Man ir pie vienas vietas, kas notiek ar iOS dizainu, jo nekad nebūšu tā patēretājs vairāk par dažām minūtēm, tomēr ir viena lieta, ko pamanīju un tā man ļoti ļoti krīt uz nerviem Windows Phone 8 dizainā. Apple ir izdarījis visu iespējamo, lai pirmajā vietā būtu saturs, savukārt Microsoft ir izdarījuši visu iespējamo, lai pirmajā vietā būtu satura apraksts. Un šī ir galvenā atšķirība starp WP8 un iOS7. Pārējais viss ir sīkumi un lietotāju pieradināšana.
Aiz loga ir 2013. gada vasara. Es dzīvoju valstī, kas ir teju pirmā pasaulē pēc interneta pieslēguma ātruma, bet 35km no Rīgas centra nav iespējams augšuplādēt straumējamu video bez problēmām.
70km no Rīgas interneta pakalpojumu sniedzēju darbošanās ir veiksmes gadījums.
120km no Rīgas cilvēki lieto to, kas nu tiem ir pieejams.
Manuprāt, ir pienācis brīdis, lai sāktu kaut ko lietas labā darīt. Man nav īsti nekāda plāna, bet tā ideja varētu būt sekojoša. Noteikt tirgus apstākļos to, cik ir jāmaksā konkrētajam pakalpojumam un vidēji izlīdzināt tā cenu. Šobrīd tas arī tā notiek, tikai izlīdzināšana notiek uz klientu rēķina. Tobiš, ja es dzīvoju Rīgā, Slāvu apļa rajona daudzstāvu mājā, man par deviņiem latiem mājās ievelk optisko internetu ar 20mbit ātrumu abos virzienos. Savukārt, ja es dzīvoju daudzstāvu mājā Tumšupē, man pienākas DSL ar knapu 1mbit lejuplādi un, labākajā gadījumā, 0,1mbit augšuplādi. Par šādu interneta pieslēgumu Tumšupē man būs jāmaksā savi 20 vai vairāk lati.
Un tas ir absolūti netaisnīgi un nepieņemami. Tāpēc tas kaut kādā veidā ir jālabo. It īpaši tagad, kad mobilie tīkli sāk ieviest savus 4G pakalpojumus, kas ir stipri ātrāki par DSL iespējām un sniedz mobilo brīvību.
Varbūt jāizstrādā kaut kāda formula ar kritērijiem, pēc kuriem novērtēt bāzes interneta pieslēguma parametrus (upload/download/ping/mobility) un, teiksim, piešķirt šādam pakalpojumam cenu—10 lati. Attiecīgi visi pārējie pakalpojumi ar koeficientiem tiek rēķināti dārgāki/lēnāki.
Kas nav būtiski. Nav būtiski datu apjomi. Tas ir sviests, kas ir palicies no peidžeru laikiem, kad būtisks bija katrs saņemtais/nosūtītais ziņojums, jo to reāli ar roku tante/onkulis vadīja. Nav būtisks uzņēmums, kas sniedz pakalpojumus. Viņi varēs cīnīties par santīmu starpībām vēlāk. Tāpat uz infrastruktūras rēķina pelna vienīgi Lattelecom, jo tās izveidi dotēja valsts.
Īsāk sakot tādas pārdomas vakara gaitā. Un ko jūs par to domājiet?
Es nesaprotu, kāds var būt iemesls tam, ka pašvaldības ierobežo tās simbolikas izmantošanu. Tam nav nekāda loģiska pamatojuma un no tādu noteikumu izdošana vienīgi kaitē pašvaldībai.
Teiksim, saistošajos noteikumos «Par Jūrmalas pilsētas simboliku» ir atsevišķi minēts: «Aizliegts izmainīt noteiktos devīzes burtu fontus.»
Ropažu novada saistošajos noteikumos «Par Ropažu novada simboliku un tās izmantošanu» aprakstā par novada karoga lietošanu teikts: «4.2. Aizliegts: (..) 4.2.3. izgatavot un lietot Ropažu novada karogu dekoratīvos nolūkos kā novada simbolu bez Ropažu novada domes atļaujas.» Tur tālāk vēl atsevišķi par galda karodziņiem ir minēts, ka nedrīkst arī formu un proporcijas mainīt.
Bet visu pārspēj Stopiņu novada saistošie noteikumi «Par Stopiņu novada simboliku». Ja neskaita to, ka «6.2. Logo izmērs: augstums 38mm, platums 60mm. (..)» un nav skaidrs, ko darīt, ja klients saka «make this logo bigger», absolūtākais sviests ir «7.3. Stopiņu novada dome izskata fizisko un juridisko personu iesniegumus par atļauju piešķiršanu lietot Stopiņu novada logo attēlu dažādu svinīgu pasākumu, sarīkojumu, ielu gājienu noformēšanai, ēku fasāžu, iekštelpu noformēšanai publisko pasākumu norises vietās, kā arī jebkurā citā gadījumā.» Īsāk sakot, varēja vienkārši uzrakstīt, ka jebkurā gadījumā jāraksta iesniegums domei, kuru jāizskata nākamajā sēdē.
Tātad visos manos piemēros ir attiecīgo pašvaldību saistošo noteikumu pārkāpumi, kurus tad katra pašvaldība var traktēt pēc sava prāta. Tad kāds ir nolūks vispār pašvaldībai veidot savu simboliku? Teorētiski tam vajadzētu kalpot pašvaldības atpazīstamības veicināšanai.
Labi, pieņemsim, ka simbolika darbojas kā preču zīme. Bet vai tiešām mēs varam nopietni apsvērt ideju par to, ka, teiksim, Stopiņu novada pašvaldība pēkšņi sāks pelnīt vērā ņemamu naudu par tās simbolikas izmantošanu? Ja nu vienīgi administratīvajos aktos pašvaldības teritorijā, un ne vairāk. Bet arī šī tendence ātri beigsies, kad nevienam vairs nebūs vēlme to izmantot.
Savukārt, ja Stopiņu novada karogu izmantos kā motīvu tapetēm veikalā Babītes centrā, absolūti visiem par to būs nospļauties. Līdz ar to ir pamats uzskatīt, ka izdodot saistošos noteikumus par pašvaldības simbolikas izmantošanu vienīgais, kas tiek panākts — ierobežota pašvaldības simbolikas izmantošana pašvaldības teritorijā.
Pašvaldības simbolikas (karoga, logo, ģērboņa u.c.), izmantošanu nedrīkst ierobežot, to ir jāveicina. Jāveicina, izstrādājot tehniski saprotamus nosacījumus, kā simboliku lietot. Tehniskajiem nosacījumiem pievienojot sakarīgus izmantošanas piemērus. Un jābauda, ka pat pavisam ar novadu nesaistītiem cilvēkiem ir prieks staigāt nevis D&G t-kreklā, bet ar Ropažu zelta cīruļiem uz vēdera.
Kad idejas ienāk prātā vai arī tiek pamanīts kaut kas, kas vēlāk var palīdzēt (vai nepalīdzēt) radīt kādu ideju, tad šīs lietas vajadzētu kaut kur saglabāt. Tas pats attiecas arī uz ikdienas darbu un notikumu plānošanu. Esmu izmēģinājis desmitiem dažādu veidu, kā glabāt idejas un nonācis pie samērā elementāriem secinājumiem.
Papīrs
Neatņemama ikdienas sastāvdaļa ir ar dažāda izmēra, krāsas un formas lapiņām piestūķēts maks, kabatas, soma, galds un mašīna. Lapiņas ir ar absolūti savā starpā nesaistītu saturu un tiek iznīcinātas pēc tam, kad tās vairs nav vajadzīgas vai arī piefiksētā informācija ir nokļuvusi kādā citā glabāšanas veidā.
Diktofons vai videoieraksts
Viens no bezjēdzīgākajiem veidiem. Es nespēju Youtube noskatīties klipu līdz beigām, ja tas ir pārāk garš, nekad neesmu bijis audiogrāmatu vai audioblogu (podkāstu?) lietotājs. Es vienkārši nespēju ilgstoši koncentrēties uz lietām, kas man saistās ar izklaidi, ja tās ar izklaidi nav saistītas. Video priekš manis ir izklaide (izņemot, varbūt, ziņu sižetus par ļoti svarīgām lietām, jo pārsvarā ziņas es lasu), audio priekš manis ir mūzika. Un mūziku es klausos ikdienā daudz. Un tāpēc man ir grūti saprast, kā var piesārņot manu audio ēteru ar kaut ko citu. Līdz ar to diktofoni un audioieraksti man nekad nav palīdzējuši. Nu labi, diktofonu esmu lietojis kad gatavoju publikācijām intervijas, bet tas ir kas cits.
Aplikācijas datorā un telefonā
Visi tie Evernote, Microsoft OneNote, SimpleNote, Moemonic, To-Do, Stickies un tamlīdzīgie produkti (man apnika visiem linkus likt, gan jau paši atradīsiet) ir absolūti bezjēdzīgi manam prāta iekārtojumam, jo es šādas aplikācijas spēju lietot nedēļu/divas un tad pieķert sevi pie domas, ka neesmu to jau pāris dienas atvēris vaļā.
Tukšas e-pasta kastītes politika un Google Calendar
Kādreiz izmantoju neizlasīto SMS politiku, bet SMS vairs tā nestrādā. Jo ir neiespējami iepazīties ar SMS saturu, to neizlasot. Bet tad, kad tu to izlasi, tu par to aizmirsti tieši tikpat viegli, kā par Twitter direct messages. Un līdz ar to tev tāpat saņemtā SMS darbs/uzdevums ir kaut kur jāpārraksta.
Lieliskākais darbu plānotājs ir e-pasts. Tukšas pastkastītes politika ir absolūti labākais komunikācijas veids ar manām smadzenēm, ja tas attiecas uz darbiem, kas ir jāizdara kaut kad, bet nav noteikts, kad tieši. Bieži telefonsarunā piekodinu, lai labāk raksta man e-pastu, jo es tāpat pusi no runātā aizmirsīšu, ja tas saistīts ar kādu ilgākā termiņā būtisku lietu. Ar e-pastu ir vienkārši: kad darbs ir izdarīts, izmet ārā e-pastu un aizmirsti par to. Lieliskākais to-do uz planētas.
Paralēli darāmos darbus es plānoju Google Calendar. kurā man ir desmit kalendāri, kas sasaistīti ar dažādiem uzņēmumiem/darba grupām/cilvēkiem. Tracina gan tas, ka pagaidām nav izgudrots neviens kalendāra skats, kas mani apmierinātu.
«Vēlāk pieķersos» veida plānošanas rīki
Šis ir viens no būtiskākajiem ikdienas interneta pārlūkošanas galvassāpju cēloņiem. Populārākais scenārijs: atver kaut kādu resursu un saproti, ka tev tagad nav laika/lustes/nepieciešamības šo resursu pētīt, bet tas ir pietiekami būtisks, lai saglabātu priekšdienām. Tad esmu izkristalizējis trīs veidus, ko šādos gadījumos darīt.
1. Raksts, kas jāizlasa. Šis, daudz nedomājot, nokļūst Readability un tad es to izlasu kaut kad telefonā. Piemēram, pārvietojoties ar sabiedrisko transportu. Paņēmiena negatīvais moments ir tāds, ka var gadīties, ka ar sabiedrisko transportu ilgākā maršrutā es pārvietojos tikai pēc mēneša un lasāmais jau būs zaudējis aktualitāti.
2. Lapa šķiet interesanta. Ja mani ieinteresē lapas saturs un es redzu, ka tas tiek atjaunots, es pievienoju lapas RSS plūsmu Google Reader kontam (aka laikam drīzumā tas būs The Old Reader) un sekoju līdzi izmaiņām. Paņēmienam ir vairāki mīnusi. Ja lapai nav RSS, 90% gadījumu es lapu vienkārši aizveru un aizmirstu par tās eksistenci. Ja lapas RSS netiek atjaunots, es vienkārši aizmirstu par šo lapu, sev nemaz par to nezinot (nepienāk jauna lasāmviela).
3. Lapa šķiet interesanta, bet tā nav saistīta ar lasīšanu. Visbiežāk tās ir kaut kādas programmu apraksta lapas, bibliotēku datubāzes un tamlīdzīgi. Šādas lapas es glabāju Firefox tabu grupās un pievēršos šīm grupām tad, kad man rodas vajadzība. Vēl, protams, no neatminamiem laikiem ir saglabājusies pamatīga Bookmarks kolekcija, kurā neesmu ielūkojies vismaz pāris gadus. Tabu grupas strādā pārliecinošāk, jo, skatoties līdzīgus resursus vienmēr ir iespēja aizvērt mazāk vērtīgo un aizmirst par to. Ar grāmatzīmēm vienmēr ir lielāks čakars.
Galvenais šī ieraksta iemesls
Kārtoju elektronisko dokumentu arhīvu un atradu *.txt failu, kurā pēdējās izmaiņas tika veiktas 1996. gadā. Tas bija mana pirmā elektroniskā ideju glabātuve. Esmu sapratis, ka tieši tādi*.txt dokumenti man sāk atkal un atkal parādīties un arī tagad viens tāds eksistē Dropbox folderī un praktiski vienmēr arī ir atvērtā veidā datorā un viedtālrunī.
Jaunais Samsung Galaxy S4 ir tas pats vecais SIII, tikai ar nedaudz jaunākiem un it kā ātrākiem dzelžiem, iebūvētu, nepareizi strādājošu mitruma mērītāju un nekam nederīgu termometru kā arī čupu programmu, kuras ir vēlme izmest ārā.
Maksāt par šo verķi 500 latus zinot to, ka ar tādu pašu ekrānu ir apveltīta lieliskā Nokia Lumia 920 ir vienkārši stulbi.
Saplīsīs mans SIII līdz galam, pirkšu nokiju.
Paldies, protams, Kristapam par ielūgumu, bet es nekad vairs neiešu uz viedtālruņu prezentācijām, ja to galvenais mērķis ir saaicināt pēc iespējas vairāk vietējās pseidozvaigznes, kas uz tiem pavisam neparedzētiem pasākumiem nāk kā uz darbu (lasi — pagorīties preses kameru priekšā). Izņemot Skuteli (to, kas aktieris), viņš tiešām bija darbā.
Godīgi sakot, man pat nav īsti skaidrs, kā pareizi šo agregātu ir jāsauc. Mehāniskais konservu ataisāmais ar rullīti? Koservu ataisāmais ar rotējošu asmeni?
Šo pribambasu ir iespējams iegādāties arī tagad tieši tādā pašā (vai līdzīgā) skatā, kāds tas bija iegādājams Padomju laikos. Tas, kas man nav skaidrs, kāpēc tagad tie visi lokās, asmenis dilst un vēl pidžiljards problēmu, bet, piemēram, mammas un vecvecāku agregāts pat pēc intensīvas lietošanas spēj kalpot 20 un vairāk gadus? It kā pēc konstrukcijas tāds pats, bet viņiem izturīgs, bet man ik pa laikam jāmaina. Kur ir sāls? Kādreiz no titāna šos lēja, vai?
Ja Google kādreiz izdomās ar savu kalendāru izdarīt to pašu, ko tas ir ieplānojis izdarīt ar Google Reader, es raudāšu krokodila asarām.
Es plānošanai par pamatu vienmēr esmu vadījies nedēļas griezumā. Tāpēc priekš manis visērtākais un pārskatāmākais veids, kā skatīties uz saplānoto ir divu nedēļu šķērsgriezums. Google Calendar ar to lieliski tiek galā.
Ir daļa notikumu, kas ir piesaistīti konkrētam laikam, bet liela daļa ir saistīta tikai ar konkrēto datumu. Tāpēc šāds skats man šķiet visoptimālākais. Protams, ideālā pasaulē es gribētu savu dzīvi plānot tā, kā tas notika sešus-septiņus gadus atpakaļ — pierakstu veidā papīra plānotājā. Tomēr pierādījās, ka galvenais šāda papīra plānotāja mīnuss ir tas, ka nav iespējams veikt saprātīgu meklēšanu vecos ierakstos. Teiksim, atrast telefona numuru džekam no Pabažiem, ar kuru tikos kaut kad rudenī.
Viedtālruņi izmainīja un sagrāva visu manu ideālo plānošanas ritmu. Senāk varēja vēsi atsmērēties ar tekstu «Atsūti e-pastu. Neesmu pie datora, nevaru pateikt, vai tieku.» Tagad tas nestrādā, jo visu var momentāli apskatīties. Tikai žēl, ka tas notiek teorētiski. Jo praktiski uz viedtālruņiem neko apskatīties lāga nevar. Par to es gaužos jau kopš Nokia N8 laikiem un nekas nav mainījies arī pārejot no Symbian uz Android bāzēto Samsung Galaxy SIII. Iebūvētais kalendārs ir vienkārši kaut kas prātam neaptverami sūdīgs.
Daļēji problēmu atrisināja aplikācija Agenda, bet ilgāk palietojot arī tā sāk besīt. Pirmkārt, nav iespējams uzstādīt, lai nedēļa sākas ar pirmdienu. Otrkārt, sarakstam nav normāli sadalītas dienas, līdz ar to nav skaidrs, kurā dienā kurš notikums notiek, ja to ir ļoti daudz (mēnesis + šodienas datums + šodienas plānu saraksts skatā). Nu un vēl čupiņa ar sīkumiem, bet tomēr labāk, kā S Planner.
Mani ļoti interesē, kā citi plāno savus darbus un kādus rīkus vai tehnoloģijas brīnumus izmanto, lai varētu sakarīgi to darīt? Kādi, jūsuprāt, ir izcilākie dizaina (gan vizuālā, gan funkcionālā) piemēri? Share, retweet un ko nu tur vēl. Man ļoti ļoti gribās zināt citu pieredzi.
Nerīdziniekiem būs grūti saprast, bet arī viņiem šis krustojums noteikti ir pazīstams. Iesākumā aprakstīšu, kas tad te īsti notiek. No Barona ielas puses ir brauktuve ar sešām joslām (divas katrā virzienā un divas tramvaja sliedes) precīzi nepateikšu, bet vienā brīdī abās pusēs sākas/beidzas organizētā stāvvieta, uz Aspazijas bulvāra ir divas brauktuves, kas atdalītas ar zaļo zonu. Brauktuve, kas tuvāk Barona ielai sastāv no divām braukšanas joslām vienā virzienā, kā arī organizētas stāvvietas brauktuves labajā pusē. Brauktuve, kas tuvāk Vecrīgai, sastāv no divām tramvaja sliedēm brauktuves kreisajā pusē, vienvirziena satiksmes divās braukšanas joslās un organizētas stāvvietas labajā pusē. Audēju iela iznāk no Vecrīgas, tur ir divas braukšanas joslas, katra savā virzienā un ierīkota organizēta stāvvieta abās brauktuves pusēs (vienā pusē ir taksometru stāvvieta, bet tas lietas būtību nemaina). Šajā krustojumā ir interesanti iebraukt no trīs virzieniem, jo virziens no dzelzceļa puses (dienvidiem) pa Aspazijas bulvāri ir captain Obvious un neprasa īpašus komentārus.
Piebilde. Pirms krustojuma ne no vienas puses nekādu speciālu izkārtojumu regulējošu zīmju nav.
Braukšana krustojumā, virzoties no Barona ielas puses
1. Ja krustojumā vēlamies nogriezties pa labi, piebraucam pie krustojuma pa labo joslu un veicam manevru, kad iedegās zaļā gaisma.
2. Ja krustojumu vēlamies šķērsot un iebraukt Vecrīgā, piebraucam pie krustojuma pa labo joslu vai arī varam iebraukt otrajā joslā un šķērsot krustojumu.
3. Ja krustojumā vēlamies nogriezties pa kreisi, mums jau pirms krustojuma ir jāpārkārtojas uz tramvaja sliedēm un jāšķērso pirmā brauktuvju krustošanās vieta pa tramvaja sliedēm, pēc tam veicot manevru pa kreisi.
Visos gadījumos ir tikai divi varianti, kad mums ir jādod ceļš. Ja pa Barona ielu tuvojas tramvajs, kas grib nogriezties pa labi (ceļš jādod 2. un 3. gadījumā). Ja Aspazijas bulvāri šķērso gājēji vai velosipēdisti. Vairs nevienam un nekad ceļš nav jādod.
Braukšana krustojumā, virzoties pa Aspazijas bulvāri no ziemeļiem
1. Ja krustojumā vēlamies nogriezties pa labi, braucam pēc iespējas tuvāk labajai malai un, kad iedegās zaļā gaisma, šķērsojam krustojumu.
2. Ja krustojumā vēlamies braukt taisni, ieņemam pirmo vai otro joslu un šķērsojam krustojumu, kad to atļauj darīt luksofora signāls.
3. Ja krustojumā vēlamies nogriezties pa kreisi, mums jāieņem kreisā josla (bet ne no tramvaja sliedēm) un jāveic manevrs.
Pirmajā gadījumā, nogriežoties pa labi, mums ir jādod ceļš jebkuram gājējām vai velosipēdistam, kas atrodas uz Audēju ielas brauktuves vai vēlas to šķērsot.
Otrajā gadījumā mums nav jādod ceļš nevienam.
Trešajā gadījumā mums ir jādod ceļš gājējiem, kas šķērso Barona ielu, tramvajiem, kas brauc pretim vai no aizmugures pa Aspazijas bulvāri kā arī visām automašīnām, kas brauc no aizmugures pa tramvaja sliedēm. Wait, what? Tieši tā. Ja kaut kāds bembists apdzen pirmo un otro joslu pa tramvaja sliedēm, bet auto, kas nogriežas pa kreisi, nebūs šo palaidis, šis auto būs vainīgs ceļu satiksmes negadījuma izraisīšanā. Bembistam, protams, arī iedos sodu (par agresīvu braukšanu), bet CSN viņš nebūs izraisījis.
Braukšana krustojumā, izbraucot no Vecrīgas pa Audēju ielu
Šis jums uzspridzinās smadzenes. Izbraucot no Vecrīgas un braucot visos virzienos, mums ir vienmēr un visiem jādod ceļš. Jebkādā situācijā, jebkurā gadījumā. Uzmanīgajam lasītājam jau šķita, ka es kaut ko palaidu garām aprakstā par nogriešanos pa kresi no Barona ielas. Es neko nepalaidu garām. Uz Audēju ielas krustojumā stāv 528. un 529. ceļa zīmes (Dzīvojamā zona un Dzīvojamās zonas beigas). Savukārt Ceļu satiksmes noteikumos rakstīts:
157. Izbraucot no dzīvojamās zonas, transportlīdzekļa vadītājam jādod ceļš citiem ceļu satiksmes dalībniekiem.
Lūk tādi pīrāgi.
Kā notiek ikdienā? Protams, ka neviens, kas izbrauc no Vecrīgas, nevienu nekur nelaiž. Un no Barona ielas kreiso pagriezienu visi taisa no otrās joslas.
Mani ļoti kaitina nepamatota liekvārdība tekstos. Vēl vairāk nekā bezjēdzīga saīsinājumu lietošana. Ir atsevišķs liekvārdības piemērs, kas kaitina visvairāk. Tā ir gada pieminēšana tekstos, kam ir īstermiņa nozīme: afišās, paziņojumos, preses relīzēs, ziņās un apskatos par notikumiem un citos tamlīdzīgos tekstos. Piemēram, šis kļūdainais datuma pieraksts paziņojumā par tikšanos Silakrogā. Kāpēc, ja pasākums plānots tuvākajā sestdienā, šeit būtu jāmin arī gads, kad tas notiks? Kādu informatīvo labumu tas nes? Ko no tā iegūst lasītājs?
Vēl stulbāk par iepriekšējo piemēru ir lietot saīsinājumu «š.g.» vai pilno formu «šī gada». Ļoti izbrīna, ka piemēru man izdevās atrast tādas iestādes mājaslapā, kurai būtu jāizglīto par pareizu valodas lietojumu. Izanalizēsim sīkāk šo piemēru, lai ir skaidrs, kāpēc tas ir muļķīgi.
LU SZF mājaslapas jaunumu sadaļā tiek publicēta aktuālā informācija. Tā tiek publicēta vairāk vai mazāk regulāri, līdz ar to ir neiespējami 2013. gada martā pirmajā lapā atrast informāciju par 2012. gada martu. Raksts tiek iesākts ar virsrakstu «Par SZF darba laikiem no š.g. 25.marta līdz 1. aprīlim», kam seko publikācijas datums un raksta teksts. Ja jau tiek minēts publikācijas datums, tad ir arī skaidrs, par kura gada darbalaikiem ir runa. Pavisam neticami būtu, ka 2013. gada 25. martā tiktu publicēta informācija par 2014. gada darbalaikiem. Bet, pieņemsim, ka tā būtu. Tad virsraksta «š.g.» vietā parādītos «2014. gada». Šādā un vienīgi šādā gadījumā gada minēšana datumā būtu loģiska un pamatota.
Cits piemērs. Ir gadumijas laiks. Decembra vidū mēs publicējam informāciju par to, kas notiks konkrētos datumos decembra beigās un janvāra sākumā. Vai šajā gadījumā būtu jāmin arī gads? Nē. Jo notikumi, kas seko viens otram, nevar radīt apjukumu, norādot uz, teiksim, nākamā gada decembri.
Kad vajadzētu lietot pilno datuma pierakstu, kā arī apzīmējumu «šī gada»?
Oficiālos paziņojumos, kam ir saistoša nozīme (var lietot tikai gada pilno pierakstu). Piemēram, ja pašvaldība paziņo par nākamā gada budžetu, tad ir jāsaka konkrēts gads, par kuru budžetu ir runa. Ja namu pārvalde ziņo par ilgstošiem remontdarbiem vai plānotiem pasākumiem, kas norisināsies ilgstoši (piemēram, atkritumu izvešanas grafiks). Šeit gan arī ir jāatzīmē, ka, ja namu pārvalde ar lapiņu pie durvīm vai pastkastē paziņo par to, ka 5. augustā būs atslēgts ūdens, jo tiks veikti remontdarbi, gadu nav jāmin. Ja man namu pārvalde paziņos 2013. gadā par 2014. gada 5. augusta remontdarbiem un, kad 2014. gada 5. augustā es sūdzēšos par to, kāpēc es nezināju (būšu pamatoti gada laikā jau par to aizmirsis), man būs taisnība, jo namu pārvalde nav darījusi visu iespējamo, lai informētu sabiedrību.
Tekstos, kur ir runa par vairāku gadu datiem vai arī tiek salīdzināti dažādi gadi. Šādā gadījumā var lietot arī apzīmējumus «šī gada», «nākamā gada» un «iepriekšējā gada», lai literāri bagātinātu tekstu (izvairītos no atkārtošanās). Teiksim, preses relīzē par rūpnīcas vairāku gadu būvniecības noslēgumu būtu tikai pamatoti minēt gadus, tādējādi precizējot, kad ir notikuši konkrētie notikumi.
Dokumentos un piemiņas/apliecinājuma simbolos. Šis laikam ir saprotams visiem. Ir svarīgi, kad dokuments ir tapis vai kad ticis apliecināts ar parakstu. Tas pats attiecas arī uz piemiņas vai apliecinājuma simboliem — diplomiem, medaļām, piemiņas zīmēm. Ja sportists sacensībās ir ieguvis diplomu un vēlāk tos rāda saviem bērniem, viņam pašam būtu būtiski zināt, kurā gadā tas tika piešķirts.
Jebkurā elektroniskā publikācijā, ja tā ir no iepriekšējā kalendārā gada. Šis ir viens no būtiskākajiem. Kad strādāju pie viena portāla komentāru sistēmas funkcionālā apraksta, kā reiz saskāros ar to, kā pareizi datēt komentārus. Tātad, šeit shēma ir gaužām vienkārša. Šodien mēs komentāra aprakstam rakstam tikai laiku, vakar un līdz gada sākumam mēs rakstam datumu un laiku. Agrākiem komentāriem mēs rakstam gadu, mēnesi un laiku.
Tai pat laikā, ja runa ir par publikācijām (lasi — rakstiem). Jebkura publikācija, kas tiek tiek drukāta, apskatīta arhīva skatā (vai atvērta) vai saglabāta uz datora, tad ir vai nu jāmin pilnais publicēšanas datums (gads, datums, laiks), vai arī ir jābūt redzamam, kad šī publikācija ir drukāta, apskatīta vai saglabāta (drukāšanas gadījumā paraksti ar to nodarbojas pārlūks, lapas augšējā vai apakšējā malā izdrukājot datumu un saiti uz konkrēto lapu).
Kopsavilkums
— «š.g.» nelietojam nekad
— «šī gada» lietojam tikai tad, ja tekstā jau ir minēts gads un negribas atkārtoties
— gadu nerakstām, ja notikumi notiek pāris mēnešu periodā pirms vai pēc publikācijas
— vienmēr datumu cenšamies rakstīt bez gada. Ja, pārlasot tekstu ir skaidrs, ka cilvēks var sajaukt vai pārprast, tikai tad pieliekam gadu
— nejaucam dokumenta izveides/apstiprināšanas datēšanu ar datuma pieminēšanu dokumentā
Ziemeļu kaimiņi gadu iesāka, noliekot uz pakaļas skaudīgos latviešus un piedāvājot bezmaksas sabiedrisko transportu Tallinas pilsētas iedzīvotājiem. Nezinu, kad viņiem tur vēlēšanas plānojas, bet nu ideja, kā zināms, atsitās arī mūsu platuma grādos. Gan tikai puteņa laikā un tikai transportlīdzekļu tehnisko pašu turētājiem. Bet ne par to ir šis stāsts.
Tā kā viss sabiedriskais transports Tallinā (arī Rīgā, Jelgavā un daudz kur citur) ir ar GPS raidītājiem, nesagādā problēmas ievākt datus par to atrašanās vietu. Saliekam to kopā ar sarakstiem, piesaistām kartei un iegūstam sabiedriskā transporta maršrutu plānotāju ar tajā redzamu sabiedriskā transporta kustību reālajā laikā. Dikti lieliski. Jā, un neaizrijieties aiz pārsteiguma, tas tiešām viss ir latviešu valodā pieejams, jo izstrādātāji ir tie paši, kas Rīgas sabiedriskajam transportam.
Protams, ir pagūts visu šo pasākumu nobrēkt, jo, redz, dati no sabiedriskā transporta pienāk tikai reizi minūtē, bet dažkārt vēl retāk, tāpēc tiem nav īstas jēgas. Bet ne par to ir šis stāsts. Viss jaukums ir iespējā apskatīties, kā pilsēta mostas, kāda tā ir dienas vidū, ko dara vakarā un kā uzvedas naktī. Dikti interesanta spēlīte. Galu galā tas lieti noder tad, kad 6. tramvajs kārtējo reizi ir savārijis šmuci kaut kur uz Barona ielas un tu kā muļķītis jau 30 minūtes stāvi Radio ielā un neko nesaproti.
Liriskai atkāpei. Noteikti iečekošanas vērtas ir sabiedriskā transporta maršrutu tiešsaites versijas izstrādātāja «Merakas» lapā norādītās sadarbības partneru lapas. Tikai tur var atrast Jelgavas autobusu parka apkalpojošā uzņēmuma «Intransserviss» mājaslapu. Tagad es zinu, kur Jelgavā kompleksās pusdienas maksā 1,50 Ls.
Ak jā, vai es jau pieminēju, ka visi dati ir publiski pieejami lietošanai? Uz ātru roku Google Play Store atradu divas aplikācijas ar absolūti vienlīdzīgām funkcijām: Tallinn Transport Shadows un Kus buss on? (Tallinn). Droši vien šajā brīdī Ramūns jau ir kaut kur ieracies lapas koda pētīšanā (Ramūn, pēti Rīgas satiksmes lapu, nevis Tallinu) un pēc piecām dienām mums testēšanai būs tāda pati aplikācija par Rīgas Satiksmes sabiedriskā transporta kustību. Fingers crossed.
—
Saldajam ēdienam sabiedriskā transporta saraksti, kas nav digitāli. Netīšām sanāca uziet lieliskas fotokopijas Latvijas 1977.—1978. gada autobusu satiksmes sarakstu grāmatai. Kolosāls materiāls.
Un vēl šis tas no Latvijas un ārzemēm mūsdienās man ir sakrājies CGImage foruma tēmā «Autobusu kustības saraksts».
Krizdabz, tagad tu zini, ka mans fetišs nav tikai grafikas.