«Ja jūs izturēsieties pret dizaineriem kā pret cilvēkiem, kas vienkārši pārvalda dažādas grafiskās programmas, viņi kļūs par cilvēkiem, kas vienkārši vēlas naudu.»
Iļja Kiseļevs
Mēnesis: 2008. gada janvāris
Microsoft pele priekš Apple
Nav nekāds noslēpums, ka Apple «klitorpele» ir sasodīti draņķīgs izstrādājums. Un līdz ar to nav nekāds brīnums, ka Microsoft ir adaptējuši savu supermegalabo pelīti priekš Mac lietotājiem.
Smieklīgi ir tas, kā atšķiras iepakojumi dažādām mērķauditorijām:
Via.
P.S. Ļoti atvainojos, ka neko sakarīgu pēdējā nedēļā neesmu publicējis — strādāju pie viena ļoti būtiska projekta, kuru ceru šonedēļ novest līdz kaut kādai loģikai, lai var pieslēgties pārējai pasaulei ar kaut ko patiesi vērtīgu un būtisku.
Automašīnu zādzību apkarošana?
Atpūšoties no sabiedrības, skatījos dažas bildes iekš to «supersmieklīgo» bilžu portāliem. Tad nu uzskrēju šai bildei ar acīmredzamām pazīmēm, ka pasākums notverts ir Latvijā. Kādam ir kādi komentāri šai sakarā — kas tā par bezjēgu?
Adobe Gamma un Creative Suite CS3
Ir tāda lieta, kā Adobe Gamma. Es to esmu lietojis mazbudžeta monitoru kalibrēšanas variantos jau kopš senseniem laikiem. Bet gudrie vīri Adobe ir izdomājuši, ka Creative Suite 3 versijā viņi vairāk Adobe Gamma iekšā neliks. Kāpēc? Tāpēc, ka tagad, redz, ir jāizvēlas hardware calibration (monitora kalibrēšana, izmantojot kalibrēšanas iekārtu, nevis savu aci). Man jau nez kāpēc šķiet, ka šis lēmums vairāk vai mazāk ir sasaistāms ar Pantone Huey parādīšanos, kas ir lētākais man zināmais dzelziskais kalibrators. Nē, tas nenozīmē, ka es uzskatu, ka monitora kalibrēšanu ar iekārtām nav jālieto, es tikai domāju, ka ne visi var atļauties tādas iekārtas iegādāties, jo tas pats Pantone ražojums jau nu ir dikti nenopietns.
Tad nu tā, izrādās, ka viss nav zaudēts — vismaz Windows XP noteikti, par Windows Vista nemāku spriest, jo man tāds nav pieejams. Ja kāds var, tad būtu jauki, ja varētu pārbaudīt un iemest komentāros, savukārt MAC lietotājiem ir labas alternatīvas, kuru nav Windows lietotājiem.
«Vsjudu pahnet govnom, horosho shto njedavno»*
Mans bērnības draugs un galu galā arī kolēģis Mārtiņš Beitiņš, cik noprotu, tad kopā ar Andreju ir izveidojis (nu jau pirms kāda laiciņa) videoblogu Musicblog.lv, kurā lēnām un rūpīgi, sadalīti pa gabaliņiem, tiek publicēti interviju materiāli ar dažādiem Latvijas mūziku pārstāvošiem personāžiem.
Ļoti iesaku tiem, kam nav vienaldzīga Latvijas mūzika un vēl jo vairāk tiem, kas grib skatīties un klausīties patiešām interesantas un saturīgas intervijas. Man tiešām īpaši patīk tieši tas fakts, ka intervijas ir interesantas, tās nav kārtējie atgremojumi no visur jau dzirdētā, pagrieztā jaunā skatījumā. Varbūt tieši tāpēc es izvēlējos šo frāzi virsrakstam, jo, iespējams, ka pateicoties šim blogam mums būs turpmāk iespēja vērsties pie kaut kāda kvalitātes kritērija attiecībā uz mūzikas blogu jēgu, it īpaši mazajā, šaurajā Latvijas skatījumā.
* — Ulda Rudaka sacerētās dziesmas teksts. Paņemts no intervijas pēdējās publicētās daļas.
Vēlreiz par avīzēm
Šodien no rīta izlasīju vakardienas «The Guardian». Pirms kāda laiciņa viņi arī pamainīja savējo dizainu, kļūstot nedaudz šaurāki. Un tas bija ļoti apsveicams solis. Nesen bija sacelta milzu brēka par to, ka to izdarīja «Diena» un «Necīņa» «NRA» «Neatkarīgā». Man, protams, bija daudz lielāks prieks par to, ka tas ir noticis, nevis par to, ka tagad ir kaut kādas problēmas ar ieradumu maiņu pensionāriem. Drīzāk mani uztrauca fakts, par kuru nebiju aizdomājies, jo kādu laiciņu nebiju bijis Lielbritānijā — «Dienas» jaunais saturiskais un arī lielā mērā vizuālais formāts ir ļoti tuva «The Guardian» kopija. Un tas man liek aizdomāties nevis par to, ka, jopcik, atkal lettiņi kaut ko nozaguši, bet gan par foršo tendenci — mēs beidzot atsvešināmies no mums galīgi nepiedienīgā skandināvu avīžu stila un tuvojamies man personīgi daudz mīļākam un, manuprāt, daudz korektākam britu avīžu veidošanas stilam. Ja vēl pēc dažiem gadiem kāds Latvijas drosminieks uztaisīs liela izdevuma dizaina pārbūvi, tuvinot to spāņu variantam, es aiz laimes bikses piečurāšu.
P.S. Viens no ietekmīgākajiem ASV laikrakstiem — «Chicago Tribune» arī ir mainījis savu veidolu ar nelielu kosmētisko remontu. Par to vairāk var lasīt SND Update blogā.
Par mājaslapām, to adresēm un SEO
Kaut kā šobrīd visas pasaules cilvēkiem, kas ir saistīti ar internetu, ir viena veida virzība — SEO, mājaslapu mārketings, apmeklētāju skaita piesaistīšana, peļņa no reklāmām, iespēja izvēlēties labāku reklāmdevēju, to, protams, panākot ar to, ka Google indeksē no mājaslapas vairāk atslēgvārdus un paceļ pēc atslēgvārdiem augstāk savā reitingā. Un, protams, te mēs arī varam runāt par domenu vārdu zagšanu (vai kā lai pareizi vēl nodefinē to, ka pērk visus iespējamos «populāros» domēnu vārdus), lai tikai viņu saturs no Google meklēšanas rezultātiem būtu aizvien vairāk un aktuālāk pieejams.
Tad nu tā, es gribētu pastāstīt jums par vienu patiesību, kas ir saistīta ar šo visu. Ja es caur Google sameklēju kaut kādu mājaslapu, kas ņirb no reklāmām, domena vārds ir nevis, piemēram, kaut kāds «juris.blogspot.com/abcdeeft/ghits/?34930», bet «www.juris.com/3/», es, visticamāk, varētu drīzāk uzticēties pirmajai mājaslapai.
Šis ir ilustratīvs piemērs mājaslapai, kura, iespējams, satur daudz interesantas informācijas, bet es to vienkārši aizvēršu ciet, jo kaut kas tāds nav izturams.
Vēl runājot par šīm dažādajām mājaslapu adresēm (man šis temats šķiet īpaši nozīmīgs) . Ir ļoti daudz mājaslapu, kuras atrodot caur meklētājserveriem (tādiem, kā Google, Live, Yahoo, u.c.) man vienkārši nav pārliecības par to, vai publicētā informācija ir tiešām patiesa. It īpaši tas attiecas uz dažādiem zinātniskajiem traktātiem, kuru adreses beidzas ar *.com, nevis *.edu. Varētu šķist jocīgi, bet es esmu jau tik daudz uzrāvies uz bezjēdzīgu informāciju, kas, labākajā gadījumā, ir reklāmas teksts, bet sliktākajā — nekvalitatīvs kāda cita cilvēka darba pārstāstījums par mani interesējošu tēmu.
Vēl ir trešais mājaslapu tips, par kurām arī gribētu parunāt. Tās ir tās mājaslapas, kurās ik dienu (ik stundu, ik minūti) tiek publicēta informācija par jaunāko nozagto — sākot ar tādiem resursiem, kas zog grafiku un tad to tālāk piedāvā citiem lejuplādēt, un beidzot ar programmām, programmu drošības uzlaušanas atslēgām. Tai pat maisā es lieku arī mājaslapas, kurās tiek publicēti programmatūras jaunumi. Problēma ir tajā, ka 90% gadījumu katrā no šajos resursos pieejamajiem failiem būs kāds vīruss, kas paredzēts, lai piekļūtu jūsu datora failiem, vai arī pašas mājaslapas jau būs ar ne īpaši draudzīgiem JavaScript kodiem vai arī paņēmiens, kā jūs varat tikt pie failiem, ir ne īpaši draudzīgs (atkal kaut kādas mājaslapas, kuras noklātas ar reklāmām). Un par tiem programmu jaunumiem es vispār nesaprotu — teiksim, ir tādi resursi, kā CNET, PCWorld, galu galā arī mūsu pašu Digital Times, ir arī pašu izstrādātāju mājaslapas. Kāpēc tieši tas, kas ir pieejams šajās mājaslapās, ir jālasa no vēl kaut kādiem citiem, aizdomīgiem resursiem, kas patiesībā nevieš nekādu uzticību un diez vai pārbauda savus informācijas avotus?
Kāpēc es par to visu rakstu: tāpēc, ka arī Latvijā sāk parādīties apšaubāma satura un nozīmes resursi ļoti lielos daudzumos (tas pats *.info projekts) un patiesībā līdz ar to tiek arvien panākts nevis tas, kas bija deviņdesmitajos — atklāt pēc iespējas vairāk mājaslapu, lai varētu iepazīties ar pēc iespējas vairāk jaunas informācijas, bet gan pretējais — apmeklēt tikai tās mājaslapas, kuru veidotājiem es uzticos, izturēties skeptiski pret mājaslapu reklāmām, jaunas mājaslapu adreses apmeklēt tikai (vai lielākoties) vadoties no autoritatīvu, pārbaudītu resursu informācijas (Foigts nopublicē, tātad jāskatās), atsakoties no vēl nepārbaudītu resursu piedāvātajām saitēm.
Man ir ļoti interesanti, pie kā tas viss novedīs.
Par laikrakstu abonēšanas datiem
Es iedomājos, kā šajās dienās drāž Latvijas laikrakstu pārdošanas nodaļas. To, kādi ir laikrakstu abonēšanas rezultāti, var apskatīties pie Onkuļa un Gaišās Puses kunga. Es pats arī biju dilemmas priekšā — pagājušajā gadā abonēju Financial Times (tāpēc, ka varēju to izdarīt par mazāku naudu, nekā man piedāvāja Dienas Biznesu un man bija arī bezmaksas pieeja FT elektroniskajiem resursiem).
Biju domājis, ka šogad tomēr abonēšu Dienas Biznesu, bet kaut kā man kuņģis čokurā rāvās atdot par to pārsimts latu. Ar lielāko prieku lasītu Dienas Biznesu elektroniski (pilnās PDF versijas — kas DB redakcijai arī ir ekonomiski daudz izdevīgāk), bet sakarā ar to, ka viņiem vēl joprojām tas strādā ļoti gļukaini (piemēram, vakar tā arī nevarēju caur Hansanet.lv norēķināties par vakardienas laikrakstu), tad arī šī doma pagaidām ir atmesta. Tad jau labāk RSS padevi ik pa laikam palasīt un noskatīties TV24 ziņas reizi pāris dienās.
Vēl viens faktors, kas nāk par labu šim kritumam — blakus tam vajadzētu ievietot datus par to, kā tiek izmantotas laikrakstu elektroniskās versijas. Piemēram, tā pati Lauku Latvijas avīze jau pirms ļoti ilga laika bija realizējusi efektīvu variantu, kā elektroniski publicēt avīzi internetā (es par to jau rakstīju). Faktors par to, cik daudz ir interneta lietotāju avīzes mājaslapām ir arvien aktuālāks un tas ļoti tieši ietekmē avīžu abonentu skaitu. Ja beidzot mārketinga un pārdošanas nodaļas saņemtos un uztaisītu normālu elektronisko abonentu sistēmas (ar adekvātiem izcenojumiem gala lietotājiem), es esmu pilnīgi pārliecināts, ka nākamajā gadā mēs sagaidītu vēl lielāku drukāto versiju abonēšanas kritumu, toties pieaugums elektroniskajām versijām būtu vismaz par 100%.
Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, cilvēki arvien vairāk ceļo. Līdz ar to man ir daudz svarīgāk konkrētajā brīdī, atrodoties kaut kādā Kambodžas viesnīcas numuriņā izlasīt aktuālāko, kas notiek Latvijā. Šobrīd es to daru, izmantojot to pašu TV24, TVNET, Delfi, ja vēlos uzzināt par nacionālajām ziņām (politika, sabiedrība, ekonomika) vai arī specifiskos portālus, piemēram, SV.LV, HC.LV, ja runājam par kultūru, vai blogus, ja runājam par ikdienu. Tā to sarakstu vēl varētu paturpināt.
Šāds process man var aizņemt samērā daudz laika un es būtu daudz priecīgāks, ja vairāk laika pavadītu Kambodžas krogā, nevis viesnīcā. Tāpēc avīzes vairāk uztveru kā koncentrētu, analītisku aktuālo ziņu apkopojumu, par kuru ir jārūpējas avīžu redakcijām. Šobrīd Latvijā es jau sāku sliekties atpakaļ no Dienas Biznesa uz Dienu, kaut gan kādu laiku atpakaļ man Diena šķita pārbāzta ar ļoti daudz nevajadzīgas informācijas. Šobrīd man patīk abu laikrakstu analītiskā žurnālistika, tāpēc varbūt pat, ka būtu ar mieru ņemt abus.
Ar to visu es gribētu teikt, ka esmu ar mieru maksāt 150Ls gadā nevis par to, lai man uz mājas vai biroja adresi atnāktu svaigākais Dienas vai Dienas Biznesa papīrs, bet gan, lai uz e-pastu atnāk saite, ka es varu dabūt svaigākā numura PDF. Un 150Ls būtu ļoti piemērota cena, ko būtu ar mieru maksāt par abiem šiem laikrakstiem, nevis, kā tagad sanāktu — pāri 200Ls par papīra variantiem.
Vēl viena nianse — elektroniskām laikrakstu versijām ir viena papildus versija, kas varētu ļoti nepatikt preses monitoringu veicošiem uzņēmumiem (LETA, BNS, u.c.). Es varu jebkurā brīdī pameklēt arhīvā mani interesējošos atslēgvārdus un apskatīties, kāda ir bijusi par to publicitāte. Un ja katrs tāds raksts maksā, piemēram, 10 santīmu, laikrakstiem tas ir vērā ņemams ienākums un tas nonāk tieši redakciju budžetā, nevis preses monitoringa kompānijas budžetā (Aģentūras tāpat strādā ar tādām vai līdzīgām metodēm — taisot laikrakstu publicētās informācijas datubāzes. Tikai šīs datubāzes nav publiski pieejamas).
Latvijas Kultūras koledžas Andris
Šonakt no sarakstes ar kādu cilvēku uzzināju, ka Latvijas Kultūras koledžā sēž kaut kāds mudaks Andris, kas poligrāfijas jomā strādājot no 1989. gada un pasniedz studentiem QuarkXPRess sesto versiju apgalvojot, ka iemācoties XPress uz InDesign būs viegli pāriet (aha, no sestās versijas, right). Bet, kas mani sadusmoja visvairāk, tas &%^$ apgalvo, ka XPress ir daudz pārāks pār InDesign tāpēc, ka nododot maketus uz tipogrāfiju, ar XPress sagatavotajiem maketiem būs daudz mazāk problēmu.
Andri, atradīšu tevi uz ielas, iespļaušu sejā. Tu pasniedz cilvēkiem, kas līdz šim vispār nezināja, kas ir poligrāfijas darbu sagatavošanas tehnoloģijas — atbildības sajūtai tak arī būtu jābūt.
Un TVG arī ir mudaki, ja vēl jorpojām nespēj, tieši tāpat, kā to savulaik nespēja Tilde, mācību iestādēm notirgot patiešām lētās Adobe studentu licences. Es pat teiktu vairāk, TVG ir lieli mudaki.
Piemēram, pašreiz aktuālās cenas (no dažādiem avotiem, bet principā pārrēķinam no dolāriem latos, jo tāds nu ir tas mūsu liktenis):
Adobe® Creative Suite® 3 Design Premium 299 $
Adobe® Creative Suite® 3 Design Standard 199 $
Adobe Creative Suite Web Premium 249 $
Adobe® Creative Suite® 3 Web Standard 199 $
Adobe® Creative Suite® 3 Production Premium 299 $
Adobe® Creative Suite® 3 Master Collection 499 $
CorelDRAW Graphics Suite X3 – Education Edition 1750 $
Corel Painter X 1750 $
QuarkXPress 7.2 Passport Student & Faculty Edition 269.85 $
P.S. Gandrīz aizmirsu. Zemāk ir redzams, kas no tās akadēmijas ārā nāk dēļ šitādiem Andriem (protams, ka ne tikai dēļ viņiem vien).
UPDATE: dažiem labiem komentāros netapa skaidrs, kāpēc es ieliku šo maketu no Latvijas Kultūras koledžas zem raksta. Paskaidroju, tas makets, visticamāk, ir tapis kādā no Microsoft Office produktiem un pēc tam ar ekrānšāviņa (Print Screen) metodi ir uztaisīta bilde, kas ir ielikta mājaslapā. Kā es to uzzināju? Vārdiem «Bibliotekārzinātnes» un «amatierteātra» ir redzams iebūvētā kļūdu labotāja sarkanais viļņotais pasvītrojums. Publiski vai nepubliski, man ir tiesības izteikties par lietām tieši tā, kā es vēlos, it īpaši, ja tā ir patiesība. Ja kādam kaut kas nepatīt, tad var palasīt manu komentāru, ko sarakstīju jau iepriekš. Attieksme nav mainījusies.
Vakar biju uz «Alu sievieti»
Saskrējāmies ar Artūru vienā korporatīvā pasākumā pagājušās nedēļas nogalē un «biju spiests» pirmdienas vakarā doties uz izrādi «Alu sieviete».
Paldies Artūram — mana sieviete bija sajūsmā. Pašam gan teātris nekad nav bijis dikti mīļš izklaides veids un nevarētu teikt, ka šī izrāde būtu bijusi liels izņēmums, bet kopsummā jāsaka, ka Santa Didžus šajā monoizrādē parādīja, ka viņai ir iekšas — viņa ir no tām latviešu aktrisēm, no kurām mēs patiesi vēl daudz varēsim sagaidīt!
Iesaku «Alu sievieti» noteikti apmeklēt skaistajam dzimumam — jums patiks.