Mr.SergE domas
No vakardienas manis vairs nav iekš Draugiem.lv. Man ir apnicis skaidrot cilvēkiem to, ka man ir e–pasts, mobilais tālrunis, Skype un vēl gūzma ar citiem, loģiskiem veidiem kā ar mani var kontaktēties. Rakstiet ļoti svarīgas vēstules iekš šī sociālā tīkla kādam citam.
Purvciems. 9–stāvu mājas liftā nomainīja vadības pultis.
Savukārt autobusā tagad var satikt kādu sirmgalvi, kas tevi noteikti varēs vismaz nopērt, ja ne sodīt vēl vairāk.
Savukārt stacijas pulkstenim vakar nestrādāja viena ciparnīca.
Nu tā, sakarā ar visām lielākām un mazākām ekonomiskajām krīzēm un citiem iedomātiem un neiedomātiem sviestiem, man ir tas gods un laime paziņot, ka ir pienācis laiks mana bloga sadaļas Druka Latvijā reorganizācijai. Šobrīd ieplānotais reorganizācijas veids ir samērā vienkāršs: es izmetīšu ārā pilnīgi visu, ko uzskatu par nevajadzīgu vai apšaubāmu (balstoties uz savu personīgo pieredzi, jo nevarēju vairs dažus kantorus sazvanīt).
Kāda būs jaunā kārtība?
Saraksts tiks sadalīts vairākās rubrikās:
Visi uzņēmumi, kas vēlās sevi ieraudzīt šajā sarakstā, var rakstīt komentārus zem šīs ziņas vai arī sadaļā Druka Latvijā. Pēc jūsu komentāra izskatīšanas es to pievienošu vai arī nepievienošu, balstoties uz sniegtās informācijas precizitāti.
Kā būtu jānoformē informācija par uzņēmumu:
Uzņēmuma nosaukums
Adrese (nevis ofisa, bet tur, kur reāli es sa;ņemšu darbus)
Kontakttālrunis, e–pasta adrese (nevis sekretāres, bet projektu vadītāja)
Mājaslapa
Sniegto pakalpojumu klāsts
Kaut kur vēl var pieminēt, kādā kategorijā gribētu informāciju par savu uzņēmumu redzēt.
Sakarā ar to, ka jau labu laiciņu peros ar kafejnīcas Leningrad gada jubileju un vēl šādiem tādiem darbiņiem, kaut kā nepavisam nesanāk laiks pievērsties jauniem ierakstiem šajā vietnē. Katrā ziņā pareklamēšu to, ka vienu gadu kafejnīca sagaidīs pa smuko un jūsu klātbūtne ir pavisam vēlama. Ja vēlaties biļetes iegādāties bez Biļešu servisa apkalpošanas izmaksām, dodieties uz Kalēju 54, jo te biļetes vēl joprojām maksā 7,00 Ls.
Bet kādu skaistu ierakstu tuvākajā laikā arī varu apsolīt, ir šis tas sakrājies.
Zini, dēls, bija tāda valsts, kurā dzīvo gurķu lasītāji, kredītspeciālisti un celtnieki. Un visi viņi runāja par to, cik lepniem viņiem vajadzētu būt ar savu valsti, kurai dieviņš netika piešķīris nekādas īpašās dabas dāvanas, toties apveltījis iedzīvotājus ar ārprātīgām prāta spējām, ar kurām tad būtu arī jāsoļo priekšā visai pārējai pasaulei.
Un tad pienāca brīdis, kad tiešām vajadzēja soļot…
Čehs Tomáš Pakosta par godu tam, ka viņa valsts tagad ir rezidējošā Eiropas Savienībā, izstrādājis stila grāmatu aka brandbook īpaši šim pasākumam par godu. Europe Union 2009 Brandbook (40MB, PDF).
Nav ne jausmas, vai par to ir jāraud vai jāpriecājās, bet es ļoti ceru, ka fonts Politic B neaizies tālāk par dokumentu vāciņu, mājaslapas raibuma noformēšanu, jo man diez ko šis unikodizētais aizpeļķes koledžas komandu nummurzīmju paskats diez ko tuvs nav.
Ko nevarētu teikt par viņa otro izvēli—garnitūru Vida (pareizāk sakot, tās daļu). Būs gan vēl jāpatestē, bet pēc pirmajiem iespaidiem šķiet samērā simpātiska.
Izrādās, ka Padomju Latvija, tieši tāpat kā Ļeņina smaile, vēl joprojām eksistēja. Tad nu AFP ziņo, ka tā tomēr vairāk nebūs, jo ir veikti uzlabojumi kartogrāfijā. Paldies tev, cienījamais Emomali Rakhmon!
DUSHANBE, Tajikistan (AFP) — Almost 20 years after the collapse of the Soviet Union, Tajikistan has decided to rename a 6,000 metre mountain that had retained the name Mount Soviet Latvia, officials said on Tuesday.
The 6,218 metre (20,400 feet) peak in Tajikistan’s Pamir mountain range will now be known simply as Mount Latvia, the Tajik presidential press service told AFP, ahead of President Emomali Rakhmon’s planned visit to Latvia this month.
The mountain had been christened Soviet Latvia in 1960 when a group of mountaineers from the Baltic state — then part of the Soviet Union — became the first people to reach its summit.
“During the Soviet period many mountaineers made ascents but after Tajikistan regained its independence the number of enthusiasts going there went down,” Rano Sabirova, the head of a Tajik mountaineering firm, told AFP.
The Pamir range — renowned for offering climbers an unrivalled challenge in an almost pristine alpine landscape — had until recently several peaks recalling Tajikistan’s Soviet past.
The legendary Mount Lenin (7,134 metres, 23,400 feet) was in 2006 renamed the Mount of Tajikistan’s Independence while Mount Revolution was renamed Mount Avicenna after the ancient Persian scholar.
But mountaineers with a penchant for Soviet nostalgia can rest assured.
There are still chances to go back in time by climbing Tajik mountains with several peaks, such as Mount of Soviet Officers (6,233 metres, 20,450 feet), retaining their old names.
Lūk tādi pīrāgi.
Līdz mājām beidzot ir nonācis sen gaidītais un ilgi lolotais NEC 2690WUXi, kuru nez kāpēc veselu mēnesi bija jāgaida. От радости чуть в штаны не наложил. Pirmie eksperimenti ir bijuši veiksmīgi un Vista bez problēmām monitoru ir piekurbulējusi. Vienīgi vakar gribēju kaut kādu spēļuku palaist un tas man galīgi neizdevās, jo sāka mest kaut kādus kļūdas paziņojumus ārā par nenosakāmu ekrāna lielumu.
Paralēli vēl esmu beidzot arī ādu nomainījis bloga paskatam, jo izbesīja tas, ka nevaru sānos salikt visu to, ko vēlos. Tagad pašam šķiet nedaudz ērtāk, kaut gan šo to vēl gribētu pārtaisīt.
Kārtējais patīkamais pārsteigums no izdevniecības Neputns—Sergeja Kruka grāmata «Par mūziku skaistu un melodisku! Padomju kultūras politika, 1932—1964».
Lai arī galvenais, ko par šo grāmatu varētu teikt, ir tikai un vienīgi slavinošie vārdi, diemžēl sākšu ar skarbāko. Grāmata ir sarakstīta Krukam tik mīļajā un patīkamajā manierē, kas viduvējam latvietim (nemaz nerunājot par tiem, kuriem «runa iet», «jauns albūms» un pārējās parādības ir tuvas) ir īpaši jāiespringst, padusē visu laiku turot svešvārdu vārdnīcu. Ļoti iespējams, ka tieši šis fakts sajauca galvu arī literārajam korektoram, kas atstājis samērā daudz nepamanītas drukas kļūdas, neveiklas teikumu konstrukcijas un liekvārdību. Piemēram: «Nozīmīgs socreālisma imperatīvs ir humānisms. Modernisma māksla apšauba racionālisma laikmeta cilvēka spējas ar saprātu iejaukties dabā.» (31. lpp.). Vai arī šis: «Viens no urbanizētās industriālās valsts risināmajiem uzdevumiem ir atbilstošas solidaritātes veicināšana, kas pārvarētu lokālo un sociālo kultūru nošķirtību. Tam bija nepieciešamas jaunas saliedētības formas, ko saskatīja centralizētajā kultūras modelī.» (110. lpp.).
Tomēr, piešaujoties var tikt šiem mazajiem neveiklumiem pāri un grāmatas lapas pašas pāršķiras līdzi idejām un pārspriedumiem. Lai neteiktu vairāk, ir patiesi interesanti izpētīt to, kā Padomju Savienības augstākās aprindas veica sociālos eksperimentus uz parasto iedzīvotāju rēķina. Jo vairāk iedziļinās būtībā, jo vairāk šķiet, ka cilvēciskais faktors vispār ir bijis mazsvarīgs. Bez tam, cietējs ir bijis ne vien klausītājs (kuram, lielākoties, tāpat ir veicies vairāk, nekā ar viņu manipulēt gribošajam valdības aparātam), bet arī mākslinieks (kas vispār, lielākoties, ir nekas vairāk, kā āmurs vai skrūvgrieznis politisko aktivitāšu instrumentu kastē).
Bez visām peripētijām, kuras Kruks smalki argumentē un apraksta no vairākiem skatu punktiem, grāmatas otrajā daļā ir atrodama virkne ar dokumentiem vai to tulkojumiem. Sēžu stenogrāfiju atšifrējumi vien ir kā vērti! Noteikti iesaku slinkākos iepazīties vismaz ar grāmatas trešo nodaļu un pāršķirstīt pielikumus! Vēl jo interesantāku to visu padara neliels ilustratīvs materiāls grāmatas vidū. Retušētie, cenzētie foni. Militāristi fotogrāfijās, kurās viņi noteikti nav bijuši un nevīžīgi pielipināta Staļina glezna grupas fotogrāfijas fonā.
Katrā ziņā Sergejs Kruks ir ļoti ļoti labi pastrādājis ar arhīvu materiāliem un šo grāmatu tikpat labi varētu ieteikt arī jaunajiem censoņām kā lielisku paraugu topošajiem zinātniskajiem traktātiem un diplomdarbiem.