Augšlīgatnē, dzelzceļa līnijas Rīga – Ieriķi 65. kilometrā 2009. gada janvārī gājējiem atklāja jaunu dzelzceļa pāreju. Neviens, izņemot pašus Līgatnes novada iedzīvotājus, to nebūtu pamanījis, ja vien Miljons.com administratori neizceltos ar ceļazīmju jēgas nesaprašanu. Piecus gadus vēlāk, kad LSM.lvpublicē gājēju pārejas fotogrāfiju, to pamanu es.
Augšlīgatne. Gājēju pāreja pār dzelzceļu. Foto: Veronika Simoņenkova.
Pirmais, ko gribējās izdarīt, bija paķert spirta marķieri, iekāpt mašīnā un veikt steidzamu valodas kļūdas labojumu, paralēli izpelnoties kriminālatbildību. Veselais saprāts guva virsroku un es sākumā nolēmu noskaidrot, kā tāds teksts vispār tur parādījās.
Liriska atkāpe eParaksta faniem. Lai noskaidrotu, kas, kad un kāpēc ir uzstādījis šo zīmi, aizsūtīju elektroniski parakstītu vēstuli Valsts dzelzceļa tehniskajai inspekcijai un divu nedēļu laikā saņēmu gana izsmeļošu atbildi. vēstule VDzTI (*.pdf) un atbilde no VDzTI (*.edoc ar pielikumiem)
Gājēju pāreju projektēja Limbažu uzņēmums PRO-BET (dokumentus parakstīja J. Roops un D. Skrastiņš), bet apstiprināja Līgatnes pagasta padome un Valsts dzelzceļa tehniskā inspekcija. Tā kā autors tieši tādai zīmei bija vai nu Roops vai Skrastiņš.
Pašam bija grūti noformulēt, kāpēc «Uzmanību vilciens!» ir aplams uzraksts. Tāpēc (ceru, ka sēžat) palīgā nāca ultramodernā un atsaucīgā Liepājas Universitātes valodniecības profesore Linda Lauze. Ir aizdomas, ka viņa ir sastopama pilnīgi visos sociālajos tīklos un visos arī komunicē. «Uzmanību vilciens!» ir sarunvalodas atgremojums, kam zīmē nebūtu jāparādās. Analīzes procesā radās gan «Uzmanību, vilciens!», gan «Uzmanību! Vilciens!». Bet, pat iedziļinoties gramatikas zinātnes hiphopā par izteiksmes komunikatīvo tipu un runas aktu, nav iespējams tekstu «Uzmanību vilciens!» pareizi uzrakstīt, saglabājot uzstādītās zīmes vēstījuma jēgu.
Apskaidrība atnāca, netīšam nobraucot gar Brīvības ielas tramvaju depo.
Sargies auto zīme pie tramvaju depo uz Brīvības ielas.
Izrādās, ka jau 1960. gada 11. februāra laikrakstā «Cīņa» rakstā «Sargieties no vilciena!» Čiekurkalna stacijas priekšnieks stāsta par «Sargies vilciena» zīmēm uz dzelzceļa pārejām. Kas vēl interesantāk, tad arī tagad šādas zīmes uzstāda. Piemēram, Rīgā, Krustpils ielā.
Sargies vilciena zīme Krustpils ielā.
Man bija slinkums vēlreiz tramdīt VDzTI, lai noskaidrotu, kad ir uzstādīta zīme Krustpils ielā. Tomēr ceru, ka inspekcija ņems vērā manus novērojumus un turpmāk nepieļaus projektus, kuros zīmēs tiek izmantota prasta sarunvaloda.
Atsevišķi apspriedām izsaukuma zīmes nepieciešamību. Zīmju noformējumam ir sava specifika, kur no izsaukuma zīmes jāatsakās. Galvenā priekšrocība — samazinās nelietderīgās informācijas apjoms. Pagājušā gadsimta zīmju autori to zināja, tāpēc «Sargies auto» ar izsaukuma zīmi būs atrodams vien tādās zīmes, kas radītas astoņdesmitajos un vēlāk.
Par to, ka rakstīt visus tekstu ar burtiem augšējā reģistrā ir stulbums, es jau esmu rakstījis citā kontekstā. Un arī uz zīmēm tas attiecas, jo samazinās lasīšanas ātrums. Būtu forši turpmāk pie Latvijas sliežu ceļiem redzēt latviski pareizi uzrakstītu un pareizi noformētu tekstu.
Augšlīgatnes dzelzceļa pāreja. Zīme «Sargies vilciena» mrserge.lv versijā.
P.S.Miljons.com kļūdījās, pasmejot par pārejas plānotājiem. Gājēju ceļš nevar krustot dzelzceļu, tieši tāpēc tam bija pirms dzelzceļa pārejas jābeidzas un pēc dzelzceļa jāsākas atkal. Līgatnes pašvaldība sabijās un demontēja šīs zīmes. Ja toreiz pietika pacietības ņemties ar gājēju ceļa zīmju noņemšanu, varbūt tagad Līgatnes pašvaldībai pietiks pacietības, lai uzstādītu latviešu valodā pareizi uzrakstītu brīdinājuma zīmi?
Kad Latvijai tuvojās eiro reforma, publicēju ieteikumu par pareizu eiro simbola lietošanu latviešu valodā «Pareizrakstības nodarbības #6. Eiro simbola pareiza rakstīšana». Tobrīd neviena latviešu valodas pareizrakstību sargājoša institūcija to nebija spējusi izdarīt, vien gļēvi minēja muļķīgus un neloģiskus ieteikumus. Protams, bez ievērības nevar atstāt arī 2010. gada piezīmi par mērvienību rakstīšanu. Par valūtas simbola un saīsinājuma pareizrakstības problēmām (rakstīšanu pirms vai pēc skaitļiem) «Pareizrakstības nodarbības #3. Kā pareizi rakstīt mērvienības un citus apzīmējumus.»
2014. gada martā Valsts valodas centrs tā vietā, lai nodarbotos ar muļķībām, beidzot pievērsās sabiedrībai aktuāla jautājuma sakārtošanai un komisijas sēdē vienbalsīgi nolēma, ka latviešu valodā gan valūtu vārdiskie apzīmējumi (eiro, dolārs, rublis), gan saīsinājumi (EUR, USD, RUB), gan simboli (€, $, ₽) rakstāmi aiz skaitļa, atdalot to ar atstarpi.
Šis gads iet uz beigām un būtu interesanti saprast, kas notiek šajā lauciņā.
Latvijas Avīze nav sapratusi, kas ir eiro saīsinājums.Tele2 eiro simbolu lieto gan pirms, gan pēc skaitļa. Reklāmas aģentūras, kas apkalpo Tele2, vēl nav sapratušas, ka jāpieturas pie vienota pieraksta veida (un, vēlams, pie pareizā pieraksta veida).
Eiropas Savienības oficiālajā Iestāžu publikāciju noformēšanas rokasgrāmatā nekas nav mainījies vismaz pāris gadus. Droši vien, ka vēl pāris gadus superoficiālākā valodas institūcija uz pasaules, kas atbild par latviešu valodu, lietos aplamu pierakstu un ieteiks to lietot citiem.
Kopsummā virzās uz labo pusi, bet pielietojums vēl joprojām klibo. Ja redzat nepareizu eiro simbola vai saīsinājuma lietošanu, nepaslinkojiet un iebakstiet autoram.
Dienas piedāvājums cafe Leningrad. Eiro simbola pareizs pieraksts.
Valsts valodas centrs, ne bez Latvijas Bankas līdzdalības, beidzot ir nācis pie prāta un sācis strādāt sabiedrības labā. Droši vien apzinoties savu 20 gadus ilgušo lažu, VVC tagad vienkārši to negrib atzīt un visiem publiski izziņot.
20.02.2014 | «Par vēlamo EUR pierakstu»
Pēc Latvijas Bankas iniciatīvas 2014. gada 19. februārī notika tikšanās, kurā piedalījās Valsts valodas centra, Finanšu ministrijas, Valsts kancelejas speciālisti un kuras laikā tika noteikts — Eiropas valūtas oficiālais saīsinājums (valūtas kods) EUR kā vēlamais variants turpmāk latviešu valodā rakstāms aiz summas ar saistīto atstarpi. Piemēram: 25,33 EUR (divdesmit pieci eiro un trīsdesmit trīs centi). Saskaņā ar šo lēmumu ir veiktas izmaiņas Valsts valodas centra mājaslapā 28.01.2014. publicētajā informācijā “Eiropas vienotā valūta – eiro, euro vai savādāk?”
Informāciju par Valsts valodas centra jaunumiem nav iespējams iegūt savādāk, kā vien netīšām ielūkojoties VVC mājaslapas aktualitāšu publikācijās. Nav manītas nedz publikācijas presē, nedz interneta portālos, nedz kāda preses relīze par šo visnotaļ būtisko jautājumu. Nemaz nerunājot par to, ka varētu RSS uztaisīt lapai, ko prasa 171. MK noteikumi «Kārtība, kādā iestādes ievieto informāciju internetā». Tieši tāpēc arī es ātrāk par to neko nezināju un pavēstu tikai tagad.
14.03.2014 | «Latviešu valodas ekspertu komisijas lēmums par valūtu nosaukumu pierakstu»
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2014. gada 12. marta sēdē (prot. Nr. 33, 2. §) vienbalsīgi nolēma atbalstīt ieteikumu turpmāk konsekventi ievērot teksta vienību loģisko secību latviešu valodā un visus valūtas vienību nosaukumus – gan vārdiskos apzīmējumus (lati, dolāri, mārciņas, kronas, jenas, rubļi, eiro, u. c.), gan valūtu kodus (LVL, AUD, CAD, NZD, USD, GBP, DKK, NOK, SEK, JPY, RUR, EUR u.c.), gan grafiskos simbolus ($, £, ¥, € u. tml.) – norādīt aiz summas (ar saistīto atstarpi), kā jau minēts iepriekš, proti, Valsts valodas centra 21.02.2014. informācijā “Kā turpmāk pareizi norādīt valūtu kodus?” un 28.01.2014. informācijā “Eiropas vienotā valūta – eiro, euro vai savādāk?”.
Skaidrs, ka Eiropas Savienības Publikāciju birojs noteikumos par naudas vienību attēlošanu vēl joprojām guļ un par to neko nezina, turpinot uzskatīt, ka € vispār ir tikai ilustratīva nozīme. Pareizrakstības nodarbībās #6 ir saglabātā ES Publikāciju biroja mājaslapas kopija gadījumam, ja brīnums tomēr notiek.
Man liels prieks par komentētājiem, kas ir piedalījušies diskusijās bloga publikācijās par pareizrakstību. Šoreiz pat Valsts valodas centrs ir atzinies, ka pareizrakstība latviešu valoda ir veidojama, balstoties uz loģiku, nevis uz juristu un finansistu pieņēmumiem par to, ka «tā jau vienmēr ir bijis». VVC, lai pamatotu pašiem sev, kāpēc viņi divdesmit gadus neko nav darījuši, bija nepieciešamas veselas trīs publikācijas savā mājaslapā. Šajā publikācijā pievērsiet uzmanību tieši vārdam «loģika».
21.02.2014 | «Kā turpmāk pareizi norādīt valūtu kodus?»
Kā jau minēts iepriekš (Valsts valodas centra 20.02.2014. informācijā), Eiropas Savienības vienotās valūtas starptautiskais kods EUR latviešu valodā turpmāk rakstāms aiz summas ar saistīto atstarpi.
Ieteikums attiecas arī uz visu pārējo valūtu kodiem (USD, GBP, SEK, PLN, RUR u. tml.), kurus līdz šim bija pieņemts norādīt pirms naudas summas cipariem (skat. V. Krūmiņa, V. Skujiņa “Normatīvo aktu izstrādes rokasgrāmata”. Rīga: Valsts kanceleja, 2002, 98. lpp.; V. Skujiņa “Latviešu valoda lietišķajos rakstos”, Rīga: “Zvaigzne ABC”, 1999, 20. lpp.).
Tomēr, izvērtējot līdzšinējā regulējuma lietderību un pamatotību, kā arī konsultējoties ar Finanšu ministrijas un Latvijas Bankas speciālistiem, Valsts valodas centrs ir secinājis, ka nav loģiski norādīt valūtas kodu pirms summas, ja izrunā to nosauc aiz summas (piemēram, raksta USD 25, bet izrunā “divdesmit pieci ASV dolāri”). Šāda atkāpe no teksta vienību loģiskās secības latviešu valodā jeb izņēmuma regulējums turpmāk nebūtu atbalstāms.
Tādēļ ieteicams turpmāk konsekventi ievērot teksta vienību loģisko secību latviešu valodā un visus valūtas vienību nosaukumus – gan vārdiskos apzīmējumus (lati, dolāri, mārciņas, kronas, jenas, rubļi, eiro, euro u. c.), gan valūtu kodus (LVL, AUD, CAD, NZD, USD, GBP, DKK, NOK, SEK, JPY, RUR, EUR u.c.), gan grafiskos simbolus ($, £, ¥, € u. tml.) – norādīt aiz summas ar saistīto atstarpi.
Eiro simbola un ISO standarta pareizrakstība latviešu valodā ir ieguvusi pavisam jaunu, kā valodnieki teiktu, loģisku veidolu. Tagad atliek līdz saknei izskaust «euro» lietošanu, un vismaz ar valūtu un tās pareizrakstību latviešu valodā beidzot viss būs kārtībā.
Tehniski par € simbola lietošanu
€ — simbols (ALT + 0128)
EUR — ISO standarts (ISO 4217) U+20AC — Unicode kods € — HTML kods € — HTML nosaukums ALT+0128 — simbola ievade no tastatūras
Ja vajag lietot latviešu valodu un ir Windows, var uzstādīt klaviatūras izkārtojuma Laacz Apostrofs svaigāko versiju un tad € simbols slēpsies zem kombinācijas Labais Alt taustiņš + 4.
Ja ir atsevišķā ciparu tastatūra, tad eiro simbolu var ievadīt, pieturot kreiso Alt taustiņu un tai laikā uz ciparu tastatūras uzsitot 0128. Pēc šīs kombinācijas nospiešanas atlaiž Alt taustiņu un simbols parādās.
Ja lieto glāstekrānus, tad pārsvarā gadījumu vienkārši jāpietur taustiņš, zem kura atrodas (vairumā gadījumu) dolāra $ zīme. Tāpat kā burti ar garumzīmēm, kaut kur papildus izvēlnē būs noslēpies arī € simbols.
—
Starp skaitli un € simbolu ir jābūt atstarpei. Atstarpei vajadzētu būt nesadalāmai jeb saistītai (non-breaking space). Tomēr, ja ir redzams, ka pielietotajā garnitūrā vai atsevišķā fontā atstarpe jau ir iestrādāta (ir acīmredzams attālums starp skaitli un eiro simbolu), tad atstarpi lietot nevajag. Latviešu valodas pareizrakstība nosaka atstarpes lietojumu, tomēr primāri to nosaka cilvēka veselais saprāts, gaume un zināšanas.
Ir visnotaļ saprotams, ka Latvijā ar rakstību un valodniecību saistītas organizācijas vispār nevēlas ne ar vienu komunicēt, kur nu vēl kādam kaut ko izskaidrot publiski. Tāpēc sabiedrībā rodas ļoti daudz abstraktu ideju, muļķīgu pieņēmumu un slimu secinājumu. Kad Kaspars, atsaucoties uz manu rakstu par € simbola pareizu lietošanu latviešu valodā, sadrukāja savu viedokli «€, jeb kas tad īsti ir mūsu valūta?», biju patiesi priecīgs, jo tika uzsākta diskusija par šo visnotaļ neviennozīmīgo jautājumu. Protams, es joprojām palieku pie sava un uzskatu, ka eiro simbols pareizi ir jāraksta, novietojot to pēc skaitļa un atdalot skaitli un simbolu ar atstarpi.
Pareiza eiro simbola lietošana tekstā.
Un manas domas par pareizu pierakstu arī ir mainījušās, jo vēl trīs gadus atpakaļ pieļāvu, ka starp skaitli un simbolu, ja tehniski nav iespējams ielikt šauro atstarpi, to vispār var nelietot (Pareizrakstības nodarbības #3. Kā pareizi rakstīt mērvienības un citus apzīmējumus.). Šobrīd pavisam droši varu apgalvot, ka atstarpi vajag likt jebkurā gadījumā. Nav mainījušās domas vienīgi par to, kur šis simbols būtu novietojams.
Kas man nav skaidrs, ir Kaspara raksta diskusijas dalībnieku aprobežotais, nepamatotais un analfabetiskais izteiksmes veids par elementārām patiesībām, kuras ir vienkārši uzzināt, atejot no datora un atverot grāmatas (tādas kantainas uzpariktes ar daudz lapām, kas no vienas puses ir savstarpēji savienotas).
Vai valūta ir mērvienība?
Sāksim ar to, kas vispār ir valūta. Saīsinājumus, kas tika lietoti vārdnīcās, esmu uzrakstījis pilniem vārdiem.
Valūta [itāļu valuta vērtība, cena] – 1. valstī pieņemta naudas sistēma un šās valsts naudas vienība (piemēram, lats, dolārs, franks);
(Ilustrētā svešvārdu vārdnīca, izdevniecība Avots, 2005.)
Pāriesim pie latviešu valodas bībeles, un noskaidrosim, kas ir mērs un mērvienība.
Mērs 1. Lielums, ko izmanto par vienību mērīšanā. Mērvienība No līdzīgu lielumu kopas izvēlēts lielums, ko izmanto par vienību mērīšanā.
(Latviešu valodas vārdnīca, izdevniecība Avots, 2006.)
Tā kā mums ir iespēja salīdzināt Latvijā pieņemtās naudas vienību dažādu daudzumu, tad top skaidrs, ka viena šāda vienība ir uzskatāma par mērvienību. Un tā kā šajā konkrētajā mirklī mēs pavisam droši zinām, ka 1 € ir 0,702804 Ls, tad varam apgalvot, ka arī eiro ir mērvienība, ar kuru var izmērīt jebkuru daudzumu Latvijā pieņemtas naudas vienību ekonomisko vērtību.
Vai Ls ir saīsinājums?
Es, protams, varētu pastāstīt par onkuļiem un tantēm visā pasaulē, kas veido dažādas organizācijas, apvienojot spēkus jaunu simbolu starptautiskā atdzīšanā, bet tam ir maz sakara ar Latvijas lata saīsinājumu, jo neviena no šīm organizācijām nekad nav saņēmusi pieteikumu lata simbola apstiprināšanai. Tāds simbols vienkārši nekad nav ticis radīts. Krievijas rublis, piemēram, arī tikai 2007. gadā ieraudzīja savu simbolu, kuru Krievijas banka vēl joprojām nav apstiprinājusi, bet visdažādākās organizācijas, kas saskaras ar rubļa simbola lietošanu, vienkārši vienojās savā starpā, ka to lietos.
Kāpēc es tad es nestāstu par tantēm un onkuļiem visā pasaulē? Tāpēc, ka 1996. gadā Latvijas Republikas tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs parakstīja dokumentu Ministru kabineta noteikumi Nr. 154 «Dokumentu izstrādāšanas un noformēšanas noteikumi», kura lielāko daļu ir veidojis jurists Viktors Šadinovs. Viņš stāvēja klāt arī pie šo noteikumu jaunās versijas izstrādes. Uzsveru — neviens valodnieks vai ar latviešu valodu saistīta instance nekad šos noteikumus nav izstrādājusi.
2010. gada 15. oktobrī steidzamības kārtā stājās spēkā Ministru kabineta noteikumi Nr. 916 «Dokumentu izstrādāšanas un noformēšanas kārtība», ko parakstīja Aizsardzības ministrs, tieslietu ministra pienākumu izpildītājs Imants Viesturs Lieģis. Steidzamībai bija pamats, jo 2010. gada 1. jūlijā stājās spēkā «Dokumentu juridiskā spēka likums» un vecie MK noteikumi līdz ar to vairs nebija spēkā.
Ministru kabineta 916. noteikumiem 1. pielikums ir «Saīsinājumi, kurus var neatrunāt dokumentā». Šī pielikuma 1. punkta 1.2. apakšpunkts skaidri norāda, ka Ls ir saīsinājums Latvijas latam, un ir rakstāms kopā ar summu cipariem, t.i. Ls kā saīsinājumu var lietot vienīgi tad, ja blakus ir skaitlis.
1.pielikums Ministru kabineta 2010.gada 28.septembra noteikumiem Nr. 916. Saīsinājumi, kurus var neatrunāt dokumentā.
Tuvojoties brīdim, kad Latvijas latu vairs nebūs un nāksies vien lietot valstī eiro, aktuāls ir jautājums par to, kā tad pareizi rakstīt eiro, kur lietot EUR, un kurā vietā bāzt eiro simbolu € blakus skaitļiem.
Latviešu valodas aģentūra sniedz skaidrojumu vien par ISO standarta pareizu rakstīšanu latviešu valodā:
Naudas vienību apzīmējumus USD, RUR, LVL (lata starptautisko apzīmējumu) u. tml., kā arī Ls (lata apzīmējumu Latvijas Republikas teritorijā) un tātad arī Eiropas Savienības naudas vienības starptautisko apzīmējumu EUR lietvedības dokumentos parasti raksta pirms attiecīgās naudas summas cipariem, piemēram, USD 100, LVL 354, EUR 556. Sīkākās naudas vienības šādos gadījumos parasti tiek norādītas kā decimāldaļas, piemēram, EUR 789,35. Aiz summas cipariem raksta naudas vienību pilnos nosaukumus, piemēram, 100 dolāri, 354 lati, 556 eiro. (Sk. arī Skujiņa, V. Latviešu valoda lietišķajos rakstos. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 20).
Avots: valoda.lv biežāk uzdotie jautājumi
Frāze «parasti raksta» man uzreiz atgādina kriminālziņās ierasti lasīto «ir, iespējams, vainīgs».
Eiropas Savienības Publikāciju birojs kārtējo reizi visu interpretē tikai tā, lai birokrātiem būtu ērti, uzsverot, ka visos juridiskajos tekstos ir lietojams ISO apzīmējums EUR, pēc kura seko atstarpe un summa.
Kas pats interesantākais, tad Publikāciju birojs uzskata, ka eiro simbola € lietošana vispār ir pieļaujama tikai ilustratīvos gadījumos.
Euro simbolu (€) lieto ilustrācijās. Tomēr to var lietot arī populāros izdevumos un reklāmas izdevumos (piemēram, pārdošanas katalogos).
Tas, bez šaubām, liekas jocīgi. Kāda jēga no eiro simbola, ja to vispār nelieto? Es uzskatu, ka eiro simbols € ir jālieto, tāpēc vajadzētu saprast, kā to pareizi rakstīt.
Tehniski par € simbola lietošanu
€ — simbols
EUR — ISO standarts (ISO 4217) U+20AC — Unicode kods € — HTML kods € — HTML nosaukums ALT+0128 — simbola ievade no tastatūras
Visās garnitūrās eiro simbols € vēl neeksistē, bet teju katra jaunā garnitūra to atbalsta un lielākā daļa garnitūru veidotāju iekļāvuši esošajās eiro simbolu. Microsoft, piemēram, to ar visām savām garnitūrām izdarīja jau 2009. gadā.
Praktiski par € simbola lietošanu
Paliksim pie tā, ka mēs ikdienā nerakstām juridiskos dokumentus un viss, ko radām, ir ilustratīvie materiāli (galu galā Latvijas lata naudaszīme arī par tādu nākamgad kļūs). Latvijas Vēstnesī 2013. gada 18. februārī atrodams Lidijas Dārziņas raksts «Kā lietot „eiro” un „euro” latviešu literārajā valodā», kuru izlasot, kā minimums, iestājas smadzeņu sprādziens. Pat valodnieki paši nespēj saprast, ko darīt ar eiro simbolu.
Mans personīgais ierosinājums ir € simbolu lietot ikdienā (tieši tāpat, kā lietot eiro, nevis euro) un novietot to aiz skaitļa, starp skaitli un eiro simbolu ieliekot atstarpi.
Nedaudz par atstarpi. Bez šaubām, daudzās garnitūrās jau būs iestrādāta gan pareiza atstarpe pirms € simbola, gan arī sakārtota burtu pāru tabula, tomēr ne vienmēr tas tā būs. Gadījumā, ja acīmredzami skaidrs, ka garnitūrā tas nav iestrādāts, labāk eiro simbolu no cipara atdalīt manuāli.
Pareiza eiro simbola lietošana tekstā.
Savukārt birokrāti, valodnieki un pārējie burta kalpi, kas nav bijuši spējīgi gadiem ilgi saprast, kā pareizi lietot Eiropas Savienībā oficiāli atzītu valūtas simbolu, tagad var vienīgi vērot, kā tas tiek lietots ikdienā. Valodnieku aizstāvjiem par vēsturisko pēctecību simbolu rakstīšanā gribētu oponēt ar to, ka mums nekad nav naudai bijis atbilstošs simbols un vienīgā pēctecība, ko varam pārņemt, ir vācu vai krievu valodas rakstība. Abās € ir rakstāms ar atstarpi aiz skaitļa.
Ls ir saīsinājums, kuru valodnieki bez pamatojuma izdomāja uzspiest rakstīt pirms skaitļiem, balstoties uz finanšu un juridisko dokumentāciju, nevis ikdienas lietojumu un latviešu valodas vēsturi.
Datuma pieraksts skrejlapā par tikšanos Silakrogā.
Mani ļoti kaitina nepamatota liekvārdība tekstos. Vēl vairāk nekā bezjēdzīga saīsinājumu lietošana. Ir atsevišķs liekvārdības piemērs, kas kaitina visvairāk. Tā ir gada pieminēšana tekstos, kam ir īstermiņa nozīme: afišās, paziņojumos, preses relīzēs, ziņās un apskatos par notikumiem un citos tamlīdzīgos tekstos. Piemēram, šis kļūdainais datuma pieraksts paziņojumā par tikšanos Silakrogā. Kāpēc, ja pasākums plānots tuvākajā sestdienā, šeit būtu jāmin arī gads, kad tas notiks? Kādu informatīvo labumu tas nes? Ko no tā iegūst lasītājs?
Datuma pielietojums Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes mājaslapā.
Vēl stulbāk par iepriekšējo piemēru ir lietot saīsinājumu «š.g.» vai pilno formu «šī gada». Ļoti izbrīna, ka piemēru man izdevās atrast tādas iestādes mājaslapā, kurai būtu jāizglīto par pareizu valodas lietojumu. Izanalizēsim sīkāk šo piemēru, lai ir skaidrs, kāpēc tas ir muļķīgi.
LU SZF mājaslapas jaunumu sadaļā tiek publicēta aktuālā informācija. Tā tiek publicēta vairāk vai mazāk regulāri, līdz ar to ir neiespējami 2013. gada martā pirmajā lapā atrast informāciju par 2012. gada martu. Raksts tiek iesākts ar virsrakstu «Par SZF darba laikiem no š.g. 25.marta līdz 1. aprīlim», kam seko publikācijas datums un raksta teksts. Ja jau tiek minēts publikācijas datums, tad ir arī skaidrs, par kura gada darbalaikiem ir runa. Pavisam neticami būtu, ka 2013. gada 25. martā tiktu publicēta informācija par 2014. gada darbalaikiem. Bet, pieņemsim, ka tā būtu. Tad virsraksta «š.g.» vietā parādītos «2014. gada». Šādā un vienīgi šādā gadījumā gada minēšana datumā būtu loģiska un pamatota.
Cits piemērs. Ir gadumijas laiks. Decembra vidū mēs publicējam informāciju par to, kas notiks konkrētos datumos decembra beigās un janvāra sākumā. Vai šajā gadījumā būtu jāmin arī gads? Nē. Jo notikumi, kas seko viens otram, nevar radīt apjukumu, norādot uz, teiksim, nākamā gada decembri.
Kad vajadzētu lietot pilno datuma pierakstu, kā arī apzīmējumu «šī gada»?
Oficiālos paziņojumos, kam ir saistoša nozīme (var lietot tikai gada pilno pierakstu). Piemēram, ja pašvaldība paziņo par nākamā gada budžetu, tad ir jāsaka konkrēts gads, par kuru budžetu ir runa. Ja namu pārvalde ziņo par ilgstošiem remontdarbiem vai plānotiem pasākumiem, kas norisināsies ilgstoši (piemēram, atkritumu izvešanas grafiks). Šeit gan arī ir jāatzīmē, ka, ja namu pārvalde ar lapiņu pie durvīm vai pastkastē paziņo par to, ka 5. augustā būs atslēgts ūdens, jo tiks veikti remontdarbi, gadu nav jāmin. Ja man namu pārvalde paziņos 2013. gadā par 2014. gada 5. augusta remontdarbiem un, kad 2014. gada 5. augustā es sūdzēšos par to, kāpēc es nezināju (būšu pamatoti gada laikā jau par to aizmirsis), man būs taisnība, jo namu pārvalde nav darījusi visu iespējamo, lai informētu sabiedrību.
Tekstos, kur ir runa par vairāku gadu datiem vai arī tiek salīdzināti dažādi gadi. Šādā gadījumā var lietot arī apzīmējumus «šī gada», «nākamā gada» un «iepriekšējā gada», lai literāri bagātinātu tekstu (izvairītos no atkārtošanās). Teiksim, preses relīzē par rūpnīcas vairāku gadu būvniecības noslēgumu būtu tikai pamatoti minēt gadus, tādējādi precizējot, kad ir notikuši konkrētie notikumi.
Dokumentos un piemiņas/apliecinājuma simbolos. Šis laikam ir saprotams visiem. Ir svarīgi, kad dokuments ir tapis vai kad ticis apliecināts ar parakstu. Tas pats attiecas arī uz piemiņas vai apliecinājuma simboliem — diplomiem, medaļām, piemiņas zīmēm. Ja sportists sacensībās ir ieguvis diplomu un vēlāk tos rāda saviem bērniem, viņam pašam būtu būtiski zināt, kurā gadā tas tika piešķirts.
Jebkurā elektroniskā publikācijā, ja tā ir no iepriekšējā kalendārā gada. Šis ir viens no būtiskākajiem. Kad strādāju pie viena portāla komentāru sistēmas funkcionālā apraksta, kā reiz saskāros ar to, kā pareizi datēt komentārus. Tātad, šeit shēma ir gaužām vienkārša. Šodien mēs komentāra aprakstam rakstam tikai laiku, vakar un līdz gada sākumam mēs rakstam datumu un laiku. Agrākiem komentāriem mēs rakstam gadu, mēnesi un laiku.
Tai pat laikā, ja runa ir par publikācijām (lasi — rakstiem). Jebkura publikācija, kas tiek tiek drukāta, apskatīta arhīva skatā (vai atvērta) vai saglabāta uz datora, tad ir vai nu jāmin pilnais publicēšanas datums (gads, datums, laiks), vai arī ir jābūt redzamam, kad šī publikācija ir drukāta, apskatīta vai saglabāta (drukāšanas gadījumā paraksti ar to nodarbojas pārlūks, lapas augšējā vai apakšējā malā izdrukājot datumu un saiti uz konkrēto lapu).
Kopsavilkums
— «š.g.» nelietojam nekad
— «šī gada» lietojam tikai tad, ja tekstā jau ir minēts gads un negribas atkārtoties
— gadu nerakstām, ja notikumi notiek pāris mēnešu periodā pirms vai pēc publikācijas
— vienmēr datumu cenšamies rakstīt bez gada. Ja, pārlasot tekstu ir skaidrs, ka cilvēks var sajaukt vai pārprast, tikai tad pieliekam gadu
— nejaucam dokumenta izveides/apstiprināšanas datēšanu ar datuma pieminēšanu dokumentā
Kad 2007. gadā blogā uzrakstīju savas pārdomas par datuma un laika pierakstu rakstā «Pareizrakstības nodarbības #2. Kā rakstīt datumu un laiku?», tas izraisīja lielas diskusijas. Un tas ir saprotams, jo līdz tam neviens nebija aizsācis diskusiju par šo tēmu publiski. Visi pieņēma par normu to, ko kāds referents kaut kur valdības mājās Microsoft Word dokumentā bija iedrukājis un ar Tildes pareizrakstības rīkiem pārbaudījis.
Liriskai atkāpei. Es pēdējā mēneša laikā aktīvi sekoju Iļjas Birmana un Ļebedjeva studijas darbinieku rakstiem par jaunā Maskavas metro shēmas izveidi. Nu jau konkurss ir finiša taisnē, abi darbi ir iekļuvuši finālā. Birmans savu metro shēmu ir zīmējis un pilnveidojis sešus gadus, Ļebedeva studija ar dažādu dizaineru piedalīšanos pie metro shēmas strādāja četrus gadus. Nu vēl tur ir RIA veidotā shēma, kas tapa pāris nedēļās, bet to es vispār neņemu vērā.
Bet nu atgriežamies pie tēmas. Viens no Ļebedeva studijas direktoriem ved aizraujošu dienasgrāmatu LiveJournal. Bez šaubām, pēdējie ieraksti kā reiz ir tieši par metro shēmas izstrādi. Mani īpaši ieinteresēja raksts «В прямом эфире: схема метро. Файнал-файнал-нью-нью.».
Если хочешь никогда не сдать файл, просто назови его rabota_final.pdf
Потом будут:
rabota_final_new.pdf
rabota_final_new2.pdf
rabota_final_new2_new.pdf
rabota_final_new2_new_new.pdf
rabota_final_new2_new_new_last_final_2_new_last.pdf
Ребята со стажем сразу называют файлы так:
rabota_017_river.pdf
rabota_018_square_proebali.pdf
и т.д.
Еще есть секрет с датами – файлы лучше называть 2013.01.17_rabota.pdf, а не 17.01.2013_rabota.pdf. А то через месяц проекта они все начинают в папке странно сортироваться.
Ar new, final, last failu nosaukumu versijām man arī sanāk slimot ik pa laikam. It īpaši strādājot pie pavisam absurdiem maketiem — ielūgumiem un citiem «it kā trīsdesmit minūšu» projektiem.
Bet īpaši būtiska Ludviga raksta citātā ir pēdējā rindkopa par datuma pierakstu faila nosaukumos. Atgādināšu vēlreiz, ka, manā skatījumā, pieraksts gads.mēnesis.datums. ir vispareizākais pieraksts, kāds vien ir iespējams. Un ne tikai saistībā ar pareizu failu kārtošanos mapē. Vēlreiz mudinu izlasīt rakstu «Pareizrakstības nodarbības #2. Kā rakstīt datumu un laiku?» un arī komentārus.
Labi, nenocietos. Man noteikti tas ir jāpasaka: es pirms sešiem gadiem par to jau rakstīju, ibio!
Sveiki!
Gribēju uzvaicāt vai Tev ir zināma literatūra, kurā tiktu parādīta pareizrakstīga, ka starp ciparu un gramiem (36 g) ir jāliek atstarpe. Varbūt Tev stāv prātā un ir zināms kur meklēt?
Uzreiz ir skaidrs, ka zinu, kur meklēt. Meklēt vajag visur sev apkārt, jo vienīgie noteikumi, kas latviešu valodā vispār kaut ko stāstīja par latviešu valodas rakstības praktiskajiem jautājumiem, bija Ministru Kabineta izdotie notiekumi nr. 154. «Dokumentu izstrādāšanas un noformēšanas noteikumi», kas jau labu laiku ir zaudējuši spēku. Cik man ir izdevies kaut ko pameklēt, tad šobrīd šo jomu Latvijā vispār nekas neregulē. Savukārt Ministru kabineta iekārtas likumā (uz kura pamata 154. noteikumi ir atcelti) vairs par dokumentu noformēšanu vispār neviens nerunā, tātad, tagad visi var darīt tā, kā nu viņiem ienāk prātā.
Pirmsokupācijas Latvijā visi visus saīsinājumus un mērvienības rakstīja ar atstarpēm.
Lauksaimniecības tirgus ziņas. 1936. gads. Avots: periodika.lvEkonomists. 1938. gads. Avots: periodika.lv
Amerikāņi, savukārt, praktiski visos tekstos un vienmēr ir rakstījuši skaitļus kopā ar saīsinājumiem vai mērvienībām. Gadījumos, kad šķita, ka tomēr atstarpe prasījās, tad vienmēr tika lietots nesaīsinātais variants, t.i., «24 tons», nevis «24t», kas varētu maldināt.
Šis modelis, kad atstarpes nelieto, darbojās arī mūsdienās praktiski visās dzīves sfērās. Tiem, kam vēl nepieleca, paskaidrošu, ka visa pašlaik lietotā pareizrakstība (lasi—veids, kā mēs lietojam datoru un visu ar datoru saistīto) ir tapusi no ASV sešdesmitajos gados pieņemtās rakstības, kas ir adaptēta datoriem. Savukārt pēc tam nevis datori tika adaptēti lokālajām dažādu valodu vajadzībām, bet gan valodas tika adaptētas datoriem. Tā arī radās priekšstats, ka viss būtu jālieto tieši tā, kā tas mums parādās, piemēram, Tildes gramatikas labotājā.
Latvijas avīze, piemēram, lieto atstarpes starp skaitļiem un mērvienību, izdevniecības Avots grāmatā «Pareizrakstības un pareizizrunas rokasgrāmata» atstarpes tiek lietotas, Ministru Kabineta izdotajos dokumentos tas atšķiras no dokumenta uz dokumentu, līdz ar to nekādas noteiktas saistības atrast mūsdienu latviešu valodas lietojumā nevar.
Es, personīgi, piedāvāju un pats cenšos lietot pavisam vienkāršu formulu, pēc kuras saprast, vai vajag lietot atstarpi, vai arī nevajag.
Ja skaitlis tiek lietots kopā ar starptautiski pieņemtu apzīmējumu vai saīsinājumu, tādu kā dollāra zīme, procenta zīme, sekundes, minūtes, grāda utt. apzīmējumiem, tad atstarpe starp skaitli un apzīmējumu vai saīsinājumu nav jālieto vai, ja ir iespēja, jālieto sestdaļatstarpe, kas ir pieejama praktiski jebkurā modernā maketēšanas programmā.
Atstarpes lietošana saīsinājumiem. Teksts no www.la.lv
Savukārt saīsinājumiem, kas ir pieņemti lokāli latviešu valodā, starp skaitli un saīsinājumu atstarpe būtu jālieto. Tai skaitā arī Latvijas valsts naudas saīsinājumam «Ls».
Atstarpes lietošana saīsinājumiem, ja tie ir tikai latviešu valodā lokāli pieņemti.
Vēl derētu atzīmēt, ka, lietojot atstarpi šādos gadījumos, būtu vērts izmantot nesadalāmo atstarpi (non–breaking space), lai, veidojot maketus, nerastos situācijas, kad skaitlis paliek vienā rindā, bet mērvienība pārnesās nākamajā.
Bez šaubām, šīs nav beigas un ar jaunām idejām un vēsmām ir nācis klajā vēl viens autors no DesignBlog rakstā «Svītru kods».
Tad nu tā, visu cieņu DesignBlog autoriem (cik noprotu, tad tie tur ir vairāki), bet šis ieraksts, manā skatījumā, ir vienkārši elementārs atražojums, kurā ir pa pilnam rupju un muļķīgu kļūdu. Iesākumam, piemēram, varētu palasīt manu otro pārdomu sēriju par pareizrakstību latviešu valodā.
Un aizmirstiet, lūdzu, par tiem MK noteikumiem, man jau ir apnicis par viņiem diskutēt. Lai nu par ko man būtu jādusmojās uz Šķēli un Tautas partiju, tad par šo es visnotaļ dusmojos visvairāk.
Bet es vēlreiz gribētu pastāstīt jums par to, kāpēc un kad domuzīme nav jāatdala no abām pusēm ar atstarpi. Prātīgi un rūpīgi veidotajās garnitūrās, it īpaši tagad, kad mums ir OpenType, fontu veidotāji jau ir iezīmējuši attālumus abās pusēs domuzīmei. To, vai tas tiešām ir izdarīts, var ļoti elementāri pārbaudīt: uzrakstiet rindā uzreiz vairākas domuzīmes pēc kārtas. Ja starp domuzīmēm būs acīm redzama atstarpe, tad šajā garnitūrā tā jau ir iestrādāta un atsevišķi vēlreiz atsist neko nevajag, pretējā gadījumā gan ir domuzīme ir jāatsit, bet arī tur ir savas nianses, par kurām noteikti jums kādreiz uzrakstīšu vairāk, jo atstarpes, tieši tāpat, kā mīļās labās strīpiņas, ir daudz un dažādas.
Ar pastiprinātu interesi vēroju, kā Latvijas interneta vidē, drukātajos medijos, lietišķajā un ikdienas sarakstē cilvēki cenšas atveidot datumu un laiku. Katrs izdomā savus veidus, kā pasniegt, principā, elementāru lietu — datumu un/vai laiku.
Ik gadu Pantone kādu no savu katalogu toņiem pasludina par gada krāsu. Šoreiz izvēlēts tonis 11-4201 TCX. Īsumā — lai dabūtu šo toni uz papīra, ir vienkārši jāizvēlās atbilstošs papīrs un tas nemaz nav jāapdrukā.
Sāksim ar būtiskāko. Pantone gada krāsa nepadara sliktu attēlu lielisku, nesalabo krāsu profilu un neliek UV lakai uzvesties pieklājīgāk uz nepārklātiem materiāliem. Tā neglābj slikti izvēlētu papīru un nepadara bēdīgu maketu par izcilu. Bet tā izskatās labi mārketinga atskaites prezentācijā — it īpaši, ja slaidā nav jārunā par realitāti.
Mūsdienās kalibrēts ekrāns ir sastopams retāk kā braucošs Volvo 760. Līdz ar to precīzām krāsu referencēm digitāli nav vispār nekādas nozīmes. Der aptuvenais kaut kas. Savukārt spektrālie mērījumi raupjam, nelīdzenam materiālam ir diezgan liels piedzīvojums. Tāpēc tekstila industrija lielākoties joprojām paļaujas uz reāliem, fiziskiem paraugiem.
Klasiska krāsota materiāla reference: nekrāsots, bāzes paraugs; krāsots paraugs; dilumnoturības tests. Papildus vēl var nākt arī protokolētie spektrālie mērījumi un specifiski, audumiem raksturīgie testi.
Kā jau raženi un pieredzējuši informatīvās miskastes ražotāji, Pantone ir radījuši TCX katalogu (Pantone Textile Cotton Extended). Tas ir paredzēts krāsotai kokvilnai un nozīmē dažādu krāsiņu paraugu vēdekli, ar kuru spēlēties dizaineriem. Turklāt ļoti dārgu vēdekli, tāpēc arī tā reklamēšanā tiek ieguldīti tik lieli līdzekļi. Tekstila nozarē katram ražotājam parasti tādi katalogi ir pašam un tie balstās uz saražotās produkcijas vēsturi.
Krāsotas vilnas dzijas referenču katalogs. Attēlā esmu izrediģējis referencēm aprakstus (pielietotās krāsvielu proporcijas, uzskaites kodi un cita specifiska informācija). Pēc šādiem katalogiem arī pēc vairākiem gadiem ražotājs spēj atrast precīzu referenci tam, ko pirms tam jau ir ražojis.
Savukārt maksātnespējīgiem dizaineriem un dizaineru vadītājiem, kuriem ir galva uz pleciem, Pantone piedāvā tā paša TCX kataloga toņu references pielietojumiem digitālajā pasaulē, no kurām tad arī tālāk tiek atvasināti arī citi pielietojumi. Piemēram, atrādīšanai uz aifoniem vai drukai uz papīra.
Pantone 11-4201 krāsas references
sRGB 240, 238, 233
Hex #F0EEE9
Lab 94.14, 0.42, 2.51
Nu lūk, spridziniet, dizaineri. Jums visi vārti vaļā! Bet, bet. A kā šito nodrukāt uz papīra? Ja precīzi, tad nekā. Jo šī krāsas reference vispār tam nav paredzēta un tās pielietošana drukā ir vairāk sevis un iespiedēju mocīšana.
Tomēr ir risinājums arī tiem, kurus tomēr stipri notramdījuši jaunie un stilīgie klienti un Pantone gada krāsa par visām varītēm drukātā veidā nāksies izmantot. Pantone 11-4201 Cloud Dancer tonis ir ļoti, ļoti tuvs klasiskam, krēmīgam papīram, kuru lieto grāmatās.
No tiem paraugiem, kas nu man bija pa rokai, vistuvākais bija Munken Premium Cream — ΔE 2.49 pret referenci. Jā, nav izcili. Bet tik precīzi nodrukāt jau ir izaicinājums. Un pavisam droši varu apgalvot, ka ir arī citi krēmīgie papīri, kurus var mierīgi lietot, lai būtu mums kārtīga deja mākoņos. Respektīvi, vienkārši lietojiet krēmīgos papīrus kā jau gada trendam atbilstošo bāzi un bez galvassāpēm drukājiet pāri saturu.
—
Galvassāpju mazināšanai un vispārējai pārliecībai par to, ka drukā uz papīra mums viss ir kārtībā: iepriekšējo gadu Pantone gada krāsas. Arīdzan no tekstila (kokvilnas) krāsu kataloga. 2016. un 2021. gadā pat tika izdomāts, ka gada krāsas var būt veselas divas.
Ir saprotams, ka nepastāv vairs pārliecinošu argumentu nacionālo laikrakstu lasīšanai — ziņas ir iztirzātas TVNET un Delfu komentāros vēl pirms papīra nokļūšanas iespiedmašīnā. Gluži pretēji ir reģionos. Sēdēšana klasesbiedru vacapā vai ciemata feisītī ir būšana ļoti šaurā burbulī, kurā visu regulē skaļākā balss. Savukārt vietējā laikrakstā ir spēks, jo paustais ir pārlasīts, pārbaudīts un par to uzņemas atbildību.
Mūs Skrīveros iekristīja par gājputniem — atbraucam līdz ar lakšiem un esam projām pie pirmajām ledus glazūrām uz peļķēm. Toties vietējo laikrakstu abonējam jau gadiem. Ir forši profesionāli pieskatītā informācijas forumā smelties aktuālas zināšanas par vidējo malkas cenu, kultūras notikumiem, rosīgiem cilvēkiem, pašvaldības piruetēm un palaidņu izdarībām. Saprast un iepazīt, kā tad kaimiņi dzīvo. Un varbūt dažkārt arī iepazīstināt ar sevi. Jo ir taču iemesls, kāpēc tieši te izvēlamies pavadīt būtisku daļu dzīves.
Avīzes satuvina. Tieši vietējā drukātajā medijā mēs iepazināmies ar Vecbebru biškopības tehnikumu, Jaunjelgavas gastronomijas veikalu Lauva, izciliem lauku kafejnīcu pasākumiem Neretā, Krapes muižas svētkiem, kaislīgiem zemeņu lauku kopējiem un to, ka Skrīveru mājas saldējums ir pieejams AirBaltic lidmašīnu ēdienkartēs. Un mūsu kaimiņš pie mums ciemos ir biežāk, jo arī grib lasīt avīzi. Galu galā. Raugi, pat Dainis Īvāns uzrunā Doma laukumā teica: «Vēl vakar kaimiņš man ieteica ielūkoties Aizkraukles novada avīzes Staburags redaktores ievadslejā».
Tāpēc aicinu tevi saņemties un abonēt drukāto presi. Nopelnīsi no manis milzīgu paldies. Un, ja padomāsi arī par saviem tuviniekiem un savlaicīgi sagatavoties Ziemassvētkiem, dāvinot viņiem vietējās vai nacionālās preses abonementu nākamajam gadam, saņemsi paldies arī no viņiem. Uztver to kā regulāras pastkartes no visiem tiem ceļojumiem, kurus tu jau esi ieplānojis un kuros nekad neiekļausi pasta nodaļas apmeklējumu.
Kā abonēt reģionālo laikrakstu?
Rakstīt un stāstīt par avīzēm 2025. gada nogalē nav viegli. Ja vien tu esi izlasījis tik tālu, tad droši vien māj ar galvu un klusē, lai neierosinātu dialogu un varētu šo tēmu ātrāk slēgt. Un arī abonēt laikrakstu 2025. gada nogalē ir sarežģītāk, nekā man likās. Tā ir kombinācija starp monopolizētu tirgus pieskatīšanu, slinkumu vai nespēju ieviest mūsdienīgus risinājumus un izteiktu tendenci turpināt sēdēt uz desmitiem gadu veciem lauriem, kuri sen vairs nepastāv.
Ātrākais veids abonēt vietējo laikrastu ir ieejot Latvijas Pasta mājaslapā Abone.lv, izvēloties preses izdevumus un tad noformējot pasūtījumu. Superīgā fīča, par ko pastnieki droši ka nebūs sajūsmā — iespēja pasūtīt reģionālo laikrakstu uz jebkuru Latvijas adresi. Visu nākamo gadu Latgales Laiks pienāks mūsu Rīgas dzīvoklī. Bet ir savi mīnusi. Jo abonējot caur pastu būs jāizmet elles loki, lai tiktu pie reģionālās avīzes digitālajām versijām, kad neesi uz vietas.
Otrs variants ir apmeklēt laikrakstu mājaslapas un abonēt redakcijās. Saraksts ar visiem laikrakstiem un to redakciju mājaslapu adresēm ir apkopots tālāk. Tur ir savi, īpaši piedzīvojumi. Jo ne visiem izdevies saprotamu tehnisko risinājumu uztaisīt, citi prasa piezvanīt (OMG, zvanīt!), un ar dažiem būs e-pastos jāapmainās ar laipnībām. Toties te ir iespējamas priekšrocības, kas nav sienas kalendārs par godu gada abonementam.
Piemēram, laikrakstu Staburagsvar abonēt par 9,90 € mēnesī, saņemot laikrakstu pastkastē, mobilajā telefonā un vēl arī piekļuvi fotoreportāžām, iespējai kaut ko dīvainu ierakstīt komentāros un izlasīt pāris gadus vecus rakstus.
Kādas avīzes Latvijā iznāk un cik tās maksā?
No Latvijas pasta abonēšanas katalogiem izdevās savilkt kopā 2025. un 2026. gada datus par laikrakstiem, to abonēšanas cenu gadam ar pārskatu par cenām. Ar nodomu izņēmu ārā visu, kas saistīts ar TV programmām un uz to bāzes veidotajiem pielikumiem, toties atstāju superekskluzīvo Kaleidoskopu, par kura esamību tikai nesen uzzināju. Jā, jūs pareizi sapratāt, avīzes krievu valodā es arī neapskatu. Un angliski iznākošais The Baltic Times jau labu laiku ir žurnāla formātā, tāpēc neskaitās. Citās valodās mums abonējama vietējā prese neiznāk.
Pirmā cena ir, ja abonē kā privātpersona, otrā — kā juridiska persona. Visiem, kam vien bija iespēja, pieliku klāt arī saiti uz laikraksta mājaslapu. Ja juridiskās personas ailē redzi domuzīmi, tad šī laikraksta redakcija vairs nenodarbojas ar dīvaino pieņēmumu «firmām daudz naudas, var atļauties». Realitātē tas nozīmē, ka laikrakstu iznākšanu un abonentu skaitu stutē valsts un pašvaldību budžeti, bet uzņēmumiem labāk laikrakstu abonēt ar avansu norēķinu caur kādu no darbiniekiem.
Sākumā mēģināju tabulas datus ar gudrajiem NotebookLM un ChatGPT apstrādāt, lai nav rociņām nekas jādara. Es zināju, ka modeļi var muldēt. Bet tik pārliecinoši iedot absolūti izdomātus skaitļus — tas bija pārsteigums. Tāpēc visi dati beigās tika pārlasīti rociņām un gan jau kaut kur ir drukas vai pārskatīšanās kļūdas.
Nekas neaizvietos čaklas rokas. Un lasošu sabiedrību.
Attēlus pēc aprakstiem mūsu vietā ģenerē lielie valodu modeļi, roboti iemācījušies dejot, tomēr mēs joprojām nesaprotam un neprotam fiksēt un nodot spektrālo informāciju no idejas līdz taustāmam rezultātam. Spoti, pantoņi, krāsu telpas, spektrofotometri, Mansels un profili. Uzsākšu rakstu sēriju, kurā parunāsim nedaudz par krāsām, materiāliem, druku, krāsu valodām un mūsu spējām to visu uztvert.
Trakākais krāsu vadībā ir tas, ka nav svarīgi, kurā nometnē tu pieklauvēsi, visās būs augstas raudzes speciālisti, kam ir spēcīgi stereotipi, kā darbojas citi ķēdītes posmi. Un ļoti izteikti bieži — gaužām aplami. Dizaineri nesaprot druku, repro neprot optiku, iespiedējs netic materiālu novecošanai, izejvielu ražotāji nav redzējuši drukas procesus un klientu konsultanti nesaprot nevienu un neko, jo tā ir ērtāk visiem pārējiem, kad jāmeklē vainīgais.
Kā tas viss sākās?
Pirmos pastāvīgos un noturīgos attēlus cilvēce iemācījās zīmēt alās uz sienām. Pēc tam iemācījās sajaukt pigmentus un saistvielas tā, lai mamuta kaislīga rīvēšana gar sienu nenotīrītu vēsturisko medību ainu. Paralēli nāca arī apskaidrība, ka zīmēt kaujas ornamentus uz vaigiem un krāniņus mamutus uz sienām nav gluži tas pats — krāsvielas dažādi uzsūcās materiālos, pirmajam jābūt ļoti elastīgam, savukārt otrajam — noturīgam.
Kad izsalkusī alu cilvēku grupa kaut kā saņēmās un tika galā ar šo informācijas daudzumu, no kaimiņu cilts aiz matiem atvilktajam laupījumam uz kājas atklāja vēl neredzētas krāsas zīmējumu. Un cilvēks saprata, ka var ne tikai skatīt, bet arī attēlot dažādās krāsās. Pēc būtības tas ir tas brīdis, kad mēs varam atzīmēt pirmā spota krāsu kataloga dzimšanu. Turklāt tajā laikā katalogi tapa gaužam dabīgi — ko nu var apzīmēt, to arī apzīmē. Un tā arī saprot, kā konkrētā krāsa uz šī materiāla izskatās. Visas references tiek staipītas līdzi un to, ko nevar nodot no paaudzes paaudzē, cilts šamanis pārzīmē un atjauno. Gan jau ka katru reizi radot atkal kaut ko pavisam citu. Jo visas references ir galvā.
Tālākos gadu tūkstošus izmaiņas bija samērā paredzamas un ļoti, ļoti lēnas. Eksperimentālā kārtā, tostarp bieži vien saindējoties un nomirstot, tiek atklāti arvien jauni pigmentu un krāsvielu veidi. Ik pa laikam radot tik īpašus toņus, ka grūti noticēt to eksistencei. Ēģiptē tas bija zilais, Mezopotāmijā — koši sarkanais, bet Ķīnā — abas šīs krāsas, tika nedaudz citādākā tonī. Tā radās pirmie «idioti, kas nepareizo katalogu lieto», jo vainas novelšana uz tiem neprašām, kas monitorus nekalibrē, vēl pāris tūkstošus gadu būs jāpagaida.
Ola uz ķilavas garšo savādāk kā ķilava uz olas
Jaunajiem un talantīgajiem dizaina un drukas entuziastiem sarunas par materiāliem sākas ar pārklātiem un nepārklātiem papīriem, masā krāsotiem specmateriāliem un aptuveni šādām tabulām:
Cool. Bet vispār nepalīdz, kad gaisīgā un košā zilā fona vietā ir nodrukāts kaut kāds džinsu grīdas lupatas pelēkzilais. Un kā jau minēju raksta ievadā — pilnīgi visiem iesaistītajiem būs sava taisnība, kāpēc ir noticis tā, kā tas ir noticis. Vēlme bija tiktoka kanāla loguča #00B3FF krāsu izmantot kā fonu lojālāko skatītāju Ziemassvētku kalendāram. Bet sanāca saņemt skaidrojumu, ka izvēlētais dārgais, pelēcīgais dizaina papīrs gluži vienkārši nav piemērots spilgtu toņu drukai. Jo iespiedkrāsa daļēji iesūksies materiālā, veidojot materiāla un krāsas sajaukumu. Savukārt biezā slānī klājot to pāri materiālam, piemēram, uzspiežot folijas transfēru, pazūd paša materiāla jēga. Jo tā optiskās un taustāmās īpašības nu ir paslēptas zem dekoratīvā slāņa. Tāpēc mēģināsim saprast, kas tad vispār ir dekorējamie materiāli.
Krāsviela ar materiālu vai sasaistīties 3 dažādos veidos: uzklājot to uz materiāla, daļēji iesūcinot to materiālā un pilnībā nokrāsojot materiāla.
Uzklāšana uz materiāla ir kā desas šķēles uzlikšana uz maizes. Desmaizes šķērsgriezumā ir ļoti vienkārši atšķirt, kur sākas salami un beidzas maize. Lūkojoties uz desmaizi no augšas, varam tikai minēt, vai zem salami šķēlēm šoreiz netika aizmirsti kaperi. Tātad pēc būtības salami un maizes šķēle dzīvo katra savu dzīvi arī pēc kļūšanas par desmaizi.
Dekāldruka uz keramikas, digitālā pigmentdruka uz audumiem, rotācijas sietspiede uz tapetēm, tonerdruka uz papīra, pārtikas sīrupkrāsu druka uz kūkām, folijas krāsvielas slāņa pārnešana ar termoklišejām, visu veidu transfērdruka uzklājot krāsu uz plēves un tad pārspiežot uz materiāliem, digitālā UV druka, jebkura druka pa tiešo uz plastmasas vai metāla. Sarakstu varētu turpināt, bet pievērsīsim uzmanību tieši pēdējam piemēram. Ar metālu viss tā kā skaidrs. Ja uz tā uztriepj DM logo, tad skaidrs, ka tas ir uz materiāla. Lai tas būtu iestrādāts metālā, logucis būtu jāieskrāpē ar naglu. Un šo sakarību civilizācija ir iemācījusies lietot ap to pašu laiku, kad pārvācās no alām uz teltīm.
Materiālus var speciāli apstrādāt, lai tos apdrukājot, krāsvielas neiesūcās. Piemēram, papildus krītot un kalandrēt papīra virsmu (lasi — padarīt papīru blīvu un spīdīgu) vai arī apstrādāt audumu, pievienojot šķidrumu bloķējošu slāni (Gore-Tex, brezents un citi lamināti) vai arī nolakot keramiku, lai likvidētu porainumu. Celtniecībā to pazīst ar terminu gruntēšana. Var pievienot trasfērdrukas krāsas slānim karstlīmes pulveri, kas būs saistviela starp materiālu un attēlu, tai pat laikā bloķējot iespiedkrāsas iespējas iesūkties materiālā. Ir vēl kaudzīte akrobātikas, ko var veikt iespiedkrāsu pusē, bet par to patērzēsim citreiz.
Uzklāšana ar daļēju iesūkšanos materiālā ir kā dārzeņu fritēšana — no ārpuses viss ir kraukšķīgs, bet iekšpusē jau atkal palicis neizcepies. Un var vāļāt salvetēs līdz nelabumam, bet tāpat viss būs eļļains. Šai drukas metodei ir divas ļoti lielas priekšrocības pret klāšanu uz virsmas: būtiski palielinās gan apdrukājamo materiālu klāsts, gan arī izmantojamās drukas tehnoloģijas. Bet tagad nozīme ir arī vienai būtiskai niansei, par kuru iepriekš jau stāstīju piemērā ar tiktokeri — dekorācija vairs nav tikai iespiedkrāsa, tagad tā ir materiāla un iespiedkrāsas kombinācija.
Ar putekļus krājušo HP printeri nodrukātai kolēģu fotogrāfijai ir ne tikai diskutabls saturs, bet arī iespēja pačamdīt sakrokotā astoņdesmitgramīgā ofisa papīra raupjumu, kas ir uzņēmis par daudz mitruma un deformējies. Nonākam pie nākamās atziņas — vairums papīra apdrukas, ieskaitot avīzes, žurnālus, grāmatas un plakātus — ir apdruka, kas veikta drukas slānim daļēji iesūcoties dekorējamā materiālā. Līdzvērtīgi atklājumi sagaida, ieraugot sietspiedē nodrukāta t-kreklā iekrāsotus auduma savēlumus. Arī zebras un joslas uz asfalta uzklāj, krāsai daļēji iesūcoties materiālā. Un uz šī piemēra visvieglāk būs saprast, ka dekorācijas slānis patiesi var būt iespaidīgi biezs. Tomēr būtiski ir apzināties, ka pārvietoties daudz patīkamāk un drošāk ir pa asfaltu un svaigi uzklātā gājēju pāreja ir ideāla vieta, kur paslīdēt. Bet, ja krāsas slānis būs pārāk plāns, tas kopā ar asfaltu pārāk ātri nodils. Tāpēc ievārījums tiek klāts dāsni.
Materiāla krāsošana, dēvēta arī par krāsošanu masā, tika izgudrota stipri agrāk par zebru un asfalta virsmu dilemmu. Tā darbojas kā mammas salāti — ir ļoti, ļoti garšīgi un visa ģimene ēd bez izņēmumiem, bet labāk nezināt, no kā tie sastāv. Galvenā šīs metodes priekšrocība — neatkarīgi no tā, kā tiks stiķēts vai apstrādāts materiāls, nedekorētā materiāla daļa viscaur būs vienā tonī šķērsgriezumā (grāmatas bloka malas), saraujoties (dzija), dilstot (dažādi cietie polimateriāli), staipot (audums) vai kā citādi ar to dauzoties. Jā, arī papīra celulozes, kokvilnas audumu un vilnas dzijas balināšana pēc būtības ir materiāla krāsošana masā.
Vēl viena superīga lieta, ko var iegūt ar krāsošanu masā — pietiekami ilgi ieslēdzot vienā telpā bariņu ķīmiķu un fiziķu kopā ar dekorēšanai izvēlēto vielu, to var dabūt praktiski jebkurā krāsā. Izņemot linu. Lins ir čakars.
Dikti jau nepalīdz šito visu zināt, ja tāpat nav skaidrs, ko ar to visu iesākt. Iesākt vajadzētu ar gala iznākuma formulēšanu. Kad ar to ir tikts galā, var izvēlēties materiālu. Piemēram, ja noklāsim papīru ar hologrāfisko laminātu un tad uz tā drukāsim, ir pilnīgi vienalga, kādā krāsā ir papīrs. Galvenais, lai lamināts pie tā labi turas. Ceļazīmei nav būtiskas taktilās īpašības, bet materiālam jābūt gaismu atstarojošam un krāsai jābūt ilgstoši izturīgai pret Saules gaismu un laikapstākļiem. Papīru nemazgā, tomēr kapilārās īpašības ir būtiskas, lai iespiedkrāsas nekontrolēti neizspiestos cauri materiālam. Auduma krāsošana masā ierobežo to, kā to tālāk var apdrukāt. Un UV druka bez papildus fiksācijas neturēsies uz lielas daļas virsmu.
—
Rakstu sēriju sāku ar dekorējamā materiāla definēšanu. Nākamajos rakstos pievērsīšos dažādām mūsdienās izmantojamām drukas metodēm, krāsu telpu aprakstiem, krāsu katalogiem un sistēmām kā arī praktiskā pielietojuma piemēriem. Un ja nu tev ir izdevies tikt līdz šai rindkopai, tad droši komentāros atstāj ziņu arī par citām tēmām, kuras būtu vērts apskatīt.
Bija agrs rīts. Anna sēdēja uz gultas malas no pleciem noslīdējušā, atpogātā kleitā un nošļukušās zeķubiksēs. Viņa vēl nebija paguvusi nomazgāt seju un neķemmētās matu pinkas nodevīgi atklāja nemierīgo nakti.
Rokās viņa turēja glāzi ķiršu kompota, kas pēc skata atgādināja lielisko Doro ielejas portvīnu.
Sejā bija skaidri nolasāms naids pret visu pasauli. Viņa gribētu izkliegt «Kretīni! Kā jūs man esat izbesījuši ar savu nolādēto dārziņu!», bet nevarēja. Anna vēl neprata izrunāt burtu «r».
Ugunsmūris, paroļu pārvaldnieks, lieko paziņojumu atslēgšana, drošu saziņas rīku izvēle un divfaktoru autentifikācijas lietošana ar prātu jau būtiski samazina iespēju kļūt par kiberuzbrukuma upuri. Un pats labākais — tie ir disciplīnas, nevis finansiālo iespēju jautājumi.
Pēdējos gados Latvijā uzbrukumi IT sistēmām vairs nav kaut kas, par ko lasa tikai ārzemju ziņu apskatos. Īpaši kopš 2022. gada situācija ir kļuvusi trakāka, tomēr arī pirms tam negāja spoži. Turklāt ir jāapzinās, ka pavirša attieksme pret IT drošību ir ne tikai tiem, kuri datoru un telefonu lieto jūtūbam un engrībērtdiem, bet arī lielos uzņēmumos ar nopietnu apgrozījumu. Tāpēc es nolēmu apkopot dažus tehniski vienkāršus, bet ļoti efektīvus risinājumus, kā būtiski uzlabot savu/uzņēmuma kiberdrošību. Skaidrs, ka tūdaļ uzradīsies vēl 100500 padomdevēji ar vēl labākiem risinājumiem, kurus pavisam noteikti var un vajag pievienot komentāros.
Uzliec DNS ugunsmūri visām ierīcēm
Ja nav pacietības uzreiz pieķerties nopietniem uzlabojumiem, vismaz uzliec DNS Ugunsmūri. Tas darbojas kā filtrs, kas bloķē piekļuvi lapām, kuras CERT.LV ir atzinis par krāpnieciskām vai ļaunprātīgām. Piemēram, kāds atsūta e-pastu ar bankas saiti, tu klikšķini, un parasts internets tevi aizved uz viltotu lapu. DNS Ugunsmūris tevi vienkārši neielaidīs šajā lapā.
Šis strādā datoros, telefonos, planšetēs. Tāpēc DNS Ugunsmūri vajadzētu uzlikt visiem ģimenē un kolektīvā, it īpaši visiem tehnoloģiski kautrīgajiem.
Aizmirsti USB fleškas tāpat, kā esi aizmirsis disketes
Jebkurš datu nesējs, kas tiek piesprausts pie datora, mūsdienās ir tikpat drošs kā nejauša garāmgājēja piedāvātā konfekte. Ir praktiski neiespējami atrast tādu ārējo datu nesēju, kas nevarētu būt vīrusa nēsātājs, un tas attiecas arī uz telefonu, ko piespraud pie datora «tikai, lai uzlādētu».
Jebkuru prezentāciju, atskaiti vai fotogrāfijas no brīvdienu pasākuma var bez maksas izvietot failu apmaiņas servisos, ja tie neielien e-pastā. Pašmāju Failiem.lv ir pilnīgi pietiekams lielākajai daļai situāciju. Tomēr rēķinies, ka atkarībā no tā, ko saspaidīsi uzstādījumos, datus var redzēt arī citi cilvēki. Piedomā pie tā.
Lieto paroļu pārvaldnieku, nevis atmiņu
Par universālo paroli bīstamāka ir vienkārša universāla parole. Kā joko IT drošības speciālists Kirils Solovjovs no Possible.lv: «Jālieto parole 12345678. Tā ir vispopulārākā un tik daudz cilvēku nevar kļūdīties».
Paroles nedrīkst glabāt teksta dokumentos, uz lapiņām pie klaviatūras vai vacapa sarakstēs. Drošākais veids paroļu glabāšanai ir paroļu menedžeri. Un nav obligāti (kaut vēlams) jāmetas iepazīt Bitwardenvai Keeper. Paroļu menedžeri jau eksistē gan Google, gan Apple. Un tie labi draudzējās ar datoru un telefonu. Atliek tikai sākt lietot. Un ir pavisam droši izmantot ieteiktās paroles jaunajiem servisiem.
Cik bieži mainīt paroles? Sāc ar to, ka uzreiz pēc reģistrēšanās un pirmās veiksmīgās pieslēgšanās jebkuram servisam — uzreiz nomaini paroli. Ja esi pa ausu galam dzirdējis, ka kāds no tevis lietotajiem pakalpojumu sniedzējiem ir kompromitēts — nomaini paroli. Ja esi pārpratuma pēc kaut kur ievadījis savus datus un neesi pārliecināts, vai tas bija autentisks serviss — nomaini paroli. Ja lieto servisu gadiem un nekad neesi uztraucies par drošību — nomaini paroli. Un taisi tās sarezģītas, un glabā paroļu servisos.
Ja nevari atcerēties, cik sen esi mainījis paroli un vai tā vēl ir droša — nomaini paroli.
Ne visai biometrijai var uzticēties
Uztaisi pašportretu ar datora vai telefona kameru. Tieši tik kvalitatīvi ir dati, ar kuriem atpazīst tavu seju. Desmit gadus vecas kameras var apmuļķot, pieliekot sejas vietā fotogrāfiju.
Pirkstu nospiedumu lasītāji ir stipri prasīgāki apmuļķošanai. Tas pats ar acs zīlītes lasītājiem. Ja pastāv iespēja, labāk lieto tos. Vienkāršākais veids, kā būt drošam — pārliecināties, ka iekārta nav vecāka par 3 līdz 5 gadiem un tai ir pēdējo mēnešu laikā bijuši programmatūras drošības atjauninājumi. Gadījumā, ja kaut kas no tā iztrūkst, biometriju vienu pašu labāk nelietot.
Un atceries, ka tad, kad Samsung vai Apple pasaka, ka ir uzlabojuši drošību saviem autentifikācijas rīkiem, tas visticamāk attiecās uz jaunākajiem iekārtu modeļiem, kas vēl nemaz nav tavā kabatā.
Atslēdz paziņojumu troksni telefonā
Nesaprotamu iemeslu dēļ cilvēkiem patīk, ka to iekārtās nedozētā daudzumā tiek piegādāti paziņojumi no benzīntanku un lielveikalu aplikācijām, atlaižu/akciju ziņas no tiešsaistes veikaliem, nemaz nerunājot par spēlītēm un sociālajiem tīkliem. Nav brīnums, ka šo paziņojumu jūrā pazūd notifikācijas par neautorizētiem maksājumiem vai viegli tiek palaists garām, kad autorizācija pieprasīta brīdī, kad kādam no kontiem piekļūt vēlas krāpnieks.
Visi paziņojumi, bez kuriem var iztikt, ir jāatslēdz. Jūsmojumi par ierakstiem feisbukā nepazudīs. Kendīkrešu vairs neviens nespēlē un Bukinga piedāvājums vēl vienai rezervācijai Igaunijā tev vairs nav aktuāls, jo tu tur jau biji. Amazon tev tirgos vēl vienu olīveļļas bundžu, bet tev vēl tikko nopirktā nav atnākusi. Neko no tā tev nevajag. Un, ja nu tomēr vajag, to var pieslēgt uz laiku.
Filtrē ienākošos e-pastus mapēs
E-pastos izmanto filtrus, lai darba, skolas un arī ģimenes loka e-pasti nonāk atsevišķās mapēs. To piedāvā jebkurš mūsdienīgs serviss kopā ar pamācībām, kā to izdarīt. Ja kaut kas izliekas nācis no zināmām adresēm, bet nav iekritis mapēs, tas ir drošs signāls būt papildus piesardzīgam.
Vienlaikus ņem vērā, ka ne visas organizācijas ir veikušas priekšdarbus, lai to e-pastus nevarētu viltot un atsūtīt no it kā īstās adreses. Arī, lasot sašķirotos e-pastus, pielieto veselo saprātu.
Izvairies no SMS lietošanas un esi ļoti piesardzīgs balss saziņā
SMS ir novecojis un nedrošs saziņas veids. Vēl Skype ziedu laikos īsziņas varēja nosūtīt, uzdodoties par jebkuru telefona numuru vai pat aizstājot numuru ar jebkādu vārdu. Nekas nav mainījies un tā ir joprojām. SMS ir viens no vienkāršākajiem veidiem, kā apmānīt saņēmēju un izlikties par banku, kaimiņu, mazbērnu vai pat drošības iestādi.
Paskaties savus ienākošos ziņojumus un padomā, kā katram no sūtītājiem var mainīt saziņas kanālu. Bankām un kurjeriem ir savas lietotnes. Ome ir pelnījusi viedtālruni ar drošām, autentificējamām sarakstes aplikācijām.
Gan SMS, gan telefonzvanu vietā privātajā sarakstē labāk izmantot saziņas platformas — piemēram, Signal vai WhatsApp. Arī videozvans Google Meet vai Microsoft Teams būs drošāka alternatīva, lai izvairītos no personības viltojumiem.
Divi faktori nav drošība, ja tos dala trīs cilvēki un to vajag ātri
Es biju pilnīgi pārliecināts, ka tie laiki ir beigušies, kad grāmatvede ievada maksājumu, bet vadītājs kaut kur pludmalē apstiprina to internetbankas uzlecošajā logā. Bet nē, šis attālinātās uzticības sporta veids vēl dzīvo un plaukst. Un ne tikai bankās — to izmanto arī, lai pieslēgtos Latvija.lv, Eparaksts.lv vai VID EDS sistēmai.
Zelta likums: ja uz ekrāna parādās pieteikšanās pieprasījums, un tu tajā brīdī nekur nepiesakies — nekavējoties noraidi pieprasījumu un sāc domāt, kurš un kāpēc mēģina izlikties par tevi. Un, lūdzu, nedod citiem savus otrā faktora rīkus, jo tad tā vairs nav autentifikācija — tas ir joks.
Ja šis viss šķiet pārspīlēti, atceries: IT drošība reti mirst ar skaļu sprādzienu. Parasti tā aiziet klusi — ar vienu paviršu klikšķi.
Tā bija 2005. gada 21. augusta nakts. Pareizāk sakot jau bija 22. augusta pirmās stundas. Apkārušies ar fotosomām, mēs nesteidzīgi pametām Mežaparka estrādi, kur tikko bija aizvadīti vēl vieni Dziesmusvētki. Tā par Prāta vētras uzstāšanos 40 tūkstošu priekšā nākamajās dienās rakstīs mediji, kuriem mēs vēl tikai nesām fotogrāfijas.
Savlaicīgi tika pieņemts stratēģiski būtisks lēmums pēc koncerta izbaudīt vēl pāris alus aizskatuvē. Tāpēc parka teritorijā tagad bijām klusumā un ceļa virzienu mums izgaismoja pilnmēness, nevis Rīgas gaisma.
—Kamēr mobilajos nebūs iebūvēts tūristu prīmuss vai vismaz šķiltavas, to nekad nevarēs nosaukt par multifunkcionālo telefonu. Ar sūdīgu internetu un e-pastu tas nav nekas vairāk kā biznesa bezvadu telefons. Visi tie ar pilnajiem spiedpogu plakandēļiem ir plaukstdatori un neviens normāls cilvēks to zvanīšanai nelietos. Tu stādies priekšā, ka kāds zvanītu no klaviatūras vai peles?
Es neatceros, vai telefonu no kabatas izvilka Kristaps vai Uldis, bet te nu tas bija. 2 megapikseļu Sony Walkman oranžais brīnums, pavērsts vienīgā redzamā debesu ķermeņa virzienā. Pāris veiklu darbību ar bīdpuļķi un pogām, līdz krāsainajā ekrānā ir redzams gaišs, paplūdis pikseļu kopums ar iespaidīgu zilganzaļu jpg kompresijai raksturīgu halo uz tumša fona.
—Re. Mēness. Nav nemaz tik slikti.
—Nu šo no tevis pavisam noteikti neviens medijs nenopirks publikācijai.
—Un ja tu tagad vilktu ārā vienu no saviem kanoniem, skrūvētu virsū objektīvu un stutētu to nakts vidū uz statīva, lai uztaisītu iespaidīgu kadru un no rīta ieskenētu to redakcijā. Kas no tā mainītos? Kāds to uzreiz gribēs pirkt?
—Tiesa. Tātad viena no multifunkcijām mobilajam ir palīdzēt iereibušiem koncertfotogrāfiem, kas melanholiskas romantikas apsēsti taisās iemūžināt svarīgo Mēnesi, bet ir pamatots slinkums tamdēļ vērt vaļā fotosomu ar saturu Rāviņa Volvo vērtībā. Tomēr piekritīsi, ka iebūvētas šķiltavas gan nenāktu par ļaunu.
—Mums vēl palika cigaretes?
Iesildītāju uzstāšanās pirms 2005. gada 21. augusta Prāta Vētras koncerta Mežaparkā. Foto: Andrejs Veitners, Delfi.
***
Visnotaļ iedvesmots no Kaspara pēdējā laika grafomānijas izpausmēm, nevaru noliegt, ka esmu gana noilgojies pēc paša neizmantotās iespējas uzrakstīt kaut ko garāku par tvītu. Un kaut ko iespaidīgāku par svaigākās drukātās preses fotogrāfiju no kādas apmeklētās pasaules malas.
Jāsāk jau ar apņemšanos. Tātad, apņemšanās ir ieturēt regularitāti ar vismaz diviem ierakstiem mēnesī. Tāpēc tagad bus jāstrādā pie satura stratēģijas, kuru no padsmit drafta stadijas rakstiem diez vai var izspiest. Droši, ka pačīkstēšu par notikumiem drukā, jaunumiem nozarē un foršām pamanītām lietām. Gan jau ka pa vidu iesprauksies arī kaut kāds tehnisks raksts angliski par īpaši sasāpējušām tēmām.
Tehniski man te vēl čupa mājasdarbu jāizdara, lai sakoptu šo sen neravēto dārziņu: — Sapucēju paskatu uz kaut ko mūsdienām piemērotāku (jā, tagad ir jābūt ērti lasīt arī no telefona). — Izvācu čupu spraudņu, kuru jēgu stipri apšaubīju jau stipri sen. — Izvācu reklāmas, kas bija salipušas šo pašu spraudņu dēļ. — Gandrīz sapratu, kā darbojas jaunā WordPress tēmu rediģēšana.
Gan jau ka neatteiktos no palīdzības to visu sapucēt vēl sakarīgāk, jo tehnisko speceni sagatavot būtu sīkums. Bet pašam to visu paveikt būtu baisais slinkums.
