Muārs ir raksts, kura nav. Ne failā, ne formā, ne papīrā vai audumā, un tomēr acs to skaidri redz. Skaisti, ja tā ir plandoša zīda kleita. Ne tik skaisti, ja tas ir žurnāla vāks piecdesmit tūkstošu eksemplāru tirāžā.
Pirms dažiem gadiem uztaisīju mazu lapu, kurā var pagrozīt un pamērogot objektus, lai praktiski saprastu, kā efekts darbojas. Tagad to pārtaisīju par kārtīgu rīku ar dažādiem rakstu paraugiem: mrserge.lv/apps/moire. Ieteiktu to atvērt paralēli un paspēlēties, pirms turpināt lasīt, ja ar muāru iepazīsties pirmo rezi. Jo saprast muāru no apraksta tekstā ir aptuveni tikpat jēgpilni, kā saprast garšu.
Starp citu, arī televīzijā un jūtūbā, skatoties uz cilvēkiem, kas atnākuši strīpainā apģērbā, bieži vien tos papildus izdaiļo muāra efekts, jo arī ekrānā punktus attēlo regulārs pikseļu režģis.
Kā rodas muārs?
Tehniski princips ir gaužām vienkāršs. Paņemam divus rakstus (līnijas, apļi, punkti) un uzliekam tos vienu otram virsū. Tiem nav jābūt vienādiem, pietiek, ka tie ir regulāri. Tad pabīdām vienu, pamainām mērogu vai leņķi, un, pie noteiktām sakritībām, redzēsim ļoti izteiktus rakstus, kuriem tur nebūtu jābūt. Vietās, kur abu rakstu elementi sakrīt, ir gaišāks, kur pārklājas, tumšāks. Acs šīs sakritības savieno lielākā rakstā, kas atkārtojas pāri visam laukumam. Fiziķi to sauc par interferenci, iespiedēji, to ieraugot, lieto visus neforšākos vārdus, kas nu tajā brīdī ir mēles galā.
Kāpēc tieši drukā?
Klasiskā ofseta un pat bieži vien sietspiedes drukā toņus un krāsas veido, sadalot attēlu četrās pamatkrāsās — dzeltenā, ciāna, madžentas un melnā. Šīs krāsas veido lielāku un mazāku punktu režģus atkarībā no tā, cik daudz kādas no pamatkrāsām ir nepieciešams toņa izveidei. Četri režģi, kas uzlikti viens virs otra. Lai atrisinātu to, ka muārs neizveidojas pat pie vienkārša krāsu dalījuma, dažādu krāsu režģus izvieto dažādos leņķos. Tumšākās krāsas (ciānu, madžentu un melno) liek 30 grādu atstatumā, ciānu pie 15°, melno pie 45° (tieši pret šo leņķi acs ir vismazāk jutīga) un madžentu pie 75°, lai veidotu mierīgu rozeti. Savukārt dzelteno var droši likt pie 0° vai 90°, kur acs rakstu redz vislabāk, bet ne tad, ja tā ir vājās intensitātes dzeltenā krāsa.
Problēmas sākas, kad jau ir vēl viens režģis, par kuru neviens neiedomājās. Klasisks gadījums ir attēls, kas jau reiz bijis nodrukāts un pēc tam ieskenēts. Tajā jau ir savs rastrs, un tagad virsū nāk jaunā krāsu dalījuma rastrs. Divi regulāri raksti, mazliet atšķirīgi leņķi, un tavā katalogā pāri tantes portretam iet zebras svītras.
Bet ir arī viltīgāki gadījumi. Muārs nereti parādās tikai pašā drukas gaitā. Papīrs no mitruma izstiepjas vai labi nobrauktai iespiedmašīnai reģistrs starp krāsām nostaigā par dažiem mikroniem. Failā viss perfekti, formas perfektas, pirmās loksnes perfektas, un pēc stundas uz loksnes kaut kas sāk viļņoties.
Proves melo un arī stohastika ne vienmēr palīdz
Mūsdienās proves jeb krāsu paraugnovilkumus drukā ar tinšu printeriem. Un muāru uz šīm provēm noķert ir gandrīz neiespējami. Nevis tāpēc, ka muāra nebūtu, bet gan tāpēc, ka prove nemaz necenšas simulēt ofsetu ar visiem tā mainīgajiem — rastru, papīra uzvedību, iespiedmašīnas reģistru. Tā parāda krāsas, nevis fiziku. Klients redz apstiprinātu paraugnovilkumu, iespiedējs redz svītras tirāžā. Un abiem ir taisnība.
AM ir amplitūdas modulācija (režģis ir nemainīgs, tonis mainās ar punkta izmēru), FM ir frekvences modulācija (punkti vienāda izmēra, tonis mainās ar to biežumu).
Universālu zāļu pret muāru nav. Visbiežāk izmanto stohastisko jeb FM rastru, kurā punkti nav sakārtoti režģī, bet izkaisīti nejauši. Ja nav režģa, nav arī ar ko sakrist, tāpēc muārs starp diviem rastriem, piemēram, starp veca, ieskenēta iespieddarba rastru un jauno drukas rastru, vienkārši nerodas. To labi var redzēt muāra lapas paraugā ar komiksa bildi: pārdrukājot ar AM rastru, pāri bildei uzrodas svītras, bet ar FM to nav. Taču FM nelabo to, kas jau ir pašā attēlā. Ja muārs ir iekļuvis jau fotogrāfijā: strīpains krekls, žogs vai televizora ekrāns, ko kameras sensors jau sabojājis, FM to nodrukās tikpat precīzi kā visu pārējo. Un arī vecā rastra punkti ieskenētā attēlā ar FM nepazūd: muāra vairs nav, bet punkti joprojām ir redzami, tāpēc tos vispirms jānograuj ar izpludināšanu.
Skenētiem attēliem tātad palīdz apstrāde pirms drukas. Savukārt to palielināšana vai samazināšana var iedot pretēju efektu un muāru pastiprināt. Ekstrēmos gadījumos var mainīt rastra leņķus, piemēram, samainīt madžentu ar ciānu. Tas ir dārgs un riskants solis, jo var izmainīt krāsu toņus rozetēs un parādīties citi, ne mazāk nepatīkami blakusefekti.
Ja darbs ir kritisks, vienīgā prove, kas nemelo, ir testa loksnes uz tās pašas mašīnas, ar tām pašām formām un uz tā paša papīra, uz kura drukās tirāžu. Viss pārējais ir minēšana. Tāpēc par muāru jārunā pirms drukas, nevis pēc. Ja klienta failos ir jau rastrēti attēli, tas jāpasaka uzreiz, nevis brīdī, kad nodrukātās loksnes jau sakrāmētas uz paletēm. Labākā saruna ir tā, kurā abas puses risku atzīst un vienojas: par stohastisko rastru, par papildu apstrādi vai drukas testu vēl pirms pirmās tirāžas loksnes. Krusta mešana nav stratēģija. Un raksts, kura nav, uz papīra redzams ļoti labi.
Etimoloģiska atkāpe muarē faniem
Vārda muārs ceļš aizsākas arābu valodā ar mukhayyar — «izvēlētais», «labākais». Tā sauca smalku kazas vilnas audumu. Caur itāļu mocaiarro tas nonāca angļu valodā kā mohair, un 17. gadsimtā franči to pārņēma kā mouaire, vēlāk moire, ar to domājot zīda audumu ar viļņotu rakstu, kas tika panākts, auduma kārtas saspiežot ar gravētiem veltņiem.
No darbības vārda moirer («padarīt viļņotu») 19. gadsimta sākumā radās moiré — muarēts, viļņains. Ar laiku ar to sāka apzīmēt jebkuru viļņainu rakstu, kas rodas, kad divi ģeometriski raksti uzlikti viens virs otra. Un tieši tāpēc tas kļuva arī par rastra punktu interferences apzīmējumu drukā. Tā nu sanāk, ka mohēra džemperim un zebru rakstā sabojātam žurnāla vākam ir tās pašas saknes.
Tēzaurā un tā avotos parādās trīs formas no dažādiem laikiem:
moārs ir agrākā forma, no J. Vidiņa «Svešvārdu grāmatas» (1933). Nozīme: «Zīda, puszīda vai vilnas audekls, kas gaismā laistās; arī tāds pats papīrs.» Tas ir aizguvums no franču lietvārda moire, un «moārs» atveido tā izrunu.
muarēt ir no «Latviešu Konversācijas vārdnīcas» (1927–1940). Nozīme: «Audumus tā apstrādāt, lai tie gaismā laistītos īpatnējā mirdzumā.» Tas atbilst franču moirer.
muarē ir nelokāms lietvārds no «Latviešu literārās valodas vārdnīcas» (LLVV) 5. sējuma; visa vārdnīca izdota 1972–1996. Tajā ir trīs nozīmes: «Blīvs, parasti zīda, audums ar svēdrainu virsmu», poligrāfijā «Papīrs, kartons ar spiestu ornamentu» un «Tumšu un gaišu joslu kopums nepareizi izgatavotas klišejas novilkumā».
Etimoloģiju nevienā vārdnīcā atrast neizdodas, tomēr atļaušos minēt, ka «muarē» ar izrunu [muaˈrē] izskatās pēc tiešas franču moiré [mwaˈʁe] atveides: franču «moi-» izrunā kā [mwa], kas latviski kļūst par «mua-», un galotne «-é» kļūst par «-ē». Nelokāmās formas izvēle visticamāk ir tieši saistīta ar krievu valodu. Tajā līdzās parastajam муар ir arī novecojis nelokāmais муаре ar to pašu nozīmi.
Ikdienas formas «muārs» Tēzaurā nav vispār, kaut gan pēc uzbūves tā ir tuvāka vecajam «moārs».
Atbildēt