Interneta komentāru kultūra Latvijā

Vienīgais Latvijas ziņu portāls, kuru pastāvīgi lasu, ir LSM.LV jeb Latvijas Sabiedriskais Medijs (mēs vēl lietojam lielos sākumburtus mediju nosaukumiem latviešu valodā?). Kaut arī tas pastāv tikai gadu, tas ir ļoti attīstījies, ir izlabotas arī vairākas funkcionālās kļūdas, par kurām redakcijai rakstīju es.

lsm.lv — Latvijas Sabiedriskais Medijs. Sākumlapa.
lsm.lv — Latvijas Sabiedriskais Medijs. Sākumlapa.

Bet LSM.LV slimo ar tieši to pašu problēmu, ar kuru slimoja un slimo Delfi, TVNET un Apollo kopš dzimšanas brīža. Tas ir veids, kā rakstus un komentārus var lietot.

Pašlaik mehānisms ir tāds, ka komentāra publicēšana ir purkšķis okeānā. Tā ir piezīme portāla redakcijai vai raksta autoram. Latvijas Radio, pieņemot zvanus ētera laikā, tas ir ok — uzklausījām viedokli, nolikām klausuli, nokomentējām un ejam tālāk. Bet interneta kultūra prasa arī tālāku atgriezenisko saiti ar komentētāja iesaistīšanu. Tas vienīgi tad, ja komentāra publicētājam ir iespēja nekomplicēti turpināt dialogu (uzreiz nāk prātā pensionāri, kas izsakās par žīdiem tai pašā Latvijas Radio un viena raidījuma mistiskā veidā spēj divas un pat trīs reizes piezvanīt un tikt pārtraukti).

Interneta komentāru kultūras jēga ir diskusijā. Tāpat kā portālu ziņu jēga ir vēsturiskā autentiskumā, kas ļoti bieži netiek ievērots. Ja interneta komentārus atstāj cilvēks, kas pēc tam vēlas atgriezties pie šīs tēmas, viņam ir būtiski zināt, vai diskusija vispār notiek.

Klasisks variants ir jaunu komentāru paziņošanas mehānisms — RSS plūsma, atgādinājums uz e–pastu.

Ir risinājums, ko izmanto portāls Ir.lv — reģistrēti lietotāji, kas savā profilā redz komentāru vēsturi un iespēju savu aktivitāšu plūsmai pievienot rakstus, atzīmējot tos kā iesakāmos. Vēl loģiskāk to atrisināja NYTimes lapā, kur reģistrēts lietotājs var saglabāt rakstus un tad profilā sekot līdzi izmaiņām. Tepat pieminēšu arī Disqus komentāru sistēmu, kas ir ļoti izplatīta un kuru lietoju arī savā blogā.

Trešais risinājums ir lietotājam bliezt to visu sociālajos tīklos un pēc tam pašam mēģināt atfiltrēt un atgriezties pie rakstiem. Bet tas ir aptuveni tikpat loģiski, kā glabāt tos grāmatzīmēs vai visu laiku turēt atvērtu pārlūku un pārlādēt lapu (tipiskais Delfu komentētāja darbības modelis).

Īsāk sakot, komentāru kultūra pastāvēs tad, ja lapas izstrādātājs izveidos loģisku un saprotamu veidu, kā sekot līdzi komunikācijai. Komentāru kultūra vēl vairāk uzlabosies, ja lapas izstrādātājs paredzēs veidu, kā turpat lapā saglabāt interesējošos rakstus (ar domu, ka saglabā saites uz šiem rakstiem).

Ievērojot komentāru kultūras principus, iegūstam lapas apmeklētāju, kas runā ar jēgu, ir gatavs iesaistīties ilgstošā diskusijā, spēj atsaukties uz vēsturiskām publikācijām un gatavs dot pozitīvu pienesumu mājaslapas saturam.

Troļļotāji un āksti pastāvēs vienmēr, bet tāpēc jau var visādos veidos nobanot vai ieviest pirmsmoderāciju, nepubliskojot komentārus bez jēgas (tā nav cenzūra, ja kas).

Reģistrēties Twitter/Facebook/Google var jebkurš jebkurā brīdī ar jebkādiem paņēmieniem, pilnībā noslēpjot savu identitāti, BlackHalt neļaus samelot. Tieši tāpat var reģistrēties arī lapās, par kurām es runāju. Jēga jau nav tajā, ka tiek atklāta kāda identitāte, jēga ir tajā, ka reģistrētam lietotājam tiek sniegta reāla pievienotā vērtība.

Nav par ko brīnīties, mēs dzīvojam Latvijā

Atpūšoties no trakoti aizraujošas, bet tai pat laikā sasodīti laikietilpīgas procedūras, kas saucās mājaslapu satura vadības sistēmas programmēšana, noskatījos LNT ziņas iekš TVNET. Vienkārši uznāca kaut kāda nostaļģija pēc televīzijas, kā masu medija.

Un liels bija mans izbrīns, kad lāga zēns Kleckins, komentējot arvien plašāku Krievijas raidstaciju ienākšanu Latvijas tirgū, izteica vērtējumu, ka vienīgais, kas var mainīt situāciju par labu vietējiem masu medijiem, ir valsts finansiālais atbalsts. Tas puika laikam ir galīgi uz vecumdienām prātu izkūkojis. Nepietiek ar to, ka visi mediji vairāk vai mazāk jau tā atrodas dažādu politiski–ekonomisko grupējumu kontrolē, viņš piedāvā vēl arī kontroli no valsts puses? Tā jau mēs pavisam drīz nonāksim līdz Krievijas masu mediju dzīves modelim un galu galā atkal būs pagrīdē jāklausās BBC World Service.

Ja v šoke.

Par laikrakstu abonēšanas datiem

Es iedomājos, kā šajās dienās drāž Latvijas laikrakstu pārdošanas nodaļas. To, kādi ir laikrakstu abonēšanas rezultāti, var apskatīties pie Onkuļa un Gaišās Puses kunga. Es pats arī biju dilemmas priekšā — pagājušajā gadā abonēju Financial Times (tāpēc, ka varēju to izdarīt par mazāku naudu, nekā man piedāvāja Dienas Biznesu un man bija arī bezmaksas pieeja FT elektroniskajiem resursiem).

Biju domājis, ka šogad tomēr abonēšu Dienas Biznesu, bet kaut kā man kuņģis čokurā rāvās atdot par to pārsimts latu. Ar lielāko prieku lasītu Dienas Biznesu elektroniski (pilnās PDF versijas — kas DB redakcijai arī ir ekonomiski daudz izdevīgāk), bet sakarā ar to, ka viņiem vēl joprojām tas strādā ļoti gļukaini (piemēram, vakar tā arī nevarēju caur Hansanet.lv norēķināties par vakardienas laikrakstu), tad arī šī doma pagaidām ir atmesta. Tad jau labāk RSS padevi ik pa laikam palasīt un noskatīties TV24 ziņas reizi pāris dienās.

Vēl viens faktors, kas nāk par labu šim kritumam — blakus tam vajadzētu ievietot datus par to, kā tiek izmantotas laikrakstu elektroniskās versijas. Piemēram, tā pati Lauku Latvijas avīze jau pirms ļoti ilga laika bija realizējusi efektīvu variantu, kā elektroniski publicēt avīzi internetā (es par to jau rakstīju). Faktors par to, cik daudz ir interneta lietotāju avīzes mājaslapām ir arvien aktuālāks un tas ļoti tieši ietekmē avīžu abonentu skaitu. Ja beidzot mārketinga un pārdošanas nodaļas saņemtos un uztaisītu normālu elektronisko abonentu sistēmas (ar adekvātiem izcenojumiem gala lietotājiem), es esmu pilnīgi pārliecināts, ka nākamajā gadā mēs sagaidītu vēl lielāku drukāto versiju abonēšanas kritumu, toties pieaugums elektroniskajām versijām būtu vismaz par 100%.

Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, cilvēki arvien vairāk ceļo. Līdz ar to man ir daudz svarīgāk konkrētajā brīdī, atrodoties kaut kādā Kambodžas viesnīcas numuriņā izlasīt aktuālāko, kas notiek Latvijā. Šobrīd es to daru, izmantojot to pašu TV24, TVNET, Delfi, ja vēlos uzzināt par nacionālajām ziņām (politika, sabiedrība, ekonomika) vai arī specifiskos portālus, piemēram, SV.LV, HC.LV, ja runājam par kultūru, vai blogus, ja runājam par ikdienu. Tā to sarakstu vēl varētu paturpināt.

Šāds process man var aizņemt samērā daudz laika un es būtu daudz priecīgāks, ja vairāk laika pavadītu Kambodžas krogā, nevis viesnīcā. Tāpēc avīzes vairāk uztveru kā koncentrētu, analītisku aktuālo ziņu apkopojumu, par kuru ir jārūpējas avīžu redakcijām. Šobrīd Latvijā es jau sāku sliekties atpakaļ no Dienas Biznesa uz Dienu, kaut gan kādu laiku atpakaļ man Diena šķita pārbāzta ar ļoti daudz nevajadzīgas informācijas. Šobrīd man patīk abu laikrakstu analītiskā žurnālistika, tāpēc varbūt pat, ka būtu ar mieru ņemt abus.

Ar to visu es gribētu teikt, ka esmu ar mieru maksāt 150Ls gadā nevis par to, lai man uz mājas vai biroja adresi atnāktu svaigākais Dienas vai Dienas Biznesa papīrs, bet gan, lai uz e-pastu atnāk saite, ka es varu dabūt svaigākā numura PDF. Un 150Ls būtu ļoti piemērota cena, ko būtu ar mieru maksāt par abiem šiem laikrakstiem, nevis, kā tagad sanāktu — pāri 200Ls par papīra variantiem.

Vēl viena nianse — elektroniskām laikrakstu versijām ir viena papildus versija, kas varētu ļoti nepatikt preses monitoringu veicošiem uzņēmumiem (LETA, BNS, u.c.). Es varu jebkurā brīdī pameklēt arhīvā mani interesējošos atslēgvārdus un apskatīties, kāda ir bijusi par to publicitāte. Un ja katrs tāds raksts maksā, piemēram, 10 santīmu, laikrakstiem tas ir vērā ņemams ienākums un tas nonāk tieši redakciju budžetā, nevis preses monitoringa kompānijas budžetā (Aģentūras tāpat strādā ar tādām vai līdzīgām metodēm — taisot laikrakstu publicētās informācijas datubāzes. Tikai šīs datubāzes nav publiski pieejamas).