Uzstādījām ofisā jaunu pulksteni jeb kāpēc iestādes nemāk ar mums sarunāties
Uzstādījām ofisā jaunu pulksteni. Dāvanu, kas jau labu laiku stāvēja neizpakota kastē.
Interesantais pulkstenim tikai šķietami ir tas, ka reizi pusstundā agregāta mehānisms liek nabaga koka putniņam «bom–kukū» pavadījumā līst ārā no cauruma. Pulksteņa uzstādīšanas instrukcija ir devusi atbildi tam, kāpēc tik liela daļa no hiphopa, ko skalda valsts un pašvaldības iestādes, nesagatavotam cilvēkam nav uztverama. Tā ir pēctecība.
Salīdzinājumam — instrukcija pulksteņu sistēmai naktssargu darba pārbaudei (ASV kaut kad starp abiem Pasaules kariem).
Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas informācijas tablo
Ja ticēt informācijai, tad Jelgavā jaunie informācijas tablo tika uzstādīti 2009. gada 7. janvārī. Es pie viņu apskates gan nokļuvu stipri vēlāk un paudu savu viedokli rakstā «Rokdarbi. Sveiciens Pasažieru vilcienam.». Arī par Rīgas Centrālās stacijas lieliskajiem flip-dot paneļiem pieminēju rakstā «Par tabulām un rāmjiem».
2011. gada 19. oktobrī «Latvijas Dzelzceļš» izsludināja atklātu konkursu par Rīgas Centrālās pasažieru stacijas apziņošanas infrastruktūras rekonstrukciju.Tur ir viens tāds akurāt ļoti interesants fakts. Nē, es neko nesajaucu datumos, konkursa piedāvājumu izvērtēšana notika tai pašā dienā, kurā ir izziņots konkurss.
Konkursa piedāvājumu atvēršana notiks: 2011.gada 19.oktobrī, plkst.10.00. Rīgā, Gogoļa ielā 3, 301. kab. Piedāvājuma dokumenti iesniedzami līdz 2011.gada 19.oktobrim, plkst.09.40., Rīgā, Turgeņeva ielā 14, 5.stāvs, 533. kabinets (VAS «Latvijas dzelzceļš» Iepirkumu birojs).
Pēc tam vairs nav grūti komentēt faktu, kā Babītes novadā reģistrētais SIA «Telemaks» jau 2010. gada 20. decembrī varēja savā mājaslapā publicēt informāciju par uzvaru šajā konkursā.
Ar lepnumu paziņojam, ka pēc ilgstoša organizatoriska darba un projektēšanas procesa SIA «Telemaks» kolektīvs veiksmīgi izpildīja un nodeva pasūtītājam (VAS «Latvijas Dzelzceļš») projektu «Rīgas centrālas pasažieru stacijas vizualas-audio informatīva sistēma» objektā Rīgā, Stacijas laukums 2.
Projekta ietvaros tika izstrādāta sistēma, kas perspektīvā nomainīs esošo veco padomju laiku tehnisko mantojumu — informācijas tablo sistēmu, kas ir krietni novecojusi un jau tagad atrodas avārijas stāvoklī. Iespējams jau pavisam drīz Rīgas iedzīvotāji un viesi, kas izmanto dzelzceļa pakalpojumus, ieraudzīs centrālā stacijā modernus LED tehnoloģijas tablo ar izsmeļošo informāciju par vilcieniem un to kustību, kas noteikti atvieglos dzīvi visiem braucējiem un stacijas lietotājiem.
Projekta izstrāde prasīja vairākus mēnešus objekta apsekošanai, tehnisko risinājumu izveidei, analīzei un saskaņojumiem ar LDz un pilsētas pašvaldības struktūrām!
Reālajā dzīvē tas šobrīd izskatās šādi.
Un cik es varu noprast pēc ierakstiem tviterī, tad tādi tie karājas jau vairākus mēnešus. Es domāju, ka dažiem censoņām ekonomiskās žurnālistikas jomā būtu gaužām interesanti to visu papētīt, bet mani interesē kas pavisam cits.
Salīdzināsim veco flip-dot informācijas tablo ar jauno, vēl nestrādājošo LED vienkrāsas spuldžu tablo (izskatās, ka tas ir tas pats oranžsarkanais LED, kuru izmanto arī Rīgas starptautiskā autoosta).
Informācijas blīvums jaunajā tablo ir 17 rindas trijās kolonnās. Vecajā, flip-dot panelī bija tikai 16 rindas trijās kolonnās, piedevām vēl dažas rindas bija aizņemtas ar statisko, nemainīgo informāciju un norādīja uz maršrutu virzienu grupu («Uz Jelgavu», «Uz Ērgļiem», utt.). Katrai maršrutu grupai bija arī savs krāsu kodējums. Pat ja mēs pieņemsim, ka arī jaunajā variantā ideālajā sistēmā šī grupēšana tiešām tiks ievērota, būs zudis ļoti būtisks parametrs — krāsu kodējums —, kuru, es pieļauju, izstrādātāji nemaz nav ņēmuši vērā un tas ir saprotams. Ja nemaldos, tad ap 2000. gadu parādījās pasažieru dzelzceļa maršrutu shēma, kurā virzieni vairs netika kodēti.
Kā redzams, tad šajā shēmā vienīgais uzsvars ir tikai uz dzelzceļa transporta veidu (dīzeļvilcieni, elektrovilcieni un maršruti, kur kursē abu veidu transports). Pasažieriem, pēc būtības, tas nesniedz nekādu informāciju. Tas ir tāpat, kā likt shēmā paskaidrojumus tam, kādas markas cigaretes pīpē dažādu sastāvu vadītāji.
Toties kaut kad vēlāk ir parādījusies jau nedaudz sakarīgāka shēma. Pieļauju, ka šī tika zīmēta līdz ar jauno «Pasažieru vilciena» logo, tāpēc datēšu to ar 2012. gadu.
Te jau parādās arī krāsu kodējums dažādiem maršrutiem, kam gan nav sakara ar to krāsu kodējumu, ko savulaik izmantoja flip-dot paneļos un navigācijā Rīgas Centrālajā stacijā.
Kāpēc tad tas krāsu kodējums ir tik nozīmīgs? Rīgas centrālajā stacijā ar tās 10+ peroniem, izejām un ieejām uz tiem, krāsu kodējums ir viens no retajiem veidiem, kā norādīt uz pareizo iekāpšanas peronu cilvēkiem, kas dzelzceļu izmanto reti. Tas ir aktuāli ar Torņakalna pieturā, starp citu. Korejietim, turkam vai tam pašam slāvam ir daudz grūtāk atcerēties svešā alfabētā rakstītu galastacijas nosaukumu, toties krāsu atcerēties ir gaužām vienkārši. Ne velti to visā pasaulē izmanto sabiedriskā transporta līniju apzīmēšanai.
Atgriezīsimies pie jaunajiem paneļiem. Kaut gan ar debīlo Samsung Galaxy S III kameru nav iespējams normālā kvalitātē uzņemt pat tik elementāru bildi, tomēr nojausma radīsies, ja aplūkosim jaunā informācijas paneļa fragmentu.
Ja saprogrammēt pašu paneļu vadību un sasaistīt to ar dzelzceļa iekšējām sistēmām spēj katrs otrā kursa fizmats, tas nenozīmē, ka informācijas izvades noformējumu arī ir jāuztic šai personai. Kopējā estētiskajā baudījumā iedziļināties man vienkārši nav vēlmes. Bet kaut vai tas, ka nevar bez saīsinājumu lietošanas uzrakstīt divus vārdus, kur nu vēl tas, ka ir palicis Microsoft Word autocorrect saīsinājumam «nr.», liek šaubīties par mēnešiem ilgo strādāšanu pie informācijas paneļiem, kā to mājaslapā aprakstīja SIA «Telemarks».
Paņemsim to pašu fragmentu un uzliksim virsū piemēru informācijai.
Skaidri redzams, ka, gadījumā, ja būs jānorāda vilciena atiešanas kavēšanos, to nevarēs normāli izdarīt. Varat vien prātā izdomāt, kā šāds LED lampiņu skaistums izskatīsies, kad viss panelis būs piebāzts ar informāciju un cik vienkārši tajā būs orientēties. Skaidrs arī tas, ka šie paneļi būs absolūti nepiemēroti, teiksim, pienākošo vilcienu atainošanai, bet paskaidrojumu iznešana ārpus mainīgās informācijas padarīs neloģisku kādas citas informācijas atainošanu (piemēram, paziņojumi par jauniem vai atceltiem reisiem).
Skaidrākam salīdzinājumam, strādājošs piemērs no kādas lidostas.
Šis piemērs ir vairāk kā divas reizes platāks un ir projektēts tā, ka ir iespēja pievienot arī papildinformāciju, piemēram, pienākšanas laika vietā norādīt, ka reiss kavējas. Arī te ir saīsināts nosaukums «Stansted airprt», ko varētu nedarīt, ja kolonnu ar platformām pabīdītu par vienu simbolu, bet tas netraucē uztvert maksimums septiņas rindas ar informāciju. Rīgā tādas būs septiņpadsmit, trijās slejās. Kas pats būtiskākais, šo paneli jebkurā mirklī var izmantot jebkādas informācijas norādīšanai, jo tam nav statiskas papildinformācijas.
Es piedāvāju lapiņas ar tekstu «Nestrādā!!!», kas tagad ir pielipinātas pie katra no jaunajiem LED paneļiem, nomainīt pret lapiņām ar tekstu «Nevajag». Pēc tam varētu uzstādīt atpakaļ renovētus flip-dot paneļus, vienkārši pielāgojot tos pašreizējiem apstākļiem un nepieciešamībām, ja jau lielos ekrānus LDz nevar atļauties (nav runa par plazmas wide-screen-super-hd-smart-youtubefriendly, bet gan visparastākajiem krāsainajiem LED ekrāniem, kādus ir ierasts redzēt, piemēram, koncertos).
Starp citu, «Latvijas Dzelzceļš» mājaslapā un arī portāliem preses relīzēs ir reklamējis to, ka Siguldā ir vismodernākā stacija Latvijā.
«Patlaban Siguldas stacija ir kā eksperimentālais modelis, kur viss ir modernizēts, un tā ir kā paraugs, kādas nākotnē varētu izskatīties stacijas. Tiesa, izmaiņas šajā virzienā ir ļoti finansiāli ietilpīgas, tāpēc jebkurām izmaiņām jābūt pamatotām. Siguldas stacija pašlaik ir svarīga kā eksperimentāls modelis, jo tas dod iespēju pārbaudīt, kā kopumā lietas darbojas, kas vēl jāpilnveido vai jāmaina, kad tiks modernizētas jau pārējās stacijas,» intervijā aģentūrai BNS sacīja a/s «Pasažieru Vilciens» valdes priekšsēdētājs Artis Birkmanis. Delfi, 2012. gada 6. novembris.
Einārs Špics aka @eininsh atsaucās uz manu lūgumu tviterī un nobildēja man visu vismodernāko, kas Siguldas stacijā pieejams.
Loģiski, ka šis informācijas tablo ir identisks šausmām, kuras es rediģēju pirms gada saistībā ar Jelgavas staciju. Vienīgā izmaiņa — logotipu nomainījuši. Bet viss pārējais kā bija sūds, tā arī palika.
Nobeigumā. Mani ļoti izbrīna, cik atšķirīga ir komunikācija a/s «Pasažieru vilciens» un a/s «Latvijas Dzelzceļš». It kā uzņēmumi darbojas vienā nozarē, vienā paspārnē un vispār es pieļauju, ka tikai katrs desmitais zina, ar ko atšķiras viens no otra. Bet, ja no «Pasažieru vilciena» informāciju var dabūt piecu minūšu laikā, tad «Latvijas Dzelzceļš» neatbildēs nekad. Īsāk sakot, otrajam tu esi dziļi pie kājas. Bet ne par to bija šis stāsts.
P.S. Kad es «Pasažieru vilciena» tvitera kontam paprasīju, lai atsūta jauno vilcienu maršrutu shēmu, nez kāpēc konta apkalpotājs vien spēja pajautāt «Kādiem nolūkiem?» un shēmu tā arī neatsūtīja. Varbūt no «Latvijas Dzelzceļa» kāds padomu iedeva ar mani nesarunāties, vai? Vēlāk vakarā gan atrakstīja tvītu, ka uz e–pastu varot rakstīt un pāris dienu laikā atbilde būšot. Redzēs, ko gan atsūtīs.
Papildināts. Šodien atsūtīja atbildi uz manu e–pastu no «Pasažieru vilciena».
Labdien!
Pielikumā nosūtam Jums AS „Pasažieru vilciens” maršrutu shēmu. Lūdzam šo shēmu nepavairot, neizmantot komerciāliem nolūkiem, kā arī neizmantot, lai mestu ēnu uz uzņēmuma darbību vai reputāciju. Īsāk sakot, ievērojiet autortiesības un citus LR likumus.
Ar cieņu,
AS „Pasažieru vilciens”
Braukšanas mācību atļauja jeb «baltās tiesības». Dizaina vēsture.
Braukšanas mācību atļauja jeb baltās tiesības, kā tās mēdz saukt ir dokuments, kuru CSDD ir jāizņem visiem, kas vēlas apgūt A1, A, B1, B vai C1 kategorijas transportlīdzekļu vadīšanu. Atļaujas derīguma termiņš ir trīs gadi un Latvijā tās ir kļuvušas par obligātām no 2004. gada 1. jūlija, savukārt tiem, kas, teiksim, ir ieguvuši B kategorijas autovadītāja apliecību un vēlas apgūt, teiksim A kategorijas transportlīdzekļu vadīšanu (lasi — pārsēsties uz moci), jauna mācību atļauja nav jāizņem. Kas interesanti, tad braukšanas mācību atļaujas varēja neobligātā kārtā izņemt arī pirms tam, kad tās vēl nebija obligātas. Lūk, piemēram, 2001. gada baltās tiesības.
2004. gada 5. maijā (tā bija pirmā darbadiena pēc brīvdienām) sekoja pirmā lielā revolūcija transportlīdzekļu īpašnieku un vadītāju dokumentācijas un nummurzīmju dizainā kopš pārejas no PSRS dizaina, jo CSDD nolēma to pietuvināt Eiropas Savienībai, iekļaujot dokumentos attiecīgi dažādu atribūtiku, kas saistīta ar ES. Latvija, starp citu, bija pirmā no Baltijas valstīm, kas sāka izsniegt ES parauga autovadītāja apliecības. Mācību braukšanas apliecības arī nomainīja savu paskatu, tomēr uz tām netika uzpičkāts virsū ES karogs un n–tās valodās sarakstīts, kas tas par dokumentu.
Šogad braukšanas mācību atļaujai trešo reizi kopš to obligātās lietošanas ieviešanas ir nomainīts dizains. Diemžēl pagaidām man nav neviena reāla mācību atļauja uz rokas, tāpēc evolūcijas piemēram izmantoju CSDD atrodamo paraugu (kurā nez kāpēc izdošanas datums ir 2012. gads, kaut gan tas neatbilst patiesībai, jo tās sāka izsniegt tikai no 2013. gada 2. janvāra).
Izskatās, ka tagad braukšanas mācību atļauja būs jāsauc par zaļām dzeltenām raibām tiesībām, nevis baltām.
Jaunā parauga braukšanas mācību atļaujas aizmugurē ir pazudis teksts iekavās «transportlīdzekļa vadītāja» un tagad tas skan: «Mācību braucieni (izņemot braucienus norobežotos laukumos) drīkst notikt tikai apmācītāja klātbūtnē.» Nav skaidrs, vai tagad apmācītājs vairs nav transportlīdzekļa vadītājs, vai?
Vēl daži interesanti fakti:
— No 14 gadu vecuma var iegūt atļauju mācīties vadīt A1 un B1 kategorijas transportlīdzekļus, bet no 16 gadu vecuma – atļauju mācīties vadīt A, B un C1 kategorijas transportlīdzekļus.
— Braukšanas mācību atļauju var iegūt jebkurā CSDD nodaļā, kurā izsniedz vadītāja apliecības.
— Lai iegūtu braukšanas mācību atļauju, CSDD jāatrāda pase, medicīnas uzziņa un jāsamaksā nodeva.
Pareizrakstības nodarbības #4. Vēlreiz par datuma saīsinātā pieraksta lietošanu.
Kad 2007. gadā blogā uzrakstīju savas pārdomas par datuma un laika pierakstu rakstā «Pareizrakstības nodarbības #2. Kā rakstīt datumu un laiku?», tas izraisīja lielas diskusijas. Un tas ir saprotams, jo līdz tam neviens nebija aizsācis diskusiju par šo tēmu publiski. Visi pieņēma par normu to, ko kāds referents kaut kur valdības mājās Microsoft Word dokumentā bija iedrukājis un ar Tildes pareizrakstības rīkiem pārbaudījis.
Liriskai atkāpei. Es pēdējā mēneša laikā aktīvi sekoju Iļjas Birmana un Ļebedjeva studijas darbinieku rakstiem par jaunā Maskavas metro shēmas izveidi. Nu jau konkurss ir finiša taisnē, abi darbi ir iekļuvuši finālā. Birmans savu metro shēmu ir zīmējis un pilnveidojis sešus gadus, Ļebedeva studija ar dažādu dizaineru piedalīšanos pie metro shēmas strādāja četrus gadus. Nu vēl tur ir RIA veidotā shēma, kas tapa pāris nedēļās, bet to es vispār neņemu vērā.
Bet nu atgriežamies pie tēmas. Viens no Ļebedeva studijas direktoriem ved aizraujošu dienasgrāmatu LiveJournal. Bez šaubām, pēdējie ieraksti kā reiz ir tieši par metro shēmas izstrādi. Mani īpaši ieinteresēja raksts «В прямом эфире: схема метро. Файнал-файнал-нью-нью.».
Если хочешь никогда не сдать файл, просто назови его rabota_final.pdf
Потом будут:
rabota_final_new.pdf
rabota_final_new2.pdf
rabota_final_new2_new.pdf
rabota_final_new2_new_new.pdf
rabota_final_new2_new_new_last_final_2_new_last.pdfРебята со стажем сразу называют файлы так:
rabota_017_river.pdf
rabota_018_square_proebali.pdf
и т.д.Еще есть секрет с датами – файлы лучше называть 2013.01.17_rabota.pdf, а не 17.01.2013_rabota.pdf. А то через месяц проекта они все начинают в папке странно сортироваться.
Ar new, final, last failu nosaukumu versijām man arī sanāk slimot ik pa laikam. It īpaši strādājot pie pavisam absurdiem maketiem — ielūgumiem un citiem «it kā trīsdesmit minūšu» projektiem.
Bet īpaši būtiska Ludviga raksta citātā ir pēdējā rindkopa par datuma pierakstu faila nosaukumos. Atgādināšu vēlreiz, ka, manā skatījumā, pieraksts gads.mēnesis.datums. ir vispareizākais pieraksts, kāds vien ir iespējams. Un ne tikai saistībā ar pareizu failu kārtošanos mapē. Vēlreiz mudinu izlasīt rakstu «Pareizrakstības nodarbības #2. Kā rakstīt datumu un laiku?» un arī komentārus.
Labi, nenocietos. Man noteikti tas ir jāpasaka: es pirms sešiem gadiem par to jau rakstīju, ibio!
2012. gada spārnotākā vizualizācija
Kā rakstīja mans draugs, papildus dzimtajai valodai un dažām svešvalodām, es runāju vēl trīs valodās: sarkasms, ironija un nenormatīvā leksika. Tālāk būtu jāseko buķetei ar visu šo trīs valodu savienojumu, bet iesākumā citāts no RLB latviešu valodas attīstības kopas mājaslapas:
Aizritot 2012. gadam, RLB latviešu valodas attīstības kopa (LVAK) sadarbībā ar Latvijas Rakstnieku savienību un Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisiju apkopoja un izvērtēja gada vārda, nevārda un spārnotā teiciena kandidātus.
Ikgadējā visas sabiedrības aptauja notika jau 10. reizi, tāpēc vērtētājiem, kā arī visiem novērotājiem un dalībniekiem nu ir iespējams rast secinājumus par latviešu valodas tendencēm un pārmaiņām valodas lietotāju attieksmē ilgākā laika periodā.
Aptaujā ir trīs katēgorijas. Tās kopā ar atskatu uz iepriekšējos gados uzvarējušiem vārdiem un teicieniem ir sniegtas šeit: gada vārds, nevārds un teiciens.
21. janvārī žūrija paziņoja rezultātus:
2012. gada vārds — «ziemotne».
2012. gada nevārds — «uzrunāt (problēmu)».
2012. gada spārnotais teiciens – «Vilks paziņoja, ka Lapsas sūdzība par Zaķa pārkāpumu tiks izskatīta».
Un tagad es pasludinu 2012. gada spārnotāko vizualizāciju.
Ibio, valodnieki, nopietni, WTF?
Versiju kontrole un cīņa ar Git-veidīgajiem
Laikam ceturto reizi mēģināju saprast, kā darbojas Git rīki. Īsumā doma ir sekojoša: ja vecais projekta izmaiņu izsekošanas mehānisms bija ik pa laikam taisīt pilnu projekta kopiju un saarhivēt to, tad ar Git tīri teorētiski ir iespēja vienreiz saglabāt visu un tad, pēc vajadzības, saglabāt tikai izmaiņas. Atšķirība slēpjas faktā, ka nav jāglabā ļoti daudz kopiju, tu glabā tikai izmaiņas un sasaisti ar pārējiem failiem, kuri nav izmainīti.
Bez šaubām, man šī lieta šķiet pavisam vērtīga kaut vai tāpēc, ka tad varētu glabāt ne tikai mājaslapu un citu produktu izstrādes stadijas, bet, kas nav mazsvarīgi, Adobe Creative Suite programmu konfigurācijas failus un papildinājumus, kas, pēc būtības, arī ir nelieli teksta faili un mēdz ik pa laikam nobrukt. Tas būtu lielisks veids, gan kā atgriezties pie strādājošām versijām un eksperimentēt ar konfigurāciju pēc sirds patikas.
Nu labi, tagad ķeramies klāt pie problēmas. Problēma ir tajā, ka viss, kas saistīts ar Git metodēm, ir aprakstīts tādā gīku hiphopā, ka normāls cilvēks tur vispār neko nespēj saprast.
Iesākumam, no Bitbucket palīdzības lapas iesācējiem:
If you are new to hosting your code, code management with distributed version control systems (DVCS), or either Git or Mercurial, this Bitbucket 101 tutorial gives you a taste all of them. In this tutorial, you’ll first install both Git and Mercurial for your operating system. You’ll do some work using both Git and then Mercurial.
Ja tiktāl vēl kaut ko var savilkt kopā (lasi — pieņem, ka tie ir kaut kādi nosaukumi produktiem), tad iedziļinoties jēgā, vienkārši sāc jukt prātā. Parādās visādi Commits, Repo, Clone, Fork, Terminal utt. WTF?
Kas pats jocīgākais, nav neviena cilvēka, kas būtu spējis to visu skaidrot bez hiphopa. Tas ir aptuveni tāpat, kā pirmo reizi ieraudzīt jūras navigācijas karti un saņemt visas atbildes tikai jūras terminos. Un pat tad, ir vismaz jūras terminu skaidrojošā vārdnīca, galu galā.
Patiesībā gribētos elementāru aplikāciju, kas darītu pāris elementāras lietas un strādātu bez smadzeņu čakarēšanas.
Nepretendēju uz neko vairāk kā elementāru aptuveni šādu funkcionalitāti. Papildus varētu vēl būt tas, ka opcijās varētu norādīt, teiksim, reizi stundā paskatīties, vai nav bijušas izmaiņas un saglabāt tās automātiski.
Un pagaidām man tā pa lielam izskatās, ka ar to visu daudz vienkāršāk, bez stulba hiphopa spēs tikt galā Dropbox. Tas vismaz runā saprotamākā valodā un pieejams uz jebkura devaisa.
Bet nu cienījamie sarkanačaino cilts pārstāvji, es ļauju arī jums izteikties pēc sirds patikas.
Tweetdeck lietošanas murgs
Bez Tweetdeck man nav zināma neviena patiešām lietojama Twitter plūsmas izsekošanas alternatīva, kas darbotos Windows vidē un nebūtu atkarīga no pārlūka un darbotos kā atsevišķa aplikācija/programma.
Šajā rindkopā ir jāseko norādēm, ka es nevēlos pāriet uz MAC, Linux vai vēl kaut ko citu, bet man to ir slinkums rakstīt.
Bet tā kā Tweetdeck tagad pieder Twitter, tad Tweetdeck neviens nevēlas pataisīt par lietojamu produktu un salabot lažas. Viena no lažām, kas man ir uz Win7, lietojot Kaspara Apostrofu — garumzīmes un mīkstinājuma zīmes ļoti bieži nedarbojas.
Bet visvairāk mani tracina atvērta tvīta skats.
Domāju, ka esmu vienīgais, kas, lai atgrieztos pie tvītu saraksta, konstanti nospiež bultiņu zem tvīta, kas patiesībā ir reply poga. Zemapziņas loģiku nevar apčakarēt. Šī ikona jebkurā veidolā nozīmēs tikai un vienīgi «back», jo to ir iepotējuši interneta pārlūki ļoti daudzus gadus atpakaļ. Un to sūdiņu, kas ir kolonnas augšā, es pamanu tikai tad, kad izlasu kolonnas nosaukumu, kas no «Me» ir pārvērties par «Back to Me».
Izlecošās reklāmas un slīdošās reklāmas interneta lapās
Mana attieksme pret reklāmu jebkurā interneta vietnē balstās uz vienkāršu principu, kuru es vienmēr arī iesaku saviem klientiem — informācijas platībai lapā ir jābūt lielākai par reklāmas laukumu platību. Tas ir absolūti elementāri atrisināms, palielinot reklāmas laukuma cenu vai arī ievietojot reklāmas banerus rotācijā pie lapas pārlādes. Savulaik smalki izķidāju portāla Jelgavnieki.lv sākumlapu.
Šis samērīguma princips nodrošina vispārēju labumu: apmeklētājs saņem to, kāpēc viņš ir nokļuvis lapā, satura ražotājs nopelna, jo apmeklētājam ir parādījis reklāmu, reklāmdevējs saņem potenciālo klientu, jo ir piedāvājis kvalitatīvā veidā savu produktu/pakalpojumu.
Labi, kaut kādam tur Megaupload vai Fileshare turpinātājam vēl var piedot. Viņi piedāvā alternatīvu — samaksā kāpostu un turpmāk saiti uz jaunāko pornofailu ieraudzīsi uzreiz, bez reklāmas. Bet šajās lapās vienīgais saturs ir saite uz lejuplādējamo failu.
Izlecošās reklāmas
Debīlākā lieta internetā, ko izstrādātāji izdomāja — iespēja bez lietotāja iejaukšanās atvērt paralēli jaunus pārlūka logus, atveroties lapai. Galvenais, ka tagad to pašu izstrādātāju komandas cīnās, iestrādājot pārlūkos šīs iespējas bloķēšanu. Pilnīgs ārprāts. Tas ir tikpat slimi, kā skūteros iestrādātie ātruma ierobežotāji. Netaisi, bļa, tik jaudīgu motoru, nevajadzēs ātrumu ierobežot.
Bet nu tagad, mūsdienu Web 2.0 laikmetā (vai arī kāds tur tagad cipars jāliek?) izstrādātāji ir aizgājuši tālāk — ja tu, cūka tāds, nobloķē izlecošos logus aka pop-ups, atvērsim reklāmu iekš lightbox tajā pašā lapā un kamēr tu neatradīsi, kā to sūdu novākt, pie satura vispār netiksi. Te iezīmējas divi ļoti būtiski momenti: 1) uz mobilajām iekārtām (vai maziem ekrāniem) laitboksa aizvēršanas pogu vispār nevar atrast; 2) dažkārt aizvēršanas pogas vispār nav.
Ja pop-up logus vismaz varēja aizvērt vai ignorēt (universitātē bieži atstāju kabinetu ar 40+ atvērtiem IE logiem, kur bija porn/gambling reklāmas, jo pofig par nākamo lietotāju), tad lightbox vienkārši neļauj tikt pie satura. Tātad, lietotājs vispār nesaņem to, kāpēc ir atnācis uz konkrēto interneta resursu (lasi — resurss ir saņēmis pēdējo apmeklējumu no konkrētā lietotāja).
Slīdošās reklāmas
Otrs reklāmas veids, kas man uzdzen vēmienu. Tā ir tā sūda strīpa, kas piesieta pie pārlūka apakšējās malas, kustās un aizsedz saturu pārlūka loga apakšējā daļā. Ļoti populāra Diena.lv, ir manīta arī citos portālos. Ekstrēmi populāra reģionālas nozīmes vietnēs.
Visvairāk man besī šāds reklāmas veids, kad tas tiek taisīts ar caurspīdīgumu (piemērs no Ogres novada mājaslapas), jo tādos gadījumos tev vēl prātā ir jāizdomā, kur ir reklāmas laukuma augstākais punkts, jāuzzīmē neredzama līnija, virs kuras kikšķinot, tu tiešām trāpīsi uz satura, nevis uz reklāmas.
Slīdošās reklāmas ne tikai nenormāli izbesī gan ar savu krišanu uz nerviem tīri vizuāli, gan arī tāpēc, ka bieži vien nav vispār iespējams ieraudzīt lapas apakšējo daļu, kur var būt kontakti vai saite uz informāciju par portālu.
Par slīdošajām reklāmām ļaunāka var būt tikai neslīdošā reklāma, kas ir pielīmēta lapas augšējai daļai (esi sveiks, vecais db.lv dizain!).
Kāpēc reklāmdevēji tik ļoti mīl šīs reklāmas veidus?
Veicot smalkus pētījumus savā personīgajā izpildījumā kā arī paskatoties statistiku no dažām interneta vietnēm, kuru datiem man ir nekur neafišēta pieeja, redzu, ka tieši šiem diviem reklāmas veidiem ir ļoti augsta klikšķu attiecība pret kopējo rādījumu skaitu.
Ja viss ekrāns tiek aizņemts ar kaut kādu huiņu tā vietā, lai parādītu saturu, dēļ kura lapa tiek apmeklēta, bez šaubām, ka paniski tiek klikšķināts visur, lai atrastu veidu, kā šo huiņu aizvērt. Tas pats attiecās arī uz slīdošo rindu, kas parādās tieši tur, kur nevajag.
Reklāmdevējs staro laimīgs, jo viņam ir būtiski pieaudzis apmeklējumu skaits un nepievērš uzmanību faktam, ka vidējais apmeklējums no lightbox vai skrejošās rindas reklāmas nav ilgāks par vienu–divām sekundēm. Interneta vietnes īpašnieks laimīgs, jo viņam ir laimīgi reklāmdevēji, bet nepievērš uzmanību faktam, ka samazinās lojālo apmeklētāju skaits. Apmeklētājs ir laimīgs, jo vairs vispār neapmeklē šo interneta resursu, ja vien to nepiespiež izdarīt briesmas viņa veselībai un dzīvībai.
Pēcvārds
Es ļoti ceru, ka nākamajās pārlūku versijās abi šie reklāmas veidi arī būs tikpat vienkārši izslēdzami ar checkbox pārlūka opcijās, kā tagad ir izslēdzami automātiskie pop-up logi.
Piparkūku laiks
Pēdējo reizi piparkūkas ēdu Jāņos. Neprasiet, kāpēc.