Domas par dzīvi

Dažkārt aiz neko darīt domāju par cilvēciņiem un viņu rīcību, atceroties Jean-Pierre Jeunet filmu Le Fabuleux Destin d’Amélie Poulain. Kāds vīriņš, kurš sirga ar kaulu slimību un pavadīja lielāko daļu savas dzīves mājās, saņēma dāvanā videokameru, kuru pieslēdza pie televizora un notēmēja to uz kaimiņu mājas sienas pulksteni, lai visu laiku varētu redzēt precīzu laiku.

Morāle šim stāstam ir vienkārša – mani izved cilvēki, kuru īpašumā ir lietas, kuras viņi nejēdz izmantot un kuras viņiem galīgi nav vajadzīgas.

No offence.

2 thoughts on “Domas par dzīvi”

  1. “Jēdzīgs”/”Nejēdzīgs” ir subjektīvāko terminu listes augšgalā kautkur. Ja jau tam vīram nav nekādas vēlmes nevienu/neko filmēt, bet pulkstenis nedarbojas – kāpēc ļaut kamerai apputēt kaut kur kaktā, ja var reāli pielietot?

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *