P.S. Polijas brauciena atskats nedaudz kavējas, bet drīz būs arī.
Priecīgas Lieldienas
Kategorija: Domas
Mr.SergE domas
Interfeisi
Urā. Pagāja tikai vairākas nedēļas un man beidzot izdevās uz N8 uzmest to jobano apdeitu, kas tagad ļauj inline režīmā rakstīt iekš aplikācijām (protams, tikai dažām) kā arī izlabo čupu ar gļukiem. Un visam par pamatu kas — kretīniskais, jobanais Ovi Suite, kas visu laiku čakarējas. Tā vietā, lai no dizaina nodaļas atlaistu vēl kādu duci dizaineru un pieņemtu darbā normālus programmerus, Nokia man liek vilties.
Interfeisā nav tieši neviena, neviena tāda lieta, kas būtu kaut cik būtiski nozīmīga, lai būtu jāzīmē kaut kas savs un jāatsakās no Windows oriģinālā paskata, čakarējot man prātu tikai tādēļ (visticamāk), ka nespēj vienlaicīgi ielādēt čupu ar jaunāko programmu ikonām un vienlaicīgi nočekot un ielādēt atjauninājumus, kurus vajadzētu iemest tālrunī.
Pirmie kretīni, kas šādi rīkojās (no tiem, kurus atceros), bija Winamp radītāji, kura kosmosa kuģa vadības panelim līdzīgo interfeisu vēl joprojām izmantoju ar veco ādu tikai tāpēc, ka jaunajā neko nespēju saprast.
Viņiem kaut kādā brīdī sāka sekot citi, bet vislielāko čakarēšanos ar tam sekojošām problēmām, bez šaubām, radīja Adobe. Un man ir aizdomas, ka Adobe to izdomāja tāpēc, ka jau pirms viņi paši spēra šo soli, bija vesela kaudze ar Photoshop spraudņu veidotājiem, kas taisīja prātam neaptveramus interfeisus.
Par radio un digitālo pārraidi un radio formātu kā tādu
Gribēju sākt ar kaut ko vienu, bet tagad pat nezinu, ar ko sākt. Visupirmām kārtām, jo vairāk es iedziļinos, jo vairāk ir skaidrs, ka lēmumi par kaut kādām nozīmīgām izmaiņām tiek pieņemti stipri virspusēji un lobijs strādā nevainojami (jā, es par Latviju).
Norvēģija pāriet uz digitālo radio pārraidi
2017. gadā Norvēģijā faktiski tiks izslēgta FM skalas radio pārraide. Labi, ne pilnībā, avoti ziņo, ka šis tas tomēr vēl būs palicies priekš lokālām radiostacijām.
«When it comes to local radio, we will make it possible for most (and certainly the smaller) stations to continue on FM after 2017, if they want to», this is, to say the least, a confusing message from the minister of culture Anniken Huitfeldt. But all in all she presented an interesting report to the parliament.
Starp citu, pārraide AM skalā Norvēģijā ir izslēgta jau gandrīz desmit gadus. Un ko gan tagad norvēģi darīs bez AM un FM? Radio neklausīsies? Ņifiga. Šamie jau gadiem lieto un testē digitālās audio pārraides (DAB — digital audio broadcasting) tehnoloģijas, kas tagad, līdz ar DMB standarta apstiprināšanu ir kļuvusi spējīga raidīt ne tikai audio + vēl viens audio + datu plūsma (līdz pat Java aplikācijām), bet arī video pat ļoti baudāmā kvalitātē (DMB — Digital Multimedia Broadcasting). Praktiski sēžot uz tiem pašiem raidītājiem, tikai pienākošos pieslēgumus un servisa tehniku nomainot. Protams, no otras puses ir lietotājs, kas baidās no jaunumiem, jo tagad veco gludekli, kas ar vadiem pieskrūvēts pie radiatora vairs nevarēs izmantot kā uztvērēju, tomēr man šķiet, ka mūsdienās tas ir praktiski nesvarīgs faktors, rēķinot to, ka sūda mp3 atskaņotāju nopirkt ir teju lētāk kā tādas pašas ietilpības USB atmiņu.
Digitālās audio pārraides priekšrocības
Fizmatiem patiks:
Analog FM requires 0.2 MHz per programme. The frequency reuse factor in most countries is approximately 15, meaning that only one out of 15 transmitter sites can use the same channel frequency without problems with co-channel interference, i.e. cross-talk. Assuming a total availability of 102 FM channels at a bandwidth of 0.2MHz over the Band II spectrum of 87.5 to 108.0 MHz, an average of 102/15 = 6.8 radio channels are possible on each transmitter site (plus lower-power local transmitters causing less interference). This results in a system spectral efficiency of 1 / 15 / (0.2 MHz) = 0.30 programmes/transmitter/MHz. DAB with 192 kbit/s codec requires 1.536 MHz * 192 kbit/s / 1136 kbit/s = 0.26 MHz per audio programme. The frequency reuse factor for local programmes and multi-frequency broadcasting networks (MFN) is typically 4 or 5, resulting in 1 / 4 / (0.26 MHz) = 0.96 programmes/transmitter/MHz. This is 3.2 times as efficient as analog FM for local stations. For single frequency network (SFN) transmission, for example of national programmes, the channel re-use factor is 1, resulting in 1/1/0.25 MHz = 3.85 programmes/transmitter/MHz, which is 12.7 times as efficient as FM for national and regional networks.
Normālajam cilvēkam skaidroju:
- Pārraidei tiek izmantots tikai viens frekvences kanāls, kurā ir visi kanāli
- Ietilpība uz frekvences diapazonu ir būtiski lielāka, tātad, ir iespēja raidīt daudz vairāk radiostacijām (pajāt par reitingiem, klausos ko gribu)
- Ir iespēja būtiski uzlabot pārraides tīklu, jo vairāki raidītāji, kas atrodas tuvumā, var raidīt vienā frekvencē un nečakarēt diapazonu.
Un šie ir fakti tikai par vecāko digitālās audio pārraides strādājošo versiju, jaunākās versijās ir panākts vēl vairāk labumu lietotājam.
Interneta radio un Latvijas vieta pasaulē
Labi, par pārraidīšanu šoferiem tā kā būtu skaidrs. Tagad vajadzētu saprast, kas tad notiek ar cilvēku parasto, kas sēž ofisā un klausās radio datorā. Ja tā paskatās, tad tik sūdīgi nemaz nav — visas vērā ņemamās radiostacijas Latvijā pārraida arī internetā. Vienīgie, kam ir kaut cik vērā ņemams arhīvs, ir Latvijas radio (kas būtu tā kā pašsaprotami, galu galā mēs par to samaksājām). Es pats ikdienā sekoju līdzi Latvijas radio ziņu RSS plūsmai, izmantojot Google Reader, jo tā ir vienīgā iespēja bez čakarēšanās klausīties ziņas, nemokot sevi ar kaut ko citu, izņemot pārlūku. Un klausos tikai tās ziņas, kas mani patiesi interesē. Pirms laika pārējo skaņas ēteru es piedirsu ar Grooveshark, pirms tam vēl bija TheSixtyOne un vēl kaut kad senāk arī Last.fm, bet man visas šīs figņas šķiet arvien vairāk un vairāk bezpersoniskas, nemoderētas kaku gāšanas manās ausīs un smadzenēs.
Tagad esmu uzsēdies uz adatas diviem servisiem: BBC Radio un pavisam nesen atklātajam (paldies, Benita) NPR Music. Abi ir izcili un abi kalpo ideāli manām vēlmēm. Pirmkārt, ir iespēja meklēt un klausīties arhīvus. BBC ir gadsimtu veci ieraksti, ko var absolūti bez maksas noklausīties. Un arhīvs ir labi sakārtots un viegli saprotams. Savukārt NPR ir kļuvis par absolūti neatņemamu ikdienas avotu jauniem muzikālajiem iespaidiem. Pamīšus ar intervijām un autorraidījumiem.
Starp citu, interesants fakts. Kā var zināt, ka medijs ir no ASV? Nekur, pat aprakstā, kas veltīts raidorganizācijai, nebūs ne pušplēsta vārda par to, no kurienes šī organizācija nāk.
Lūk, un tagad mēs nonākam atpakaļ pie Latvijas Radio. Kas ir lielisks kaut vai ar to, ka kopš 2008. gada ir sācis ierakstīt savu ēteru un tagad ļauj noklausīties vecās programmas turpat arhīvā. Savukārt tas, kas pietrūkst Latvijas Radio, ir komanda ar izstrādātājiem un dizaineriem, kas uztaisītu no visas tās kolosālās informācijas čupas skaistu, sakārtotu pa plauktiņiem un viegli lietojamu kopumu, kuru varētu baudīt ikdienā.
Es būtu pavisam reāli, bez jebkādas samaksas šādā projektā iesaistīties. Jo, ja jau mēs nevaram uztaisīt normālu radio pārraidi visas Latvijas teritorijā (tāpēc, ka visādi Kleckini muļķi dzen padomēs, risinot žurnālistu lojalitātes, nevis mediju darbības kvalitātes jautājumus), tad varbūt mēs vismaz varētu radīt cienījamu interneta mediju, kas neatstumtu arī LR5 kanālu, kas būtu ērti lietojams bez jebkādām papildus programmām, kas ļautu normāli lejuplādēt un klausīties radiopasakas, vecus raidījumus un citus fonotēkas ierakstus, un tā tālāk. Vai vēl kādam ir interese?
P.S. Kolāt, tu esi kruts pat ar visu to, ka man šķita, ka tu esi sasodīts stagnāts. Tvittera apskati ir kaut kas tāds, ko es nebiju gaidījis no Latvijas Radio. Vēl tikai gribētos, lai tu nedaudz vairāk no humora pārietu pie analītikas.
Foursquare lietošana ir kļuvusi ikdienišķa parādība arī Latvijā
Foursquare serviss ar visiem draudiem «zagļi zinās, kad tu neesi mājas», «tagad zinās, kur var nozagt tavu tālruni» un citiem murgainiem apgalvojumiem tomēr sāk ieņemt arvien lielāku nozīmi ikdienas īsziņu komunikācijā blakus Twitter servisam. Tieši tā, es šo salīdzinu ar Twitter iespējām, jo pamatdoma ir bijusi līdzīga, tikai adaptēta uz piesaisti ģeogrāfiskajai atrašanās vietai (palabojiet mani, ja es kļūdos). Un pats Twitter tagad piedāvā tvītiem ģeogrāfisko piesaisti. Žēl, ka nedaudz par vēlu.
Servisa Foursquare radītāji nesen ir publicējuši informāciju par to, kā viņiem ir gājis 2010. gadā. Svarīgākais ir fakts, ka lietotāju skaita pieaugums gada laikā ir par 3400%, kas ir ļoti milzīgs.
Jaukā grafika parāda, cik ļoti liela nozīme šim servisam ir ASV, bet vizualizācija par čekošanās vietām uz Pasaules kartes daudz skaidrāk parāda to, ka serviss ir kļuvis populārs ne tikai aizokeānijā.
Atsevišķu uzmanību, bez šaubām, ir pelnījis fakts par situāciju Baltijas jūras krastos.
Un jāsaka, ka nemaz tik traki nav, serviss kļūst arvien populārāks. Un letiņi pēdējā laikā ar šo slimo arvien vairāk. It īpaši tagad, kad GPS mobilajā tālrunī ir teju tikpat neatņemama sastāvdaļa, kā jebkādas kvalitātes fotokamera. Varbūt tieši tāpēc projekts 4sq.lv kļūst arvien populārāks, bet varbūt arī tāpēc, ka tas ir viens no retajiem pašmāju projektiem, kas nav līdz vemšanai līks un netiek nekad atjaunots.
Pēc viņu statistikas uz doto brīdi Latvijā ir 1414 FourSquare lietotāji un 4853 vietas. Bez šaubām, populārākās vietas ir Rīgā, jo te ir gan aktīvākie gadžetu un pribambasu lietotāji, gan lielā koncentrācijā visādu jauno fīču un trendu izmēģinātāji.
Lūk tādas tās lietiņas. Un jums jau no paša sākuma noteikti bija skaidrs, ka es to visu publicēju tieši infografikas dēļ.
7 lietas par mani (chainblogging)
Iepriekšējo reizi noslinkoju un biju viens no tiem ļaunajiem, kuru dēļ šis pašizdomātais termins chainblogging apstājās. Kristapa aktivitātes dēļ tomēr atļaušos to izdarīt. Aizsāka procesu šoreiz Natalie.
1. Kas ir pirmā lieta, ko tu iedomājies, kad piecelies no rīta?
Vajadzētu uzpīpēt.
2. Pirmā lieta, ko tu pamani pretējā dzimumā?
Stāja. Kārtīgam skuķim ir jābūt kārtīgai stājai. Ja ir sakņupusi mugura, tātad sakņupusi ir arī domāšana.
3. Pirmā lieta, ko ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu?
Paciņu Lucky Strike mīkstajā iepakojumā. Vēlams oriģinālais ASV ražojums. Un ja būtu kaut minimālas iespējas izvēlēties otru produktu, tad tas noteikti būtu Famous Grouse Black. Izcila manta. Es pat domāju, ka man būtu šausmīga dilemma, kurš no šiem abiem man būtu būtiskāks. Paķertu to, kas tuvāk atrastos.
4. Kas ir pēdējais, ko tu apēdi?
Piranijas picērijas picu ar anšoviem. Edžiņš atvēris lieliskāko picēriju ja ne visā Latvijā, tad Rīgā pavisam noteikti. Ir bauda ēst picu, kas nav plātsmaize. Nē, meloju, pēc tam vēl bija burgeris Statoil, bet tas jau neskaitās.
5. Pēdējais cilvēks, ar kuru tu runāji pa telefonu?
Kaut kur esmu padirsis blendi no objektīva. Apzvanīju te dažus elementus, kas no manis to objektīvu bija ņēmuši. Pagaidām bez rezultātiem.
6. Pēdējā filma, ko tu noskatījies?
Vakar noskatījos lielisku dokumentālo filmu par latviešu kaitotājiem — Kaitpanki. Filmas prezentācija notika pie manis kafejnīcā Leningrad, bet man ļoti gribējās izgulēties, tāpēc pēc Inokentija Mārpla puskoncerta paklausīšanās filmu noskatījos mājās gultā. Pirms tam kaut kad nesen skatījos Bonded by Blood. Ļoti nekāda un katrā ziņa ne tuvu nestāv Krusttēvam, ar kuru daži labi kinokritiķi šo britu darbu ir salīdzinājuši.
7. Pēdējā grāmata, ko tu lasīji?
Šobrīd sēžu pie vairākām. Pārlasu jau otro reizi Edvarda Tuftes «The Visual Display of Quantitative Information». Ar šo ir grūti, jo patiesībā viņu var lasīt arī desmit reizes un tāpat būs simtiem lietu, ko nebūsi piefiksējis. Ļoti sajūsmina. Ziemassvētku pasta sūtījumu sarakstā pirms jaunajiem Dombrovska nodokļiem līdz manim atnāca Jana Vaita «Editing by Design» trešais izdevums. Izcila, vienkārši izcila grāmata, ļoti viegli uztverams domu gājiens. Salīdzinot ar krievu tulkojumu, kura skenēto versiju nesen palasījos, oriģinālais ir tūkstots reizes labāks. Sabiedriskajā transportā tiek izvilkts Neputna izdotās Latvijas mākslas vēstures sērijas «Pilsēta. Laikmets. Vide», kuru uz gada nogales atlaidēm iegādājos par pāris latiem grāmatnīcā pretim viesnīcai Rīga. Nekad nevaru atcerēties, kuram no grāmatizdevējiem tā pieder.
Man ikdienā ļoti daudz sanāk lasīt arī visādu muļķīgu literatūru grāmatu apjomos, tāpēc nožēloju, ka tik maz laika labai literatūrai.
—
Tagad stafeti jānodod tālāk. Svilpe, Renārs, Normis. Jūsu kārta atbildēt uz septiņiem jautājumiem.
Aivars Kļavis. «Kaut mums pietiktu spēka!»
Rakstnieks Aivars Kļavis uzrakstīja emuāru ierakstu Latvijas Vēstnesī, kas nonāca ar līdz manim. Raksts ir tik skaists, ka beigās gandrīz apraudājos. Noskatoties uz to, cik ļoti tas ir iepaticies maniem Twitter konta sekotājiem, nevaru to neielikt arī blogā.
Ja godīgi, gribēju uzrakstīt dažus jaungada vēlējumus. Bet tā nu sanāca, ka janvāra sākumā darbs dzina darbu, kas pats par sevi, protams, bija labi. Vienīgi mani vēlējumi tā arī palika neuzrakstīti. Un tas vairs nebija labi. Jo reizēm ir lietas , kuras jāpasaka pat tad, ja neviens tās negrib uzklausīt un dzirdēt. Pat tad, ja tās simtreiz teiktas, visiem sen apnikušas, un pat tad, ja no šīs teikšanas nekas nemainīsies.
Kādu vakaru īsi pirms Jaunā gada uz viena no valsts nozīmes ceļiem, es pieredzēju šaušalīgu skatu. Tā bija viena no aizvadītā gada aukstākajām dienām. Termometrs Vidzemē rādīja mīnus septiņpadsmit. Pa dienu sniga. Ceļš vēl nebija notīrīts, tāpēc arī braucēju maz. Un tad tālumā tumsā ieraudzīju tik labi pazīstamās zilās bākugunis. Pa gabalu secināju, ka mašīnas, kurām tās pieder, noteikti ir vairāk par vienu un tās nebrauc, bet stāv ceļmalā. „Avārija,” nodomāju. „Turklāt acīmredzot pamatīga.” Samazināju ātrumu, un, tuvojoties notikuma vietai, mēness gaismā ieraudzīju divas ātrās palīdzības.
Tomēr par spīti manām aizdomām, ne grāvī, ne laukā aiz tā neredzēja nevienu avarējušu mašīnu. Nebija ne lūžņu, ne uz ceļa izbirušas kravas – vienīgi šīs divas ātrās palīdzības automašīnas ar ieslēgtām bākugunīm abpus ceļam un spokains pusmēness debesīs. Kad beidzot mašīnas lukturi vilka tik tālu, lai izgaismotu ceļmalā notiekošo, ieraudzīju arī visu pārējo. Vairāki cilvēki baltos halātos, virs kuriem bija uzmesti mēteļi, tieši tobrīd palīdzēja no ātrās palīdzības izkāpt kādai sievietei. Es braucu ļoti lēni, tāpēc pirmais, kas mani pārsteidza, viņas apģērbs, kurš ne tuvu nebija piemērots tik aukstam laikam. Tāds kā halāts, tāda kā slimnīcas pidžama, šalle ap galvu un kājās čības. Nezin kāpēc man šķita, ka čības uzvilktas basās kājās, lai gan tam neticu, jo, kā jau teicu, ārā bija vismaz mīnuss septiņpadsmit. Un tikai tad pamanīju pašu galveno – sieviete bija stāvoklī un sāpēs saviebtu seju turēja vēderu. Kad pabraucu garām, atpakaļskata spogulī, bākuguņu gaismā redzēju kā sievieti pārved ceļam un iesēdina otrajā ātrās palīdzības mašīnā. Šis skats bija tik sirreāls un šokējošs, ka vēl ilgi neizgāja no prāta. Ieputināta autobusa pieturvieta, sīkas retas sniegpārslas gaisā, divas ātrās palīdzības un grūtniece halātā ar čībām kājās.
Vēlāk zinātāji man teica, ka nekā šokējoša un sirreāla tur neesot. Tā esot realitāte, kuru uz Latvijas ceļiem varot vērot itin bieži. Realitāte, kas esot likumsakarīga reģionālās reformas un medicīnas iestāžu restrukturizācijas sekas. Acīmredzot tajā novadā, kura medicīnas iestādē sieviete ar ātro palīdzību nogādāja vispirms, kā šim novadam piederīgo, vairs netiek veiktas operācijas un pieņemtas dzemdības. Tāpēc viņa visticamāk pārvesta uz reģionālo slimnīcu, kas atrodas citā novadā. Bet tā kā neviens no novadiem negrib tērēt savus līdzekļus lieki braucot turp un atpakaļ, darījums notiek uz novadu robežas vai pusceļā starp abām ārstniecības iestādēm. Labi, ka sieviete vēl vispār vesta ar ātro palīdzību, nevis likts pašai braukt uz reģionālo slimnīcu, tādējādi taupot nodokļu maksātāju naudu.
Tā, lūk – apbrīnojami vienkārši un loģiski pēdējā laikā tiek izskaidrotas pilnīgi absurdas un neloģiskas lietas. Jo mēs pie šī absurda jau esam tik tālu pieraduši, ka spējam saskatīt situāciju attaisnojošas likumsakarības, pat tur, kur nekādiem attaisnojumiem nav vietas.
Bet janvāra sākumā demogrāfi nāca klajā ar paziņojumu, ka pie pašreizējās dzimstības un mirstības līmeņa mums pat nevajadzēs gaidīt 30 gadus, kā tika prognozēts līdz šim, lai Latvijā paliktu vairs tikai puse no pašreizējā iedzīvotāju skaita. Tas notikšot krietni ātrāk. Masu medijos cita pēc cita parādījās publikācijas un sākās diskusijas par to, kāpēc latvieši negrib bērnus un kas ar mums notiks pēc tam, kad beigsim pastāvēt kā nācija. Bet man acu priekšā joprojām bija tā sieviete, tur – naktī zem spokainā mēness, kura bija izšķīrusies radīt bērnu. Paldies vietā valsts viņai piedāvāja pirms dzemdībām ziemas naktī un salā drusku pastaigāties pa aizsnigušu ceļu. Par laimi vismaz mediķu pavadībā.
Pašlaik ir ļoti populāri teikt – mēs dzīvojam krīzes laikā. Un ar to tad arī visas cūcības attaisnot. Nekā nebija – jau vairākus gadus mēs patiesībā dzīvojam avārijas situācijā. Nejēdzīgos, absurdos un necilvēcīgos apstākļos, kuros valsti noveduši patmīlīgi, savtīgi un melīgi politiķi, alkatīgi uzņēmēji un nemākulīga valsts pārvalde. Un šī avārijas situācija sākās vēl pirms bija sākusies krīze.
Tāpēc vienīgais, ko patiesi gribu novēlēt visiem šajā gadā, lai mums pietiktu spēka ne tikai saskatīt šīs nejēdzības, bet arī saprast, ka tās ir nejēdzības, nevis kaut kāda ārkārtas situācijas, kas galu galā kļūst par ikdienu pēc tam, kad esam tās akceptējuši. Un lai šīs nejēdzības mūs nespētu salauzt, un lai mums pietiktu spēka tās neakceptēt! Jo tikko mēs sāksim domāt, ka tam tā jābūt, jo mūsu kā nodokļu maksātāju nauda ir svarīgāka un vairāk taupāma nekā mēs paši, tā ar mums būs cauri un mēs paši sevi būsim iznīcinājuši. Iznīcinājuši pirms vēl to paspēs augstais mirstības un zemais dzimstības līmenis.
Oriģināls ir lasāms Latvijas Vēstneša mājaslapā.
Es, bez šaubām, ļoti atvainojos cienījamajai Latvijas Vēstneša redakcijai, ka pārpublicēju rakstu pilnībā, bet zinot, kādi rokenroli jums tur notiek pēdējā gada laikā, man ir lielāka ticība, ka arī pēc gada es to varēšu atrast savā blogā, nevis LV.LV.
Mūzikas krogs Bubamara. 360 grādu foto
Uz pagājušās nedēļas Voiceks Voiska koncertu mūzikas krogā Bubamara atnāca horošij čelovek no Advanced.lv un uztaisīja panorāmas izmēģinājuma bildi iekš absolūti tam nepiemērotas vietas apgaismojuma ziņā. Pats gan atzina, ka nedaudz roka notrīcēja, jo bildēts bez statīva, bet tik un tā rezultāts ir samērā baudāms.
Voiceks Voiska izdevuši disku
Pilnīgs offtopic, bet tā kā man ir ciešs sakars, tad še jums, draugi.
Pēc piecu gadu darba beidzot taustāmā veidā ir iznācis Latvijas ska žanra veterānu, grupas Voiceks Voiska albums Augšā strādā.
Par jauna albuma rakstīšanu Voiceks Voiska sāka domāt jau 2003. gadā, vēl pirms pirmā grupas albuma Konvojs iznākšanas. Pie darbiem grupa ķērās 2005. gadā, pie Tāļa Timrota ierakstot pamatu virknei albuma dziesmu, taču tālāk darbi kaut kā īsti nevedās. 2006. gadā kopā ar Mārtiņu Burkevicu tika ierakstītas dziesmas par Kamieli un Simferopoli, pēc tam atkal iestājās pauze, un parējo dziesmu ieraksts turpinājās tikai 2008. gada vasarā, turpat Mārtiņa Burkevica studijā, taču nu jau ar Renartu Braufmani pie pults. Ierakstīšanas darbi noslēdzās 2009. gada nogalē, līdz 2010. gada pavasarim risinājās darbi pie ieraksta miksēšanas un māsterēšanas, kurus veica Renarts un Edgars Ķauķis. Visbeidzot 2010. gada nogalē grupa beidzot saņēmās uz ieraksta izdošanu fiziskā formātā.
Ieraksta veidošanā ir piedalījušies grupas šī brīža dalībnieki — Uldis Zariņš pie bungām, Juris Mežeckis un Eduards Ancāns pie ģitārām, Jānis Rokjāns un Jānis Novicāns pie pūšamajiem instrumentiem. Ierakstā ir dzirdami arī divi nu jau bijušie grupas dalībnieki — Pēteris Rozentāls pie saksofona un Raivis Žukovskis, kurš ierakstījis ne vien basģitāru, bet arī atsevišķas ģitāru partijas. Ierakstā visvairāk ir dzirdama Jura Mežecka balss, taču ir piepalīdzējuši arī pārējie grupas dalībnieki. Ierakstā ir izpalīdzējis arī Uģis Krišjānis pie taustiņiem un meiteņu balsis iedziedājušas Virgīnija Liepiņa, Liene Sīmane un Dace Ašnevica.
Muzikālais materiāls vairumā gadījumu ir visas grupas kopdarbs, ideju aizmetņiem visbiežāk nākot no Jura Mežecka, Raiva Žukovska un Jāņa Rokjāna. Teksti vairumā gadījumu ir Jura Mežecka, bet piepalīdzējuši ir arī Uldis Zariņš un Raivis Žukovskis, kā arī Pēteris Dragūns. Viens skaņdarbs ir vēl viena bijušā grupas dalībnieka Ulda Kaira garabērns.
Jāpiebilst, ka visā šajā visādi ir līdzējuši arī menedžera vietas izpildītāji Ramūns Usovs un Sergejs Bižāns, mūsu ģimenes, kas ir pacietušas šo mūsu nodarbi, draugi no grupām Oranžās Brīvdienas, Kuchenbeat, Dr.Green, Spički, Symbolic un Backflow, Guntis no kluba Depo, Foto no Somijas un Makss no Igaunijas, Madars un Olivers no Radio Naba, un daudzi citi domubiedri un labdari, kas visu šo gadu laikā ir palīdzējuši un atbalstījuši grupu.
Albumā ir iekļautas 18 kompozīcijas, kas tapušas laika gaitā no 2003. līdz 2008. gadam.
Albums jau tagad iegādājams cafe Leningrad, mūzikas krogā Bubamara, krogā Baļķi, krogā Aptieka, mūzikas veikalos LP (Kr. Barona ielā 37), Upe (Vaļņu 26), kā arī digitālā formātā – Platforma.lv, iTunes, Amazon mp3, Ovi music store, Zune, Spotify un citur.
Via www.voiska.lv
Tas, kas ir forši ir tas, ka ieraksts pieejams prakstiski visos ārzemju mūzikas veikalos. Ja kādā no e–veikaliem nevarējāt atrast (un nevis sporta pēc meklējot, bet tāpēc, ka ikdienā pērkat no šī veikala mūziku), varētu pastāstīt par to komentāros.
Magazine Layout By Brad Hammerstron
Es šo tekstu pirmo reizi publicēju 2006. gada 21. aprīlī. Manas domas necik nav mainījušās.
———
Magazine Layout
By Brad Hammerstron
I do a magazine at least once a month.
We have standard sizes, 1/16, 1/8, 1/4, 1/2 and full page. That’s it.
Our pricing is NOT based on a per column inch rate like a newspaper because a 1/16 page ad usually takes about the same amount of time that a half page ad does, so, our prices are on a sliding scale where a 1/16th page cost is the most expensive. That way if the reps sell a TON of 1/16 (or the MOST common, a 1/4 page ad) we make nothing but gravy on the page.
Once you do one magazine, you’ll get a feel for who is a repeat advertiser and who is not. You can usually take the last issue and clean out all the editorial (except for the repeat editorial personalities or sections) and leave the ads that you think will run again.
Then, as the sales are being made you do a dummy. This is sometimes a bunch of paper that you fold up by hand to imitate the magazine or an InDesign Dummy where you kind of know what advertisers you have. You place the ads so that they don’t compete with each other and the pages are about 25-50% advertizingadvertising on your ratio, some advertising rags go as high as 70% but they’re not magazines.) Once you have all the ads in place THEN you fill the rest with editorial. Hopefullly Hopefullyore than enough editorial to fill the mag, or you’ll be doing callouts and BIG headlines and graphics to fill up the space.
The ads are the most important part. Editorial comes second. You can cut paragraphs, stories, stretch stories over two or three pages to make it fit but you cannot do that with ads. Those are your bread and butter.
Once you have the ads all in place (don’t need to have them designed or proofed yet – just the placement then you drop in the editorial. Pour the editorial over the top, like milk. Let it settle so that the top of your text is even, all your columns line up. (All your text baselines MUST line up or your text will look funny)
Chose 1 font for paragraph text. It should ALWAYS be the same leading and the same point size. Use a common font for this – DO NOT use anything out of the ordinary or “Unique”. If your Art director suggests using anything fancy or weird, ignore him/her.
All your headlines should be the same font as unless there is ONE article in particular you want to get fancy with. DO NOT use more than that or your magazine will look childish.
If you have more than one article on a page, the top headline should be the boldest. Subsequent headlines should get smaller and smaller as they decrease in size and importance.
Your cut lines (captions) should be one point smaller than your paragraph text and italicized. Do not use indentation, bullets or hyphenation on captions.
Your choices are paragraph font, font size and justification you can choose full justification or left aligned, leaving the right jagged sometimes), headline font (size varies), justification , and cut line justification. This is called your style sheet.
Once you have designed one magazine, save these styles in your style settings so that you can easily highlight text and choose a style, whether it’s headline, paragraph or cutline.
Callouts are when a story doesn’t QUITE fit the page and you need to make it a little larger. You pick the most profound sentence in the article and duplicate it in the middle of the story, larger and bold, perhaps a different colour, that’s up to you. It’s a cheat.
Bylines can have their own style too, either use your cutline style or create a new one that looks good, but keep it consistent.
Do your best to avoid clipart. There is no place in a magazine for clipart except in ads (and even then, do your damnedest to avoid it). If you need a graphic for an editorial piece, find a photograph. Clipart is for kids.
Most importantly, find a cover shot. Do not use clipart or put ads on the cover. Find a cover shot early on. there is nothing worse than having an entire magazine done and you’ve got nothing on the cover.
I’ll assume you have your masthead done already. Keep that consistent. Do not move it. It should be bold. It doesn’t necessarily have to be catchy – that’s what your cover shot is for. You can play with it, depending on what the cover shot is.
That’s a start anyway.
Otrā Ziemassvētku dāvana. Ļoti noderīgi interneta resursi
Šogad ir saradušies pidžilijons ar jauniem servisiem vai arī uzlabojušies jau esošie, ar kuriem noteikti vēlētos padalīties. Sarakstam nav īpaši lielas loģikas, tomēr centos kaut kā vismaz sagrupēt, lai ir skaidrība.
Tiešsaites rīki
Screenr — Darba virsmas ierakstīšana video (kopā ar mikrofonu vai bez tā ieslēgšanas) līdz 5 minūšu garumam, izmantojot Java. Vienīgais, kas man nepatika — nav iespēja darboties ar vairākiem monitoriem vienlaicīgi, toties pati darbošanās ir absolūti elementāra.
Localti.me — Teorētiski pamatā lapai ir iespēja ātri uzzināt, cik ir laiks šobrīd kādā pasaules pilsētā, bet tam klāt ir nācis arī čupa ar vēl visādām lietiņām — Wikipedia apraksts par pilsētu, laika ziņas, apraksts par pilsētu, fotogrāfijas no Flickr un Panoramio un vēl šis tas. Lielākās Latvijas pilsētas atrada.
Truveo — Maisiņā pie iepriekšējā. Patiesībā, tai būtu jābūt Localti.me vienai no fīčām — ievadi apdzīvotas vietas nosaukumu un tiks sameklēti visi video, kas ar šo vietu ir saistīti. Superforši, ja jāsameklē kaut kas par maziem ciematiem.
TinEye — Ielādē bildi vai arī norādi saiti uz bildi un resurss meklēs identiskas vai līdzīgas bildes interneta plašumos. Būtu grūti iedomāties savu dzīvi bez šī resursa.
WhatFontis — Nosaukums pasaka visu. Ielādē vai norādi saiti uz bildi ar tekstu un uzzini, kas tas par fontu.
Darbs ar failiem
Zoho Viewer — Ir gadījumi, kad piesēdies pie kāda frīka datora, uz kura uzlikts OpenOffice un kaut kāds jokains Acrobat Reader aizvietotājs. Citkārt gadās, ka kāds jokainis tev atsūta nesaprotama rakstura failu un dievojas, ka viņa Office to ver vaļā. Tādos brīžos var iemest failu šajā resursā un cerēt, ka varēs apskatīties dokumentu tādā veidā, kādā to sākotnēji kāds ir taisījis. Tepat var arī populārākos dokumentu formātus konvertēt. Ja šis serviss konvertētu Corel failus, es būtu gatavs par to pat maksāt. Bet no otras puses, paldies Dievam, Corel Draw neietilpst standarta ofisa aplikāciju sarakstā.
Regex info — izvelk no praktiski jebkura bilžu formāta exif informāciju. Adobe Bridge dara to pašu, bet Regex gadījumā bilde nav jāsaglabā lokāli uz sava datora. Ļoti noderīgs brīžos, kad ir vēlme uzzināt, kā kāda bilde ir tapusi.
Darbs ar mājaslapām
Woorank — Mājaslapu analītiķis. Šis ir vienkāršs rīks, kas izanalizē galvenās lietas mājaslapā, nemokot prātu ar īpaši tehniskām niansēm. Ļoti noderīgs brīžos, kad lapa jau darbojas kādu brīdi un nagi niez vēl kaut ko pielabot.
Bounce — Vienkāršākais no man zināmajiem tiešsaites mājaslapu ekrānšāviņu veidotājiem. Foršākais ir tas, ka uzreiz ir iespēja iezīmēt noteiktus laukumus un komentēt tos. No mīnusiem: pārlieku brutāla jpg kompresija ekrānšāviņam un nav iespējas uztaisīt ekrānšāviņu tikai daļai lapas, bet tas jau ir sīkums.
Dumji sīkumi
Random — Iespēja ģenerēt dažāda veida un rakursa nejauši izvēlētus skaitļus. Un ne tikai skaitļus.
Egg Timer — Atpakaļskaitīšanas laikrādis. Man īsti nav skaidrs, kā var skaitīt 2 gadus uz priekšu, bet, skatoties filmu lieti noder, ja zini, ka virtuvē cepeškrāsnī gatavojas lazanja.