ielikuši lapā. Bet tam nav nekāda sakara ar dizainu.
Jau pēc publicēšanas uz ātru roku uzmetu variantu, kas BlackHalt, Kirila un citu datubāžu izmantošanas utilizatoru rokām būtu panākams un lietojams (tas ir mājiens).
Salidzini.lv meklēšanas forma
Šai gadījumā īpaši gribu paskaidrot apakšējo daļu — revolucionāri būtu ieviest blokus ar informācijas atlasīšanas iespējām. Funkcionālie bloki, kurus pašrocīgi varam pielikt, noņemt, izveidot (identiski tam, kā īr iGoogle lapā). Un patiesībā šiem blokiem īpaša nozīme ir tieši pēc pirmās meklēšanas rezultātu parādīšanās — atlasot jau tiešām vajadzīgo. Un sev saglabāt tikai to atlases iespēju, kura man tiešām ir vajadzīga. Lūk tas, manuprāt, būtu uzlabots, jauns dizains.
Atvainojos. Gribēju kaut ko par citiem «jaunajiem dizainiem» arī pateikt, bet man šobrīd kaut kā aizmirsās, kas vēl bija svarīgi. Nu re, atcerējos. Jau nedēļu mēģinu saprast, kā var pārdot par vairākiem desmitiem tūkstošu latu kaut ko tādu, ko ir slinkums pat noprezentēt piecdesmit santīmu robežās. Un šis ir tikai viens uzskatāms piemērs, bet tādu ir tūkstošiem.
Nē, man šodien nav ļoti slikts noskaņojums — šo irakstu tapinu jau labu laiku, metot ārā kādu no punktiem un liekot kaut ko citu, aktuālāku vietā.
