Kārtējais patīkamais pārsteigums no izdevniecības Neputns—Sergeja Kruka grāmata «Par mūziku skaistu un melodisku! Padomju kultūras politika, 1932—1964».
Lai arī galvenais, ko par šo grāmatu varētu teikt, ir tikai un vienīgi slavinošie vārdi, diemžēl sākšu ar skarbāko. Grāmata ir sarakstīta Krukam tik mīļajā un patīkamajā manierē, kas viduvējam latvietim (nemaz nerunājot par tiem, kuriem «runa iet», «jauns albūms» un pārējās parādības ir tuvas) ir īpaši jāiespringst, padusē visu laiku turot svešvārdu vārdnīcu. Ļoti iespējams, ka tieši šis fakts sajauca galvu arī literārajam korektoram, kas atstājis samērā daudz nepamanītas drukas kļūdas, neveiklas teikumu konstrukcijas un liekvārdību. Piemēram: «Nozīmīgs socreālisma imperatīvs ir humānisms. Modernisma māksla apšauba racionālisma laikmeta cilvēka spējas ar saprātu iejaukties dabā.» (31. lpp.). Vai arī šis: «Viens no urbanizētās industriālās valsts risināmajiem uzdevumiem ir atbilstošas solidaritātes veicināšana, kas pārvarētu lokālo un sociālo kultūru nošķirtību. Tam bija nepieciešamas jaunas saliedētības formas, ko saskatīja centralizētajā kultūras modelī.» (110. lpp.).
Tomēr, piešaujoties var tikt šiem mazajiem neveiklumiem pāri un grāmatas lapas pašas pāršķiras līdzi idejām un pārspriedumiem. Lai neteiktu vairāk, ir patiesi interesanti izpētīt to, kā Padomju Savienības augstākās aprindas veica sociālos eksperimentus uz parasto iedzīvotāju rēķina. Jo vairāk iedziļinās būtībā, jo vairāk šķiet, ka cilvēciskais faktors vispār ir bijis mazsvarīgs. Bez tam, cietējs ir bijis ne vien klausītājs (kuram, lielākoties, tāpat ir veicies vairāk, nekā ar viņu manipulēt gribošajam valdības aparātam), bet arī mākslinieks (kas vispār, lielākoties, ir nekas vairāk, kā āmurs vai skrūvgrieznis politisko aktivitāšu instrumentu kastē).
Bez visām peripētijām, kuras Kruks smalki argumentē un apraksta no vairākiem skatu punktiem, grāmatas otrajā daļā ir atrodama virkne ar dokumentiem vai to tulkojumiem. Sēžu stenogrāfiju atšifrējumi vien ir kā vērti! Noteikti iesaku slinkākos iepazīties vismaz ar grāmatas trešo nodaļu un pāršķirstīt pielikumus! Vēl jo interesantāku to visu padara neliels ilustratīvs materiāls grāmatas vidū. Retušētie, cenzētie foni. Militāristi fotogrāfijās, kurās viņi noteikti nav bijuši un nevīžīgi pielipināta Staļina glezna grupas fotogrāfijas fonā.
Katrā ziņā Sergejs Kruks ir ļoti ļoti labi pastrādājis ar arhīvu materiāliem un šo grāmatu tikpat labi varētu ieteikt arī jaunajiem censoņām kā lielisku paraugu topošajiem zinātniskajiem traktātiem un diplomdarbiem.