Atvedu no mammas pagraba kasti ar veciem papīriem. Ar dēlu pavadījām vairāk kā stundu, izejot cauri samērā senai vēsturei.
Biju par aizmirsis, ka kaut kas tāds vispār bija noticis.
Obligātās iemaksas un vēsture
Par tabulām un rāmjiem
Ja jums šķiet, ka šai bildei nav nekāda sakara ar raksta virsrakstu, tad jūs maldieties. Kaut gan viss sākās stipri ātrāk, teiksim tā, vairākus tūkstošus gadus ātrāk.
Sensenos laikos dzīvoja cilvēki, kuriem, tieši tāpat, kā tas ir mūsdienās, nebija talants noteikt, vai tas, ko viņi rada ir šķībs vai taisns, toties viņiem bija pietiekami daudz prāta, lai vienu un to pašu darbu nedarītu vairākas reizes. Tā uz pasaules parādījās tabulas un, līdz ar tabulām — tabulu rāmji.
Rāmjus vienmēr un visos laikos izmantoja, lai varētu ar roku veicamo darbu izdarīt precīzāk. Šī sienas zīmējuma fragmentā, ko es pirms HVZ cik gadiem nobildēju Ēģiptes vēstures muzejā Turīnā, var redzēt, ka hieroglifi, attiecībā pret līnijām, kas tos norobežo, ir zīmēti ar izcilu precizitāti. Man nav ne mazākās nojausmas, pēc kāda principa tika sadalīti darbi, bet izskatās, ka tas līniju vilcējs, kurš iedalīja vietas hieroglifiem tieši virs dievu zīmējumiem, visticamāk, atlikušo mūža daļu pavadīja, kraujot piramīdām akmeņus.
Vēlāk nāca citi tehniskie paņēmieni, kā dabūt kaut ko, kas ir tavā prātā uz papīra, bet līdz digitālās izdošanas laikam nemainījās tehnika — ja kaut ko vajag skaidri norādītā vietā iedabūt, tad pirms tam ir jāievelk robežas, lai ir skaidrs, kur tad tas kaut kas atradīsies.
Loģiski, lai vieglāk būtu ierakstīt, cik tad maksā kāds no ogu vai sēņu veidiem, mēs skaisti iezīmējam vietu, kur to ciparu iebāzt, lai nesanāk putra un nav jāčakarējas. Un, kā kārtīgiem padomiju piedzīvojušajiem mums bija liels pienākums izmantot lineālu un zīmuli visur, kur vien tas ir iespējams, pirms ķērāmies klāt pie tušas, krāsas vai kāda cita paliekoša izteiksmes līdzekļa izmantošanas.
Nu, gandrīz vienmēr.
Un tad nāca datorlaikmets ar saviem spiedogiem un zīmogiem. Un mēs uzreiz aizmirsām, ka līniju izmantošanai jebkādās formās, tabulās vai tekstos bija lielākoties vienīgi funkcionāla jēga — atrast kur rakstīt vai zīmēt un glīti šo vietu aizpildīt. Bet nu taču nevar tautieši no tā atradināties, galu galā tūkstošiem gadu to ir lietojuši. Un nesaprot, ka tajā brīdī, kad ar roku nekas nekur vairs nav jāiebaksta, nav arī jāmoka vairs cilvēka acs, saraibinot pasniedzamo informāciju ar absolūti bezjēdzīgiem režģiem.
Un aiziet, bliežam visu tabulās, saliekam visur rāmjus apkārt. Vajag taču kontrastu! Vajag spēku! Un viss, kas mums paliek no tik elegantā flip-dot ekrāna, ir zaļās krāsas teksti uz tumšāka fona. Kaut arī patiesībā šie teksti bija uz melna fona gaišiem burtiem nevis tāpēc, ka tas ir superkontrasts, ideāla lasāmībā un tūkstošu gadu pieredzes rezultāts. Vienkārši izmantojot melnu fonu, nevarēja redzēt iekārtas nepilnības pie nevienmērīga apgaismojuma — ēnas no atsevišķiem punktus veidojošiem elementiem.
Un tā mēs turpinām dragāt rāmjus apkārt visam, ko vairāk vai mazāk spējam dēvēt par tabulām, kaut gan tas ir reāli atbaidošs un funkcionāli absolūti nekādu jēgu nenesošs elements.
Tagad man arī ir autovadītāja apliecība bez M burta
Plānā ir tuvāko divu nedēļu laikā kļūt par motovadītāju bez M burta arī.
Ja es būtu Kultūras ministrs
Ja es būtu kultūras ministrs, es liktu pirms katras kārtējās domes sēdes pašvaldībā uzstāties vietējam pašdarbības kolektīvam ar 30min garu programmu. Nu, teiksim, Pampāļu novada domes sēde. Visi deputāti sanāk, vēl atnāk arī divi klausītāji no malas (protams, 90% gadījumu tie ir pensionāri vai bezdarbnieki, kuriem nav ko darīt). Bet ja pirms sēdes notiktu Pampāļu deju kolektīva Akmentiņš koncerts? Vēl vismaz dažas mammas un pa kādam tētim vai omei garantēts! Un deputāti beidzot uzzina, kam ir vajadzīgs kultūras budžets, un arī sēdes apmeklē vairāk cilvēku no malas.
Nu un pirms katras Saeimas sēdes, bez šaubām, vārds tiek dots korim Latvija, kā minimums. Bet svētku dienās var pat pārcelt sēdes uz operas namu un pirms kārtējās plenārsēdes Tosku noskatīties.
Vai Nokia ir tik mirusi, cik par to runā?
Interesanta infografika no inneractive par to, kā tad tur īsti ir ar Nokia.
Mobilo tālruņu platformu kari
Vakar tā sēdēju, pīpēju un sapratu, ka šobrīd mobilo tālruņu operētājsistēmu tirgū notiek tieši tas pats, kas notika ar interneta pārlūkiem.
Un es ļoti gaidu, kad uzradīsies kaut kāds veselais saprāts, kas liks visu sabāzt zem viena jumta. Kaut vai ar to pašu HTML5.
Rokdarbi. Saņemto un nosūtīto kravu apjoms Latvijas ostās
Sveiciens Statistikas pārvaldes māksliniekiem.
Bija:
Kļuva:
CSP rakstā «Par ostu un lidostas darbības rezultātiem 2011.gada 1.pusgadā» vispār ir ļoti daudz šedevru.
Jānis Džimmijs Bižāns zīmē
Rokdarbi. Sveiciens Kristapam un LMT
Bija:
(via: «LMT tīklā (Latvijā kopumā?) izplatītākie ir Symbian S60 viedtālruņi»)
Kļuva:
Tā kā man, atšķirībā no Kristapa, sanāk nedaudz cita domāšana attiecībā uz to, kas tad ir populārākais:
Ja pieņemam, ka Tele2 un Bites tīklos nav tik daudz iPhone telefonu (LMT ir vienīgais operators Latvijā, kas to oficiāli tirgo), tad Android varētu būt izplatītākie viedtālruņi Latvijā.
Un vēl, kāds man var pastāstīt, kas tā par Bada OS un kur viņu lieto? Pēc bildītēm izskatās pēc figņas, kas nozagta visiem pārējiem un salikta vienā, droši vien nefunkcionējošā sūdā.
P.S. Esmu nedaudz pazudis, jo ir vasara un man gribas ar pliku pakaļu skriet pāri zaļām pļavām izkārtu mēli un biezpienmaizi rokās, bet kaut ko kaut kad jau es arī te iemetīšu.
Es zinu, ko es darīšu šogad Jāņos
Tāpat kā pagājušajā gadā, arī šogad ar cafe Leningrad un nu jau arī ar pasaules mūzikas kroga Bubamara kolektīviem Jāņus sagaidīsim Ropažos, Ropažu estrādē.
