Jā, jā. Tas esmu es. Haļava beidzot iegriezusies ciemos.

Kristaps blogā, kuru es tiešām ar vairāk vai mazāk apskaužamu regularitāti lasu, uzrīkoja konkursu, kura dēļ es 6. decembrī no rīta atvadījos no savas Nokia E51 un tiku pie Nokia N8.

Īsāk sakot, sākam testēt touch screen iekārtu, kādas man nekad mūžā nav bijis (es pat iSūdus īsti lietot neprotu, kaut gan abos bāros man tie stāv interneta radio atskaņošanai). Varu vien pateikt to, ka šodien pirmā kontakta ievietošana man aizņēma tuvu 30 minūtēm, jo es vienkārši nespēju saprast, kā tas var būt, ka viss jābaksta ar pirkstu pa stiklu. Un vēl — ir aizdomas, ka nespēšu vēl kādu mēnesi pacelt klausuli vai piezvanīt pillā.

Areče arī vakara gaitā parādījās, ko ar to hujovinu var paveikt video jomā (neko nebakstīju, neko nelaboju, neko nemainīju, varbūt var vēl kaut ko paregulēt).

Īsāk sakot, paldies, Kristap. Izručīji.