Līdz mājām beidzot ir nonācis sen gaidītais un ilgi lolotais NEC 2690WUXi, kuru nez kāpēc veselu mēnesi bija jāgaida. От радости чуть в штаны не наложил. Pirmie eksperimenti ir bijuši veiksmīgi un Vista bez problēmām monitoru ir piekurbulējusi. Vienīgi vakar gribēju kaut kādu spēļuku palaist un tas man galīgi neizdevās, jo sāka mest kaut kādus kļūdas paziņojumus ārā par nenosakāmu ekrāna lielumu.
Paralēli vēl esmu beidzot arī ādu nomainījis bloga paskatam, jo izbesīja tas, ka nevaru sānos salikt visu to, ko vēlos. Tagad pašam šķiet nedaudz ērtāk, kaut gan šo to vēl gribētu pārtaisīt.
Lai arī galvenais, ko par šo grāmatu varētu teikt, ir tikai un vienīgi slavinošie vārdi, diemžēl sākšu ar skarbāko. Grāmata ir sarakstīta Krukam tik mīļajā un patīkamajā manierē, kas viduvējam latvietim (nemaz nerunājot par tiem, kuriem «runa iet», «jauns albūms» un pārējās parādības ir tuvas) ir īpaši jāiespringst, padusē visu laiku turot svešvārdu vārdnīcu. Ļoti iespējams, ka tieši šis fakts sajauca galvu arī literārajam korektoram, kas atstājis samērā daudz nepamanītas drukas kļūdas, neveiklas teikumu konstrukcijas un liekvārdību. Piemēram: «Nozīmīgs socreālisma imperatīvs ir humānisms. Modernisma māksla apšauba racionālisma laikmeta cilvēka spējas ar saprātu iejaukties dabā.» (31. lpp.). Vai arī šis: «Viens no urbanizētās industriālās valsts risināmajiem uzdevumiem ir atbilstošas solidaritātes veicināšana, kas pārvarētu lokālo un sociālo kultūru nošķirtību. Tam bija nepieciešamas jaunas saliedētības formas, ko saskatīja centralizētajā kultūras modelī.» (110. lpp.).
Tomēr, piešaujoties var tikt šiem mazajiem neveiklumiem pāri un grāmatas lapas pašas pāršķiras līdzi idejām un pārspriedumiem. Lai neteiktu vairāk, ir patiesi interesanti izpētīt to, kā Padomju Savienības augstākās aprindas veica sociālos eksperimentus uz parasto iedzīvotāju rēķina. Jo vairāk iedziļinās būtībā, jo vairāk šķiet, ka cilvēciskais faktors vispār ir bijis mazsvarīgs. Bez tam, cietējs ir bijis ne vien klausītājs (kuram, lielākoties, tāpat ir veicies vairāk, nekā ar viņu manipulēt gribošajam valdības aparātam), bet arī mākslinieks (kas vispār, lielākoties, ir nekas vairāk, kā āmurs vai skrūvgrieznis politisko aktivitāšu instrumentu kastē).
Bez visām peripētijām, kuras Kruks smalki argumentē un apraksta no vairākiem skatu punktiem, grāmatas otrajā daļā ir atrodama virkne ar dokumentiem vai to tulkojumiem. Sēžu stenogrāfiju atšifrējumi vien ir kā vērti! Noteikti iesaku slinkākos iepazīties vismaz ar grāmatas trešo nodaļu un pāršķirstīt pielikumus! Vēl jo interesantāku to visu padara neliels ilustratīvs materiāls grāmatas vidū. Retušētie, cenzētie foni. Militāristi fotogrāfijās, kurās viņi noteikti nav bijuši un nevīžīgi pielipināta Staļina glezna grupas fotogrāfijas fonā.
Katrā ziņā Sergejs Kruks ir ļoti ļoti labi pastrādājis ar arhīvu materiāliem un šo grāmatu tikpat labi varētu ieteikt arī jaunajiem censoņām kā lielisku paraugu topošajiem zinātniskajiem traktātiem un diplomdarbiem.
Pēc aptuveni 20 dažādu blogu autoru rakstu izlasīšanas par to, ko šamie pagājušajā gadā gudru ir sastrādājuši, sagribējās atcerēties, ko labu esmu sastrādājis pats. Atsaucos tikai uz to, kas publicēts manā blogā, jo neko citu pārskatīt/apmeklēt nav vēlmes.
Principā nekas nav mainījies—vēl joprojām vazājos no viena kultūrālā notikuma uz nākamo. Tai skaitā Prāta vētras Latvijas tūre, kas ir gada visvairāk redzētais koncerts. Savukārt lēciens ar gumiju Ungārijā ir viszemākais kritiens gada laikā.
Šodien cepot piparkūkas ienāca prātā doma, ka veģetārieši drīkst ēst tikai eglīšu formas piparkūkas. Sirsniņas, briedīši un eņģelīši neatbilst viņu ticībai.
Viens no noderīgākajiem dokumentiem, kādu nācies redzēt iznākam pēdējā laikā. Kaut gan samērā masīvs (viena vakara laikā izlasīt būs grūti), tai pat laikā Adobe Creative Suite 4 Printing Guide atbild uz lērumu sīku un ikdienišķu jautājumu par to, kā būtu pareizi (lasi—kā to ir paredzējuši izstrādātāji) strādāt ar dokumentiem, sagatavojot tos drukai Adobe Creative Suite 4.
Iegādājos Neputna redakcijā kaut kad šogad iznākušo Raimo Lielbrieža grāmatu «Kā fotografēt?» un esmu sajūsmā par to, ka kaut kas tik labs latviski beidzot ir izdots.
Raimo Lielbriedis Kā fotografēt?
Grāmata nebūt nepretendē uz fundamentālu fotogrāfijas apmācības kursu. Tā ir pietiekami plāna, lai varētu nīkuļojošo mūsdienu jūtūbīgi—tviterīgo jaunatni kaut cik noturēt pie drukāta izdevuma, tai pat laikā izskatot pietiekami daudz pamatjautājumu, lai feisbūkos varētu ieraudzīt arī kādu sakarīgu fotogrāfiju. Samērā viegla lasāmība, distancētība no tehniskās terminoloģijas un dzelžu aprakstiem arīdzan ir ļoti pozitīva.
Pēc pusotras stundas ilgas lasīšanas, skatoties uz pēdējo vāku un priecājoties par patērēto laiku, pie sevis nospriedu, ka šis izdevums būs jāievieto ja ne Ziemassvētku/dzimšanas dienu/brauc mājās, nekad nerādies svētku obligāto dāvanu sarakstā, tad vismaz noteikti jāpiešķir tiem cilvēkiem, kas ir izbesījuši ar taujāšanu «kā lai es šito tagad nofotografēju?» Vēl jo vairāk, papildinot katru nodaļu ar praktiskajiem uzdevumiem, Raimo ir lieliski ticis galā ar galveno — piespiedis svaigi izceptos fotoaparātu īpašniekus padomāt, pirms nospiest slēdzi.
Tai pat laikā es iesaku šo grāmatu izlasīt arī tiem, kas ar fotogrāfiju nenodarbojās pirmo dienu. Kaut vai tāpēc, ka es nevarētu atstāt bez uzmanības avīzes fotografēšanu (ļoti izplatītā sarunu tematika Latvijas fotogrāfu aprindās) un tās mazās niansītes, kas seko pēc vārdiem «man šķiet», «es parasti», un tamlīdzīgām. Galu galā, Raimo piespieda mani beidzot izvilkties ar savu fotoaparātu ārpus mājām un pablandīties stundiņu mežā.
Grāmatas teksts ir pietiekami labi izkoriģēts, salīdzinot ar vidējo mūsdienu latviešu daudzlapušu izdevumu. Un arī ilustrācijas ir patiesi iespaidīgas un motivējošas. Kas attiecās uz grāmatas vizuālo noformējumu, tad grāmatas māksliniekam Edgaram Groševam gribētos pa muti sadot pastāstīt, cik ļoti neērti ir lasīt tekstu, ja tas ir novietots centimetra attālumā no līmēto lapu iekšmalām. Tieši tikpat daudz, cik nesaprotama ir pārspīlēta tekstu spiešana dažu paragrāfu beigās un visnotaļ absurda, no aizpeļķes izdevumiem neveiksmīgi nozagta atsauču un fotogrāfiju aplaušana. Bet nu tas lai paliek mana profesionālā kretīnisma varā.
«Kā fotografēt?» noteikti iesaku visiem iegādāties, kaut gan man šķiet, ka Raimo varētu atkārtoto izdevumu nedaudz pārstrādāt, uztaisot daudz lielākas fotogrāfijas un palūdzot redakcijai, lai izņem ārā muļķīgās lapas «Piezīmēm» grāmatas beigās.
Mana lielākā goda izrādīšana kādai mājaslapai (runa gan vairāk ir tieši par ziņu lapām un blogiem) ir šīs lapas RSS barotnes piesaistīšana savam Google Reader. Jo tad es par šo lapu noteikti neaizmirsīšu un, ja būs vēlme iekomentēt vai papētīt smalkāk kādu konkrētu ierakstu, apmeklēšu arī pašu lapu vēlreiz.
Tad nu tā, sastapos ar samērā amizantu lietojamības problēmu, ko tagad mēģinu atrisināt, klabinoties gar vienas mājaslapas zīmējuma skicēm. Kā jūs pievienojiet jaunas barotnes? Vai izmantojat kādu no tām atraktīvajām RSS ikonu vizualizācijām, kas parasti iepītas kaut kur starp pēdējo komentāru un PayPal pogu kaudzēm? Vai arī darat tieši tāpat kā es — jebkurai lapai adreses logā apskataties, vai Firefox ziņo, ka šai lapai ir RSS barotne un izmantojiet šo ikonu?
mrserge-lv-feed-button-firefox
It kā vienkārša lieta, bet es patiešām nesaprotu, kāpēc šo, jau pašā pārlūkā iebūvēto iespēju ir jādublē?
Pirmā, kas man šobrīd ir jums padomā, ir patiesi skaists un efektīvs fonts, kas, piedevām, ir pilnīgi bez maksas un satur praktiski visus Unicode 5.1. simbolus. Jobans bobans, jūs apzināties, kas tur ir iekšā? Charis SIL veido, balstoties uz OFL (Open font licence), par ko var palasīties atsevišķi, savukārt man tas izskatās pēc tādu pašu gīku bariņa, kas strādā pie *nix veidīgām sistēmām. Toties rezultāts priecē aci. Lejuplādēt Charis SIL fontu var izstrādātāju mājaslapā. Windows lietotājiem es neiesaku lejuplādēt gatavo instalēšanas programmu, uzlieciet fontu rociņām, kā parasti, jo tur kaut kāda draza nāk līdzi ar to instalāciju.
Patiesībā tas ir tas princips, par kuru es sajūsminos mūsu pašu Dienas mājaslapā. Vienīgā atšķirība ir tāda, ka šajā gadījumā saistīto infomācijas avotu saites ir ieslēdzamas un izslēdzamas, ļaujot lietotājam izvēlēties, vai tas ir nepieciešams. Cik noprotu, tad tagad viss ir tikai testēšanas stadijā, jo iekšlapās vēl šī funkcionalitāte nav parādījusies, kaut gan tieši tur mani tā interesētu visvairāk.
Ko es ar to visu gribēju pateikt? Turpinu runāt par tieši to pašu — ir jābeidz nodarboties ar skaistu piktogrammiņu zīmēšanu un beidzot jāpievēršas daudz nopietnāk tieši saturam. Un saturs ir jāveido tā, lai tas būtu piemērots tieši man, tev, mammai, utt. Izveidot samērā fleksiblu saturu mēs jau esam iemācījušies, droši vien arī reģistrācija mājaslapā tagad nav problēma nevienam, tad nu beidzot varbūt sāksim izmantot šos reģistrācijas datus ne tikai spama sūtīšanai, bet arī tiešsaites satura pielāgotai izvadei? Ļoti labs piemērs šobrīd Latvijā ir sociālie portāli, kas jau sākotnēji tik precīzi nodefinēja katru lietotāju, ka tagad nav problēmas pārdot reklāmas laukumu savā tīklā tā, lai to redz, piemēram, tikai 18 gadus jauns ventspilnieks. Un tieši tādā pašā veidā ir jāveido arī ziņu saturs.
Galu galā, bija taču mēģinājumi veidot lokālos Google News (kam tur, LU fizmatiem bija tā mājaslapa ar savāktajām ziņām no dažādiem nacionālajiem ziņu avotiem?) Bet var takš to visu pagriezt tā, kā to pagrieza NYTimes — veido savu saturu un spēcini to ar papildus saturu no citiem.
P.S. Es apsolos, ka nākamais ieraksts vairs nebūs par laikrakstiem.
