Atšķirībā no Krievijas, kur nacionālais produkts lielākoties ir tāds sūds, ka to pirkt ir bīstami veselībai vai pat dzīvībai, bet nanotehnoloģijas sākas no 13. izmēra atslēgas, Latvijā nacionālais produkts praktiski vienmēr ir, kaut arī kvalitatīvs, bet ar milzīgu pārcenojuma devu, un tāpēc ikdienā to spītīgi iegādāties un lietot spēj tikai izredzētie vai ar īpašām galvas traumām apveltītie.
Šo pārmaksāšanu iepotēja neviens cits kā mēs paši, veidojot «produkta pievienotās vērtības» kultu un popularizējot to. Rezultātā esam ieguvuši ražotājus, kas mājas apstākļos fasētas ķirbju sēklas tirgo veikalos par 60 latiem kilogramā, un mūziķus, kas nepabeigtas mūzikas skolas izglītības kripatas izmanto 100 latu piemaksai pie honorāra kotlešu vakara apskaņošanā.
Tā mums ir radušies Valsts nodarbinātības dienesta speciālisti, kas spēj modes dizaina maģistriem piedāvāt šuvējas darbu vietējā fabrikā un galdnieki, kas neuzņemas pārāk sarežģītus darbus, jo var nopelnīt uz poļu lamināta mēbeļu salīmēšanas, pieliekot šiltīti «Ražots Latvijā».
Nemaz nerunājot par īsteni «latviskām» lauksaimniecības ražotnēm, kas Turcijā izaudzētus un Polijā iemarinētus gurķus ar lepnumu tirgo Latvijā kā vietējo produktu.
Tai pat laikā ārpus «Pērc pašmāju produktu» kulta ir, piemēram, piparu mērces no Ziemeļamerikas, vīni no Francijas un Itālijas, auto un mototehnika no Japānas, un, galu galā, maize no Dānijas. Un visi šie produkti ir lieliski. Par adekvātu cenu.
Vietējās produkcijas obligātās pirkšanas kultam ir jāmet miers. Tam nav nekāda pamatojuma. Ja ražotājs spēj mellenes ar milzīgu uzcenojumu sūtīt uz Ķīnu un tur atrodas kāds, kas tās vēlas iegādāties — visu cieņu.
Atbalstīt var omīti, kas tirgo maisiņus tunelī, piedāvājot viņai par adekvātu cenu noadīt tev cimdus ziemai. Atbalstīt var mākslinieku, iegādājoties izstādē viņa gleznu vai mūziķi, apmeklējot viņa koncertu un iegādājoties merčendaizingu. Var arī moderni atbalstīt vietējo programmētāju, kas uztaisījis aplikāciju laika prognozes rādīšanai telefonā. Un arī šajā gadījumā — atbalstīt vienīgi tad, ja par to tiek prasīta adekvāta samaksa.
Bet RIMI stūri ar «I love you ECO» un visu pārējo sūdprodukciju, kas tur ir sabāzta, vajadzētu, kā minimums, uzspridzināt. Un aizliegt ar likumu tirgot ķiplokus par latu gabalā.