Mr. Serge

Autors: Sergejs Bižāns

  • Pāris vārdos par jaunajiem Nokia Lumia tālruņiem un vecajiem Nokia tālruņiem

    Vakar tika prezentēti divi jauni Nokia tālruņi — Nokia Lumia 920 un Nokia Lumia 820. Abi mobilie tālruņi darbojas uz somu kompānijas jaunā partnera, Microsoft ceptās Windows 8 platformas, kas vēl nav īsti līdz tautām nemaz vēl atnākusi darba stāvoklī.

    Man nagi niez pabakstīt kādu no šiem agregātiem, bet ir skaidrs, ka ātrāk par nākamo gadu tas nenotiks, jo nedz Windows 8 ir gatavs startam un darbībai, nedz Nokia Lumia ir pietiekami pārbaudīta. Visticamāk, uz to brīdi, kad šie modeļi būs pieejami Latvijā, būs jau iznācis pirmais service pack priekš Windows 8 un arī paši dzelži vēl var piedzīvot pārmaiņas (manās rokās, piemēram, ir bijuši trīs dažādu paaudžu Nokia E51 tālruņi).

    Nu un tagad par visu skeptisko. Pirmkārt, kopš Frenks Nuvo (Frank Nuovo) ir pametis Nokia, kompānija vairs nav spējusi normāli runāt ar patērētājiem par saviem produktiem. Frenka laika izcilākais paraugs, kā Nokia uzrunāja sabiedrību, bija Vertu mobilo tālruņu sērija. Cilvēki bija gatavi maksāt milzīgu naudu par parastu tālruni, kas bija iepakots skaistā kastītē. Toties pēdējos gados Nokia runā tipiskā frīku–datoriķu–lodāmuru dialektā, kas ir skaidrs tikai tādiem pašiem frīkiem–datoriķiem–lodāmuriem. Pārējie potenciālie lietotāji vai nu izliekās, ka saprata, vai arī nesaprot un aiziet pie citiem, kas prot uzrunāt sakarīgāk.

    Ar ko Nokia var lepoties?

    Tai pat laikā produkti, kurus Nokia ir prezentējusi pēdējos gados, ir vienkārši ūberizcili un visi pārējie izstrādātāji var vienkārši maliņā nervozi papīpēt, to vērojot. Nosaukšu, manuprāt, būtiskākos Nokia radītos brīnumus mobilajos tālruņos.

    Baterija. Man nav sanācis saskarties ar nevienu tālruni pēdējo 10 gadu laikā, kas atrastos analogā mobilo tālruņu klasē un spētu darboties tikpat ilgi bez uzlādes, kā tas ir Nokia tālruņiem. Ok, ir viens izņēmums, kuru tagad nevarēju uz sitiena atrast. Bija tāds supertālrunis, kuru varēja līdz -50°C saldēt, braukt pāri ar traktoru un nelādēt divus mēnešus, bet tas ir ļoti īpašs nišas produkts un sporta gumijas Nokia nemaz tik sūdīga arī nebija, kamēr tai neparādījās krāsainais ekrāns.

    Fotokamera. Šobrīd esmu Samsung Galaxy SIII īpašnieks un ir pienācis brīdis, kad beidzot publicēju bildes arī Foursquare un Facebook, jo šī sūda kamera nekam labākam neder. Salīdziniet, piemēram, šos divus attēlus (kliko, lai apskatītos pilnā izmērā).

    Skats no Mākoņkalna skatu torņa. Fotografēts ar Nokia N8.
    Skats no Mākoņkalna skatu torņa. Fotografēts ar Nokia N8.
    Galds ar cigaretēm, alu un uzkodām. Fotografēts ar Samsung Galaxy SIII.
    Galds ar cigaretēm, alu un uzkodām. Fotografēts ar Samsung Galaxy SIII.

    Ieskatieties detaļās, pavērojiet, cik ļoti atšķiras iespējas eksponēt gaišākās un tumšākās vietas, cik daudz detaļu ir pazudis. Tāda sajūta, it kā es ar Samsung aparātu būtu bildējis, pirms tam to pamatīgi ieziežot ar taukiem. Un, kas pats galvenais, ievērojiet to, ka es salīdzinu divus hi-end viedtālruņus, tikai pirmais attēls uzņemts ar 2 gadus vecu aparātu, bet otrais — ar šajā gadā izlaisto.

    Tālruņa korpusa uzbūve. Esmu cīnījies ar Nokia Latvijas pārstāvniecību par gļukaino Nokia 5500 Sport modeli, kuram rūpnieciskā defekta dēļ piebrieda gumijas tastatūra. Autoostas tunelī man ir ar makgaivereni līmēta kopā Nokia E51 mātesplate, nerunājot jau par nenokaujamās Nokia 3310 plastmasas vāciņu mainīšanām. Bet visi Nokia korpusi (nerunāsim par rūpnieciskajiem defektiem, kas bija izņēmumi) bija nokaujami, ja vien to speciāli nevēlas.

    Kartes un offline navigācija. Es nekad, pirms manās rokās nonāca pirmās Nokia kartes, nebiju lietojis GPS navigāciju. Nekad. Man vienmēr neapmierināja tas, ka visi tie Tom-Tom un Garmin aparāti ir neadekvāti dārgi un Polijā vadā pa neceļiem, savukārt jebkuras iespējas lietot, teiksim Google Maps izsīkst brīdī, kad jāatrodas ārpus Latvijas teritorijas (datu pārraides cenu vājprāts ES teritorijā nu jau ir kaut cik ciešami atrisināts, bet līdz saprātam vēl ir tālu). Nokia kartes viekārši ir izcilas un tās izcili darbojas līdzās pašam viedtālrunim.

    Skaņas kvalitāte. Gan ierakstu kvalitāte, gan atskaņošanas kvalitāte Nokia tālruņi vienmēr ir bijusi ļoti augsta. Ja atskaņošanas kvalitātes ziņā vistiešākais konkurents ir Sony (kā nu ne, skaņas aparatūra šim gigantam ir neatņemama dzīves sastāvdaļa), tad ierakstu jau nu neviens nespēj pārspēt. Piemēram ieraksts no Rodžera Votera koncerta Polijā, kuru es veicu, stāvot pavisam netālu no skatuves un neveicot nekādu apstrādi skaņai vai bildei pirms publicēšanas.

    Standarttehnoloģijas bez dumjas segmentācijas. Es vienmēr brīnos par tiem agregātiem, kurus tirgo it kā kā vienu modeli, bet ar dalījumu cenu kategorijās atkarībā no iekļautajām tehnoloģijām. Ar 3G viena cena, ar Wi-Fi — cita cena, ar tādu atmiņas karti vēl kāda cita cena, utt. Manuprāt, tas ir absurds. Galvenais, ka nav tā, ka, teiksim, ar iebūvētu Wi-Fi vai GPS agregātam būtu visas iekšas savādāk pārlasītas, vienkārši piemetināts vēl viens čips vietā, kas jau ir paredzēta uz mātesplates, toties cena uzreiz tiek uzskrūvēta vismaz par 100 dollāriem uz augšu. Varbūt kādam tas šķitīs nebūtiski, bet man šķiet pavisam normāli, ka, teiksim, tad, kad GPS kļuva par normālu parādību, bet vēl prasīja pārāk lielus baterijas resursus, Nokia tirgoja tos kā atsevišķus blokus, ko kabatā nēsāt līdzi, infrared, bluetooth, NFC (ko es vēl aizmirsu?) tika iekļauti uzreiz pirmajā hi-end klases modelī pēc tehnoloģijas jēgas atrašanas un tās būtiski nenoteica ierīces cenu.

    Secinājumu vietā

    Nojaušu, ka ja kāds ir ticis palagam tik tālu, tad jau ir paguvis mani nodēvēt par Nokia fenboju. Mani mierina fakts, ka neesmu «slimākais» no tiem, kurus pazīstu. Patiesībā būtiskākais ir tas, ka šajā mirklī lasītājs parastais jau būs pamanījis, ka es ne vārda neesmu teicis par to, kas visus šos lieliskos Nokia izstrādājumus darbina vai ir darbinājis — operētājsistēmām. Ja pirms viedtālruņu ēras Nokia bija vienkārši izcili ērts softs, kuru varēja apgūt pāris minūšu laikā un aiz neko darīt paķert uz muļķi draugu, uzstādot viņam, teiksim, somu valodu izvēlnēm, tad līdz ar touch-my-tralala parādīšanos lietas kļuva mazliet komplicētākas un kompānija vienkārši nobremzēja. Un tieši tas finālā bija arī iemesls manai aiziešanai no Nokia pie Samsung. Bet tas, ka Nokia tagad darbinās Mircosoft izstrādātā operētājsistēma, man šķiet ārkārtīgi pareizs solis.

    Ieguvēji būs visi, jo būs daudz vienkāršāk izstrādāt pielāgotus risinājumus un programmas jeb aplikācijas, Nokia nodarbosies ar to, ko prot vislabāk un Microsoft, savukārt, darīs tieši tāpat — nodarbosies ar to, ko prot vislabāk. Es ļoti ceru, ka šī simbioze uz brīdi, kad abi jaunie modeļi parādīsies tirdzniecībā, būs pietiekami pārbaudīta un noslīpēta, lai produkti netiktu muļķīgi nodirsti bez iemesla, bet gan jau ka tāpat atradīs, par ko piesieties.

    Blah blah blah par tēmu «Microsoft nerubī taisīt labas operētājsistēmas» lūgšu pat nesākt. Man ļoti labi atmiņā palicis laiks, kad Dienas reģionālajām avīzēm palīdzēju ar maketiem. Ja Windows vidi lietojošām redakcijām varēja nokonfigurēt un notestēt darba stacijās teju stundas laikā, tad lielākā daļa no Mac vidē strādājošām redakcijām beigu beigās tāpat bija spiestas iegādāties vienu PC, uz kura sagatavot failus drukai. Viena iemesla dēļ — Windows vide vienmēr ir bijusi pietiekami atklāta, populāra un labi pārzināta, lai to varētu pielāgot īpašām vajadzībām arī bez doktora grāda astrofizikā (*nix sistēmas, piemēram) vai draugiem tuvākajā Apple pārstāvniecībā.

  • Integrācija Android vidē. Vajag jūsu palīdzību, dārgie

    Pirms kāda laika esmu ticis pie Samsung Galaxy SIII.

     

    Tad nu pirms es uzrakstu apsolīto rakstu par to, kā man iet ar integrēšanos Android vidē, man vajag atrisināt pāris problēmas.

    1. Lock screen un telefona aizsardzība. Es vienmēr turu tālruni zem pinkoda paroles, kam ir divi iemesli — man ir divi dēli, kuriem patīk bakstīties gar visu, kas spīd un ir bakstāms, man nav nekādas vēlmes dalīties ar saviem privātajiem datiem, ja kāds tiek pie mana tālruņa. Tad nu tā, lai aizsargātu ar pinkodu telefonu pie nobloķēta ekrāna, iestatījumus es atradu, bet uz Symbian bija tāda forša fīča, ka, ja es nobloķēju ekrānu, bet tad minūtes laikā atceros, ka man tomēr kaut ko vajag telefonā, tad pie atbloķēšanas netika prasīts pinkods. Tas tika prasīts tikai, ja ekrāns ir nobloķēts ilgāk par minūti. Vai uz Android ko tādu varētu sagaidīt?

    2. Ekrānšāviņu taisīšana. It kā ārkārtīgi basic lieta, bet es nesaprotu, kā to var izdarīt. Manuālī kaut kas rakstīts ar plaukstas pārvilkšanu pār ekrānu, bet tas ņifiga nestrādā.

    3. Dublēta e-pastu saņemšana. Šo es tā arī nesapratu, kā atrisināt. Lieta tāda, ka man e-pasti pienāk uz kaut kādu nebaudāmu iebūvēto e-pasta klientu un arī uz programmu ar nosaukumu GMail, kas arī bija jau iebūvēta. Visus uzstādījumus, ko esmu vadījis iekšā, ievadīju tikai pirmo reizi ieslēdzot tālruni un tā arī neesmu sapratis, kā tikt vaļā no tā, lai notifications nedublējas e-pasts no tā iebūvētā un no GMail. Man vajadzētu tā, lai būtu tikai no GMail.

    4. Mēmais taustiņš. Vai ir kaut kāda iespēja uzstādīt tā, lai man ir nevis tā dumjā ābolveidīgā piespied-paturi-pavelc sistēma, bet vienkārši mēmais taustiņš (lūdzu, tikai ne tas murgs, ko Nokia Symbian uztaisīja ar trīs mēmajiem taustiņiem).

    5. Modinātājs pulktenim. Šis ir pavisam aktuāls. Man pulkstenim fonā rādās kaut kādas laika ziņas, kas ir absolūti stulbas, jo rāda to, kas šobrīd notiek uz ielas vietā, kur es atrodos. Es neesmu pilnīgs idiots un pats redzu, vai ārā līst vai nelīst, līdz ar to man laika ziņas tur nafig nav vajadzīgas, savukārt uzlikt modinātāju, vienkārši uzspiežot uz pulksteņa, es pat ļoti vēlētos.

    6. Ikonu parādīšanās ekrānos un zem Apps. Ikreizi, kad uzinstalēju kādu jaunu aplikāciju, man parādās šīs aplikācijas ikona ne vien zem Apps, bet arī uz kāda no mājas ekrāniem. Piedevām randomā. Es varu kaut kā novākt šo «iespēju», atstājot, ka jaunās programmas savu ikonu novieto vienīgi zem Apps?

    7. Back pogas darbības princips. Kāds var izskaidrot populārzinātniski, ar ko tieši nodarbojas Back poga? Nu tā, lai vienā teikumā sanāktu.

    8. Datu pārraides izmantošana, ceļojot no/uz valstīm. Pamanīju īpatnību, kurai īsti nevaru rast skaidrojumu. Biju te kaimiņzemēs pāris reizes. Kā es ierodos ārpus mūsu valsts Statoil, ieslēdzu wifi, tā viss kārtībā, strādā gan Foursquare, gan Twitter, gan Facebook. Kā izslēdzu wifi ārā, tā nestrādā. Loģika skaidra — truba aizsargā mani no megabaitu pumpēšanās ārzemēs un megalatiem rēķinā. Bet problēma ir iekš fakta, ka, ierodoties atpakaļ mājās, telefons iebrauc, ka esmu mājas tīklā un vairs nerāda nekādus ahtungus, bet programmas vēl joprojām pie interneta netiek. Palīdz tikai divi varianti — pieslēgties wifi vai restartēt telefonu. Es kaut ko ne tā daru varbūt?

    9. Dažādi skaņu signāli dažādām lietām. Man vajadzēja iziet ievadkursu Android operētājsistēmas failu hierarhijā, lai saprastu, kā uzlikt personalizētu melodiju par ienākošajiem SMS. Bet diemžēl līdz galam tas problēmu neatrisināja, jo tagad man šī personīgā melodija ir gan SMS, gan ienākošajiem e-pastiem. Ir kādas iespējas to labot? Pie reizes varētu arī pastāstīt kāds, kādos gadījumos kādā krāsā deg LED lampiņa, es to arī tā arī neesmu atkodis.

    10. Datu sinhronizēšanās un rezerves kopijas. Man tur viss kaut kā kaut kur sinhronizējas, bet es nesaprotu, kā un kur un kad. Nu, piemēram, kā lai es zinu, kad man kalendārs ir atjaunojies un es redzu aktuālo versiju? Kur var uzstādīt laiku, lai darbadienās, darbalaikā man e-pasts sinhronizētos reizi piecās minūtēs, nevis reizi emmm laikam stundā or so? Vai ir vēl kaut kāda hreņ uz datora jāinstalē un jāmanipulē ar to, lai man toč nekas nepazustu gadījumā, ja telefons saplīst/nozogās/utml.?

    11. Telefona maciņš vai apvalks. Pēc nepilna mēneša lietošanas man jau ir parādījušies pirmie robi uz plastmasas. Vai nav kaut kāds normāls vāciņš/maciņš, kurā telefonu turēt, lai vismaz nedaudz to pasargātu no ārējās vides iedarbības? Pašlaik nēsāju savā vecajā Nokia dāvinātajā uz kakla karināmajā maciņā, bet, tā kā tas ir mīksts, tad no sānu triecieniem diez ko nepasargā.

    12. Aplikācijas sīkajiem. Varētu padalīties ar foršām aplikācijām, ar ko var nodarbināt četrgadīgu bērnu brīžos, kad jāskatās jauna The Newsroom sērija. Tikai ne angļu/poļu/krievu valodu alfabētus vai dzīvnieku vārdu minēšanas. Kaut ko interesantu.

    Paldies jau iepriekš par palīdzēšanām un lūgums stāstīt visu soli pa solim, jo es vēl neorientējos visos tajos krutajos Android žargonvārdos.

    Jā, man ir pēdējais Android apdeits uzinstalēts. Jā, Samsung kamera ir sūds. Nē, es nezinu, kas ir bezvadu lādētājs.

  • «Latvija: no vīzijas uz darbību». 2000. gada publikācija.

    Lēnām pārkrāmēju savu elektronisko dokumentu arhīvu un atradu 2000. gada publikāciju, kuras autoru darba grupā ir minēti Juris Biķis, Pēteris Cimdiņš, Juris Ekmanis, Elmārs Grēns, Ojārs Kalniņš, Edvīns Karnītis, Ojārs Kehris, Tatjana Koķe, Edmunds Krastiņš, Viktors Kulbergs, Uldis Osis, Artis Pabriks, Andris Šķēle, Tālis Tisenkopfs, Roberts Zīle.

    Publikācija tiek lepni nodēvēta par ilgtspējīgas attīstības koncepciju un ir izlasāma stundas laikā.

    Koncepcijas noslēguma vārdi:

    Pašreizējā virzība un nākotnes prognozes pasaules un Eiropas Savienības attīstībā ir vērtējamas kā ļoti pozitīvas Latvijas ilgtspējīgai attīstībai. Attīstības modelis, kas saistīts ar informācijas sabiedrības veidošanu, ir Latvijai īpaši izdevīgs. Valsts attīstības orientācija uz informācijas un zināšanu izmantošanu dod Latvijai iespēju derīgo izrakteņu un enerģijas resursu trūkumu kompensēt ar kvalificēta darbaspēka esamību, kā arī attīstīt ekonomiskās aktivitātes visos reģionos. Kopumā valsts iegūst daudz lielākas iespējas attīstīties un samazināt esošo milzīgo starpību starp mazu valsti un attīstītajām Eiropas Savienības valstīm.

    Taču ir nepieciešama aktīva un koordinēta darbība, lai mūsu valsts vislabāk izmantotu savas priekšrocības un potenciālās iespējas, minimizētu mūsu vājo punktu ietekmi un samazinātu iespējamos riska faktorus. Valsts var izstrādāt un piedāvāt attīstības stratēģiju, radīt labvēlīgu un aktīvu darbību stimulējošu un virzošu vidi. Taču ir nepieciešama saskaņota un ieinteresēta valsts sektora, uzņēmēju un iedzīvotāju darbība, visu sabiedrības slāņu kopīga rīcība, lai koncepcija realizētos dzīvē un iecerētie rezultāti tiktu sasniegti, lai veidotu saskaņotu sociāli ekonomisko politiku, lai sekmētu sabiedrības reģionālo un sociālo kohēziju, lai sabiedrībā radītu pārliecību par nākotnes izaugsmes perspektīvām, lai sabiedrība atbalstītu politiķus un lai valstī veidotos pilsoniskā saskaņa un sadarbība.

    Stratēģijas īstenošanai un pārejas periodam valsts pilnīgai pārorientācijai uz informācijas sabiedrības veidošanu nav daudz laika. Reāli šis darbs jāpaveic maksimums 5–6 gados, to nosaka demogrāfiskās prognozes. Taču sekmīgai attīstībai ir ļoti būtiski nodrošināt mīkstu pārejas procesu, bez ekstraprocesiem un svārstībām pārejas posmā. Lai to sasniegtu, vienīgais iespējamais ceļš ir sabiedrības inertuma samazināšana. Tas nozīmē nepieciešamību paaugstināt sabiedrības informētības un izpratnes līmeni, visos reģionos un sabiedrības slāņos veikt plašu izglītošanas, izskaidrošanas un argumentēšanas darbu.

    Ja šāda stratēģija netiks realizēta, nav redzams cits efektīvs valsts ekonomiskās, politiskās un sabiedriskās attīstības ceļš. Latvijas tautsaimniecība nespēs kļūt konkurētspējīga ar lielajām pasaules valstīm. Nebūs iespējama normāla valsts pārvalde un sociālās dzīves attīstība. Citām valstīm sekmīgi attīstot informācijas sabiedrību, Latvija var nonākt ekonomiskā atpalicībā un līdz ar to arī politiskā atkarībā.

    «Latvija: no vīziijas uz darbību» pilns koncepcijas teksts (*.pdf, 600KB). Absolūts must read visiem proletāri noskaņotajiem, lai apskatītos, kur tiešām mēs esam nokļuvuši 11 gadus vēlāk.

  • Četras intervijas ar latviešu ziņu fotogrāfiem un Mārtiņa Beitiņa interviju vakari «Coffee and TV»

    Vācietis Lukas Raps (Lukas Rapp) publicējis videointerviju ar četriem latviešu fotožurnālistiem: Ilmāru Znotiņu, Aivaru Liepiņu, Kristapu Kalnu un Ediju Pālenu. Kaut gan viņš pats to vērtē kā dokumentālu filmu, man šķiet, ka tas ir drīzāk četras jaukas intervijas.

    Tai pat laikā bērnības draugs Mārtiņš Beitiņš cafe Leningrad telpās ir uzsācis jaunu projektu.

    Lai iepazīstinātu plašāku auditoriju ar latviešu mūziķu radošo darbību un dotu iespēju arī pašiem mākslinieku daiļrades cienītājiem uzdot sevi interesējošos jautājumus, kafejnīcā Leningrad notiek publisko interviju vakari. Tos vada mūzikas žurnālists un mākslas projekta «Coffee and TV» radošās komandas pārstāvis Mārtiņš Beitiņš.

    Areče arī LETA sagatavotais materiāls par šiem vakariem.

    Coffee and TV intervijas (un vēl kaudzi visādu interesantu video par un ap Latvijas mūziku) skatieties Mārtiņa Beitiņa Youtube kanālā kā arī nāciet ciemos uz cafe Leningrad, lai paši uzdotu jautājumus.

  • Rokdarbi. Sveiciens Kristapam un AIESEC.

    Kristaps pirms kāda laiciņa bija uzrakstījis lielisku rakstu par AIESEC prakses iespējām ārvalstīs, kurā ir iespēja pieteikties vēl līdz 27. maijam.

    Rakstam bija pievienota arī grafika, kuru man nagi niezēja apbužināt, lai vēlreiz pastāstītu par visizplatītākajām kļūdām, tās veidojot.

    Piedāvāto prakšu skaits uzņēmumos pa valstīm. Krizdabz.lv
    Piedāvāto prakšu skaits uzņēmumos pa valstīm. Krizdabz.lv

    Uzskaitīsim tās lietas, kas ir absolūti nepieņemamas:
    — Y ass aprakstam nav nekādas informatīvas jēgas
    — palīglīnijām nav nekādas informatīvas jēgas
    — Polijas prakses vietu skaits salīdzinājumā ar Ungāriju liekas līdzīgs, kaut gan ir gandrīz trīs reizes lielāks
    — Nav minēts datu avots
    — Informācija ir neprecīza, jo kopsummā prakses vietas ir 109 valstīs un grafikā ir pieminētas tikai skaitliski lielākās (par skaitliski lielāko tas ir mans minējums).

    Saliekam visu augstāk minēto kopā, pārdomājam saturu un uztaisam grafiku no jauna.

    Valstis ar lielāko AIESEC prakses vietu skaitu IT uzņēmumos. mrserge.lv versija.
    Valstis ar lielāko AIESEC prakses vietu skaitu IT uzņēmumos. mrserge.lv versija.

    Ja nu ir vēl kaut kas, ko būšu aizmirsis pieminēt, laipni lūgti.

  • Rokdarbi. Objektu sakārtošana grupās.

    Uzdūros lieliskam piemēram, kā it kā elementāru sarakstu var sačakarēt, to kretīniski sakārtojot.

    Pjatigorska. Navigācija stacijas ēkā. Foto no tema.livejournal.com
    Pjatigorska. Navigācija stacijas ēkā. Foto no tema.livejournal.com

    Praksē bieži vien nākas sastapties ar tādiem darbiem, kur pasūtītāja iesūtītais materiāls bez iedziļināšanās saturā ir konvertēts gatavā darbā. Tieši tas ir noticis arī šajā gadījumā. Un vienīgā pasūtītāja vaina pie šī darba ir tā, ka viņš to ir pieņēmis. Viss pārējais gulstas uz dizainera līkajām rokām.

    Kā reizi šobrīd vienam klientam kārtojam navigācijas joslu mājaslapā, kur redīsi ir samesti pie jēlas gaļas. Un šis piemērs ir gluži tāds pats.

    Lai labotu situāciju, ir jāizprot, ko cilvēkam, kas šo navigāciju reāli vēlēsies izmantot, būtu svarīgi saprast un atpazīt:
    1) vai cilvēku interesējošā lieta atrodas šajā stacijā;
    2) kur atrodas tas, kas cilvēku interesē.

    Sāksim ar grupēšanu pēc virzieniem.

    Pjatigorska. Navigācija stacijas ēkā. Grupējam saturu pēc virzieniem.
    Pjatigorska. Navigācija stacijas ēkā. Grupējam saturu pēc virzieniem.

    Kad objekti ir sagrupēti pēc atrašanās virzieniem, mēs varam papildus vēl izcelt tos objektus, kas ir būtiskākie un noslāpēt sarakstā tos, kas ir mazsvarīgākie.

    Pjatigorska. Navigācija stacijas ēkā. Mr.Serge variants.
    Pjatigorska. Navigācija stacijas ēkā. Mr.Serge variants.

    Acīgais ievēros, ka pazudis ir uzraksts «Располижение служб на вокзале Пятигорск». Šim uzrakstam nav absolūti nekādas informatīvās vērtības, jo cilvēks jau atrodas stacijā un tas, ka zemāk ir norādes uz vietām, kur atrodas dažādi dienesti, arī ir skaidrs. Šādu uzrakstu likšana ir tikpat dumja, kā likt virsrakstus «Paziņojums» vai mājaslapas sākumlapā tekstu «Esiet sveicināti firmas X mājaslapā!».

  • Brūsa Springstīna uzruna SXSW festivālā

    Bruce Springsteen's SXSW 2012 Keynote Speech video ekrānšāviņš.
    Bruce Springsteen's SXSW 2012 Keynote Speech video ekrānšāviņš.

    Es ceru, ka šis video no NPR nepazudīs nekad un kļūs par visu laiku skatītāko ne tikai SXSW 2012 interesentiem: Bruce Springsteen’s SXSW 2012 Keynote Speech

    Ja mums apkārt būtu vairāk cilvēku, kas ar tādu kaisli spētu pastāstīt par savu mūža nodarbi, iedvesmot cilvēkus un to visu apvīt ar tik kolosālu patriotisma devu, mēs būtu pavisam citi cilvēki.

    It keeps you honest. It keeps you honest. Be able to keep two completely contradictory ideas alive and well inside of your heart and head at all times. If it doesn’t drive you crazy, it will make you strong. And stay hard, stay hungry, and stay alive. And when you walk onstage on tonight to bring the noise, treat it like it’s all we have. And then remember, it’s only rock and roll.

    Es atļāvos no Rolling Stone raksta «Exclusive: The Complete Text of Bruce Springsteen’s SXSW Keynote Address» nokopēt arī visu viņa runas transkripciju, lai paliek, ko vēlos vakaros pārlasīt, ja nu tomēr tas video pazudīs.

    (vairāk…)

  • Laikraksts «Latvijas Vēstnesis» no 2013. gada 1. janvāra iznāks tikai elektroniski

    Es, nezinu, kurš no visiem viedajiem ir visvairāk vainīgs pie likumprojekta nonākšanai līdz saeimas balsojumam, zinot to, ka tā izstrāde ir vismaz piecus gadus vilkusies, bet tam personāžam no manas puses респект и уважуха maksimālajā pakāpē.

    Oficiālo publikāciju likumprojekts (OPL) ir pieņemts un tā ir lieliskākā dāvana, ko man varēja sniegt valdība dzimšanas dienā.

    Par pāreju uz oficiālu e-publikāciju 22.martā 2.lasījumā lēma Saeima (sēdes darba kārtība), skatot likumprojektu „Oficiālo publikāciju likums” 2.lasījumā.

    Konstitucionālais vairākums – 85 deputāti – balsoja “Par“.

    Ko tas mums nozīmē? Tas nozīmē, ka tagad pilnīgi viss, ko Latvijas Republikā jebkādā valdības līmenī kāds būs pieņēmis, būs pieejams elektroniski. Paralēli, tas nozīmē arī to, ka valdības darbs būs daudz vienkāršāk caurskatāms — nebūs nepieciešamība staigāt uz bibliotēku un šķirstīt vecās avīzes. Nu un pats būtiskākais — tas ļoti spēcīgi izmainīs avīžu tirgu Latvijā, jo viena no dotācijām presē vienmēr ir nākusi no oficiālajām publikācijām, kas pēc OPL stāšanās spēkā vairs nebūs nepieciešams izvietot vietējās, reģionālās vai nacionālās nozīmes laikrakstos, visu, pēc idejas, varēs publicēt Latvijas Vēstneša mājaslapā.

    Protams, tas viss vēl ir priekšā un tas viss vēl ir ļoti mainīgs. Viss atkarīgs ir gan no tā, kādas pakalpojumu maksas izdomās Latvijas Vēstnesis digitālajām publikācijām. Šobrīd, piemēram, lai paziņotu par uzņēmuma dibināšanu vai izmaiņām uzņēmuma sastāvā, ir jāsamaksā 10 latus par publikāciju. Reāli tā ir viena rindiņa teksta.

    Tikpat būtiski ir arī tas, cik ātri mainīsies saistošie dokumenti, kam ir sakars ar oficiālajām publikācijām. Tas attiecas ne tikai uz Ministru Kabineta noteikumiem, bet arī uz pašvaldību nolikumiem un citām organizācijām.

    Likumdevēja iecerētā novitāte - valstij garantēt lietotājiem brīvi pieejamus sistematizētus tiesību aktus vietnē Likumi.lv, ko arī turpmāk uzturētu tā izveidotājs «Latvijas Vēstnesis». Ilustrācija no vestnesis.lv
    Likumdevēja iecerētā novitāte – valstij garantēt lietotājiem brīvi pieejamus sistematizētus tiesību aktus vietnē Likumi.lv, ko arī turpmāk uzturētu tā izveidotājs «Latvijas Vēstnesis». Ilustrācija no vestnesis.lv

    Vēl kas. Visai šai jezgai ir pārejas periods un tikai 2013. gada 1. janvārī atpakaļ ceļa vairs nebūs. Tas nozīmē, ka ir viss gads priekšā, lai izdomātu, kā to visu vērst sev par labu (vai par sliktu).

    Oficiālās publikācijas vietnes www.vestnesis.lv  jaunais projekts faktiski jau ir izstrādāts, kā arī darba versija prezentēta gan ekspertiem, gan  valsts sekretāru sanāksmē. 2011.gada septembrī ar Latvijas oficiālās e-publikācijas risinājumu iepazīstinājām arī vairāk nekā 30 valstu oficiālos izdevējus, kas Rīgā bija ieradušies uz Eiropas Oficiālo publikāciju forumu. Oficiālie izdevēji to atzina par progresīvu un ērtu.

    Vairāk par visu šo brīnumu lasiet Latvijas Vēstneša publikācijā «„Latvijas Vēstnesis” kļūs par e-izdevumu: oficiālā publikācija būs elektroniska».

  • Ej 9. maijā un bļausties.

    Anna Balčuna.
    Anna Balčuna.

    2011. gada 16. martā 78. gadus veco Annu Balčunu nolamāja un apspļaudīja. Balčunas kundze uz to atbildēja: «Ko tu te gribi? Šašlikus cept? Katjušu dziedāt? Šņabi dzert? Ej 9. maijā un bļausties.»

    Kādu laiciņu agrāk Annai Balčunai bija vēl viens piedzīvojums.

    Brauciens līdz Imantai Annas kundzei ir pārbaudījums. Reiz viņa apsēdusies autobusa priekšā – krēslā, kur ir pusotra vieta. Tur ērti var sēdēt tikai viens cilvēks. Ja pieraujas, tad vieta atliek bērnam.

    «Pienāk man viena krieviete un saka: «Padviņsja!» (Pabīdies!)

    «Es tev tā pabīdīšos, ka uz Krieviju neaizrāposi! Vēlos, lai tu ubralas (Aizvācies)

    «Nacistka staraja!» (Vecā naciste.)

    «Jā, es savā zemē, bet tu – okupantka. Vācies prom!» Un neko neteica, aizgāja uz autobusa otru galu, atrada vietu. Vācies! Es arī gribu braucot pa logu skatīties!»

    Saku Annai, ka man tādos mirkļos iekšā vārās. Dažbrīd šķiet, ka vieglāk būtu izkliegties nekā iecietīgi klusēt, taču apzinos, ka tas ir bezjēdzīgi. Tāpēc jau neviens uz Krieviju nebrauks, un nav arī jābrauc. Ja cilvēks dzimis Latvijā un runā valsts valodā, lai sēž man kaut klēpī! Ja lamājas – jālaiž gar ausīm. Citādi var dabūt spļāvienu sejā. «No tā es nebaidos. Kas man vēl sliktāk var būt? Mana ģimene ir izpostīta. Sliktāk nevar būt,» kundze pieglauž sirmos matus. (No žurnāla Ir raksta «Tā sanāca. Gadījās.»)

    Un pirms sākt politdiršanu Kremļas labākajās tradīcijās, ir vērts izlasīt vēlreiz šo žurnāla Ir rakstu par Annu Balčunu un «klasno čiksu», kas sirmgalvi apspļaudīja. Varbūt tas liks aizdomāties.

    Bet visvairāk es novēlu propogandas sējējiem, kas ir pēc katra vārda piemin to, ka Vācijā jau nu neviens neko par Otro Pasaules karu vairs nerunā, izlasīt Apollo.lv publikāciju «Vadoša vācu medija objektīvs viedoklis par 16.martu Latvijā» — tulkojumu rakstam Frankfurter Allgemeine Zeitung, vai vismaz šo vienu rindkopu:

    Taču tajā pat laikā šajos vīros un sievās, kas toreiz cīnījās līdz pēdējam (ielenktie vācieši un latvieši ieročus nolika tikai kapitulācijas dienā), nav jūtams naids pret kādreizējiem ienaidniekiem. Skaļo lamu vietā viņu pamattonis ir pārdomas (domīgums). Pat vecās nomenklatūras priviliģētie nenoliedz, ka līdz ar krievu tankiem valstī nav iestājusies paradīze, bet gan sākusies slepkavošana un masu deportācijas. Gan virsleitnantam Komarovskim, gan biedrenei Spurai šodien nav grūti izrādīt cieņu agrākajiem ienaidniekiem, kuri Staļina terora iespaidā pievienojās latviešu SS vienībām. «Es šos vīrus nenosodu,» saka Inese Spura, pārliekusies pār kafijas traukiem. Šodien viņa zina, ka vīri pretējā pusē, tāpat kā viņa, ticēja, ka cīnās par brīvu Latviju. Viņa vairs nepiedalās pēcpadomju 9.maija svinībās. «Šis karš jāizbeidz,» saka kādreizējā komuniste.