Mani ļoti kaitina nepamatota liekvārdība tekstos. Vēl vairāk nekā bezjēdzīga saīsinājumu lietošana. Ir atsevišķs liekvārdības piemērs, kas kaitina visvairāk. Tā ir gada pieminēšana tekstos, kam ir īstermiņa nozīme: afišās, paziņojumos, preses relīzēs, ziņās un apskatos par notikumiem un citos tamlīdzīgos tekstos. Piemēram, šis kļūdainais datuma pieraksts paziņojumā par tikšanos Silakrogā. Kāpēc, ja pasākums plānots tuvākajā sestdienā, šeit būtu jāmin arī gads, kad tas notiks? Kādu informatīvo labumu tas nes? Ko no tā iegūst lasītājs?
Vēl stulbāk par iepriekšējo piemēru ir lietot saīsinājumu «š.g.» vai pilno formu «šī gada». Ļoti izbrīna, ka piemēru man izdevās atrast tādas iestādes mājaslapā, kurai būtu jāizglīto par pareizu valodas lietojumu. Izanalizēsim sīkāk šo piemēru, lai ir skaidrs, kāpēc tas ir muļķīgi.
LU SZF mājaslapas jaunumu sadaļā tiek publicēta aktuālā informācija. Tā tiek publicēta vairāk vai mazāk regulāri, līdz ar to ir neiespējami 2013. gada martā pirmajā lapā atrast informāciju par 2012. gada martu. Raksts tiek iesākts ar virsrakstu «Par SZF darba laikiem no š.g. 25.marta līdz 1. aprīlim», kam seko publikācijas datums un raksta teksts. Ja jau tiek minēts publikācijas datums, tad ir arī skaidrs, par kura gada darbalaikiem ir runa. Pavisam neticami būtu, ka 2013. gada 25. martā tiktu publicēta informācija par 2014. gada darbalaikiem. Bet, pieņemsim, ka tā būtu. Tad virsraksta «š.g.» vietā parādītos «2014. gada». Šādā un vienīgi šādā gadījumā gada minēšana datumā būtu loģiska un pamatota.
Cits piemērs. Ir gadumijas laiks. Decembra vidū mēs publicējam informāciju par to, kas notiks konkrētos datumos decembra beigās un janvāra sākumā. Vai šajā gadījumā būtu jāmin arī gads? Nē. Jo notikumi, kas seko viens otram, nevar radīt apjukumu, norādot uz, teiksim, nākamā gada decembri.
Kad vajadzētu lietot pilno datuma pierakstu, kā arī apzīmējumu «šī gada»?
Oficiālos paziņojumos, kam ir saistoša nozīme (var lietot tikai gada pilno pierakstu). Piemēram, ja pašvaldība paziņo par nākamā gada budžetu, tad ir jāsaka konkrēts gads, par kuru budžetu ir runa. Ja namu pārvalde ziņo par ilgstošiem remontdarbiem vai plānotiem pasākumiem, kas norisināsies ilgstoši (piemēram, atkritumu izvešanas grafiks). Šeit gan arī ir jāatzīmē, ka, ja namu pārvalde ar lapiņu pie durvīm vai pastkastē paziņo par to, ka 5. augustā būs atslēgts ūdens, jo tiks veikti remontdarbi, gadu nav jāmin. Ja man namu pārvalde paziņos 2013. gadā par 2014. gada 5. augusta remontdarbiem un, kad 2014. gada 5. augustā es sūdzēšos par to, kāpēc es nezināju (būšu pamatoti gada laikā jau par to aizmirsis), man būs taisnība, jo namu pārvalde nav darījusi visu iespējamo, lai informētu sabiedrību.
Tekstos, kur ir runa par vairāku gadu datiem vai arī tiek salīdzināti dažādi gadi. Šādā gadījumā var lietot arī apzīmējumus «šī gada», «nākamā gada» un «iepriekšējā gada», lai literāri bagātinātu tekstu (izvairītos no atkārtošanās). Teiksim, preses relīzē par rūpnīcas vairāku gadu būvniecības noslēgumu būtu tikai pamatoti minēt gadus, tādējādi precizējot, kad ir notikuši konkrētie notikumi.
Dokumentos un piemiņas/apliecinājuma simbolos. Šis laikam ir saprotams visiem. Ir svarīgi, kad dokuments ir tapis vai kad ticis apliecināts ar parakstu. Tas pats attiecas arī uz piemiņas vai apliecinājuma simboliem — diplomiem, medaļām, piemiņas zīmēm. Ja sportists sacensībās ir ieguvis diplomu un vēlāk tos rāda saviem bērniem, viņam pašam būtu būtiski zināt, kurā gadā tas tika piešķirts.
Jebkurā elektroniskā publikācijā, ja tā ir no iepriekšējā kalendārā gada. Šis ir viens no būtiskākajiem. Kad strādāju pie viena portāla komentāru sistēmas funkcionālā apraksta, kā reiz saskāros ar to, kā pareizi datēt komentārus. Tātad, šeit shēma ir gaužām vienkārša. Šodien mēs komentāra aprakstam rakstam tikai laiku, vakar un līdz gada sākumam mēs rakstam datumu un laiku. Agrākiem komentāriem mēs rakstam gadu, mēnesi un laiku.
Tai pat laikā, ja runa ir par publikācijām (lasi — rakstiem). Jebkura publikācija, kas tiek tiek drukāta, apskatīta arhīva skatā (vai atvērta) vai saglabāta uz datora, tad ir vai nu jāmin pilnais publicēšanas datums (gads, datums, laiks), vai arī ir jābūt redzamam, kad šī publikācija ir drukāta, apskatīta vai saglabāta (drukāšanas gadījumā paraksti ar to nodarbojas pārlūks, lapas augšējā vai apakšējā malā izdrukājot datumu un saiti uz konkrēto lapu).
Kopsavilkums
— «š.g.» nelietojam nekad
— «šī gada» lietojam tikai tad, ja tekstā jau ir minēts gads un negribas atkārtoties
— gadu nerakstām, ja notikumi notiek pāris mēnešu periodā pirms vai pēc publikācijas
— vienmēr datumu cenšamies rakstīt bez gada. Ja, pārlasot tekstu ir skaidrs, ka cilvēks var sajaukt vai pārprast, tikai tad pieliekam gadu
— nejaucam dokumenta izveides/apstiprināšanas datēšanu ar datuma pieminēšanu dokumentā
Sveiki!
2013.gada 29.martā plkst 15:20 vēlējos pavēstīt, ka
izlasot Tavu pirmo šī bloga ieraksta teikumu sapratu, ka nepareizā laukā
roc.
Tālāk nelasīju, jo nojautu, ka esi pret gada, mēneša, dienas, laika pieminēšanas.
Diemžēl dēļ šīs Tavuprāt “mazsvarīgās” informācijas trūkuma ir ļoti grūti ko atrast Tavā pielūgtajā Google.
Jo, pieprasot info par jebkuru tēmu, izleks lapas ar “šā gada…”
Tā kā nebrauc auzās, cienītais (-ā)!
Labāko vēlot!
johniz
Redzi, ja būtu izlasījis līdz galam, tad nebūtu nonācis līdz komentāram, kurā sevi nostādīji muļķa lomā.
Mēs taisām vēsturi, dēļ šiem “šā gada….” Ir tik daudz zaudētas informācijas.
Man nebūs vajadzīga Moby koncerta biļete ar viņa autogrāfu, kur rakstīts šis gads…
Labāk būt muļķa lomā neizlasot tekstu līdz galam, nekā to uzrakstot.
Piedod, bet man šķiet, ka maldies. Zinu tik no savas ģimenes, ka ir grūti pierādīt, ka es J.B. esu J.B. un J.B. dēls un mazdēls. Visu izšķir datumi.
Visu labāko, jāiet kas uzēst!
johniz
Man arī liekas tev vajadzētu vēlreiz pārdomāt un precizēt savu viedokli. Piekrītu Birznieka kungam par vēstures aspektu, sūdīgas būtu vēstures grāmatas, ja avotos visi rakstītu “martā” notika tas un tas. Es domāju, patiesība ir kaut kur pa vidu. Drīkst nerakstīt gadu, ja kaut kur blakus ir gads minēts, piemēram, avīžu rakstos vari mierīgi nerakstīt gadu, jo galviņā jau datums minēts, plakātos un biļetēs gads jāraksta obligāti, ja negribi katru gadu maksāt kompensācijas par nenotikušu pasākumu. Labi, jāskrien, nav laika pabeigt domu. Bet paldies par tekstu, būs par ko pie stūres padomāt.
Citēju vēlreiz tekstā teikto: «Ir atsevišķs liekvārdības piemērs, kas kaitina visvairāk. Tā ir gada pieminēšana tekstos, kam ir īstermiņa nozīme» kā arī «nejaucam dokumenta izveides/apstiprināšanas datēšanu ar datuma pieminēšanu dokumentā».
Protams, var apgalvot, ka vēstures grāmatām ir īstermiņa nozīme vai arī, ka koncerta biļete nav oficiāls dokuments.
Ja tu, tāpat kā Birznieks, neesi izlasījis, ko esmu uzrakstījis, bet Delfu komentētāju stilā meklē raksta esenci komentāros, tad esmu vīlies tevī, Henrij.
Par vienu gan varam diskutēt — plakātos minēt gadu nav nekādas nozīmes, ja vien tu nereklamē pasākumu, kas notiks nākamgad (arī par to es rakstā minēju). Tā ir stulba liekvārdība un visi, kas uz plakātiem liek gadu blakus datumam, ir dumji. Cits jautājums, ja gads tiek atsevišķi minēts, piemēram, «Sting on tour 2010» vai tamlīdzīgi. Tas ir kaut kas cits, jo tas ir pasākumu sērijas nosaukums.
Bloga autor! Rīgā notika pasaules čempionāts.
Bija pat 7 gadus pirms tā. Latvija bija Eiropas čempioni basketbolā.
Ko no tā visa man saprast?
Atbildi man lūdzu uz šiem 3 jautājumiem. Zinu, ka google māmiņa palīdzēs, bet tas nebūs tik ātri, ja nezini konkrētos ciparus.
Jāni, patiešām. Aizmirsti.
Tātad saprati? Vai arī mani vienmēr uzskatīsi par muļķi. Tas tikai priecē.
Par muļķi būt ir daudz pateicīgāk nekā muļķoties prieka un savas paštīksmes dēļ.
Lai veicas! Saglabāšu pie bookmarks.
johniz
Jo spēlēju Ventspils teātrī. Mēs ar Mārtiņa Zīverta lugu “Cenzūra” (Mēs viņu spēlējam ar nosaukumu “Kāds, kas slēpjas tumsā”) jau esam tikuši vislatvijas amatierteātru skatē. 6.aprīlī spēlēsim Dailes teātra kamerzālē.
Tu arī izskaties sakarīgs cilvēciņš. Prieks bija pakomentēt!
Piedošanu, bet ko man varētu mācīt cilvēks, kurš pats raksta bezjēdzīgus teikumus, piemēram: “Mani ļoti kaitina nepamatota liekvārdība tekstos. Vēl VAIRĀK, KĀ bezjēdzīga saīsinājumu lietošana.”
Pirmkārt, salīdzinājuma teikumos pārākajā pakāpē apgalvojuma teikumos ‘kā’ vietā lieto ‘nekā’, un, otrkārt, nekāds komats tur nav jāliek, citādi var domāt, ka tas ir palīgteikums: “Mani kaitina, kā viņš runā.”.
1) “Kā un nekā ir partikulas, kuras tiek lietotas pārākās pakāpes īpašības vārdu salīdzināšanai ar citu priekšmetu pazīmēm. To lietojums ir atkarīgs no teikuma apgalvojuma vai nolieguma nozīmes. Ja teikumā izteikts apgalvojums (iederas saitiņverbs ir), tad lieto nekā. Brālis ir garāks nekā māsa. Ja teikumā izteikts kādas pazīmes noliegums (ir vārdi nav, ne), tad lieto partikulu kā. Brālis nav garāks kā māsa. Minētajās salīdzinājuma konstrukcijās nekā un kā vietā var lietot prievārdu par. Brālis ir/nav garāks par māsu.”(Par to sk. Paegle, Dz. Latviešu literārās valodas morfoloģija. I daļa. Rīga: Zinātne, 2003, 61. lpp.; Guļevska, D., Miķelsone, A., Porīte, T. Pareizrakstības un pareizrunas rokasgrāmata. Latviešu valoda. Rīga: Avots, 2002, 189. lpp);
2) http://www.uzdevumi.lv/p/latviesu-valoda/6-klase/ipasibas-vards-5647/re-e68a6930-b7b8-474e-b4cc-46473623cab3.
Paldies, Alda. Aizrādījums ir vietā. Man kā reiz ir brīva vakance bloga tehniskā korektora amatam. Ja ir brīvs laiks nodarboties ar manu tekstu rediģēšanu, laipni lūgta komandā.
Ha ha! Nupat atkal ‘uzdūros’ šim rakstam un savam jau sen aizmirstajam komentāram. Paldies par darba piedāvājumu, bet diemžēl (vai par laimi) esmu jau aizņemta meitene. Taču atkal jau aizrādījums, šoreiz par vārdu savienojumu ‘kā reiz’.
‘K A K R A Z‘
Citāts no Dzintras Paegles un Jāņa Kušķa grāmatas „Kā latvietis runā”, Rīga, „Zvaigzne”, 1994, 69. lpp.:
Dažkārt sastopams no krievu valodas burtiski pārcelts vārds kā.reiz (kak raz). Kāda radioraidījuma vērtētājs izteicās šādi: Raidījums 23. aprīlī (Jurģu dienā) k ā . r e i z bija bruņots ar informācijas lādiņu. Šai teikumā turklāt labi neizklausās arī militārismam līdzīgā bruņošanās ar lādiņu. Atbrīvojoties gan no krieviskā kā.reiz, gan no lādiņa, teikums varētu būt, piemēram, šāds: Raidījumam 23. aprīlī (Jurģu dienā) bija ar nolūku izraudzīta īpaša informācija.
Nevajadzīgi pārņemtais kā.reiz dzirdams arī sarunās: Man k ā . r e i z šī grāmata ir vajadzīga. Labāk – Tieši šī grāmata man ir vajadzīga. – J.K.
Citāts no žurnāla „Ieva”, Nr. 11, 2013. gada 13. marts:
SAVA DZIMTĀ VALODA JĀGODĀ.
Mēs centīsimies atgādināt šo to no reiz skolā mācītā. Varbūt noder arī tev?
Dažkārt sarunvalodā šo salīdzinājuma konstrukciju aplam lieto partikulas funkcijā izteikuma nozīmes pastiprināšanai ar nozīmi ‘tieši, pašā laikā, nu reiz’ (tas ir burtisks pārcēlums no krievu valodas – kak raz).
Es kā reiz nopirku biļetes.
Šodien kā reiz ir auksts.
Šīs kurpes kā reiz der.
Es kā reiz gribēju tev zvanīt.
Filmu kā reiz rādīja vakar.
Nepiesārņosim valodu ar tādām liekām un aplamām konstrukcijām! Labāk teiksim tā:
Es tieši nopirku biļetes.
Šodien ir auksts.
Šīs kurpes der kā uzlietas.
Es tieši gribēju tev zvanīt.
Šo filmu rādīja vakar.
Un kā ar šo?
“Tai pat laikā, ja runa ir par publikācijām (lasi — rakstiem).”
Vispār jau – “tajā pašā laikā”. Ja netici, vari pajautāt konsultacija@valoda.lv.
Tā nav liekvārdība, bet precizitāte un cieņa pret citu cilvēku laiku. Kāpēc es vispār lasu maniakālus tekstus, kur kādu “ļoti kaitina” tādi sīkumi?