«Правила дорожного движения». 1978. gada ceļu satiksmes noteikumi, PSRS, balstīti un Vīnes konvenciju par satiksmi.
Mēģinot sakārtot personīgo mantu bardaku, vienā no kastēm atradu 1978. gadā izdotos PSRS ceļu satiksmes noteikumus. Šī grāmata ir ievērības cienīga tāpēc, ka balstīta uz 1968. gada Konvenciju par ceļu satiksmi, mūsdienu Latvijas Ceļu satiksmes noteikumu pamatdokumentu.
Pirmā Konvencija par ceļu satiksmi gan bija pieņemta jau 1949. gadā (UNECE arhīvā var iepazīties ar visām vēsturiskajām redakcijām), tomēr tā bija tālu no mūsdienu ceļu satiksmes noteikumiem. Savukārt PSRS 1978. gada satiksmes noteikumi ir tuvu tam, kā mums šodien ir jāpārvietojas pa ceļiem. Ar dažiem interesantiem izņēmumiem.
1978. gada satiksmes noteikumu brīnišķīgās brīdinājuma zīmes.
Tolaik par vadītāju tika uzskatīts arī lopu dzinējs un apkrauta lopa vedējs (nav ne jausmas, kā iztulkot вьючный скот). Bija aizliegts vadīt transportlīdzekli privātas peļņas nolūkos (sveiks, sociālism!) un «apstāties aizliegts» ceļazīmes darbības zonā bija atļauts stāvēt motorizētiem invalīdu ratiņkrēsliem. Gājēju pāreju zebrām bija paredzēta iespēja norādīt iešanas virzienu ar bultām. Tolaik vispār uz braucamās daļas varēja zīmēt jebko (papildus atrunātajiem horizontālajiem apzīmējumiem), ja vien tas neuzliek kādus papildus ierobežojumus satiksmei.
1978. gada satiksmes noteikumu aizlieguma zīmes.
T-veida luksoforus bija atļauts izmantot ne tikai tramvaju, bet arī trolejbusu un autobusu satiksmes regulēšanai, pie apdzīšanas uzmanības pievēršanai apdzīvotā vietā drīkstēja pamirkšķināt ar tālajām gaismām, bet ārpus apdzīvotām vietām—uztaurēt.
Starp citu, 1978. gadā nebija termina «apsteigšana». Apbraucot autiņu, kas griežas pa kreisi, manevrs saucās «apdzīšana no labās puses». Braukt no stāvas nogāzes drīkstēja tikai ieslēgtā ātrumā un bērnus kravas mašīnu kravas nodalījumā drīkstēja pārvadāt vienīgi divu pieaugušo pavadībā.
Bet, kas pats interesantākais, automašīnu vadītājiem (izņemot speciālo un diplomātisko transportu) bija obligāti jāpiedāvā transporta pakalpojumi, ja tos uz ceļa stādināja mediķi, kas devās pie kritiski slimiem pacientiem vai mežsargi, ja tie devās uz vai no mežu ugunsgrēkiem. Kā pastāstīja vecs paziņa, viņa mammai, pensionētai mediķei, esot pat poliču miliču zizlis bijis mājās tādiem gadījumiem.
Sagadījies tā, ka šogad jau esmu nobraucis gandrīz 20 000 km. Vairākas reizes pabijis ārpus Latvijas gan sniegavētrā, gan lietusgāzē, gan atkalā, gan miglā. Biju uz bāņiem, grants ceļiem, pilsētās un pamatīgos laukos. Stūrējot paguvu daudz ko apdomāt par ceļu satiksmi dažādās valstīs un salīdzināt to ar Latviju. Brīdinu, šis ir raksts par to, ka viss ir slikti un mēs paši pie tā esam vainīgi.
Vienreiz jau par to nobrīnījos pagājušā gada Jāņos. Gadumijā organizētajos alkošoferu meklēšanas reidos tas tikai apstiprinājās. Tu vari braukt ar zagtu transporta līdzekli, bez autovadītāja apliecības, būt meklēšanā. Galvenais, lai tu būtu skaidrā. Ja uz Dienvidu tilta pārvada stāv divdesmit policijas darbinieki, bet plūsmā ir tikai piecas mašīnas, es neredzu nekādu problēmu vismaz vizuāli pārliecināties par dokumentu esamību. Bet, protams, pieķeršana braukšanā reibumā valsts budžetam nes daudz lielākus ienākumus, kā meklēta noziedznieka vai transportlīdzekļu zagļa notveršana.
Kaudzītei tepat piemetīšu arī netīšām noķerto kadru ar Rīgas Satiksmes šoferu bezatbildīgo braukšanu Rīgas ielās. Par šādiem gadījumiem galvaspilsētā policijai un Rīgas domes Satiksmes departamentam īpaši bieži atgādina. Bet neviens no Valsts policijas nekad neko nekomentē, nepaskaidro un padziļināti neinteresējas, ja vien nav Panorāmas sižetu vai citu žurnālistu saceltās ažiotāžas.
Ceļu uzturētāji ir jāsēdina cietumā par slepkavībām
«Skaisto» gada sākuma statistiku man vispār ir grūti sagremot. Īpaši, ja avāriju iemesli tiek veiksmīgi retušēti, pieminot bembistu ātrumrekordus, kas tika fiksēti pagājušā gada vasarā. Bet runa bija par ugunsdzēsēju automašīnu, kas janvāra atkalā uz nekopta ceļa uzgāzās virsū vieglajam autiņam. Nepareizi izvēlētais ātrums tika minēts arī avārijā uz P89, kur vieni ātrie glāba otrus, kas cieta avārijā, braucot uz izsaukumu. Atgādināšu, ka nevienā operatīvajā transportlīdzeklī nebrauc vakar tiesības nolicis tīnis. Es pirmajā reizē nenokārtoju C kategorijas braukšanas eksāmenu, jo pārvietojos bīstami lēni (30 km/h ar kravas mašīnu pilsētas centrā). Un arī mācoties citas kategorijas mani īpaši brīdināja, ka braukt par 20 km/h lēnak kā maksimāli atļautais ātrums ir bīstami. Īpaši bīstami tas esot ārpus apdzīvotām vietām. Tur, kur neviens netīra ceļus un ir jāuzmin, ka ir atkala.
Vai jūs zināt, kā izskatās trafarēta valsts ceļu uzturētāja automašīna? Cik bieži uz valsts galvenajiem autoceļiem (par citiem nemaz nerunāju) redzat ceļu uzturētāju transportu, kas izbrauc ceļus, lai apsekotu to stāvokli? Igaunijā, Lietuvā, Polijā, nemaz nerunājot par Vāciju, tādas automašīnas parādās arī uz vietējās nozīmes ceļa stundu pēc būtiskas laikapstākļu pasliktināšanās. Jebkurā diennakts laikā. Piemēram, janvārī nokļuvu Polijā nakts laikā sniegputenī uz šī ceļa.
Kaut arī visā posmā sastapu labi ja divdesmit automašīnas, nepilnu četru stundu laikā saskaitīju trīs sniega tīrītājus un divus trafarētos bulkuvāģus, kas apsekoja šo ceļu. Un tas bija ārpus apdzīvotām vietām kaut kad starp pusnakti un rīta gaismu.
Īpaši pasliktinoties laikapstākļiem, Lietuvā uz ātrgaitas ceļiem izbrauc policijas ekipāžas, kas ar zili-sarkanajām bākugunīm piebremzē satiksmi. Es biju trāpījis atkalā, nevienu avāriju uz ceļa nemanīju, toties biju spiests nomest no 110 līdz 70 un droši turpināt ceļu kopā ar citiem piebremzējušiem autiņiem. Tieši tāpēc tie arī ir preventīvi pasākumi. Nevis drošības sēdes par pareizas krāsas un atspīduma vestēm vai alkošoferu vainošana avārijās uz nekoptiem ceļiem.
Tie visi ir politiski lēmumi, bet politiķi ir pārāk gļēvi
Uzskaitītie piemēri nav utopiska tiekšanās pēc perfekcijas. Tā ir vienkārša vēlme sagaidīt, lai atbildīgās iestādes ir atbildīgas. Pēc mana aizrādījuma, bērnu slimnīcas «Dzīvojamo zonu» ar visu papildzīmi klusiņām demontēja, jo nespēja izdomāt nevienu attaisnojumu tās eksistencei. Bet neviens nedemontēs gājēju pāreju dzīvojamā zonā pretim RTU galvenajai ēkai, kamēr nebūs Satiksmes ministrijas stingras nostājas šajā jautājumā. Ak pareizi, SM jau neatbild par to, kas notiek ielās, tā tikai ievieš noteikumus. Atbild pašvaldības iestāde, kurai sūdzēties ir bezjēdzīgi, jo cita pašvaldības iestāde šādās strīdus situācijās gūst ienākumus. CSDD vispār neko neietekmē (arī oficiāli to sniegtās atbildes ir bezjēdzīgs ūdens), bet ceļu uzturētājus visas iepriekšminētās iestādes aizstāv. Bet mums vajadzētu braukt lēnāk, braukt prātīgāk, vēlreiz pārlasīt satiksmes noteikumus. Noteikumus, kurus katrs var interpretēt, jebkurš var izdomāt savus vai aizbildināties ar standartiem, kuriem ir ierobežota pieejamība.
Arī Valsts kanceleja apstiprina, ka CSN mūsu valstī var interpretēt jebkurš to piemērotājs. Un tiesa ir vienīgā iespēja apstrīdēt absurdu. Bet ir taču skaidrs, ka sākt ilggadēju tiesas prāvu ar Satiksmes ministriju, jo tā klaji ņirgājās par ceļu satiksmes dalībniekiem ir muļķīgi. Tikpat labi saprotams, ka biznesa nišu atradušās pašvaldības nekad negribēs šķirties no iespējas sodīt vadītāju par likumā neatrunāto ceļazīmju, velojoslu vai tramvaju luksoforu nezināšanu.
Tāpēc arī dzīvojam ar dubultiem standartiem.
Tramvaja luksofors Barona ielā pirms Aspazijas bulvāra un Ceļu satiksmes noteikumi.Gājēju un velosipēdistu ceļš Kr. Valdemāra ielā pie Nacionālā teātra un Vecrīgā.Gājēju pāreja un apstāšanās aizliegums ar CSN neeksistējošu papildzīmi.Valodnieku cīņas uz Čaka ielas.
Jaunajā Ceļu satiskmes noteikumu likumprojektā pamatā uzsvars ir uz velobraucējiem. Bet daudz vairāk prasītos, lai, beidzot, tiktu izrunāts jautājums arī par šo noteikumu 13. nodaļas «Ceļu satiksme dzīvojamās zonās» intepretācijas peripētijām. Jaunajā likumprojektā attiecībā pret terminu «Dzīvojamā zona» nav ieviesta neviena korekcija vai papildinājums. Kas ir vairāk nekā stulbi. Laacz sākumā Tviterī, pēc tam blogā ar rakstu «Viltīgais pagrieziens» pamudināja par to pastāstīt vairāk.
Aspazijas bulvāra, Krišjāņa Barona ielas un Audēju ielas krustojums. Izbraukšana no teritorijas, kas apzīmēta ar ceļazīmi «Dzīvojamā zona».
Ceļu satiksmes noteikumi ir nelokāmi un neinterpretējami.
140. Nogriežoties pa kreisi vai apgriežoties braukšanai pretējā virzienā, kad to atļauj luksofora signāls, transportlīdzekļa vadītājam jādod ceļš to transportlīdzekļu vadītājiem, kas brauc no pretējā virziena taisni vai nogriežas pa labi.
Tad kuram te ir priekšroka? 140. punkts jau neatceļ, nepapildina vai nemaina 157. punktu.
Otrais jautājums. Zinot to, ka mēs esam ceļazīmes «Dzīvojamā zona» darbības teritorijā, kam ir priekšroka šajā situācijā, kad pa ceļu ar segumu braucam un kāds izbrauc no privātas teritorijas, kas arī ir ceļš ar segumu? Lielisks piemērs tepat blakus ir Kungu un Trauksmes ielas krustojums.
Kungu un trauksmes ielas krustojums ceļazīmes «Dzīvojamā zona» darbības zonā.
Nu kā, tur jau žogs ir priekšā, tātad te nav nekāda krustojuma, jūs teiksiet. Pēc CSN termins blakusteritorija attiecināms uz pagalmu, stāvvietu, degvielas uzpildes staciju, uzņēmumu u.tml. Visās šajās teritorijās, ja to atsevišķi neregulē ceļazīmes, darbojas labās rokas princips (tāpat kā jebkur citur uz ceļiem). Attiecīgi, labās rokas likums darbojas arī dzīvojamā zonā.
158. Šajā nodaļā minētās prasības attiecas arī uz daudzdzīvokļu namu pagalmiem.
Ja dzīvojamā zona CSN izpratnē ir arī pagalms, tad apgriezti mēs varam secināt, ka dzīvojamā zona ir blakusteritorija.
Kaspars savā rakstā apspriež segumus un tā prioritātes, tāpēc pievērsīsimies šim jautājumam. Es nezinu (būs jāaizbrauc apskatīties), vai Jelgavā Dārza un Jēkaba ielas krustojumā vēl joprojām ir vienādas nozīmes krustojums, bet tur akurāt sanāk, ka viena no ielām ir asfaltēta, bet otra — nav. Šis krustojums ir vienādas nozīmes, jo to regulē CSN 1.18. punkta pēdējais teikums un tā nav blakusteritorija.
Jelgava. Dārza un Jēkaba ielas krustojums.
Bet ko darīt blakus Kaspara mājām Puķu ielā, kur pagalmu teritorijā (uz kuru attiecās CSN 13. nodaļa un arī termins blakusteritorija) ir krustojums starp asfaltbetona seguma ceļu un ceļu no betona plāksnēm? Kam šeit ir priekšroka?
Jelgava. Puķu iela. Daudzdzīvokļu pagalma teritorija.
Pēdējais jautājums attapīgajiem. Kā saprast satiksmes regulēšanu pie Rīgas piensaimnieka uz Valmieras ielas, kur pat rīkojuma zīmes papildus luksoforam ir uzstādītas?
Valmieras iela. Regulējama izbraukšana no Rīgas piensaimnieka teritorijas.
Lūk tādi pīrāgi. Veiksmi interpretācijā, tā teikt. Un skumjš ir fakts, ka nedz CSDD, nedz Satiksmes ministrija, nedz pašvaldību būvvaldes neuzskata par nepieciešamu dzīvojamās zonas un blakusteritorijas terminus izskaidrot satiksmes noteikumos precīzāk.
Igauņi, kurus mums tik bieži patīk pieminēt, ir skaidri definējuši, ka dzīvojamā zona ir paredzēta tikai tāpēc, lai tajā transports iebrauktu apstāties vai stāvēt.
(4) A power-driven vehicle may enter a calm traffic area only for standing or parking.
Krievijā, tāpat kā vēl dažās postpadomju valstīs, papildus visam iepriekšminētajam vēl ir pielikts klāt, ka dzīvojamā zona nevar tikt izmantota caurbraukšanai.
17.2. В жилой зоне запрещаются сквозное движение, учебная езда, стоянка с работающим двигателем, а также стоянка грузовых автомобилей с разрешенной максимальной массой более 3,5 т вне специально выделенных и обозначенных знаками и (или) разметкой мест.
Mūsu bāliņi, savukārt, uztaisa dzīvojamo zonu, kas ir mazas pilsētas izmērā, kā minimums. Un tad visiem ir jāmin, kā pa to pārvietoties.
Ja ļoti gribētos, varētu taču pamācīties pasaules pieredzi satiksmes samazināšanā. Vai vispār pievērsties tik trendīgai lietai kā shared space, kas, pēc dziļākās būtības, dzīvojamā zona arī ir. Tikai ar skaidri definētiem noteikumiem.
A living street is a street designed primarily with the interests of pedestrians and cyclists in mind and as a social space where people can meet and where children may also be able to play legally and safely. These roads are still available for use by vehicles, however their design aims to reduce both the speed and dominance of motorised transport. This is often achieved using the shared space approach, with greatly reduced demarcations between vehicle traffic and pedestrians. Vehicle parking may also be restricted to designated bays. It became popular during the 1970´s in the Netherlands, which is why the Dutch word for a livingstreet (woonerf) is often used as a synonym.
