A un B formāta papīrs un tā izmēri kā arī C formāts

A un B formāta papīrs ir standarts, lai būtu precīzāki, tas ir visā pasaulē pieņemts ISO 216 standarts. Protams, ASV un Kanāda no šī standarta ar visām varītēm mēģina izvairīties. Papildus vēl ir radīts C formāts un tam atbilstošs ISO 269. Tad nu par katru pēc kārtas.

A formāta papīra izmēri milimetros, collās, cicero un punktos

mm in pica pt
A0 841 x 1189 33,110 x 46,811 198,7 x 280,9 2384 x 3370
A1 594 x 841 23,388 x 33,110 140,3 x 198,7 1684 x 2384
A2 420 x 594 16,535 x 23,388 99,2 x 140,3 1191 x 1684
A3 297 x 420 11,693 x 16,535 70,2 x 99,2 842 x 1191
A4 210 x 297 8,268 x 11,693 49,6 x 70,2 595 x 842
A5 148 x 210 5,827 x 8,268 35,0 x 49,6 420 x 595
A6 105 x 148 4,134 x 5,827 24,8 x 35,0 298 x 420
A7 74 x 105 2,913 x 4,134 17,5 x 24,8 210 x 298
A8 52 x 74 2,047 x 2,913 12,3 x 17,5 147 x 210
A9 37 x 52 1,457 x 2,047 8,7 x 12,3 105 x 147
A10 26 x 37 1,024 x 1,457 6,1 x 8,7 74 x 105

A0 formāta loksnes laukums ir precīzi viens kvadrātmetrs. A formāta papīra dimensijas veido attiecība 1 pret kvadrātsakni no 2 jeb 1:1,41421356237. Protams, sakarā ar to, ka atcerēties tik garas skaitļu rindas ir nevajadzīgi, vieglāk ir atcerēties viena papīra izmēru, piemēram, A4, un tad no tā rēķināt pārējos izmērus. Tas ir pavisam vienkārši, jo A3 papīra izmērs ir divas A4 lapas. Savukārt A5 izmērs ir tieši puse no A4 lapas.

Virspusēji iedziļinoties A un B papīra formāta rašanās vēsturē — tos pirmo reizi pieminēja 1786. gadā vācu zinātnieks Georgs Kristofs Lihtenbergs. Pēc tam savu ietekmi atstāja arī Franču revolūcija, bet 20. gadsimta sākumā Valters Portmans to aprakstīja vienotā DIN standartā. Lai nečakarētu prātu ar komatiem, tika pieņemts noapaļot izmērus līdz tuvākajam veselajam milimetram.

Tomēr, sakarā ar to, ka papīra ražošana, uzglabāšana un apdruka maina papīra izmērus, jau vēlāk, ISO standartā tika aprakstītas maksimālās pieļaujamās atkāpes no normas: ±1.5 mm līdz 150 mm garai loksnei, ±2 mm no 150 līdz 600 mm garai loksnei un ±3 mm loksnēm, kas ir garākas par 600 mm.

Populārākie A formāta papīra izmēri milimetros.
Populārākie A formāta papīra izmēri milimetros.

A formāta papīra izmēru cheat sheet, kā to mēdz dēvēt, var saglabāt arī *.pdf formātā.

B formāta papīra izmēri milimetros, collās, cicero un punktos

mm in pica pt
B0 1000 x 1414 39,4 x 55,7 236,2 x 334,0 2834 x 4008
B1 707 x 1000 27,8 x 39,4 167,0 x 236,2 2004 x 2834
B2 500 x 707 19,7 x 27,8 118,1 x 167,0 1417 x 2004
B3 353 x 500 13,9 x 19,7 83,3 x 118,1 1001 x 1417
B4 250 x 353 9,8 x 13,9 59,1 x 83,3 709 x 1001
B5 176 x 250 6,9 x 9,8 41,6 x 59,1 499 x 709
B6 125 x 176 4,9 x 6,9 29,5 x 41,6 354 x 499
B7 88 x 125 3,5 x 4,9 20,8 x 29,5 249 x 354
B8 62 x 88 2,4 x 3,5 14,6 x 20,8 176 x 249
B9 44 x 62 1,7 x 2,4 10,4 x 14,6 125 x 176
B10 31 x 44 1,2 x 1,7 7,3 x 10,4 88 x 125

Tipisks ir uzskats, ka B formāta papīrs tika izveidots, lai būtu tehniski vienkārši veikt A formāta papīra apdruku līdz ar malām. Teiksim, nodrukājot uz B4 loksnes A4 formāta darbu un tad nogriežot malas. Tomēr tas neatbilst patiesībai. B formāta papīra malu izmērs tiek rēķināts tieši tāpat, kā A formāta papīram — 1:1,4142. Un katrs mazāks B izmērs ir tieši puse no lielāka izmēra. Teiksim, B2 ir precīzi puse no B1 papīra loksnes izmēra. Lomu spēlē kas cits — B0 loksnes platums ir precīzi viens metrs. Tas ļauj poligrāfijā izmantot plašāku apdrukājamo papīru izmēru klāstu. Piemēram, A8 ir aptuveni spēļu kārts izmērs, tomēr daudz parocīgāk ir turēt rokās spēļu kārtis, kas ir B8 izmērā.

C formāts un DL formāts, izmēri milimetros un collās

mm in
C0 917 x 1297 36,1 x 51,5
C1 648 x 917 25,5 x 36,1
C2 458 x 648 18,0 x 25,5
C3 324 x 458 12,8 x 18,0
C4 229 x 324 9,0 x 12,8
C5 162 x 229 6,4 x 9,0
C6 114 x 162 4,5 x 6,4
C7 81 x 114 3,2 x 4,5
C8 57 x 81 2,2 x 3,2
C9 40 x 57 1,6 x 2,2
C10 28 x 40 1,1 x 1,6
DL 110 x 220 4,33 x 8,66

C formāta izmērs tiek lietots tikai un vienīgi aploksnēm, kurās ir ērti ievietot A formāta izmēra papīru. Piemēram, C5 izmēra aploksne lieliski der A5 izmēra papīra loksnei, jeb arī A4 papīra loksnei, kas salocīta uz pusēm (tipiskākais izmērs, kurā saņemam, piemēram, rēķinus).

Atsevišķu ievērību jāvelta DL jeb DIN Lang (Dimension Lengthwise) tipa aploksnei. Tās izmērs ir 110 x 220 mm. Šī izmēra aploksne ir paredzēta divas reizes pārlocītai A4 lapas loksnei un ir pasaulē populārākais un visvairāk izmantotākais aploksnes izmērs. Kaut arī poligrāfiķi savulaik stipri iespringa, lai šī izmēra aploksnes iznīdētu, tas bija un ir tik populāras, ka nācās arī šo izmēru pievienot ISO specifikācijai par papīra izmēriem.

Noslēdzies Society for News Design 35. konkurss

Pasaules skaistākās avīzes ik gadu var ievērtēt Society for News Design (SND) rīkotajā konkursā. Jebkurš izdevējs no visas pasaules var iesūtīt savus labākos avīžu izklājumus vērtēšanai, cīnoties par medaļām, līdzīgi kā olimpiādē. Kaut gan oficiālie rezultāti vēl nav zināmi, neoficiāli nominācijas jau ir pasniegtas un diez vai kaut kas būtiski mainīsies.

Šogad, kā jau tas bija gaidāms, starp favorītiem ir ļoti daudz preses saistībā ar Nelsonu Mandelu. Nav nekāds brīnums, jo 2002. gadā praktiski visi darbi bija saistīti ar 11. septembra teroraktiem.

Par teroraktiem runājot, manā personīgajā skatījumā pagaidām starp visiem nominantiem vislabākais darbs nepelnīti ir ieguvis vien sudraba medaļu.

SND sudraba medaļa. Boston Globe maratona terorakta atspoguļojums.
SND sudraba medaļa. Boston Globe maratona terorakta atspoguļojums.

«This is how you cover an event as it happens. It’s got depth, it’s got thought. It’s complete. It’s got all the pieces. It’s a simple design, but the design is enhancing the content.»
— SND35 long form judges

SND sudraba medaļa. Boston Globe maratona terorakta atspoguļojums. Otrais atvērums.
SND sudraba medaļa. Boston Globe maratona terorakta atspoguļojums. Otrais atvērums.

Bet netrūkst arī citu lielisku darbu. Piemēram, Times of Oman ir skaista avīze pati par sevi, ko nevarētu teikt par viņu mājaslapu. Ja kādam gadās netīšam paklupt Persijas līča dienvidu krastos, uzsaukšu pudeli viskija par pāris avīzes numuriem taustāmā veidā.

Un netrūkst arī vilšanās. Lieliskais zviedru Svenska Dagbladet ir sačakarējis kultūras pielikuma izskatu. Tagad tas ir gaužām neinteresants. Akurāt nav skaidrs, par ko viņiem ir izteikta tik augsta atzinība.

Pēdējos gadus SND konkursā vērtē arī digitāli radītos darbus un izskatās, ka šogad šajā lauciņā laurus plūks National Geographic. Bet neiztiks arī bez iepriekšējos gadus digitālajā jomā ne bez nopelniem izceltajiem New York Times ar infografiku un Boston Globe ar jauno mājaslapas dizainu. Arī šogad pieteikto darbu sarakstā ir New York Times prātam neaptverama darba rezultātā radītais izcilais vizuālais baudījums, kuru Society for News Design pelnīti atzinuši par sudraba medaļas vērtu.

SND sudraba medaļa. The New York Times — Reshaping New York atvērums.
SND sudraba medaļa. The New York Times — Reshaping New York atvērums.

Pēc tam, kad tiks paziņoti Society for News Design oficiālie uzvarētāji, sagatavošanā būs arī gadagrāmata, kurā SND publicē visus interesantākos darbus, ieskaitot tos, kas balvas nav ieguvuši. Un šī grāmata (ieskaitot arī visus iepriekšējo gadu izdevumus) vienmēr ir ļoti vērtīgs papildinājums bibliotēkai. Bet, pat ja neizdodas pie drukātā izdevuma tikt, SND mājaslapu pašķirstīt var bez maksas.

Liels gandarījums un škrobe, ka tik maz laika

Pēc teju sešu mēnešu mēģinājumiem beidzot ledus ir sakustējies un tagad par mājām kļuvušais Ropažu novads ticis pie sakarīga paskata (un arī satura) vietējā izdevuma. Visās peripētijās neieslīgšu, vien pastāstīšu to, ka finālā tika panākta vienošanās starp pašvaldību un Rīgas Apriņķa Avīzi.

Rezultātā maketa skelets ir no Apriņķa Avīzes, kas, apaudzēts ar saturu, ir izdevies samērā sakarīgs pat neskatoties uz oldskūlīgumu. Galviņai skice jau tapa kaut kad baigi sen, bet tagad es to tikai pieslīpēju. Katrā ziņā trīs dienu čakarēšanās un nonākšana līdz sakarīgam rezultātam ir priecējošs fakts un nedēļas nogalē vietējie iedzīvotāji jau varēs lasīt jauno laikraksta Ropažu Vēstis numuru.

Laikraksts Ropažu Vēstis 2010. gada decembrī un 2011. gada janvārī.
Laikraksts Ropažu Vēstis 2010. gada decembrī un 2011. gada janvārī.

Ja ir vēlme papētīt, tad laikraksta Ropažu Vēstis elektroniskajā arhīvā pieejami gan veco avīžu maketu pilna satura pdf, gan arī jaunā maketa pdf. Ja ir vēlme pačamdīt, tad gan pie manis personīgi vai arī dodamies uz Ropažiem (kas, bez šaubām, arī nav peļami).

Nu ja, un šausmīgi žēl, ka bija tikai dažas dienas laika, lai vispār to visu izdomātu, izlasītu, uzrakstītu, izrediģētu un vēl saliktu. Dikti gribējās vēl ar maketu pačikāties, bet priekšā jau vēl nākamie numuri, gan jau kaut ko izdomāsim.

Esmu vieglā šokā par «Zemgales ziņām» un PGM

Līdz manīm gan vēl nav nonākušas pašas avīzes, bet viens no maniem klientiem sūdzas pēdējā mēneša laikā jau divas reizes par sūdaino kvalitāti, kādā tiek drukāta Jelgavas avīze «Zemgales Ziņas». Ja es vēl varu saprast to, ka dažkārt PGM (Poligrāfijas grupa Mūkusala) ir taisījuši lažas, tad man neticās, ka tās turpinās vesela mēneša garumā — viņus vienkārši nožņaugtu par to.

Mēģināju noskaidrot, kas ir par vainu un kāpēc tik traki briesmīgi tiek nodrukātas ne vien uz viendabīgiem foniem liktas sīkas vektordetaļas, bet arī pilnkrāsu bildes. Pēc pirmajām aplēsēm vienīgais, ko izdevās izlobīt telefoniski skaidrojoties ar klientu — pastāv iespēja, ka maketi tiek sadirsti, nemaz nenonākot līdz PGM. Kaut kāds mudaks (atkal pieņēmums, bet visticamāk, vārdā Endijs Zariņš, jo tieši tāda persona avīzes mājaslapā ir norādīta kā atbildīgā par reklāmas maketiem) visus PDF sagatavotos maketus, pirms likšanas avīzes gala maketā, pārveido no PDF uz JPG formātu, tādējādi iznīcinot jebkādas iespējas normāli nodrukāt vektorus.

Visa šā sakarā atcerējos kādas senas skaistas dziesmas vārdus: «Man gribas kliegt, bet vai tu spēsi sadzirdēt…». Sasodīts, un kur lai rod stimulu kvalitatīvi strādāt šitādā bardakā?

Filma par Gūtenbergu

BBC Four ir uzņēmuši raidījumu par Gūtenbergu un viņa darbu. Ļoti izglītojošs materiāls, kuru iesaku noskatīties arī jums.

Saite uz pilno raidījuma versiju vienā gabalā.

Un pa gabaliņiem var skatīties arī YouTube:

Part 1 – http://www.youtube.com/watch?v=91smRXrEPRs,
Part 2 – http://www.youtube.com/watch?v=qM0FKWpNTUc,
Part 3 – http://www.youtube.com/watch?v=souzdLjgrzM,
Part 4 – http://www.youtube.com/watch?v=pIur4eiOR38,
Part 5 – http://www.youtube.com/watch?v=TgNCvgSICbc,
Part 6 – http://www.youtube.com/watch?v=xWeMK-Q9NMQ.

Via.

Vēlreiz par avīzēm

Šodien no rīta izlasīju vakardienas «The Guardian». Pirms kāda laiciņa viņi arī pamainīja savējo dizainu, kļūstot nedaudz šaurāki. Un tas bija ļoti apsveicams solis. Nesen bija sacelta milzu brēka par to, ka to izdarīja «Diena» un «Necīņa» «NRA» «Neatkarīgā». Man, protams, bija daudz lielāks prieks par to, ka tas ir noticis, nevis par to, ka tagad ir kaut kādas problēmas ar ieradumu maiņu pensionāriem. Drīzāk mani uztrauca fakts, par kuru nebiju aizdomājies, jo kādu laiciņu nebiju bijis Lielbritānijā — «Dienas» jaunais saturiskais un arī lielā mērā vizuālais formāts ir ļoti tuva «The Guardian» kopija. Un tas man liek aizdomāties nevis par to, ka, jopcik, atkal lettiņi kaut ko nozaguši, bet gan par foršo tendenci — mēs beidzot atsvešināmies no mums galīgi nepiedienīgā skandināvu avīžu stila un tuvojamies man personīgi daudz mīļākam un, manuprāt, daudz korektākam britu avīžu veidošanas stilam. Ja vēl pēc dažiem gadiem kāds Latvijas drosminieks uztaisīs liela izdevuma dizaina pārbūvi, tuvinot to spāņu variantam, es aiz laimes bikses piečurāšu.

P.S. Viens no ietekmīgākajiem ASV laikrakstiem — «Chicago Tribune» arī ir mainījis savu veidolu ar nelielu kosmētisko remontu. Par to vairāk var lasīt SND Update blogā.

Biļešu druka Advertā

Pasūtīju Advertā drukai biļetes. Vajadzēja nelielu porciju par saprātīgu cenu, tāpēc priecājos par to, ka bija iespēja sarunāt, lai tik drukā uz jebkāda krīta, kāds pa rokai pagadās. Tika iedots makets pdf formātā (CMYK, 300dpi rastram, ISO Coated).

Lūk ir rezultāts — viena partija, tikai paņemtas divas biļetes — viena no sākuma un viena no paciņas beigām.

Adverts Supervaroņu skolas biļešu druka

Neiespringstu tikai tāpēc, ka izcilai kvalitātei šoreiz tiešām nav ļoti lielas nozīmes, kaut gan šitik krasu toņu maiņu gan es līdz galam nesapratu.

Beigu beigās, lai nu galīgi neapvainojās, nedaudz paslavēšu viņus arī — iepriekšējais drukas darbs bija izcils — ar Arctic sarežģītajiem papīriem viņi tiek galā lieliski!

Atkal jau par krāsu profiliem

Vakar pīpojot un ejot pa Čaka ielu uz mājām pēc Jūlijas Šaferes raksta pirmās daļas publicēšanas aizdomājos par visādām lietām un atskartu, ka Latvijas poligrāfijas tirgū valda interesanta tendece.

Pa visiem šiem gadiem vienīgie, kas man patiesi bija pretimnākoši bija Jelgavas tipogrāfijas un Mūkusalas mājas poligrāfiķi. Pateica, kādas iekārtas izmanto un atsūtīja man nepieciešamos PPD failus kā arī krāsu profilus. Pārējie vienmēr aizbildinās — lai lietojot standarta Euroscale Coated vai Euroscale Uncoated, gan jau ka viss būšot kārtībā.

Ļoti ļoti interesanta tendence. Un es te vēl cepos par to, ka varētu kādu dienu printhausi man atsūtīt gatavu workflow materiālu, lai es to Adobe Bridge pieslēdzu Creative Suite un aizmirstu par to, ka man kaut kur kaut kas būtu jānorāda vai jāpārmaina.

Vai eksistē nesāpīga konvertēšana no RGB uz CMYK?

Atbilde uz šo jautājumu ir viennozīmīga un vienreiz jau tika atzīmēta arī šajā blogā, bet tagad vēlētos padalīties ar PIA/GATF’s Center for Imaging Excellence direktores Jūlijas Šaferes (Julie Shaffer) viedokli par šo jautājumu, kas tika publicēts vienā no ASV poligrāfijas nozares specializētajiem izdevumiem.

Pirms apdrukas

Pirms kāda laika stāstīju savam draugam, ka rakstu publikāciju par nesāpīgu krāsu konvertēšanu no RGB uz CMYK. «Veselu rakstu?», draugs pārsteigts jautāja «vai tad tu nevari to pateikt vienā teikumā?»

Draugs ir dizaineris ar daudzu gadu pieredzi prepress jomā, tāpēc es nedaudz sašaubījos par sevi, bet pēc tam atskartu, ko viņš ar to bija domājis: «Lietot Photoshop lai nomainītu krāsu profilu no RGB uz CMYK — vai tas ir tas teikums, par kuru tu domāji?»

«Jā», viņš atbildēja «tas ir samērā vienkārši». Bet draugs nesaprata, ka mans uzdevums ir aprakstīt, kā to izdarīt nesāpīgi. Lai saprastu, kas tas ir, nodefinēsim, ka nesāpīga konvertēšana no RGB uz CMYK ir bildes krāsu diapazona maiņa, saglabājot pēc iespējas vairāk no oriģināla (limitējot to ar drukas iekārtu iespējām) un darot to maksimāli automatizēti un vienkārši.

Tajā brīdi draugs piekrita, ka viņa klienti bieži vien ir ļoti pārsteigti un neapmierināti pēc viņa veiktās samērā vienkāršās krāsu diapazona maiņas, ka nākas daudz strādāt pie bilžu koriģēšanas. Un tas viss tikai tāpēc, ka viņa uzņēmums procesu automatizēšanai izvēlējās mainīt krāsu diapazonus bildēm automātiski RIP procesu laikā. Sakarā ar to, ka RIP neizmanto nekādu krāsu menedžmentu, šī metode noved līdz slikti paredzamiem rezultātiem, kas bieži vien nozīmē arī pasūtījuma pārdrukāšanu.

Digitālo kameru ēra atklājusi jaunus horizontus RGB

Ja pirms kāda laika RGB bildes bija nepieciešamas vecajām biroja drukas iekārtām, tad tagad šo stafetes kociņu ļoti ātri ir pārņēmusi praktiski visa fotogrāfijas sfēra. Digitālie fotoaparāti un skeneri informāciju nolasa caur sarkanās, zaļās un zilās krāsas (RGB) filtriem, tādējādi veidojot RGB bildes. Protams, ir augstas kvalitātes CMYK veltņskeneri (kas gan arvien vairāk un vairāk sāk kļūt par pagātni), kas arī skanē ar RGB metodēm, bet pēc tam automātiski konvertē bildes CMYK diapazonā. Rezultātā poligrāfijas veterāni kā arī daudzas poligrāfijas firmas vēl joprojām uzskata par pašsaprotamu saņemt no klienta bildes, kas jau ir pārvērstas CMYK diapazonā, līdz ar to noveļot uz viņiem vainu par to, ka CMYK bildēm var zust vai mainīties krāsu detaļas.

Digitālo attēlu skaita pieaugums pateicoties digitālo fotoaparātu un mājas apstākļu skenēšanas iekārtu pieaugumam tika turpina augt, un poligrāfiķiem nākas darboties tieši ar RGB bildēm. Līdz ar to ir ļoti svarīgi noteikt, kā veiksmīgāk RGB failus nodrukāt ciān-fuksīn-dzelten-melnajās krāsās, kas tiek izmantotas poligrāfijā.

Līdz ar to ir skaidrs, ka krāsu profilēšana (Color management) ir vissvarīgākā lieta. Visām iekārtām, kas piedalās galaprodukta radīšanā ir savi krāsu diapazoni — monitoriem, digitālajām kamerām, skeneriem, proof-druku iekārtām, utt. Krāsu profilu pamatā ir iespēja atrast optimālo krāsu izmantošanu, kas apvienotu visas šīs iekārtas un atvieglotu darbu. It īpaši gadījumos, kad ar katru no šīm iekārtām darbojas savā starpā nesaistītas personas. Tādā gadījumā jebkurā posmā ir skaidrs, ka tas, kas parādās uz monitora ir ļoti tuvu tam, kas parādīsies uz cita monitora vai tiks nodrukāts.

Katras iekārtas aprakstošie profili, kas satur attiecīgās iekārtas krāsu gammas ietilpību aprakstošos faktorus, ir pamatā precīzam krāsu menedžmentam. Profili var būt unikāli – attiecināmi tikai uz attiecīgo iekārtu (kas lielākoties ir raksturīgi vidējās klases tintes printeriem), bet var būt arī universāli ICC profili, kas ir balstīti uz specifikācijām, kuras ir izstrādātas Starptautiskajā Krāsu Konsorcijā (International Color Consortium). Sakombinējot ienākošās krāsas profilus ar izejošo krāsu profiliem, pirmā krāsa var tikt konvertēta pareizā otrā profila krāsā. Šo krāsu profilu reģistrēšanu un uzraudzību veic krāsu menedžmenta un atbilstības modulis (color management/matching module, CMM). CMM eksistē vairākos drukātās produkcijas sagatavošanas posmos, sākot ar bildes apstrādi un beidzot ar RIP procesiem.

Trīs lietas par RGB

Drukāto darbu veidošanas procesā ir trīs galvenie posmi, kuros var veikt RGB krāsu konvertāciju CMYK diapazonā:
1. uz atsevišķa datora (dizainera, fotogrāfa, skenētāja)
2. uz servera sistēmas, caur kuru notiek attēlu cirkulēšana
3. RIP procesa laikā

Ir vēl vismaz viens online serviss, kas nodarbojās ar šo procesu – ColorCentric.com, kas ar vienkāršu apmaksas sistēmu un ļoti ātriem programlīdzekļiem konvertē pa vienai uz servera novietojamas bildes un uzreiz atgriež rezultātu — CMYK bilžu versijas.

Atsevišķa datora līmenī joprojām nepārspēts līderis, bez šaubām, ir Adobe Photoshop ar savām plašajām iespējām. Izmantojot konsekventus krāsu paramentrus un pareizos krāsu profilus, Photoshop var veikt ļoti precīzas RGB bilžu konversācijas CMYK formātā un procesi var tikt automatizēti, izmantojot jaunu skriptu rakstīšanas iespējas. Tomēr Photoshop nav vienīgā iespēja krāsu konvertēšanai viena datora ietvaros. Ir iespēja izmantot bilžu apstrādes programmas, tādas kā Picture Window Pro vai CMYK+ kā arī skeneru programmatūru: Binuscan ColorPro, LaserSoft Imaging’s SilverFast, Creo oXYgen, Heidelberg LinoColor, kas jau skenēšanas procesā ļauj mainīt krāsu diapazonus. Pēdējā Adobe Distiller versija piedāvā iespēju veikt krāsu konvertēšanu CMYK formātā, bet MAC lietotājiem tāda iespēja ir iebūvētajā Save as PDF operētājsistēmas funkcijā, kas, izmantojot ColorSync filtrus veic konvertācijas operācijas.

***

RIP rastrattēla procesors; RIP procesors. Procesors un programmatūra, kas pārveido vektorgrafiku un tekstu rastrgrafikas (bitkartētā) attēlā vai pilnīgi noformētā lappusē, kuru pēc tam izdrukā, izmantojot printerus, elektrostatiskos ploterus vai attēlličus (Tildes Datorvārdnīca).

Prepress Technicians and Workers

U.S. Department of Labor Bureau of Labor Statistics sagatavotais apraksts par to, kas ir prepress nozarē strādājošie.

U.S. Department of Labor Bureau of Labor Statistics sagatavotais apraksts par to, kas ir prepress nozarē strādājošie.

Significant Points

– Most workers train on the job; some complete formal graphics arts programs or other postsecondary programs in printing technology

– Most employers prefer to hire workers with experience in the printing industry.

– Employment is projected to decline as the increased use of computers in typesetting and page layout eliminates many prepress jobs.

Nature of the Work

The printing process has three stages—prepress, press, and binding or postpress. In small print shops, job printers may be responsible for all three stages. They do the composition and page layout of the material received from the customer, check proofs for errors and print clarity and correct mistakes, print the job, and attach each copy’s pages together. In most printing firms, however, each of the stages is the responsibility of a specialized group of workers. Prepress technicians and workers are responsible for the first stage, preparing the material for printing presses. They perform a variety of tasks involved with transforming text and pictures into finished pages and making printing plates of the pages.

Typesetting and page layout have been greatly affected by technological changes over the years and, today, advances in computer software and printing technology continue to change prepress work. The old “hot type” method of text composition—in which molten lead was used to create individual letters, which were placed in frames to produce paragraphs and full pages of text— has become rare. Its successor, phototypesetting or “cold type” technology, is still used for some composition work, but it, in turn, is being rapidly replaced by computerized digital imaging technology. Customers today are able to provide printers with pages of material that look like the desired finished product they want printed and bound in volume. Using a process called “desktop publishing,” customers are increasingly using their own computers to do much of the typesetting and page layout work formerly done by prepress technicians. Many regular customers employ workers called desktop publishers to do this work. (A separate statement on desktop publishers appears elsewhere in the Handbook.) Other customers employ in-house graphic designers who do desktop publishing as part of their work, or send the work out to freelance graphic designers. (Graphic designers are discussed in the statement on designers elsewhere in the Handbook.) It is increasingly common for prepress technicians or other printing workers to receive files from the customer on a computer disk or submitted by e-mail, that contains typeset material already laid out in pages.

The printing industry is doing more prepress work using complete “digital imaging.” Using this technology, prepress technicians called “preflight technicians” take material received on computer disks from customers, check it for completeness, and format it into pages using electronic page layout systems; even though the pages may already be laid out, they still may have to be formatted to fit the dimensions of the paper stock to be used. When color printing is required, the technicians use digital color page-makeup systems to electronically produce an image of the printed pages, then use off-press color proofing systems to print a copy, or “proof,” of the pages as they will appear when printed. The technician then has the proofs delivered or mailed to the customer for a final check. Once the customer gives the “OK to print,” technicians use laser “imagesetters” to expose digital images of the pages directly onto thin aluminum printing plates.

Some customers continue to provide material to printers that is more suitable for cold type prepress technology. Cold type processing, which describes any of a variety of methods to create a printing plate without molten lead, has traditionally used “phototypesetting” to prepare text and pictures for printing. Although this method has many variations, all use photography to create images on paper. The images are assembled into page format and rephotographed to create film negatives from which the actual printing plates are made.

In one common form of phototypesetting, printed text received from the customer must first be entered into a computer programmed to hyphenate, space, and create columns of text. Typesetters or data entry clerks may do the keyboarding of text at the printing establishment. (See the Handbook statement on data entry and information processing workers.) The coded text then is transferred to a typesetting machine, which uses photography, a cathode-ray tube, or a laser to create an image on typesetting paper or film. Once it has been developed, the paper or film is sent to a lithographer who makes the actual printing plate.

With traditional photolithographic processes, the material to be printed is arranged and typeset, and then passed on to workers who further prepare it for the presses. Camera operators start the process of making a lithographic plate by photographing and developing film negatives or positives of the material to be printed. They adjust light and expose film for a specified length of time, and then develop the film in a series of chemical baths. They may load exposed film in machines that automatically develop and fix the image. The lithographic printing process requires that images be made up of tiny dots coming together to form a picture. Photographs cannot be printed without them. When normal “continuous-tone” photographs need to be reproduced, camera operators use halftone cameras to separate the photograph into an image containing the dots of varying sizes corresponding to the values of the original photograph.

Color separation photography is more complex. In this process, camera operators produce four-color separation negatives from a continuous-tone color print or transparency. Because this is a complicated and time-consuming process, most of this separation work is instead being done electronically on scanners. Scanner operators use computerized equipment to capture photographs or art as digital data, or to create film negatives or positives of photographs or art. The computer controls the color separation of the scanning process and, with the help of the operator, corrects for mistakes or compensates for deficiencies in the original color print or transparency. Each scan produces a dotted image, or halftone, of the original in 1 of 4 primary printing colors—yellow, magenta, cyan, and black. The images are used to produce printing plates that print each of these colors, with transparent colored inks, one at a time. Superimposition of the images on the photos produces “secondary” color combinations of red, green, blue, and black that approximate the colors and hues of the original photograph.

Where this process is still being used, film strippers cut the film of text and images to the required size and arrange and tape the negatives onto “flats”—or layout sheets used by platemakers to make press plates. When completed, flats resemble large film negatives of the text in its final form. Platemakers use a photographic process to make printing plates. The flat is placed on top of a thin metal plate coated with a light-sensitive resin. Exposure to ultraviolet light activates the chemical in parts of the plate not protected by the film’s dark areas. The plate then is developed in a solution that removes the unexposed nonimage area, exposing bare metal. The chemical on areas of the plate exposed to the light hardens and becomes water repellent. The hardened parts of the plate form the text and images to be printed.

During the printing process, the plate is first covered with a thin coat of water. The water adheres only to the bare metal nonimage areas, and is repelled by the hardened areas that were exposed to light. Next, the plate comes in contact with a rubber roller covered with oil-based ink. Because oil and water do not mix, the ink is repelled by the water-coated area and sticks to the hardened areas. The ink covering the hardened text is transferred to paper.

Working Conditions

Prepress technicians and workers usually work in clean, air-conditioned areas with little noise. Some workers may develop eyestrain from working in front of a video display terminal, or musculoskeletal problems such as backaches. Platemakers, who still work with toxic chemicals, face the hazard of skin irritations. Workers often are subject to stress and the pressures of short deadlines and tight work schedules.

Prepress employees usually work an 8-hour day. Some workers—particularly those employed by newspapers—work night shifts, weekends, and holidays.

Employment

Prepress technicians and workers overall held about 148,000 jobs in 2002. Of these, approximately 56,000 were employed as job printers; the remainder was employed as prepress technicians and other prepress workers. Most prepress jobs are found in the printing industry, while newspaper publishing employs the second largest number of prepress technicians and workers.

The printing and publishing industries are two of the most geographically dispersed in the United States, and prepress jobs are found throughout the country. However, jobs are concentrated in large metropolitan cities such as New York; Chicago; Los Angeles; Philadelphia; Washington, DC; and Dallas.

Training, Other Qualifications, and Advancement

Traditionally, prepress technicians and workers started as helpers and were trained on the job, the length of training varying by occupation. Some jobs required years of experience performing the detailed handwork to become skillful enough to perform even difficult tasks quickly. Instead of painstakingly taping pieces of photographic negatives to flats, today’s prepress technicians increasingly use computer software skills to electronically modify and lay out the material; in some cases, the first time the material appears on paper is when the final product rolls off the printing press. As this digital imaging technology increasingly replaces cold type print technology, persons seeking to enter prepress technician jobs will require formal graphic communications training in the various types of computer software used in digital imaging.

Postsecondary graphic communications programs are available from a variety of sources. For beginners, 2-year associate degree programs offered by community and junior colleges and technical schools, and some 4-year bachelor’s degree programs in graphic design colleges teach the latest prepress skills and allow students to practice applying them. However, bachelor’s programs usually are intended for students who may eventually move into management positions in printing or design jobs. Community and junior colleges, 4-year colleges and universities, vocational-technical institutes, industry-sponsored update and retraining programs, and private trade and technical schools all also offer prepress-related courses for workers who do not wish to enroll in a degree program. Many workers with experience in other printing jobs take a few college graphic communications courses to upgrade their skills and qualify for prepress jobs. Prepress training designed to train skilled workers already employed in the printing industry also is offered through unions in the printing industry. Many employers view individuals with a combination of experience in the printing industry and formal training in the new digital technology as the best candidates for prepress jobs. The experience of these applicants in printing press operator or other jobs provides them with an understanding of how printing plants operate, familiarizes them with basic prepress functions, and demonstrates their reliability and interest in advancing in the industry.

Employers prefer workers with good communication skills, both oral and written, for prepress jobs. Prepress technicians and workers should be able to deal courteously with people because, when prepress problems arise, they sometimes have to contact the customer to resolve them. Also, in small shops, they may take customer orders. Persons interested in working for firms using advanced printing technology need to know the basics of electronics and computers. Mathematical skills also are essential for operating many of the software packages used to run modern, computerized prepress equipment. At times, prepress personnel may have to perform computations in order to estimate job costs.

Prepress technicians and workers need good manual dexterity, and they must be able to pay attention to detail and work independently. Good eyesight, including visual acuity, depth perception, field of view, color vision, and the ability to focus quickly, also are assets. Artistic ability is often a plus. Employers also seek persons who possess an even temperament and an ability to adapt, important qualities for workers who often must meet deadlines and learn how to use new software or operate new equipment.

Job Outlook

Overall employment of prepress technicians and workers is expected to decline through 2012. The number of job printers, however, is expected to grow, though at a rate slower than average. Demand for printed material should continue to grow, spurred by rising levels of personal income, increasing school enrollments, higher levels of educational attainment, and expanding markets. But increased use of computers in desktop publishing will contribute to the elimination of many jobs for prepress technicians.

Technological advances will have a varying effect on employment among the prepress occupations. This reflects the increasing proportion of page layout and design that will be performed using computers. Thus, the need for preflight technicians will remain strong. However, most prepress technicians and workers such as pasteup, composition and typesetting, photoengraving, platemaking, film stripping, and camera operator occupations are expected to experience declines as handwork becomes automated. Computer software that allows office workers to specify text typeface and style, and to format pages at a desktop computer terminal, already has eliminated most typesetting and composition jobs; more jobs will disappear in the years ahead.

Job prospects also will vary by industry. Changes in technology have shifted many prepress functions away from the traditional printing plants into advertising and public relations agencies, graphic design firms, and large corporations. Many companies are turning to in-house desktop publishing as page layout and graphic design capabilities of computer software have improved and become less expensive and more user-friendly. Some firms are finding it more profitable to prepare their own newsletters and other reports than to send them out to trade shops. At newspapers, writers and editors also are doing more composition using publishing software.

Some new jobs for prepress technicians and workers are expected to emerge in commercial printing establishments. New equipment should reduce the time needed to complete a printing job, and allow commercial printers to make inroads into new markets that require fast turnaround. Because small establishments predominate, commercial printing should provide the best opportunities for inexperienced workers who want to gain a good background in all facets of printing.

Employers in the printing industry prefer to hire workers experienced in all facets of printing. Among persons without experience, however, opportunities should be best for those with computer backgrounds who have completed postsecondary programs in printing technology or graphic communications. Many employers prefer graduates of these programs because the comprehensive training that they receive helps them to learn the printing process and to adapt more rapidly to new processes and techniques.

Earnings

Median hourly earnings of prepress technicians and workers were $14.98 in 2002. The middle 50 percent earned between $11.25 and $19.68 an hour. The lowest 10 percent earned less than $8.68, and the highest 10 percent earned more than $24.36 an hour.

For job printers, median hourly earnings were $14.47 in 2002. The middle 50 percent earned between $10.98 and $18.91 an hour. The lowest 10 percent earned less than $8.59, while the highest 10 percent earned more than $23.06 an hour.

Median hourly earnings in commercial printing, the industry employing the largest number of prepress technicians and workers, were $16.05 in 2002, while the figure for these workers in the newspaper, periodical, and book publishing industry was $13.07 an hour. For job printers, median hourly earnings in commercial printing in 2002 were $14.84, while in the newspaper, periodical, and book publishing industry median hourly earnings were $13.98.

Wage rates for prepress technicians and workers vary according to occupation, level of experience, training, location, size of firm, and union membership status.

Related Occupations

Prepress technicians and workers use artistic skills in their work. These skills also are essential for artists and related workers, graphic designers, and desktop publishers. Moreover, many of the skills used in Web site design also are employed in prepress technology.

In addition to typesetters, other workers who operate machines equipped with keyboards include data entry and information processing workers. Prepress technicians’ work also is tied in closely with that of printing machine operators, including job printers.