Man ir pie vienas vietas, kas notiek ar iOS dizainu, jo nekad nebūšu tā patēretājs vairāk par dažām minūtēm, tomēr ir viena lieta, ko pamanīju un tā man ļoti ļoti krīt uz nerviem Windows Phone 8 dizainā. Apple ir izdarījis visu iespējamo, lai pirmajā vietā būtu saturs, savukārt Microsoft ir izdarījuši visu iespējamo, lai pirmajā vietā būtu satura apraksts. Un šī ir galvenā atšķirība starp WP8 un iOS7. Pārējais viss ir sīkumi un lietotāju pieradināšana.
Ja Google kādreiz izdomās ar savu kalendāru izdarīt to pašu, ko tas ir ieplānojis izdarīt ar Google Reader, es raudāšu krokodila asarām.
Es plānošanai par pamatu vienmēr esmu vadījies nedēļas griezumā. Tāpēc priekš manis visērtākais un pārskatāmākais veids, kā skatīties uz saplānoto ir divu nedēļu šķērsgriezums. Google Calendar ar to lieliski tiek galā.
Ir daļa notikumu, kas ir piesaistīti konkrētam laikam, bet liela daļa ir saistīta tikai ar konkrēto datumu. Tāpēc šāds skats man šķiet visoptimālākais. Protams, ideālā pasaulē es gribētu savu dzīvi plānot tā, kā tas notika sešus-septiņus gadus atpakaļ — pierakstu veidā papīra plānotājā. Tomēr pierādījās, ka galvenais šāda papīra plānotāja mīnuss ir tas, ka nav iespējams veikt saprātīgu meklēšanu vecos ierakstos. Teiksim, atrast telefona numuru džekam no Pabažiem, ar kuru tikos kaut kad rudenī.
Viedtālruņi izmainīja un sagrāva visu manu ideālo plānošanas ritmu. Senāk varēja vēsi atsmērēties ar tekstu «Atsūti e-pastu. Neesmu pie datora, nevaru pateikt, vai tieku.» Tagad tas nestrādā, jo visu var momentāli apskatīties. Tikai žēl, ka tas notiek teorētiski. Jo praktiski uz viedtālruņiem neko apskatīties lāga nevar. Par to es gaužos jau kopš Nokia N8 laikiem un nekas nav mainījies arī pārejot no Symbian uz Android bāzēto Samsung Galaxy SIII. Iebūvētais kalendārs ir vienkārši kaut kas prātam neaptverami sūdīgs.
Daļēji problēmu atrisināja aplikācija Agenda, bet ilgāk palietojot arī tā sāk besīt. Pirmkārt, nav iespējams uzstādīt, lai nedēļa sākas ar pirmdienu. Otrkārt, sarakstam nav normāli sadalītas dienas, līdz ar to nav skaidrs, kurā dienā kurš notikums notiek, ja to ir ļoti daudz (mēnesis + šodienas datums + šodienas plānu saraksts skatā). Nu un vēl čupiņa ar sīkumiem, bet tomēr labāk, kā S Planner.
Mani ļoti interesē, kā citi plāno savus darbus un kādus rīkus vai tehnoloģijas brīnumus izmanto, lai varētu sakarīgi to darīt? Kādi, jūsuprāt, ir izcilākie dizaina (gan vizuālā, gan funkcionālā) piemēri? Share, retweet un ko nu tur vēl. Man ļoti ļoti gribās zināt citu pieredzi.
Ziemeļu kaimiņi gadu iesāka, noliekot uz pakaļas skaudīgos latviešus un piedāvājot bezmaksas sabiedrisko transportu Tallinas pilsētas iedzīvotājiem. Nezinu, kad viņiem tur vēlēšanas plānojas, bet nu ideja, kā zināms, atsitās arī mūsu platuma grādos. Gan tikai puteņa laikā un tikai transportlīdzekļu tehnisko pašu turētājiem. Bet ne par to ir šis stāsts.
Tā kā viss sabiedriskais transports Tallinā (arī Rīgā, Jelgavā un daudz kur citur) ir ar GPS raidītājiem, nesagādā problēmas ievākt datus par to atrašanās vietu. Saliekam to kopā ar sarakstiem, piesaistām kartei un iegūstam sabiedriskā transporta maršrutu plānotāju ar tajā redzamu sabiedriskā transporta kustību reālajā laikā. Dikti lieliski. Jā, un neaizrijieties aiz pārsteiguma, tas tiešām viss ir latviešu valodā pieejams, jo izstrādātāji ir tie paši, kas Rīgas sabiedriskajam transportam.
Protams, ir pagūts visu šo pasākumu nobrēkt, jo, redz, dati no sabiedriskā transporta pienāk tikai reizi minūtē, bet dažkārt vēl retāk, tāpēc tiem nav īstas jēgas. Bet ne par to ir šis stāsts. Viss jaukums ir iespējā apskatīties, kā pilsēta mostas, kāda tā ir dienas vidū, ko dara vakarā un kā uzvedas naktī. Dikti interesanta spēlīte. Galu galā tas lieti noder tad, kad 6. tramvajs kārtējo reizi ir savārijis šmuci kaut kur uz Barona ielas un tu kā muļķītis jau 30 minūtes stāvi Radio ielā un neko nesaproti.
Liriskai atkāpei. Noteikti iečekošanas vērtas ir sabiedriskā transporta maršrutu tiešsaites versijas izstrādātāja «Merakas» lapā norādītās sadarbības partneru lapas. Tikai tur var atrast Jelgavas autobusu parka apkalpojošā uzņēmuma «Intransserviss» mājaslapu. Tagad es zinu, kur Jelgavā kompleksās pusdienas maksā 1,50 Ls.
Ak jā, vai es jau pieminēju, ka visi dati ir publiski pieejami lietošanai? Uz ātru roku Google Play Store atradu divas aplikācijas ar absolūti vienlīdzīgām funkcijām: Tallinn Transport Shadows un Kus buss on? (Tallinn). Droši vien šajā brīdī Ramūns jau ir kaut kur ieracies lapas koda pētīšanā (Ramūn, pēti Rīgas satiksmes lapu, nevis Tallinu) un pēc piecām dienām mums testēšanai būs tāda pati aplikācija par Rīgas Satiksmes sabiedriskā transporta kustību. Fingers crossed.
—
Saldajam ēdienam sabiedriskā transporta saraksti, kas nav digitāli. Netīšām sanāca uziet lieliskas fotokopijas Latvijas 1977.—1978. gada autobusu satiksmes sarakstu grāmatai. Kolosāls materiāls.
Un vēl šis tas no Latvijas un ārzemēm mūsdienās man ir sakrājies CGImage foruma tēmā «Autobusu kustības saraksts».
Krizdabz, tagad tu zini, ka mans fetišs nav tikai grafikas.
Laikam ceturto reizi mēģināju saprast, kā darbojas Git rīki. Īsumā doma ir sekojoša: ja vecais projekta izmaiņu izsekošanas mehānisms bija ik pa laikam taisīt pilnu projekta kopiju un saarhivēt to, tad ar Git tīri teorētiski ir iespēja vienreiz saglabāt visu un tad, pēc vajadzības, saglabāt tikai izmaiņas. Atšķirība slēpjas faktā, ka nav jāglabā ļoti daudz kopiju, tu glabā tikai izmaiņas un sasaisti ar pārējiem failiem, kuri nav izmainīti.
Bez šaubām, man šī lieta šķiet pavisam vērtīga kaut vai tāpēc, ka tad varētu glabāt ne tikai mājaslapu un citu produktu izstrādes stadijas, bet, kas nav mazsvarīgi, Adobe Creative Suite programmu konfigurācijas failus un papildinājumus, kas, pēc būtības, arī ir nelieli teksta faili un mēdz ik pa laikam nobrukt. Tas būtu lielisks veids, gan kā atgriezties pie strādājošām versijām un eksperimentēt ar konfigurāciju pēc sirds patikas.
Nu labi, tagad ķeramies klāt pie problēmas. Problēma ir tajā, ka viss, kas saistīts ar Git metodēm, ir aprakstīts tādā gīku hiphopā, ka normāls cilvēks tur vispār neko nespēj saprast.
Iesākumam, no Bitbucket palīdzības lapas iesācējiem:
If you are new to hosting your code, code management with distributed version control systems (DVCS), or either Git or Mercurial, this Bitbucket 101 tutorial gives you a taste all of them. In this tutorial, you’ll first install both Git and Mercurial for your operating system. You’ll do some work using both Git and then Mercurial.
Ja tiktāl vēl kaut ko var savilkt kopā (lasi — pieņem, ka tie ir kaut kādi nosaukumi produktiem), tad iedziļinoties jēgā, vienkārši sāc jukt prātā. Parādās visādi Commits, Repo, Clone, Fork, Terminal utt. WTF?
Kas pats jocīgākais, nav neviena cilvēka, kas būtu spējis to visu skaidrot bez hiphopa. Tas ir aptuveni tāpat, kā pirmo reizi ieraudzīt jūras navigācijas karti un saņemt visas atbildes tikai jūras terminos. Un pat tad, ir vismaz jūras terminu skaidrojošā vārdnīca, galu galā.
Patiesībā gribētos elementāru aplikāciju, kas darītu pāris elementāras lietas un strādātu bez smadzeņu čakarēšanas.
Nepretendēju uz neko vairāk kā elementāru aptuveni šādu funkcionalitāti. Papildus varētu vēl būt tas, ka opcijās varētu norādīt, teiksim, reizi stundā paskatīties, vai nav bijušas izmaiņas un saglabāt tās automātiski.
Un pagaidām man tā pa lielam izskatās, ka ar to visu daudz vienkāršāk, bez stulba hiphopa spēs tikt galā Dropbox. Tas vismaz runā saprotamākā valodā un pieejams uz jebkura devaisa.
Bet nu cienījamie sarkanačaino cilts pārstāvji, es ļauju arī jums izteikties pēc sirds patikas.
Bez Tweetdeck man nav zināma neviena patiešām lietojama Twitter plūsmas izsekošanas alternatīva, kas darbotos Windows vidē un nebūtu atkarīga no pārlūka un darbotos kā atsevišķa aplikācija/programma.
Šajā rindkopā ir jāseko norādēm, ka es nevēlos pāriet uz MAC, Linux vai vēl kaut ko citu, bet man to ir slinkums rakstīt.
Bet tā kā Tweetdeck tagad pieder Twitter, tad Tweetdeck neviens nevēlas pataisīt par lietojamu produktu un salabot lažas. Viena no lažām, kas man ir uz Win7, lietojot Kaspara Apostrofu — garumzīmes un mīkstinājuma zīmes ļoti bieži nedarbojas.
Bet visvairāk mani tracina atvērta tvīta skats.
Domāju, ka esmu vienīgais, kas, lai atgrieztos pie tvītu saraksta, konstanti nospiež bultiņu zem tvīta, kas patiesībā ir reply poga. Zemapziņas loģiku nevar apčakarēt. Šī ikona jebkurā veidolā nozīmēs tikai un vienīgi «back», jo to ir iepotējuši interneta pārlūki ļoti daudzus gadus atpakaļ. Un to sūdiņu, kas ir kolonnas augšā, es pamanu tikai tad, kad izlasu kolonnas nosaukumu, kas no «Me» ir pārvērties par «Back to Me».
31. jūlijā tika mainīts paradums, pie kura turējos vairāk kā desmit gadus — zaudēju lojalitāti Nokia mobilajiem tālruņiem un iegādājos Samsung Galaxy S III. Domāju, ka uzrakstīšu par visu to ātrāk, bet nebija sanācis laika, turklāt, vēl joprojām nemāku visas tālruņa funkcijas korekti lietot, tāpēc arī gribēju atlikt rakstīšanu uz pēc iespējas vēlāku laiku. Olimpiskās spēles beigušās, fotoradaru līgums tiks lauzts un iShit 5 arī ir iznācis, tāpēc vairāk nav ko gumiju stiept.
Pirmie iespaidi par Android
Tālruņa atpakošanas trakuma vietā sagaidīja diezgan vienkārša, bet kretinējoša lietotāja profila veidošana, kas, kā vēlāk izrādījās, notika paralēli divām nesaistītām lietām — Google kontam un kaut kādam mistiskam Samsung kontam, kas nafig nav vajadzīgs. Ja Nokia softs uz datora bija nepieciešams, lai sinhronizētu kontaktus, īsziņas, kalendārus, audio/foto/video failus, tad uz Android šī lieta nešķita būtiska, jo Google tāpat absolūti visu pagūst wi-fi esamības apstākļos samest mākonī. Kam ir vajadzīgs tas Samsung konts un ko dara Samsung desktopa softs, man tā arī netapa skaidrs. Labi, ka stipri vēlāk es atradu veidu, kā no tā tikt vaļā (pareizāk sakot — atradu cilvēku, kas mani no tā atbrīvoja).
Android 4.x ir atšķirīgs no Symbian Belle, pie parastas zvanīšanas man jau atkal nācās pierast vairākas dienas (tāpat, kā pārejot uz skārienjūtīgā ekrāna tālruni) un pavisam traki šķita, ka viss birst vienā maisā — e-pasti, sms, neatbildētie zvani, Twitter, Facebook, eBay paziņojumi, utt. Bet visgrūtāk bija saprast, kur ko meklēt, lai kaut ko izmainītu. Uz Symbian ir gaužām pierasts, ka 95% no izmaiņām tu veic iekš tālruņa uzstādījumiem un tikai kaut kādus specifiskus aplikācijas uzstādījumus meklē pašā aplikācijā (piemēram, kartēm izvēlies tiešsaites vai bezsaites režīmu). Savukārt Android tu 95% meklē kaut kur citur un dažus sīkumus vari atrast uzstādījumos. Es nevēlētos norādīt, ka tas ir gaužām slikti, vienkārši tas man nedaudz šķiet ačgārni.
Bez šaubām, lielākais prieks un laime bija par to, ka es varu tikt pie ārkārtīgi efektīvas darbošanās ar Google kontu — e-pasti, kalendāri, dokumenti ir visu laiku pieejami bez aizķeršanās un papildus sinhronizēšanas.
Tai pat laikā mani samērā ātri izbesīja fakts, ka es nekādi nespēju saprast, kurā brīdī kāda aplikācija man strādā vai ir aizvērta un uz kurieni ved back poga. Es biju piešāvies uz Symbian pie svaidīšanās no vienas aplikācijas uz otru, resursus rijošāko aplikāciju momentālu aizvēršanu un līdzīgām darbībām. Bet tagad īsti nevar saprast, vai softs ir vaļā, vai ciet.
Nu un kā pēdējo, būtiskāko sviestu man noteikti ir jāmin tas, ka es nekādi nespēju piešauties pie rakstīšanas latviski, pieturot burtu, lai izvēlētos, piemēram, to pašu burtu, bet ar garumzīmi. Man tas šķiet visneefektīvākais veids, kā rakstīt.
Patiesībā vienīgais fakts, kāpēc es vispār spēju to tālruni uzreiz pabakstīt kaut cik lietojamā veidā bija tas, ka man ziemā uz nedēļu tika viens HTC tālrunis lietošanā.
Pirmie iespaidi par Samsung dzelzi
Man īsti nav ar ko salīdzināt ātrdarbību, procesora jaudas un atmiņas daudzumus, jo Nokia viss koncepts ir absolūti cits un, kā jau rakstīju, man tā arī nav skaidrs, cik daudz aplikāciju vienlaicīgi man strādā. Toties zirdzīgā lieluma ekrāns gan lika pasvīst pirmās nedēļas un kaut ko darīt bija iespējams tikai gadījumā, ja ar vienu roku turi tālruni, bet ar otras rokas rādītājpirkstu mēģini kaut kur iebakstīt. Plastmasas korpuss ir absolūts sūds, es tik mīkstu un nepatīkamu plastmasu biju pieradis sastapt vecākā dēla McDonald’s bērnu komplektu rotaļlietās. Un, tā kā Samsung pārstāvniecība Latvijā nav tik forša, kā Nokia pārstāvniecība (lasi — Samsung Latvia uz tevi ir samērā nospļauties), tad sākotnēji tālrunis tika glabāts Nokia kakla maciņā, kamēr no Ķīnas atnāca eBay pasūtītais S III maciņš. Un pa šo laiku es jau dabūju divas buktes tālruņa korpusa sānos.
Atsevišķas sarunas vērta ir tālruņa kamera. Pēc tam, kad divus gadus esi lutināts ar Nokia N8, Galaxy SIII kamera salīdzinājumā šķiet tieši tāda pati, kāda bija Nokia E51. Pikseļu jau ir nedaudz vairāk, bet kvalitāte ir zem katras kritikas. Šķiet, ka «Cope bez Andžika un Makša» tagad pāries citā kvalitātē. Par to var pārliecināties pēdējā sērijā.
Bet ir, protams, arī superpozitīvas lietas. Piemēram, GPS. Man nav nekādas sajēgas, kā Android to dara, bet pozīcija tiek atrasta ārkārtīgi ātri. Arī wi-fi darbojas ļoti labi un antena ir jaudīgāka, nekā N8.
Adaptācijas periods. Mēģinu kļūt produktīvs
Tas, ka uz šī tālruņa ir iespējams darbināt visu — sākot ar internetbankas aplikāciju un beidzot ar bērnības izcilākās elektroniskās spēļmantiņas emulatoru —, man jau tā kā bija skaidrs līdz šim un tas bija viens no faktoriem, kas ietekmēja manu izvēli, mainot tālruni. Tomēr būtiskākais bija saprast, kā darboties ar vienkāršām lietām. Tāpēc biju publicējis rakstu «Integrācija Android vidē. Vajag jūsu palīdzību.», kur smalki aprakstīju smagākās problēmas, ar kurām sastapos.
Tad nu finālā parādījās saraksts ar aplikācijām, bet kurām es savu dzīvi vairs iedomāties nespēju. Sāku ar visiem Google produktiem, no kuriem puse jau bija iestrādāti (Search, Gmail, Reader, Translate, Analytics, arī YouTube un Google+, ko gan izmantoju tikai tāpēc, ka pretējā gadījumā man pārlūks brēc, lai šīs aplikācijas uzstādu). Tad, protams, socializēšanās Twitter, Facebook, Foursquare, LinkedIn kā arī Quora, Flickr un Vimeo (visas ir oriģinālās aplikācijas no viņu pašu mājaslapām).
Tad nāk produktivitāte. Any.DO priekš sīko darāmo darbu atcerēšanās un Trello lielāku projektu pārraudzīšanai, Dropbox datu pārvaldei un tālruņa rezerves kopijas glabāšanai. Un tā kā līdz ar Samsung Galaxy SIII iegādi tiek dāvināti papildus 50GB vietas iekš Dropbox, ir vienkārši muļķīgi šādu iespēju neizmantot.
Vēl man darbojas Evernote un Readability, bet šos abus pārsvarā izmantoju tad, kad absolūti nav ko darīt. Evernote man glabājas visu manu tvītu arhīvs, jo es Twitter mājaslapas meklētāju tā arī neesmu atkodis (lasi — tas sūds neko nespēj atrast), savukārt Readability ērti noder garāku lasāmo gabalu saglabāšanai, lai ar tiem iepazītos, piemēram, sēžot vienatnē Tallinas krogā un gaidot maltīti. Kaut kā tomēr Bookmate, kuru esmu abonējis uz gadu, vairāk man netīk. Uz tālruņa uzstādīts ir, bet ērtāk ir lasīt papīru, ja runa ir par pārsimts lapaspusēm.
Bet saraksta noslēgumā jāpalielās ar SwiftKey 3, kas iemācīja rakstīt Android vidē, Mobilly Rīgas domes budžeta palielināšanai (iesaku CSDD uztaisīt tādu pašu aplikāciju soda kvīšu apmaksai par ātrumu), kā arī Waze, kuras jēgu jūs jau paši ziniet.
Bonusā nāk visāda Хрень для детей и потери времени.
Secinājumi
Pozitīvākā lieta, bez šaubām ir tas, ka ir simtprocentīga sadarbība ar Google un tās produktiem. Tas ir neatsverams plus. Jāatzīmē, ka ja tikpat labi uz Symbian darbotos viņu piedāvātās sinhronizācijas iespējas un rīki, tas tas nemaz nebūtu nekāds plus. Android nav nekas super īpašāks visādā citādā ziņā, tik vien, kā piešauties, kur ko meklēt. Arī šeit pietiek idiotisku risinājumu elementāru problēmu risināšanai (kaut vai čakars ar mp3 kopēšanu īpašā direktorijā, lai varētu uzstādīt sev tīkamu sms saņemšanas signālu).
Būtiska priekšrocība ir tas, ka bieži parādās sistēmas un aplikāciju uzlabojumi un kļūdu labojumi. Waze un Gravity kļūdu labojumu gaidīšana uz Symbian bija mokas. Pidžiliards aplikāciju, kas ir pieejamas Play Store man neko īpašu nedod, jo 99% no tām ir mēsls vai arī kaut kas, kas jau ir iebūvēts sistēmā, tikai pasniegts ar citu ādiņu (piemēram, modinātājs). Toties tas, ka Symbian vairs neviens īsti negrib, ir skaidrs un, ja jālieto kādi aizpeļķē radīti servisi ikdienā (kaut vai tas pats Trello), tad tomēr gribas ko vairāk par samocītas web versijas skatīšanos. Un tā noteikti ir Android priekšrocība.
Tomēr tas, ka tik foršam dzelzim ir tik sūdīgs korpuss, tik briesmīga kamera, dumja klaviatūra rakstīšanai latviski un tālruņa pamatfunkciju novietošana otrajā plānā man ik pa reizei liek ar skaudību nolūkoties uz draudzenes Nokia N8.
P.S. Es apsolos tuvākajā laikā vairs par telefoniem nerakstīt.
Vakar tika prezentēti divi jauni Nokia tālruņi — Nokia Lumia 920 un Nokia Lumia 820. Abi mobilie tālruņi darbojas uz somu kompānijas jaunā partnera, Microsoft ceptās Windows 8 platformas, kas vēl nav īsti līdz tautām nemaz vēl atnākusi darba stāvoklī.
Man nagi niez pabakstīt kādu no šiem agregātiem, bet ir skaidrs, ka ātrāk par nākamo gadu tas nenotiks, jo nedz Windows 8 ir gatavs startam un darbībai, nedz Nokia Lumia ir pietiekami pārbaudīta. Visticamāk, uz to brīdi, kad šie modeļi būs pieejami Latvijā, būs jau iznācis pirmais service pack priekš Windows 8 un arī paši dzelži vēl var piedzīvot pārmaiņas (manās rokās, piemēram, ir bijuši trīs dažādu paaudžu Nokia E51 tālruņi).
Nu un tagad par visu skeptisko. Pirmkārt, kopš Frenks Nuvo (Frank Nuovo) ir pametis Nokia, kompānija vairs nav spējusi normāli runāt ar patērētājiem par saviem produktiem. Frenka laika izcilākais paraugs, kā Nokia uzrunāja sabiedrību, bija Vertu mobilo tālruņu sērija. Cilvēki bija gatavi maksāt milzīgu naudu par parastu tālruni, kas bija iepakots skaistā kastītē. Toties pēdējos gados Nokia runā tipiskā frīku–datoriķu–lodāmuru dialektā, kas ir skaidrs tikai tādiem pašiem frīkiem–datoriķiem–lodāmuriem. Pārējie potenciālie lietotāji vai nu izliekās, ka saprata, vai arī nesaprot un aiziet pie citiem, kas prot uzrunāt sakarīgāk.
Ar ko Nokia var lepoties?
Tai pat laikā produkti, kurus Nokia ir prezentējusi pēdējos gados, ir vienkārši ūberizcili un visi pārējie izstrādātāji var vienkārši maliņā nervozi papīpēt, to vērojot. Nosaukšu, manuprāt, būtiskākos Nokia radītos brīnumus mobilajos tālruņos.
Baterija. Man nav sanācis saskarties ar nevienu tālruni pēdējo 10 gadu laikā, kas atrastos analogā mobilo tālruņu klasē un spētu darboties tikpat ilgi bez uzlādes, kā tas ir Nokia tālruņiem. Ok, ir viens izņēmums, kuru tagad nevarēju uz sitiena atrast. Bija tāds supertālrunis, kuru varēja līdz -50°C saldēt, braukt pāri ar traktoru un nelādēt divus mēnešus, bet tas ir ļoti īpašs nišas produkts un sporta gumijas Nokia nemaz tik sūdīga arī nebija, kamēr tai neparādījās krāsainais ekrāns.
Fotokamera. Šobrīd esmu Samsung Galaxy SIII īpašnieks un ir pienācis brīdis, kad beidzot publicēju bildes arī Foursquare un Facebook, jo šī sūda kamera nekam labākam neder. Salīdziniet, piemēram, šos divus attēlus (kliko, lai apskatītos pilnā izmērā).
Ieskatieties detaļās, pavērojiet, cik ļoti atšķiras iespējas eksponēt gaišākās un tumšākās vietas, cik daudz detaļu ir pazudis. Tāda sajūta, it kā es ar Samsung aparātu būtu bildējis, pirms tam to pamatīgi ieziežot ar taukiem. Un, kas pats galvenais, ievērojiet to, ka es salīdzinu divus hi-end viedtālruņus, tikai pirmais attēls uzņemts ar 2 gadus vecu aparātu, bet otrais — ar šajā gadā izlaisto.
Tālruņa korpusa uzbūve. Esmu cīnījies ar Nokia Latvijas pārstāvniecību par gļukaino Nokia 5500 Sport modeli, kuram rūpnieciskā defekta dēļ piebrieda gumijas tastatūra. Autoostas tunelī man ir ar makgaivereni līmēta kopā Nokia E51 mātesplate, nerunājot jau par nenokaujamās Nokia 3310 plastmasas vāciņu mainīšanām. Bet visi Nokia korpusi (nerunāsim par rūpnieciskajiem defektiem, kas bija izņēmumi) bija nokaujami, ja vien to speciāli nevēlas.
Kartes un offline navigācija. Es nekad, pirms manās rokās nonāca pirmās Nokia kartes, nebiju lietojis GPS navigāciju. Nekad. Man vienmēr neapmierināja tas, ka visi tie Tom-Tom un Garmin aparāti ir neadekvāti dārgi un Polijā vadā pa neceļiem, savukārt jebkuras iespējas lietot, teiksim Google Maps izsīkst brīdī, kad jāatrodas ārpus Latvijas teritorijas (datu pārraides cenu vājprāts ES teritorijā nu jau ir kaut cik ciešami atrisināts, bet līdz saprātam vēl ir tālu). Nokia kartes viekārši ir izcilas un tās izcili darbojas līdzās pašam viedtālrunim.
Skaņas kvalitāte. Gan ierakstu kvalitāte, gan atskaņošanas kvalitāte Nokia tālruņi vienmēr ir bijusi ļoti augsta. Ja atskaņošanas kvalitātes ziņā vistiešākais konkurents ir Sony (kā nu ne, skaņas aparatūra šim gigantam ir neatņemama dzīves sastāvdaļa), tad ierakstu jau nu neviens nespēj pārspēt. Piemēram ieraksts no Rodžera Votera koncerta Polijā, kuru es veicu, stāvot pavisam netālu no skatuves un neveicot nekādu apstrādi skaņai vai bildei pirms publicēšanas.
Standarttehnoloģijas bez dumjas segmentācijas. Es vienmēr brīnos par tiem agregātiem, kurus tirgo it kā kā vienu modeli, bet ar dalījumu cenu kategorijās atkarībā no iekļautajām tehnoloģijām. Ar 3G viena cena, ar Wi-Fi — cita cena, ar tādu atmiņas karti vēl kāda cita cena, utt. Manuprāt, tas ir absurds. Galvenais, ka nav tā, ka, teiksim, ar iebūvētu Wi-Fi vai GPS agregātam būtu visas iekšas savādāk pārlasītas, vienkārši piemetināts vēl viens čips vietā, kas jau ir paredzēta uz mātesplates, toties cena uzreiz tiek uzskrūvēta vismaz par 100 dollāriem uz augšu. Varbūt kādam tas šķitīs nebūtiski, bet man šķiet pavisam normāli, ka, teiksim, tad, kad GPS kļuva par normālu parādību, bet vēl prasīja pārāk lielus baterijas resursus, Nokia tirgoja tos kā atsevišķus blokus, ko kabatā nēsāt līdzi, infrared, bluetooth, NFC (ko es vēl aizmirsu?) tika iekļauti uzreiz pirmajā hi-end klases modelī pēc tehnoloģijas jēgas atrašanas un tās būtiski nenoteica ierīces cenu.
Secinājumu vietā
Nojaušu, ka ja kāds ir ticis palagam tik tālu, tad jau ir paguvis mani nodēvēt par Nokia fenboju. Mani mierina fakts, ka neesmu «slimākais» no tiem, kurus pazīstu. Patiesībā būtiskākais ir tas, ka šajā mirklī lasītājs parastais jau būs pamanījis, ka es ne vārda neesmu teicis par to, kas visus šos lieliskos Nokia izstrādājumus darbina vai ir darbinājis — operētājsistēmām. Ja pirms viedtālruņu ēras Nokia bija vienkārši izcili ērts softs, kuru varēja apgūt pāris minūšu laikā un aiz neko darīt paķert uz muļķi draugu, uzstādot viņam, teiksim, somu valodu izvēlnēm, tad līdz ar touch-my-tralala parādīšanos lietas kļuva mazliet komplicētākas un kompānija vienkārši nobremzēja. Un tieši tas finālā bija arī iemesls manai aiziešanai no Nokia pie Samsung. Bet tas, ka Nokia tagad darbinās Mircosoft izstrādātā operētājsistēma, man šķiet ārkārtīgi pareizs solis.
Ieguvēji būs visi, jo būs daudz vienkāršāk izstrādāt pielāgotus risinājumus un programmas jeb aplikācijas, Nokia nodarbosies ar to, ko prot vislabāk un Microsoft, savukārt, darīs tieši tāpat — nodarbosies ar to, ko prot vislabāk. Es ļoti ceru, ka šī simbioze uz brīdi, kad abi jaunie modeļi parādīsies tirdzniecībā, būs pietiekami pārbaudīta un noslīpēta, lai produkti netiktu muļķīgi nodirsti bez iemesla, bet gan jau ka tāpat atradīs, par ko piesieties.
Blah blah blah par tēmu «Microsoft nerubī taisīt labas operētājsistēmas» lūgšu pat nesākt. Man ļoti labi atmiņā palicis laiks, kad Dienas reģionālajām avīzēm palīdzēju ar maketiem. Ja Windows vidi lietojošām redakcijām varēja nokonfigurēt un notestēt darba stacijās teju stundas laikā, tad lielākā daļa no Mac vidē strādājošām redakcijām beigu beigās tāpat bija spiestas iegādāties vienu PC, uz kura sagatavot failus drukai. Viena iemesla dēļ — Windows vide vienmēr ir bijusi pietiekami atklāta, populāra un labi pārzināta, lai to varētu pielāgot īpašām vajadzībām arī bez doktora grāda astrofizikā (*nix sistēmas, piemēram) vai draugiem tuvākajā Apple pārstāvniecībā.
Pirms kāda laika esmu ticis pie Samsung Galaxy SIII.
Atā Symbian, sveiks Android.
@krizdabz – un kuras tad ir tās must have programmas, kas man vajadzīgas un ko man tagad ikdienā jālasa?— Cafe Leningrad (@mrserge) July 31, 2012
Tad nu pirms es uzrakstu apsolīto rakstu par to, kā man iet ar integrēšanos Android vidē, man vajag atrisināt pāris problēmas.
1. Lock screen un telefona aizsardzība. Es vienmēr turu tālruni zem pinkoda paroles, kam ir divi iemesli — man ir divi dēli, kuriem patīk bakstīties gar visu, kas spīd un ir bakstāms, man nav nekādas vēlmes dalīties ar saviem privātajiem datiem, ja kāds tiek pie mana tālruņa. Tad nu tā, lai aizsargātu ar pinkodu telefonu pie nobloķēta ekrāna, iestatījumus es atradu, bet uz Symbian bija tāda forša fīča, ka, ja es nobloķēju ekrānu, bet tad minūtes laikā atceros, ka man tomēr kaut ko vajag telefonā, tad pie atbloķēšanas netika prasīts pinkods. Tas tika prasīts tikai, ja ekrāns ir nobloķēts ilgāk par minūti. Vai uz Android ko tādu varētu sagaidīt?
2. Ekrānšāviņu taisīšana. It kā ārkārtīgi basic lieta, bet es nesaprotu, kā to var izdarīt. Manuālī kaut kas rakstīts ar plaukstas pārvilkšanu pār ekrānu, bet tas ņifiga nestrādā.
3. Dublēta e-pastu saņemšana. Šo es tā arī nesapratu, kā atrisināt. Lieta tāda, ka man e-pasti pienāk uz kaut kādu nebaudāmu iebūvēto e-pasta klientu un arī uz programmu ar nosaukumu GMail, kas arī bija jau iebūvēta. Visus uzstādījumus, ko esmu vadījis iekšā, ievadīju tikai pirmo reizi ieslēdzot tālruni un tā arī neesmu sapratis, kā tikt vaļā no tā, lai notifications nedublējas e-pasts no tā iebūvētā un no GMail. Man vajadzētu tā, lai būtu tikai no GMail.
4. Mēmais taustiņš. Vai ir kaut kāda iespēja uzstādīt tā, lai man ir nevis tā dumjā ābolveidīgā piespied-paturi-pavelc sistēma, bet vienkārši mēmais taustiņš (lūdzu, tikai ne tas murgs, ko Nokia Symbian uztaisīja ar trīs mēmajiem taustiņiem).
5. Modinātājs pulktenim. Šis ir pavisam aktuāls. Man pulkstenim fonā rādās kaut kādas laika ziņas, kas ir absolūti stulbas, jo rāda to, kas šobrīd notiek uz ielas vietā, kur es atrodos. Es neesmu pilnīgs idiots un pats redzu, vai ārā līst vai nelīst, līdz ar to man laika ziņas tur nafig nav vajadzīgas, savukārt uzlikt modinātāju, vienkārši uzspiežot uz pulksteņa, es pat ļoti vēlētos.
6. Ikonu parādīšanās ekrānos un zem Apps. Ikreizi, kad uzinstalēju kādu jaunu aplikāciju, man parādās šīs aplikācijas ikona ne vien zem Apps, bet arī uz kāda no mājas ekrāniem. Piedevām randomā. Es varu kaut kā novākt šo «iespēju», atstājot, ka jaunās programmas savu ikonu novieto vienīgi zem Apps?
7. Back pogas darbības princips. Kāds var izskaidrot populārzinātniski, ar ko tieši nodarbojas Back poga? Nu tā, lai vienā teikumā sanāktu.
8. Datu pārraides izmantošana, ceļojot no/uz valstīm. Pamanīju īpatnību, kurai īsti nevaru rast skaidrojumu. Biju te kaimiņzemēs pāris reizes. Kā es ierodos ārpus mūsu valsts Statoil, ieslēdzu wifi, tā viss kārtībā, strādā gan Foursquare, gan Twitter, gan Facebook. Kā izslēdzu wifi ārā, tā nestrādā. Loģika skaidra — truba aizsargā mani no megabaitu pumpēšanās ārzemēs un megalatiem rēķinā. Bet problēma ir iekš fakta, ka, ierodoties atpakaļ mājās, telefons iebrauc, ka esmu mājas tīklā un vairs nerāda nekādus ahtungus, bet programmas vēl joprojām pie interneta netiek. Palīdz tikai divi varianti — pieslēgties wifi vai restartēt telefonu. Es kaut ko ne tā daru varbūt?
9. Dažādi skaņu signāli dažādām lietām. Man vajadzēja iziet ievadkursu Android operētājsistēmas failu hierarhijā, lai saprastu, kā uzlikt personalizētu melodiju par ienākošajiem SMS. Bet diemžēl līdz galam tas problēmu neatrisināja, jo tagad man šī personīgā melodija ir gan SMS, gan ienākošajiem e-pastiem. Ir kādas iespējas to labot? Pie reizes varētu arī pastāstīt kāds, kādos gadījumos kādā krāsā deg LED lampiņa, es to arī tā arī neesmu atkodis.
10. Datu sinhronizēšanās un rezerves kopijas. Man tur viss kaut kā kaut kur sinhronizējas, bet es nesaprotu, kā un kur un kad. Nu, piemēram, kā lai es zinu, kad man kalendārs ir atjaunojies un es redzu aktuālo versiju? Kur var uzstādīt laiku, lai darbadienās, darbalaikā man e-pasts sinhronizētos reizi piecās minūtēs, nevis reizi emmm laikam stundā or so? Vai ir vēl kaut kāda hreņ uz datora jāinstalē un jāmanipulē ar to, lai man toč nekas nepazustu gadījumā, ja telefons saplīst/nozogās/utml.?
11. Telefona maciņš vai apvalks. Pēc nepilna mēneša lietošanas man jau ir parādījušies pirmie robi uz plastmasas. Vai nav kaut kāds normāls vāciņš/maciņš, kurā telefonu turēt, lai vismaz nedaudz to pasargātu no ārējās vides iedarbības? Pašlaik nēsāju savā vecajā Nokia dāvinātajā uz kakla karināmajā maciņā, bet, tā kā tas ir mīksts, tad no sānu triecieniem diez ko nepasargā.
12. Aplikācijas sīkajiem. Varētu padalīties ar foršām aplikācijām, ar ko var nodarbināt četrgadīgu bērnu brīžos, kad jāskatās jauna The Newsroom sērija. Tikai ne angļu/poļu/krievu valodu alfabētus vai dzīvnieku vārdu minēšanas. Kaut ko interesantu.
Paldies jau iepriekš par palīdzēšanām un lūgums stāstīt visu soli pa solim, jo es vēl neorientējos visos tajos krutajos Android žargonvārdos.
Jā, man ir pēdējais Android apdeits uzinstalēts. Jā, Samsung kamera ir sūds. Nē, es nezinu, kas ir bezvadu lādētājs.
Ir iznākusi Adobe Lightroom 4 beta versija. Tur ir daudz visādi sīkumi nākuši klāt, kas, pārsvarā, ir figņa. Piemēram, Book režīms, kurā var maketēt fotogrāmatas. Tikpat nenozīmīga man šķiet video importēšanas, sākuma un beigu apcirpšanas kā arī pavisam necilas apstrādes iespēja. Lightroom tomēr nav video paredzēts.
Bet ir divas lietas, kas ir patiesi krutas. Pirmā no tām ir pilnībā pārstrādāts mehānisms darbam ar toņiem.
Pirmkārt, tagad ir pavisam skaidrs, kas par ko atbild, jo viss iet secīgi: blacks, shadows, exposure, highlights, whites. Otrkārt, regulēšanu var veikt tā, kā tam būtu jābūt, attiecīgi, black mēs varam ne vien satumšināt, bet arī padarīt gaišāku, kā jau tam būtu jābūt. Bez šaubām, ja ar kurvēm šķiet darboties ērtāk, tad varēja jau to visu darīt tur, bet man šī tonālā segmentēšana un apstrāde patīk labāk.
Otrā lieta, kas nebūt nav mazsvarīga. Beidzot ir iestrādāts soft proofing, līdz ar to var koriģēt attēlus ne vien glabāšanai un tālākai apstrādei drukai vai monitoram ar Photoshop, bet gan tā visa paveikšana, neizejot no Lightroom. Un tas ir ļoti, ļoti būtiski, jo tagad fotogrāfam var vienkārši nosūtīt drukas krāsu profilu un palūgt, lai tas pats veic krāsu prūfu un piedzen to drukai. Līdz ar to vairs nerodas jautājumi no sērijas «kāpēc šitais sarkanais ir tāds blāvs» vai «kur pazuda mans debesu zilais». Visu līdz galam noved pats fotogrāfs un tālāk jau ir vajadzīga tikai pēcapstrāde konkrētam maketam (principā — tikai asuma regulēšana attiecīgajam bildes izmēram).
Vēl ir ieintegrēta arī karte, kurā varam manuāli norādīt ģeolokāciju vai pat ielādēt GPS trekera datus un sinhronizēt tos ar bilžu uzņemšanas laiku, bet tas arī ir samērā otršķirīgi. Kārtējo reizi ir pārstrādāti arī trokšņu samazināšanas algoritmi un ieviests kārtējais krāsu kalibrēšanas procesa algoritms, kurš man šķiet nedaudz saudzīgāks pret attēliem salīdzinot ar priekšgājēju.
Tā kā ar slideshow, print un web vidēm es nekad neesmu darbojies (nav bijusi nepieciešamība), tad izmaiņas tur es nespēju izstāstīt. Vēl ir iespēja pa taisno publicēt bildes Facebook un Flickr, bet tā kā man patīk Flickr saskarne, tad izvēlos eksportēt un tad augšuplādēt caur Flickr mājaslapu.
Viena iespēja gan man jau ir palīdzējusi — bilžu sūtīšana uz e-pastu pa tiešo no programmas. Tas ir ārkārtīgi noderīgi, piemēram, ja no kāda pasākuma sataisi reportāžu un tad ir 10+ cilvēkiem jānosūta bildes «kur viņi ir redzami».
Līdz martam Adobe Lightroom 4 beta ir lejuplādējams bezmaksas testēšanai. Izstrādātāju blogā pieejams pilns jauninājumu saraksts, savukārt Lightroom 4 forumā var padalīties ar savām sāpēm vai atrast līdzīgi domājošos.
Ik gadu Pantone kādu no savu katalogu toņiem pasludina par gada krāsu. Šoreiz izvēlēts tonis 11-4201 TCX. Īsumā — lai dabūtu šo toni uz papīra, ir vienkārši jāizvēlās atbilstošs papīrs un tas nemaz nav jāapdrukā.
Sāksim ar būtiskāko. Pantone gada krāsa nepadara sliktu attēlu lielisku, nesalabo krāsu profilu un neliek UV lakai uzvesties pieklājīgāk uz nepārklātiem materiāliem. Tā neglābj slikti izvēlētu papīru un nepadara bēdīgu maketu par izcilu. Bet tā izskatās labi mārketinga atskaites prezentācijā — it īpaši, ja slaidā nav jārunā par realitāti.
Mūsdienās kalibrēts ekrāns ir sastopams retāk kā braucošs Volvo 760. Līdz ar to precīzām krāsu referencēm digitāli nav vispār nekādas nozīmes. Der aptuvenais kaut kas. Savukārt spektrālie mērījumi raupjam, nelīdzenam materiālam ir diezgan liels piedzīvojums. Tāpēc tekstila industrija lielākoties joprojām paļaujas uz reāliem, fiziskiem paraugiem.
Kā jau raženi un pieredzējuši informatīvās miskastes ražotāji, Pantone ir radījuši TCX katalogu (Pantone Textile Cotton Extended). Tas ir paredzēts krāsotai kokvilnai un nozīmē dažādu krāsiņu paraugu vēdekli, ar kuru spēlēties dizaineriem. Turklāt ļoti dārgu vēdekli, tāpēc arī tā reklamēšanā tiek ieguldīti tik lieli līdzekļi. Tekstila nozarē katram ražotājam parasti tādi katalogi ir pašam un tie balstās uz saražotās produkcijas vēsturi.
Savukārt maksātnespējīgiem dizaineriem un dizaineru vadītājiem, kuriem ir galva uz pleciem, Pantone piedāvā tā paša TCX kataloga toņu references pielietojumiem digitālajā pasaulē, no kurām tad arī tālāk tiek atvasināti arī citi pielietojumi. Piemēram, atrādīšanai uz aifoniem vai drukai uz papīra.
Pantone 11-4201 krāsas references
Nu lūk, spridziniet, dizaineri. Jums visi vārti vaļā! Bet, bet. A kā šito nodrukāt uz papīra? Ja precīzi, tad nekā. Jo šī krāsas reference vispār tam nav paredzēta un tās pielietošana drukā ir vairāk sevis un iespiedēju mocīšana.
Tomēr ir risinājums arī tiem, kurus tomēr stipri notramdījuši jaunie un stilīgie klienti un Pantone gada krāsa par visām varītēm drukātā veidā nāksies izmantot. Pantone 11-4201 Cloud Dancer tonis ir ļoti, ļoti tuvs klasiskam, krēmīgam papīram, kuru lieto grāmatās.
No tiem paraugiem, kas nu man bija pa rokai, vistuvākais bija Munken Premium Cream — ΔE 2.49 pret referenci. Jā, nav izcili. Bet tik precīzi nodrukāt jau ir izaicinājums. Un pavisam droši varu apgalvot, ka ir arī citi krēmīgie papīri, kurus var mierīgi lietot, lai būtu mums kārtīga deja mākoņos. Respektīvi, vienkārši lietojiet krēmīgos papīrus kā jau gada trendam atbilstošo bāzi un bez galvassāpēm drukājiet pāri saturu.
—
Galvassāpju mazināšanai un vispārējai pārliecībai par to, ka drukā uz papīra mums viss ir kārtībā: iepriekšējo gadu Pantone gada krāsas. Arīdzan no tekstila (kokvilnas) krāsu kataloga. 2016. un 2021. gadā pat tika izdomāts, ka gada krāsas var būt veselas divas.
Varbūt nākamgad tas varētu būt viss katalogs. Kādam jau galu galā to vajadzētu beidzot saņemties un nopirkt.
Ir saprotams, ka nepastāv vairs pārliecinošu argumentu nacionālo laikrakstu lasīšanai — ziņas ir iztirzātas TVNET un Delfu komentāros vēl pirms papīra nokļūšanas iespiedmašīnā. Gluži pretēji ir reģionos. Sēdēšana klasesbiedru vacapā vai ciemata feisītī ir būšana ļoti šaurā burbulī, kurā visu regulē skaļākā balss. Savukārt vietējā laikrakstā ir spēks, jo paustais ir pārlasīts, pārbaudīts un par to uzņemas atbildību.
Mūs Skrīveros iekristīja par gājputniem — atbraucam līdz ar lakšiem un esam projām pie pirmajām ledus glazūrām uz peļķēm. Toties vietējo laikrakstu abonējam jau gadiem. Ir forši profesionāli pieskatītā informācijas forumā smelties aktuālas zināšanas par vidējo malkas cenu, kultūras notikumiem, rosīgiem cilvēkiem, pašvaldības piruetēm un palaidņu izdarībām. Saprast un iepazīt, kā tad kaimiņi dzīvo. Un varbūt dažkārt arī iepazīstināt ar sevi. Jo ir taču iemesls, kāpēc tieši te izvēlamies pavadīt būtisku daļu dzīves.
Avīzes satuvina. Tieši vietējā drukātajā medijā mēs iepazināmies ar Vecbebru biškopības tehnikumu, Jaunjelgavas gastronomijas veikalu Lauva, izciliem lauku kafejnīcu pasākumiem Neretā, Krapes muižas svētkiem, kaislīgiem zemeņu lauku kopējiem un to, ka Skrīveru mājas saldējums ir pieejams AirBaltic lidmašīnu ēdienkartēs. Un mūsu kaimiņš pie mums ciemos ir biežāk, jo arī grib lasīt avīzi. Galu galā. Raugi, pat Dainis Īvāns uzrunā Doma laukumā teica: «Vēl vakar kaimiņš man ieteica ielūkoties Aizkraukles novada avīzes Staburags redaktores ievadslejā».
Tāpēc aicinu tevi saņemties un abonēt drukāto presi. Nopelnīsi no manis milzīgu paldies. Un, ja padomāsi arī par saviem tuviniekiem un savlaicīgi sagatavoties Ziemassvētkiem, dāvinot viņiem vietējās vai nacionālās preses abonementu nākamajam gadam, saņemsi paldies arī no viņiem. Uztver to kā regulāras pastkartes no visiem tiem ceļojumiem, kurus tu jau esi ieplānojis un kuros nekad neiekļausi pasta nodaļas apmeklējumu.
Rakstīt un stāstīt par avīzēm 2025. gada nogalē nav viegli. Ja vien tu esi izlasījis tik tālu, tad droši vien māj ar galvu un klusē, lai neierosinātu dialogu un varētu šo tēmu ātrāk slēgt. Un arī abonēt laikrakstu 2025. gada nogalē ir sarežģītāk, nekā man likās. Tā ir kombinācija starp monopolizētu tirgus pieskatīšanu, slinkumu vai nespēju ieviest mūsdienīgus risinājumus un izteiktu tendenci turpināt sēdēt uz desmitiem gadu veciem lauriem, kuri sen vairs nepastāv.
Ātrākais veids abonēt vietējo laikrastu ir ieejot Latvijas Pasta mājaslapā Abone.lv, izvēloties preses izdevumus un tad noformējot pasūtījumu. Superīgā fīča, par ko pastnieki droši ka nebūs sajūsmā — iespēja pasūtīt reģionālo laikrakstu uz jebkuru Latvijas adresi. Visu nākamo gadu Latgales Laiks pienāks mūsu Rīgas dzīvoklī. Bet ir savi mīnusi. Jo abonējot caur pastu būs jāizmet elles loki, lai tiktu pie reģionālās avīzes digitālajām versijām, kad neesi uz vietas.
Otrs variants ir apmeklēt laikrakstu mājaslapas un abonēt redakcijās. Saraksts ar visiem laikrakstiem un to redakciju mājaslapu adresēm ir apkopots tālāk. Tur ir savi, īpaši piedzīvojumi. Jo ne visiem izdevies saprotamu tehnisko risinājumu uztaisīt, citi prasa piezvanīt (OMG, zvanīt!), un ar dažiem būs e-pastos jāapmainās ar laipnībām. Toties te ir iespējamas priekšrocības, kas nav sienas kalendārs par godu gada abonementam.
Piemēram, laikrakstu Staburags var abonēt par 9,90 € mēnesī, saņemot laikrakstu pastkastē, mobilajā telefonā un vēl arī piekļuvi fotoreportāžām, iespējai kaut ko dīvainu ierakstīt komentāros un izlasīt pāris gadus vecus rakstus.
No Latvijas pasta abonēšanas katalogiem izdevās savilkt kopā 2025. un 2026. gada datus par laikrakstiem, to abonēšanas cenu gadam ar pārskatu par cenām. Ar nodomu izņēmu ārā visu, kas saistīts ar TV programmām un uz to bāzes veidotajiem pielikumiem, toties atstāju superekskluzīvo Kaleidoskopu, par kura esamību tikai nesen uzzināju. Jā, jūs pareizi sapratāt, avīzes krievu valodā es arī neapskatu. Un angliski iznākošais The Baltic Times jau labu laiku ir žurnāla formātā, tāpēc neskaitās. Citās valodās mums abonējama vietējā prese neiznāk.
Pirmā cena ir, ja abonē kā privātpersona, otrā — kā juridiska persona. Visiem, kam vien bija iespēja, pieliku klāt arī saiti uz laikraksta mājaslapu. Ja juridiskās personas ailē redzi domuzīmi, tad šī laikraksta redakcija vairs nenodarbojas ar dīvaino pieņēmumu «firmām daudz naudas, var atļauties». Realitātē tas nozīmē, ka laikrakstu iznākšanu un abonentu skaitu stutē valsts un pašvaldību budžeti, bet uzņēmumiem labāk laikrakstu abonēt ar avansu norēķinu caur kādu no darbiniekiem.
| Avīzes nosaukums | 2025. gads Privātpersonām | 2025. gads Juridiskām personām | 2026. gads Privātpersonām | 2026. gads Juridiskām personām |
| Nacionālie laikraksti | ||||
| DDD | 24,00 € | — | 35,00 € | — |
| Diena | 159,99 € | — | 169,00 € | — |
| Ievas Padomu Avīze | 55,00 € | — | 59,99 € | — |
| Kas Jauns Avīze | 39,99 € | — | 43,99 € | — |
| Kultūrzīmes | 19,99 € | — | 29,88 € | — |
| Latvijas Avīze | 199,79 € | 242,31 € | 249,79 € | 285,67 € |
| Latvijas Mājas Dakteris | 20,00 € | — | 20,00 € | — |
| Lauku Lapa | — | — | 12,00 € | — |
| Meža Avīze | 24,00 € | — | 28,80 € | 36,00 € |
| Reģionālie laikraksti | ||||
| Alūksnes un Malienas Ziņas | 96,00 € | 132,00 € | 102,00 € | 138,00 € |
| Auseklis | 102,00 € | 150,00 € | 114,00 € | 162,00 € |
| Bauskas Dzīve | 108,00 € | 144,00 € | 114,00 € | 150,00 € |
| Brīvā Daugava | 99,60 € | 120,00 € | 108,00 € | 132,00 € |
| Druva | 99,00 € | 156,00 € | 101,40 € | 174,00 € |
| Dzirkstele | 112,00 € | 144,00 € | 118,00 € | 150,00 € |
| Ezerzeme | 45,00 € | 60,00 € | 50,00 € | 65,00 € |
| Kaleidoskops | 15,00 € | — | 15,00 € | — |
| Kurzemes Vārds | 131,88 € | 155,88 € | 143,88 € | 167,88 € |
| Kurzemnieks | 99,00 € | 144,00 € | 110,00 € | 156,00 € |
| Latgales Laiks | 60,00 € | 85,00 € | 60,00 € | 85,00 € |
| Liesma | 105,60 € | 168,00 € | 114,00 € | 180,00 € |
| Neatkarīgās Tukuma Ziņas | 126,00 € | 144,00 € | 126,00 € | 144,00 € |
| Ogres Vēstis Visiem | 77,00 € | 121,00 € | 82,00 € | 121,00 € |
| Rēzeknes Vēstis | 99,50 € | 132,00 € | 99,50 € | 132,00 € |
| Rīgas Apriņķa Avīze | 77,00 € | 121,00 € | 75,00 € | 121,00 € |
| Saldus Zeme | 105,00 € | 132,00 € | 105,00 € | 132,00 € |
| Staburags | 110,00 € | 156,00 € | 112,00 € | 162,00 € |
| Stars | 86,00 € | 120,00 € | 90,00 € | 132,00 € |
| Talsu Vēstis | 83,59 € | 97,20 € | 83,59 € | 97,20 € |
| Vaduguns | 94,89 € | 103,60 € | 94,89 € | 103,60 € |
| Ventas Balss | 108,00 € | 144,00 € | 112,00 € | 144,00 € |
| Vietējā Latgales Avīze | 80,00 € | 90,00 € | 80,00 € | 90,00 € |
| Zemgales Ziņas | 94,00 € | 138,00 € | 100,00 € | 144,00 € |
| Ziemeļlatvija | 112,00 € | 144,00 € | 118,00 € | 150,00 € |
Sākumā mēģināju tabulas datus ar gudrajiem NotebookLM un ChatGPT apstrādāt, lai nav rociņām nekas jādara. Es zināju, ka modeļi var muldēt. Bet tik pārliecinoši iedot absolūti izdomātus skaitļus — tas bija pārsteigums. Tāpēc visi dati beigās tika pārlasīti rociņām un gan jau kaut kur ir drukas vai pārskatīšanās kļūdas.
Nekas neaizvietos čaklas rokas. Un lasošu sabiedrību.
Attēlus pēc aprakstiem mūsu vietā ģenerē lielie valodu modeļi, roboti iemācījušies dejot, tomēr mēs joprojām nesaprotam un neprotam fiksēt un nodot spektrālo informāciju no idejas līdz taustāmam rezultātam. Spoti, pantoņi, krāsu telpas, spektrofotometri, Mansels un profili. Uzsākšu rakstu sēriju, kurā parunāsim nedaudz par krāsām, materiāliem, druku, krāsu valodām un mūsu spējām to visu uztvert.
Trakākais krāsu vadībā ir tas, ka nav svarīgi, kurā nometnē tu pieklauvēsi, visās būs augstas raudzes speciālisti, kam ir spēcīgi stereotipi, kā darbojas citi ķēdītes posmi. Un ļoti izteikti bieži — gaužām aplami. Dizaineri nesaprot druku, repro neprot optiku, iespiedējs netic materiālu novecošanai, izejvielu ražotāji nav redzējuši drukas procesus un klientu konsultanti nesaprot nevienu un neko, jo tā ir ērtāk visiem pārējiem, kad jāmeklē vainīgais.
Pirmos pastāvīgos un noturīgos attēlus cilvēce iemācījās zīmēt alās uz sienām. Pēc tam iemācījās sajaukt pigmentus un saistvielas tā, lai mamuta kaislīga rīvēšana gar sienu nenotīrītu vēsturisko medību ainu. Paralēli nāca arī apskaidrība, ka zīmēt kaujas ornamentus uz vaigiem un krāniņus mamutus uz sienām nav gluži tas pats — krāsvielas dažādi uzsūcās materiālos, pirmajam jābūt ļoti elastīgam, savukārt otrajam — noturīgam.
Kad izsalkusī alu cilvēku grupa kaut kā saņēmās un tika galā ar šo informācijas daudzumu, no kaimiņu cilts aiz matiem atvilktajam laupījumam uz kājas atklāja vēl neredzētas krāsas zīmējumu. Un cilvēks saprata, ka var ne tikai skatīt, bet arī attēlot dažādās krāsās. Pēc būtības tas ir tas brīdis, kad mēs varam atzīmēt pirmā spota krāsu kataloga dzimšanu. Turklāt tajā laikā katalogi tapa gaužam dabīgi — ko nu var apzīmēt, to arī apzīmē. Un tā arī saprot, kā konkrētā krāsa uz šī materiāla izskatās. Visas references tiek staipītas līdzi un to, ko nevar nodot no paaudzes paaudzē, cilts šamanis pārzīmē un atjauno. Gan jau ka katru reizi radot atkal kaut ko pavisam citu. Jo visas references ir galvā.
Tālākos gadu tūkstošus izmaiņas bija samērā paredzamas un ļoti, ļoti lēnas. Eksperimentālā kārtā, tostarp bieži vien saindējoties un nomirstot, tiek atklāti arvien jauni pigmentu un krāsvielu veidi. Ik pa laikam radot tik īpašus toņus, ka grūti noticēt to eksistencei. Ēģiptē tas bija zilais, Mezopotāmijā — koši sarkanais, bet Ķīnā — abas šīs krāsas, tika nedaudz citādākā tonī. Tā radās pirmie «idioti, kas nepareizo katalogu lieto», jo vainas novelšana uz tiem neprašām, kas monitorus nekalibrē, vēl pāris tūkstošus gadu būs jāpagaida.
Jaunajiem un talantīgajiem dizaina un drukas entuziastiem sarunas par materiāliem sākas ar pārklātiem un nepārklātiem papīriem, masā krāsotiem specmateriāliem un aptuveni šādām tabulām:
Cool. Bet vispār nepalīdz, kad gaisīgā un košā zilā fona vietā ir nodrukāts kaut kāds džinsu grīdas lupatas pelēkzilais. Un kā jau minēju raksta ievadā — pilnīgi visiem iesaistītajiem būs sava taisnība, kāpēc ir noticis tā, kā tas ir noticis. Vēlme bija tiktoka kanāla loguča #00B3FF krāsu izmantot kā fonu lojālāko skatītāju Ziemassvētku kalendāram. Bet sanāca saņemt skaidrojumu, ka izvēlētais dārgais, pelēcīgais dizaina papīrs gluži vienkārši nav piemērots spilgtu toņu drukai. Jo iespiedkrāsa daļēji iesūksies materiālā, veidojot materiāla un krāsas sajaukumu. Savukārt biezā slānī klājot to pāri materiālam, piemēram, uzspiežot folijas transfēru, pazūd paša materiāla jēga. Jo tā optiskās un taustāmās īpašības nu ir paslēptas zem dekoratīvā slāņa. Tāpēc mēģināsim saprast, kas tad vispār ir dekorējamie materiāli.
Krāsviela ar materiālu vai sasaistīties 3 dažādos veidos: uzklājot to uz materiāla, daļēji iesūcinot to materiālā un pilnībā nokrāsojot materiāla.
Uzklāšana uz materiāla ir kā desas šķēles uzlikšana uz maizes. Desmaizes šķērsgriezumā ir ļoti vienkārši atšķirt, kur sākas salami un beidzas maize. Lūkojoties uz desmaizi no augšas, varam tikai minēt, vai zem salami šķēlēm šoreiz netika aizmirsti kaperi. Tātad pēc būtības salami un maizes šķēle dzīvo katra savu dzīvi arī pēc kļūšanas par desmaizi.
Dekāldruka uz keramikas, digitālā pigmentdruka uz audumiem, rotācijas sietspiede uz tapetēm, tonerdruka uz papīra, pārtikas sīrupkrāsu druka uz kūkām, folijas krāsvielas slāņa pārnešana ar termoklišejām, visu veidu transfērdruka uzklājot krāsu uz plēves un tad pārspiežot uz materiāliem, digitālā UV druka, jebkura druka pa tiešo uz plastmasas vai metāla. Sarakstu varētu turpināt, bet pievērsīsim uzmanību tieši pēdējam piemēram. Ar metālu viss tā kā skaidrs. Ja uz tā uztriepj DM logo, tad skaidrs, ka tas ir uz materiāla. Lai tas būtu iestrādāts metālā, logucis būtu jāieskrāpē ar naglu. Un šo sakarību civilizācija ir iemācījusies lietot ap to pašu laiku, kad pārvācās no alām uz teltīm.
Materiālus var speciāli apstrādāt, lai tos apdrukājot, krāsvielas neiesūcās. Piemēram, papildus krītot un kalandrēt papīra virsmu (lasi — padarīt papīru blīvu un spīdīgu) vai arī apstrādāt audumu, pievienojot šķidrumu bloķējošu slāni (Gore-Tex, brezents un citi lamināti) vai arī nolakot keramiku, lai likvidētu porainumu. Celtniecībā to pazīst ar terminu gruntēšana. Var pievienot trasfērdrukas krāsas slānim karstlīmes pulveri, kas būs saistviela starp materiālu un attēlu, tai pat laikā bloķējot iespiedkrāsas iespējas iesūkties materiālā. Ir vēl kaudzīte akrobātikas, ko var veikt iespiedkrāsu pusē, bet par to patērzēsim citreiz.
Uzklāšana ar daļēju iesūkšanos materiālā ir kā dārzeņu fritēšana — no ārpuses viss ir kraukšķīgs, bet iekšpusē jau atkal palicis neizcepies. Un var vāļāt salvetēs līdz nelabumam, bet tāpat viss būs eļļains. Šai drukas metodei ir divas ļoti lielas priekšrocības pret klāšanu uz virsmas: būtiski palielinās gan apdrukājamo materiālu klāsts, gan arī izmantojamās drukas tehnoloģijas. Bet tagad nozīme ir arī vienai būtiskai niansei, par kuru iepriekš jau stāstīju piemērā ar tiktokeri — dekorācija vairs nav tikai iespiedkrāsa, tagad tā ir materiāla un iespiedkrāsas kombinācija.
Ar putekļus krājušo HP printeri nodrukātai kolēģu fotogrāfijai ir ne tikai diskutabls saturs, bet arī iespēja pačamdīt sakrokotā astoņdesmitgramīgā ofisa papīra raupjumu, kas ir uzņēmis par daudz mitruma un deformējies. Nonākam pie nākamās atziņas — vairums papīra apdrukas, ieskaitot avīzes, žurnālus, grāmatas un plakātus — ir apdruka, kas veikta drukas slānim daļēji iesūcoties dekorējamā materiālā. Līdzvērtīgi atklājumi sagaida, ieraugot sietspiedē nodrukāta t-kreklā iekrāsotus auduma savēlumus. Arī zebras un joslas uz asfalta uzklāj, krāsai daļēji iesūcoties materiālā. Un uz šī piemēra visvieglāk būs saprast, ka dekorācijas slānis patiesi var būt iespaidīgi biezs. Tomēr būtiski ir apzināties, ka pārvietoties daudz patīkamāk un drošāk ir pa asfaltu un svaigi uzklātā gājēju pāreja ir ideāla vieta, kur paslīdēt. Bet, ja krāsas slānis būs pārāk plāns, tas kopā ar asfaltu pārāk ātri nodils. Tāpēc ievārījums tiek klāts dāsni.
Materiāla krāsošana, dēvēta arī par krāsošanu masā, tika izgudrota stipri agrāk par zebru un asfalta virsmu dilemmu. Tā darbojas kā mammas salāti — ir ļoti, ļoti garšīgi un visa ģimene ēd bez izņēmumiem, bet labāk nezināt, no kā tie sastāv. Galvenā šīs metodes priekšrocība — neatkarīgi no tā, kā tiks stiķēts vai apstrādāts materiāls, nedekorētā materiāla daļa viscaur būs vienā tonī šķērsgriezumā (grāmatas bloka malas), saraujoties (dzija), dilstot (dažādi cietie polimateriāli), staipot (audums) vai kā citādi ar to dauzoties. Jā, arī papīra celulozes, kokvilnas audumu un vilnas dzijas balināšana pēc būtības ir materiāla krāsošana masā.
Vēl viena superīga lieta, ko var iegūt ar krāsošanu masā — pietiekami ilgi ieslēdzot vienā telpā bariņu ķīmiķu un fiziķu kopā ar dekorēšanai izvēlēto vielu, to var dabūt praktiski jebkurā krāsā. Izņemot linu. Lins ir čakars.
Dikti jau nepalīdz šito visu zināt, ja tāpat nav skaidrs, ko ar to visu iesākt. Iesākt vajadzētu ar gala iznākuma formulēšanu. Kad ar to ir tikts galā, var izvēlēties materiālu. Piemēram, ja noklāsim papīru ar hologrāfisko laminātu un tad uz tā drukāsim, ir pilnīgi vienalga, kādā krāsā ir papīrs. Galvenais, lai lamināts pie tā labi turas. Ceļazīmei nav būtiskas taktilās īpašības, bet materiālam jābūt gaismu atstarojošam un krāsai jābūt ilgstoši izturīgai pret Saules gaismu un laikapstākļiem. Papīru nemazgā, tomēr kapilārās īpašības ir būtiskas, lai iespiedkrāsas nekontrolēti neizspiestos cauri materiālam. Auduma krāsošana masā ierobežo to, kā to tālāk var apdrukāt. Un UV druka bez papildus fiksācijas neturēsies uz lielas daļas virsmu.
—
Rakstu sēriju sāku ar dekorējamā materiāla definēšanu. Nākamajos rakstos pievērsīšos dažādām mūsdienās izmantojamām drukas metodēm, krāsu telpu aprakstiem, krāsu katalogiem un sistēmām kā arī praktiskā pielietojuma piemēriem. Un ja nu tev ir izdevies tikt līdz šai rindkopai, tad droši komentāros atstāj ziņu arī par citām tēmām, kuras būtu vērts apskatīt.
Bija agrs rīts. Anna sēdēja uz gultas malas no pleciem noslīdējušā, atpogātā kleitā un nošļukušās zeķubiksēs. Viņa vēl nebija paguvusi nomazgāt seju un neķemmētās matu pinkas nodevīgi atklāja nemierīgo nakti.
Rokās viņa turēja glāzi ķiršu kompota, kas pēc skata atgādināja lielisko Doro ielejas portvīnu.
Sejā bija skaidri nolasāms naids pret visu pasauli. Viņa gribētu izkliegt «Kretīni! Kā jūs man esat izbesījuši ar savu nolādēto dārziņu!», bet nevarēja. Anna vēl neprata izrunāt burtu «r».
Ugunsmūris, paroļu pārvaldnieks, lieko paziņojumu atslēgšana, drošu saziņas rīku izvēle un divfaktoru autentifikācijas lietošana ar prātu jau būtiski samazina iespēju kļūt par kiberuzbrukuma upuri. Un pats labākais — tie ir disciplīnas, nevis finansiālo iespēju jautājumi.
Pēdējos gados Latvijā uzbrukumi IT sistēmām vairs nav kaut kas, par ko lasa tikai ārzemju ziņu apskatos. Īpaši kopš 2022. gada situācija ir kļuvusi trakāka, tomēr arī pirms tam negāja spoži. Turklāt ir jāapzinās, ka pavirša attieksme pret IT drošību ir ne tikai tiem, kuri datoru un telefonu lieto jūtūbam un engrībērtdiem, bet arī lielos uzņēmumos ar nopietnu apgrozījumu. Tāpēc es nolēmu apkopot dažus tehniski vienkāršus, bet ļoti efektīvus risinājumus, kā būtiski uzlabot savu/uzņēmuma kiberdrošību. Skaidrs, ka tūdaļ uzradīsies vēl 100500 padomdevēji ar vēl labākiem risinājumiem, kurus pavisam noteikti var un vajag pievienot komentāros.
Ja nav pacietības uzreiz pieķerties nopietniem uzlabojumiem, vismaz uzliec DNS Ugunsmūri. Tas darbojas kā filtrs, kas bloķē piekļuvi lapām, kuras CERT.LV ir atzinis par krāpnieciskām vai ļaunprātīgām. Piemēram, kāds atsūta e-pastu ar bankas saiti, tu klikšķini, un parasts internets tevi aizved uz viltotu lapu. DNS Ugunsmūris tevi vienkārši neielaidīs šajā lapā.
Šis strādā datoros, telefonos, planšetēs. Tāpēc DNS Ugunsmūri vajadzētu uzlikt visiem ģimenē un kolektīvā, it īpaši visiem tehnoloģiski kautrīgajiem.
Jebkurš datu nesējs, kas tiek piesprausts pie datora, mūsdienās ir tikpat drošs kā nejauša garāmgājēja piedāvātā konfekte. Ir praktiski neiespējami atrast tādu ārējo datu nesēju, kas nevarētu būt vīrusa nēsātājs, un tas attiecas arī uz telefonu, ko piespraud pie datora «tikai, lai uzlādētu».
Jebkuru prezentāciju, atskaiti vai fotogrāfijas no brīvdienu pasākuma var bez maksas izvietot failu apmaiņas servisos, ja tie neielien e-pastā. Pašmāju Failiem.lv ir pilnīgi pietiekams lielākajai daļai situāciju. Tomēr rēķinies, ka atkarībā no tā, ko saspaidīsi uzstādījumos, datus var redzēt arī citi cilvēki. Piedomā pie tā.
Par universālo paroli bīstamāka ir vienkārša universāla parole. Kā joko IT drošības speciālists Kirils Solovjovs no Possible.lv: «Jālieto parole 12345678. Tā ir vispopulārākā un tik daudz cilvēku nevar kļūdīties».
Paroles nedrīkst glabāt teksta dokumentos, uz lapiņām pie klaviatūras vai vacapa sarakstēs. Drošākais veids paroļu glabāšanai ir paroļu menedžeri. Un nav obligāti (kaut vēlams) jāmetas iepazīt Bitwarden vai Keeper. Paroļu menedžeri jau eksistē gan Google, gan Apple. Un tie labi draudzējās ar datoru un telefonu. Atliek tikai sākt lietot. Un ir pavisam droši izmantot ieteiktās paroles jaunajiem servisiem.
Cik bieži mainīt paroles? Sāc ar to, ka uzreiz pēc reģistrēšanās un pirmās veiksmīgās pieslēgšanās jebkuram servisam — uzreiz nomaini paroli. Ja esi pa ausu galam dzirdējis, ka kāds no tevis lietotajiem pakalpojumu sniedzējiem ir kompromitēts — nomaini paroli. Ja esi pārpratuma pēc kaut kur ievadījis savus datus un neesi pārliecināts, vai tas bija autentisks serviss — nomaini paroli. Ja lieto servisu gadiem un nekad neesi uztraucies par drošību — nomaini paroli. Un taisi tās sarezģītas, un glabā paroļu servisos.
Ja nevari atcerēties, cik sen esi mainījis paroli un vai tā vēl ir droša — nomaini paroli.
Uztaisi pašportretu ar datora vai telefona kameru. Tieši tik kvalitatīvi ir dati, ar kuriem atpazīst tavu seju. Desmit gadus vecas kameras var apmuļķot, pieliekot sejas vietā fotogrāfiju.
Pirkstu nospiedumu lasītāji ir stipri prasīgāki apmuļķošanai. Tas pats ar acs zīlītes lasītājiem. Ja pastāv iespēja, labāk lieto tos. Vienkāršākais veids, kā būt drošam — pārliecināties, ka iekārta nav vecāka par 3 līdz 5 gadiem un tai ir pēdējo mēnešu laikā bijuši programmatūras drošības atjauninājumi. Gadījumā, ja kaut kas no tā iztrūkst, biometriju vienu pašu labāk nelietot.
Un atceries, ka tad, kad Samsung vai Apple pasaka, ka ir uzlabojuši drošību saviem autentifikācijas rīkiem, tas visticamāk attiecās uz jaunākajiem iekārtu modeļiem, kas vēl nemaz nav tavā kabatā.
Nesaprotamu iemeslu dēļ cilvēkiem patīk, ka to iekārtās nedozētā daudzumā tiek piegādāti paziņojumi no benzīntanku un lielveikalu aplikācijām, atlaižu/akciju ziņas no tiešsaistes veikaliem, nemaz nerunājot par spēlītēm un sociālajiem tīkliem. Nav brīnums, ka šo paziņojumu jūrā pazūd notifikācijas par neautorizētiem maksājumiem vai viegli tiek palaists garām, kad autorizācija pieprasīta brīdī, kad kādam no kontiem piekļūt vēlas krāpnieks.
Visi paziņojumi, bez kuriem var iztikt, ir jāatslēdz. Jūsmojumi par ierakstiem feisbukā nepazudīs. Kendīkrešu vairs neviens nespēlē un Bukinga piedāvājums vēl vienai rezervācijai Igaunijā tev vairs nav aktuāls, jo tu tur jau biji. Amazon tev tirgos vēl vienu olīveļļas bundžu, bet tev vēl tikko nopirktā nav atnākusi. Neko no tā tev nevajag. Un, ja nu tomēr vajag, to var pieslēgt uz laiku.
E-pastos izmanto filtrus, lai darba, skolas un arī ģimenes loka e-pasti nonāk atsevišķās mapēs. To piedāvā jebkurš mūsdienīgs serviss kopā ar pamācībām, kā to izdarīt. Ja kaut kas izliekas nācis no zināmām adresēm, bet nav iekritis mapēs, tas ir drošs signāls būt papildus piesardzīgam.
Vienlaikus ņem vērā, ka ne visas organizācijas ir veikušas priekšdarbus, lai to e-pastus nevarētu viltot un atsūtīt no it kā īstās adreses. Arī, lasot sašķirotos e-pastus, pielieto veselo saprātu.
SMS ir novecojis un nedrošs saziņas veids. Vēl Skype ziedu laikos īsziņas varēja nosūtīt, uzdodoties par jebkuru telefona numuru vai pat aizstājot numuru ar jebkādu vārdu. Nekas nav mainījies un tā ir joprojām. SMS ir viens no vienkāršākajiem veidiem, kā apmānīt saņēmēju un izlikties par banku, kaimiņu, mazbērnu vai pat drošības iestādi.
Paskaties savus ienākošos ziņojumus un padomā, kā katram no sūtītājiem var mainīt saziņas kanālu. Bankām un kurjeriem ir savas lietotnes. Ome ir pelnījusi viedtālruni ar drošām, autentificējamām sarakstes aplikācijām.
Gan SMS, gan telefonzvanu vietā privātajā sarakstē labāk izmantot saziņas platformas — piemēram, Signal vai WhatsApp. Arī videozvans Google Meet vai Microsoft Teams būs drošāka alternatīva, lai izvairītos no personības viltojumiem.
Es biju pilnīgi pārliecināts, ka tie laiki ir beigušies, kad grāmatvede ievada maksājumu, bet vadītājs kaut kur pludmalē apstiprina to internetbankas uzlecošajā logā. Bet nē, šis attālinātās uzticības sporta veids vēl dzīvo un plaukst. Un ne tikai bankās — to izmanto arī, lai pieslēgtos Latvija.lv, Eparaksts.lv vai VID EDS sistēmai.
Zelta likums: ja uz ekrāna parādās pieteikšanās pieprasījums, un tu tajā brīdī nekur nepiesakies — nekavējoties noraidi pieprasījumu un sāc domāt, kurš un kāpēc mēģina izlikties par tevi. Un, lūdzu, nedod citiem savus otrā faktora rīkus, jo tad tā vairs nav autentifikācija — tas ir joks.
Ja šis viss šķiet pārspīlēti, atceries: IT drošība reti mirst ar skaļu sprādzienu. Parasti tā aiziet klusi — ar vienu paviršu klikšķi.
Tā bija 2005. gada 21. augusta nakts. Pareizāk sakot jau bija 22. augusta pirmās stundas. Apkārušies ar fotosomām, mēs nesteidzīgi pametām Mežaparka estrādi, kur tikko bija aizvadīti vēl vieni Dziesmusvētki. Tā par Prāta vētras uzstāšanos 40 tūkstošu priekšā nākamajās dienās rakstīs mediji, kuriem mēs vēl tikai nesām fotogrāfijas.
Savlaicīgi tika pieņemts stratēģiski būtisks lēmums pēc koncerta izbaudīt vēl pāris alus aizskatuvē. Tāpēc parka teritorijā tagad bijām klusumā un ceļa virzienu mums izgaismoja pilnmēness, nevis Rīgas gaisma.
—Kamēr mobilajos nebūs iebūvēts tūristu prīmuss vai vismaz šķiltavas, to nekad nevarēs nosaukt par multifunkcionālo telefonu. Ar sūdīgu internetu un e-pastu tas nav nekas vairāk kā biznesa bezvadu telefons. Visi tie ar pilnajiem spiedpogu plakandēļiem ir plaukstdatori un neviens normāls cilvēks to zvanīšanai nelietos. Tu stādies priekšā, ka kāds zvanītu no klaviatūras vai peles?
Es neatceros, vai telefonu no kabatas izvilka Kristaps vai Uldis, bet te nu tas bija. 2 megapikseļu Sony Walkman oranžais brīnums, pavērsts vienīgā redzamā debesu ķermeņa virzienā. Pāris veiklu darbību ar bīdpuļķi un pogām, līdz krāsainajā ekrānā ir redzams gaišs, paplūdis pikseļu kopums ar iespaidīgu zilganzaļu jpg kompresijai raksturīgu halo uz tumša fona.
—Re. Mēness. Nav nemaz tik slikti.
—Nu šo no tevis pavisam noteikti neviens medijs nenopirks publikācijai.
—Un ja tu tagad vilktu ārā vienu no saviem kanoniem, skrūvētu virsū objektīvu un stutētu to nakts vidū uz statīva, lai uztaisītu iespaidīgu kadru un no rīta ieskenētu to redakcijā. Kas no tā mainītos? Kāds to uzreiz gribēs pirkt?
—Tiesa. Tātad viena no multifunkcijām mobilajam ir palīdzēt iereibušiem koncertfotogrāfiem, kas melanholiskas romantikas apsēsti taisās iemūžināt svarīgo Mēnesi, bet ir pamatots slinkums tamdēļ vērt vaļā fotosomu ar saturu Rāviņa Volvo vērtībā. Tomēr piekritīsi, ka iebūvētas šķiltavas gan nenāktu par ļaunu.
—Mums vēl palika cigaretes?
***
Visnotaļ iedvesmots no Kaspara pēdējā laika grafomānijas izpausmēm, nevaru noliegt, ka esmu gana noilgojies pēc paša neizmantotās iespējas uzrakstīt kaut ko garāku par tvītu. Un kaut ko iespaidīgāku par svaigākās drukātās preses fotogrāfiju no kādas apmeklētās pasaules malas.
Jāsāk jau ar apņemšanos. Tātad, apņemšanās ir ieturēt regularitāti ar vismaz diviem ierakstiem mēnesī. Tāpēc tagad bus jāstrādā pie satura stratēģijas, kuru no padsmit drafta stadijas rakstiem diez vai var izspiest. Droši, ka pačīkstēšu par notikumiem drukā, jaunumiem nozarē un foršām pamanītām lietām. Gan jau ka pa vidu iesprauksies arī kaut kāds tehnisks raksts angliski par īpaši sasāpējušām tēmām.
Tehniski man te vēl čupa mājasdarbu jāizdara, lai sakoptu šo sen neravēto dārziņu:
— Sapucēju paskatu uz kaut ko mūsdienām piemērotāku (jā, tagad ir jābūt ērti lasīt arī no telefona).
— Izvācu čupu spraudņu, kuru jēgu stipri apšaubīju jau stipri sen.
— Izvācu reklāmas, kas bija salipušas šo pašu spraudņu dēļ.
— Gandrīz sapratu, kā darbojas jaunā WordPress tēmu rediģēšana.
Gan jau ka neatteiktos no palīdzības to visu sapucēt vēl sakarīgāk, jo tehnisko speceni sagatavot būtu sīkums. Bet pašam to visu paveikt būtu baisais slinkums.
[posts_sparkline]