Pirms nedēļas publicēju uzdevumu par Saratovas stacijas navigācijas tabulas pārstrādāšanu. Diemžēl atsaucība nebija, laikam ekonomiskā krīze ietekmē arī vēlmi strādāt un radoši sevi attīstīt. Atsaucība gan bija no Laumas, tomēr, diemžēl, Lauma nesaprata, par ko vispār ir šis uzdevums, tāpēc tas neskaitās. Atgādināšu, ka svarīgākais noteikums bija ievērot tieši to pašu izmēru un proporcijas, veidojot jaunu navigācijas shēmu, lai to varētu izdrukāt un piestiprināt bez papildus tēriņiem.
Tātad, bija:
Navigacijas zīme Saratovas dzelzceļa stacijā.
Un kļuva:
Saratovas stacijas navigācijas paneļa variants.
Uz abām bildītēm var uzklikšķināt, lai apskatītos pilnā izmērā, savukārt tiem, kuriem gribas pabakstīties, mana piedāvātā izkārtnes varianta izejas fails PDF.
Ar ko būtiski atšķiras mans piedāvātais variants no tā, kas šobrīd izvietots Saratovā, es domāju, īpaši jāskaidro nav. Tomēr, lai būtu interesantāk, publicēju arī to, kā es nonācu līdz rezultātam.
Sākumā tika paņemta tukša papīra lapa un iztēle, lai vispār saprastu, kur kas atrodas:
Saratovas stacijas norāžu shēmas atšķetināšana.
Pēc tam es nodarbojos ar norāžu grupēšanu. Principā stacijās, lidostās, muzejos un citās lielās publiskās vietās ir iespējami divi norāžu grupēšanas veidi:
pēc virziena (vienā virzienā atrodas dažādas nozīmes objekti)
pēc nozīmes (vienādas nozīmes objekti tiek grupēti kopā un tiem atsevišķi tiek norādīts virziens)
Es abus šos variantus saliku pēc loģikas, t.i., sākumā sagrupēju pēc nozīmes, bet pēc tam sagrupēju pēc virzieniem. Tā kā restorāns un stacijas dežurants nav lietas, kas tiek primāri meklētas stacijā, tad tām tika piešķirta zemāka nozīme, savukārt uzglabāšanas kamerām, izejām uz peroniem, biļešu kasēm un uzziņām ir liela un praktiski vienādi svarīga nozīme, tāpēc šie objekti tika ievietoti galvenajā grupā.
Pēc tam es savā shēmā mēģināju saprast, kur kas atrodas. Ja pieņemam, ka stāvam un skatāmies uz shēmu, tad kompleksie virzieni, kas tika norādīti oriģinālā (piemēram, sākumā pa kreisi un tad uz leju) ir absolūti bezjēdzīgi. Atrodoties pie šādas shēmas un zinot, ka man jāiet uz leju pa kreisi, es saprotu, ka man jāapagriežas pa kreisi no šīs norādes un tad es ieraudzīšu nākamo norādi tieši tajā vietā, kur man būs jādodas «uz leju» vadoties no shēmas. Sliktākajā gadījumā es tur ieraudzīšu eju vai, ja tas tomēr atrodas lielā zālē un tā siena aiz muguras tomēr nav, tad būtu loģiski, ka es jau ieraudzītu, kur ir biļešu kases un informācija. Tieši tāpēc arī tos es sagrupēju kopā.
Tas pats attiecās arī uz grupu ar izeju uz peroniem un uzglabāšanas kamerām — no šīs zīmes man jāpagriežas pa labi un intuitīvi jāseko apstākļiem.
Ir būtiski saprast, ka navigācija sabiedriskās vietās vispār tiek organizēta balstoties uz principu, ka jebkuram cilvēkam intuitīvi ir jāsaprot, kur kas atrodas. Tieši tāpēc šādas shēmas nav iedomājamas bez palīgnorādēm, kas atrodas jau ceļā uz kādu no šīm vietām. Piemēram, sekojot norādei izejai uz peroniem, pēc kāda laika tai būtu jāatkārtojas. Gadījumā, ja izeja uz peroniem jau ir tuvumā un cilvēks nekļūdīgi līdz viņai nonāks, noderīga būtu tabula vai shēma, kurā tiktu izskaidrota peronu secībā.
Sakarā ar to, ka panki ir bijuši gana raženi un burtiski iznīcināja manu mīļo laptopu (Samsung R700), nācās pabojāt nervus nedēļas garumā, līdz esmu ticis pie jauna daikta, ar ko darboties.
Principā viss sākās ar to, ka aizgāju uz Čaka ielas kantori Laptopshop.lv, kas ir labākais laptopu serviss, ar kādu man jelkad ir nācies sastapties (iesaku tieši remontiem). Vienīgais mīnuss varētu būt tas, ka paralēli laptopa problēmu risināšanai sanāk arī atminēties lielās kaimiņu nācijas valodu, bet tas nebūt mani nebiedē, drīzāk priecē — Baltijas krievi vienmēr ir izcēlušies ar rūpību veicot darba pienākumus (lasi — ja jau tiešām uz darbu atnāca, tad darbu izdarīs godam). Meistars uz vietas iečekoja laptopa stāvokli, izņēma cieto disku un ar tekstu: «Данные ведь будут нужны?» padeva man pāri galdam. Kad man kļuva skaidrs, ka šis nebūs kosmētiskais remontiņš, kura laikā dēla izskrubināto pogu iemontē klavierē atpakaļ, garstāvoklis bija tieši nekāds.
Pāris stundas vēlāk jau aktīvi tika meklēts jauns darbarīks. Arī tai pašā Laptopshop.lv man piedāvāja pāris modeļus, par kuriem padomāt. Pirmais manis noskatītais supermodelis bija HP Pavilion XD18T. Diemžēl šis modelis, kā izrādījās vēlāk, ir nesamērīgi dārgs priekš savas konfigurācijas. Un HP vispār esot šobrīd ļoti slikts serviss Latvijā, savukārt Pavilion sērija ļoti bieži tiek nesta uz remontiem. Īsāk sakot — abloms.
Atkāpei. Tātad, lietas, kas man ir ārkātīgi būtiskas laptopā kā tādā:
Vismaz 17″ ekrāns
atsevišķs Numpad uz klaviatūras
mūsdienām atbilstoša grafikas karte un procesors (t.i. — absolūti pajāt cik liels ir HDD vai cik daudz ir operatīvā atmiņa, vajadzēs, var mierīgi piepirkt klāt, procesoru un grafikas karti nepiepirksi)
digitālā video izeja (HDMI vai kas līdzīgs)
lai laptopa priekšpusē (tur, kur rokas atrodas, kad kaut ko klabina kā arī priekšā uz korpusa malas) nav nekādu sūda pogu un fiņķikļušku (volume control, wifi on/off, un tā tālāk).
Sazinājos ar pacietīgākajiem un uzticamākajiem datoriķiem uz planētas — ID Computer Jelgavā (ex. NDD), kas mani iepriecināja ar pāris interesantiem modeļiem, no kuriem izvēle krita par labu Acer Aspire sērijas modelim. Joks bija tāds, ka vairumtirgotāji GNT, kas šo modeli bija ielikuši katalogā, bija sajaukuši modeļa numuru, tāpēc par to datoru neko vairāk kā no GNT piedāvājuma uzzināt nevarēja līdz pat brīdim, kad tas ieradās pie manis rokās.
640 GB HDD, SATA, 5400 rpm (Western Digital Scorpio Blue WD6400BEVT)
DVD Super Multi DL
5-in-1 card reader (MMC, SD, MS, MS Pro, xD), Acer HD Crystal Eye webcam, Fingerprint reader
10/100/1000 LAN, Wake-on-LAN ready
Integrated Intel® Wireless WiFi Link 5100 (802.11a/b/g/Draft-N), Wi-Fi CERTIFIED™
Battery: 48.8 W 4400 mAh 6-cell Li-ion battery with Acer QuickCharge
4x USB 2.0 ports, HDMI, Consumer infrared (CIR) port, external display (VGA) port, Headphones/speaker/line-out jack with S/PDIF support, Microphone-in jack, Line-in jack, Modem (RJ-11) port, Ethernet (RJ-45) port
Five speaker Dolby surround sound, with Acer Tuba CineBass Subwoofer
103-/104-/107-key keyboard, with inverted “T” cursor layout
Multi-gesture touchpad pointing device with Acer Bio-Protection fingerprint reader,
1x ExpressCard ™ / 54
3.25 kg, 410 x 286 x 35/41.5 mm
Microsoft ® Windows ® 7 Home Premium 64-bit including Acer software package (Acer Arcade ™ Deluxe featuring Cinema, Album, Music, Acer home media, online media, Acer Backup Manager, Acer eRecovery, Acer Power Smart Manager, Acer Bio-Protection, Acer Crystal Eye, Acer GridVista ™, Acer Launch Manager, Acer Game Zone, Acer Game Console, burner software, virus scanners, etc.)
Warranty: 2 years manufacturers warranty including 1 year International Travelers Warranty
Acer Aspire 7740G LX.PLX02.211
Kas pats interesantākais, man atkal tāpat kā ar Samsung laptopu ir izdevies tikt pie īpaša modeļa, par kuru informāciju ražotāja mājaslapā bez diršanās un čakarēšanās atrast neizdodas. Ibio.
P.S. Paldies visiem, kas iesaistījās mana laptopa meklējumos un variantu vērtējumos. Esmu ļoti gandarīts, vismaz pagaidām.
Izņēmu ārā visu to, kas var novērst uzmanību, t.i., apgriezu to līdz darba kārtībai.
Navigacijas zīme Saratovas dzelzceļa stacijā izgriezta.
Un tagad piedāvāju jūsu uzmanībai šo izejas materiālu (nemainot navigācijas zīmes oriģinālās proporcijas) sakārtot tā, lai aizbraucot uz Saratovu un nokļūstot stacijā, tur varētu kaut ko atrast. Saiti uz savu variantu var pievienot komentāros, es savējo variantu ievietošu nākamās nedēļas beigās.
Tajā dienā, kad aizliedza smēķēšanu bāros un krogos, visi krogu un bāru īpašnieki atviegloti nopūtās, jo tieši viņi bija tie, kuriem tas sagādāja vislielākās problēmas:
uzkopšana (pelnutrauki, izsmēķi un pelni uz grīdas un galdiem);
papildus darbinieks/darbinieki, lai šo uzkopšanu veiktu;
ventilācijas sistēmas, kas nodrošinātu pietiekamu gaisa apriti;
iespēja netirgot tabakas produkciju (uz vienu paciņu krodzinieks vidēji nopelna no 1 līdz 5 santīmiem, tādējādi krogā pārdodot paciņu cigarešu un pieņemot kā maksājumu kredītkarti, krodzinieks principā piemaksā smēķētājam);
nav nepieciešamība dalīt telpas un/vai galdiņus smēķētāju un nesmēķētāju zonās.
Un tieši tajā pašā dienā valsts (un tās iedzīvotāji, kas šai gadījumā visskaistāk izskatīsies tieši vienā maisā ar valsts problēmām) ieguva kaudzi ar neatrisināmiem jautājumiem, ar kuriem tā nekad nespēs tikt galā:
Ja krogs/kafejnīca/klubs atrodas apdzīvotā vietā (kā tas ir lielākoties), tad smēķētāji pilnīgi noteikti traucē ar savu esamību uz ielas dienā — garāmgājējus un naktī — māju iemītniekus. Kad jums būs 1,5 gadus jauns rokenrols, ar ko vēlēsieties pastaigāties Vecrīgā pēcpusdienā, varēsiet izbaudīt, ko nozīmē, kad visiem jāsmēķē uz ielas (un nošausmināties par to, cik lieli mudaki sēž politiskos krēslos arī pāris plauktus augstāk par Latvijas valdību).
Vietējai municipalitātei vai mājas apsaimniekotājam tagad divtik ir jācīnās par tīrību uz ielas, jo viņi pārņem tās funkcijas, ko līdz šim veica atpūtas vietas darbinieki telpās.
Pastiprinātu municipālo drošības un kontroles iestāžu darbu, kontrolējot, vai tiek pildītas likumos noteiktās normas (Piemēram, uz Tērbatas ielas pie skolas ir sargs, kura pamata funkcija ir skatīties, lai sīkie nepīpē pie skolas. Ar to pašu nodarbojas arī Saeimas Drošības dienests.), kas sadārdzina šo iestāžu budžetus un novērš no svarīgāku funkciju izpildes.
Plašākai publikai slēgtu vai daļēji slēgtu atpūtas vietu veidošanās (visādi tur kaljānu bāri, ap in smouki, un tamlīdzīgi), kurās ir ne vien atļauta smēķēšana atpūtas vietas telpās, bet arī tiek tirgotas smēķējamas narkotiskas vielas.
Nav jābūt īpaši attapīgam, lai saprastu, ka godīgiem krodziniekiem tā smēķēšanas aizliegšana publiskā telpā neko īpaši kaitējusi nav. No zināmākajiem man uzņēmumiem, kuriem kaitīgums tomēr ir bijis vērā ņemams, ir īru un britu pabi, kuros pēc definīcijas ir jābūt piepīpētam gaisam un alus dvingai. Bet arī viņi sāk aklimatizēties.
Galu galā, ne jau smēķēšana nogalina, dzīve nogalina.
Alkohols
Par šo tēmu vispār var mūžīgi diskutēt. Galvenais, ko vajadzētu apzināties, ir tas, ka alkoholu cilvēks ir lietojis vēl pat tajā laikā, kad dzīvoja kokos.
Patīkamai atkāpei. Kaut kad uz pohām skatījos National Geographic pie drauga mājās un tur stāstīja par pērtiķiem, kuri pirms pārošanās kaut kādas figņas no kokiem rauj un ēd. Nu lūk, tajās speciāli meklējamās figņās iekšā ir sarūgusi sula un pērtiķi, sadzeroties šo sulu kļūst apmierināti ar dzīvi un skatās pozitīvāk uz savām ne pārāk pozitīva izskata mātītēm. Un tas ir pavisam nopietni (ja atradīšu, pateikšu, kur var šito stāstu nopumpēt). Bet tas tā, lai nesāktu domāt tā, kā amerikāņu zinātnieki, kas tagad popularizē, ka šmiga ir parādījusies tikai 4000 gadus pirms mūsu ēras, kad Ēģiptē pirmo vīnu uzmeistaroja.
Pie Mika komentāros minētais Zviedrijas variants ar, it kā, tikai specializētajiem veikaliem ir buļļu kakas. Vienīgais, ko Zviedrija gribēja, ir 100% pārvaldīt alkohola tirgu savā valstī un to arī panāca. Tieši tāds pats variants ir arī Somijā. Tikai abas šīs valstis izdarīja arī foršu štelli, lai paši (ko tad jūs domājiet, valdībā neviens nemīl viegli iereibt un papriecāties) varētu arī šos likumus apiet.
Patīkamai atkāpei. No Tallinas uz Helsinkiem iet prāmis. Visi somu cūkas brauc uz Igauniju piedzerties vai arī sapirkt šmigu. Kā tas notiek? Mēs taču esam Eiropas Savienībā un mums nav īpašas atšķirības, kur tu pērc šmigu veikalā — cenas būs +/- līdzīgas, ja vien neiepērk veselas cisternas. Huj tjebe v glaz, darogoj čitateļ. Kopš brīža, kad Igaunija ir Eiropas Savienība (vai varbūt nedaudz ātrāk, tik smalki neesmu iedziļinājies), Somijas valdība pieņēma lēmumu par to, ka viena somiem piederoša sala, kas atrodas kuģu ceļā uz Helsinku ostu, tiek pasludināta par īpašā ekonomiskā režīma zonu, tāpēc katram prāmja klientam ir 30 — 60 minūtes, lai ieskrietu tax–free veikalā un sapirktos šmigu un tabaku uz nebēdu, ko pēc tam ievest atpakaļ no īpašās ekonomiskās zonas Somijas parastajā ekonomiskajā zonā, par to atsevišķi nepiemaksājot, jo netiek šķērsota nevienas valsts robeža.
Es nemaz nerunāšu par īpašajiem diplomātu veikaliem, kas ir katrā valstī un vairāk vai mazāk lielā pilsētā (arī Rīgā, starp citu) un, kuros tirgo augstas raudzes kontrabandas preci ar vienu vienīgu atšķirību — šī kontrabanda ir diplomātiski apstiprināta, ļoti lēta un sasodīti kvalitatīva.
Labi, miedziņam es jums pastāstīšu vēl stāstu par vietējo viskija izplatītāju, kuram ir ekskluzīvas tiesības piegādāt un izplatīt vienu Latvijā ekstrēmi populāru viskija marku. Viss būtu kārtībā līdz brīdim, kad viņš tieši šo viskiju ierauga Maxima tirdzniecības tīklā. Ehh, nu labi, ja jau Maximu pieminēju, pieminēšu arī viskiju — runa ir par Tullamore Dew (starp citu, šausmīgs sūds). Tad lūk, atgriežoties pie stāsta. Katrai Tullamore Dew pudelei (tas, starp citu, ir sastopams ļoti daudziem produktiem, bet ne par to ir šis stāsts) ir īpašs, ražotāja izstrādāts marķējums uz etiķetes aizmugures (tā, lai caur šķidrumu to varētu no sāniem salasīt). Ciparu rindiņas, kas tur atrodas, norāda gan valsti, kurā alkohols ir ražots, gan valsti, kurā tas ir saliets pudelēs, gan arī specifisku informāciju par mucām un fasētāju Taņu, kas lipināja etiķeti. Un ziniet, kas ir rakstīts uz šī marķējuma Maxima tīklā? Ka viskijs ir ražots, es uzsveru, ražots Arābu Emirātos. Un tas tiešām nav trakākais variants, kaut gan šobrīd mēs runājam par vienu no patērētākajiem stiprajiem ārzemju alkoholiem Latvijā pēdējos gados.
Un pēc šī visa jūs gribat man vēl tagad kaut ko sākt ļečīt par to, ka vajadzētu beigtu aknu fotogrāfijas karināt uz pudelēm? Go fuck yourself. Negribi, nedzer. Negribi, nepīpē. Bet nepis man mozgas, cienījamais Kaže un visi klāt stāvošie. Es gribu dzert un dzeršu, gribēšu pīpēt — pīpēšu. Un ja es maksāju par vienu labu pavadītu vakaru pie viskija pudeles ar draugu sešdesmit latus, tad es gribu skatīties uz foršu viskija pudeli, no kuras es dzeru, nevis beigtām aknām. Tieši tāpat kā es gribu un piemaksāju par skaisti izstrādātu un ar visādām aizsardzībām noklātu pudeles dizainu kaut vai tāpēc, lai man nav legāli veikalā jāpērk pretīga Marlboro Lights paciņa, kurā iekšā ir sastūķētas Lietuvā smalcinātas avīzes (kā pavisam nopietni šobrīd šķiet).
Man ir pamats uzskatīt, ka labāk šajā valstī aizliedz hokeju, kas ir cilvēka ķermeni iznīcinošs sporta veids (cik mums pie prāta esošu veterānu ir palicies no Latvijas hokeja pirmsākumiem, teiksim, proporcionālā salīdzinājumā ar Latvijas leģionā esošo skaitu), un kas tieši un atklāti proklamē vardarbību, nevis alkohola izstrādājumu iepakojuma dizainu. Vēl jo vairāk, ja šajā valstī vēl vairāk ierobežos alkohola apriti (kā piemēram, 1. septembrī taisās to darīt), es pavisam nopietni aizvākšos dzīvot uz Roņu salu un vienošos ar Igaunijas valdību, lai šai salai piešķir neatkarību.
Diskusijai drīkst pievienoties arī tā tantiņa, kas bērniem nepārdeva kvasu kaut kad pagājušajā gadā, jo arī tā taču ir šmiga, jopcik.
dinamika -as, s.; parasti vsk. 1. Mehānikas nozare, kas pētī ķermeņu kustību tiem pielikto spēku ietekmē. 2. Attīstības gaita, izmaiņa dažādu faktoru ietekmē.
Dinamikas rinda — statistisko rādītāju secīga virkne, kas skaitliski raksturo kādu parādību laikā. 3. Spraigums (norisē, kustībā). 4.mūz. Spēka gradācija (skaņām).
Tieši otrais skaidrojums mani interesē visvairāk, vizualizējot tādu lietu kā Latvijas interneta lietotāja skaita dinamiku — ja dinamika ir acīmredzama, tad kāpēc to tā arī neparādīt?
Interneta lietotāju skaita dinamika Latvijā
Tiem, kurus interesē šo pabeigt līdz galam (jo es tikai mēģinu vizualizēt ideju, ieliekot vairākus grafikas attēlošanas variantus), var parotaļāties ar izejas PDF failu. Lai būtu vieglāk, paskaidrošu: dublējas procenti mērījumu sākumā un beigās ar dinamikas izmaiņām (būtu loģiski atstāt vai nu vienu, vai otru), ir vai nu jāsadala gadi kvartālos, vai atsevišķi jāpaskaidro kritisko vietu (piemēram, ieliekot atzīmi tikai 2008. gada vasarā un 2010. gada ziemā), jo viss periods ir izskaidrots jau virsrakstā un būtiski ir tikai saprast mērogu.
Būtiskākās nianses:
Ja 9 vienību rindā gala izmaiņa ir 10%, to vajadzētu sasodīti labi pamanīt.
2008. gada vasarā bija būtisks lietotāja skaita kritums, vai tas ir redzams no TNS Latvia grafika?
Tieši tikpat būtisks kritums ir 2010. gada sākumā reti internetu izmantojošās auditorijas daļai (un tai pat laikā nav pieaugums internetu bieži izmantojošai auditorijas daļai). Rupji piemetot, mēs runājam par aptuveni 20 000 interneta lietotāju.
Ja gribētos bakstīties vairāk, tad es varētu paskaidrot, ka cilvēks, kas datus izmanto sava vai sava uzņēmuma finansiālā labuma izmaiņai ir pieradis, ka astronomiskos gadus dala kvartālos, bet gadalaikus māca bērniem mājās.
Neko daudz šoreiz nestāstīšu, pameklējiet iepriekšējos ierakstus par grafiku veidošanu. Uzzīmēju pāris minūtēs un iespējams satur kļūdas kā arī varēju piestrādāt pie krāsu kodējuma, bet tas nebija šoreiz galvenais.
Ģenerālās piezīmes:
nevienu, izņemot pētījumu veicējus neinteresē, kādi ir reitingprocenti, interesē attiecība pret pārējiem tirgus spēlētājiem
vienkāršs cilvēks, aplūkojot šo grafiku, var nonākt bez iespringuma līdz apgalvojumam «Oo! Paskat’ tik — RTR Planeta Baltija jau otrajā gadā ir tikusi vienādās reitingu pozīcijās ar 3+. Izskatās, ka dažas galvas Viasat valdē ripos…». Pamēģiniet to pašu izdarīt oriģinālajā grafikā.
Krāsu kodējumam ir jābūt attiecībā pret mērāmajiem objektiem, nevis laika posmiem (it īpaši, ja tās ir vienkārši iterācijas).
Latvijas populārāko telekompāniju reitinga izmaiņas. Grafika.
Artūrs Mednis pirms kāda laika iemeta sociālajā īsziņu izgāztuvē informāciju par to, ka ir mainījusies DJ licencēšanas kārtība Latvijā. Ar aizrautību gaidīju, kad būs kāda papildus informācija par to, tomēr vēl joprojām nedz AKKA/LAA mājaslapā, nedz LaIPAs mājaslapā nav nekādu oficiālu paziņojumu par to. Un tas, bez šaubām, nav nekāds brīnums, jo abas organizācijas mājaslapas ir atvērušas, šķiet, tikai tāpēc, ka bija nepieciešams savs domena vārds e–pastu adresēm.
No šī gada janvāra mainījusies licenču saņemšanas kārtība un licenču veidi, ko diskžokeji var saņemt, lai veiktu fonogrammu reproducēšanu profesionālām vajadzībām. Tagad diskžokeji var saņemt licenci, kas ļauj kopēt un ierakstīt neierobežotu skaitu fonogrammas jebkādos datu nesējos – līdz tam diskžokejs varēja saņemt licenci, kas atļauj viņam pārrakstīt fonogrammas tikai vienreiz ierakstāmajos kompaktdiskos (CD-R). Jaunās licences ir ērtākas diskžokejiem un ļauj legāli izmantot arī visus jaunākos datu nesējus.
Neskaidrs paliek vien jautājums, kādā veidā tas ir nostiprināts valstiskā līmenī. Vai varbūt abas šīs organizācijas ir tiesīgas darīt jebko autortiesību un blakustiesību jomā, neiespringstot uz saskaņošanu ar valsts institūcijām?
Jaunās licences iegādāšanās process ir ļoti vienkāršs, izņemot to, ka jums jāiegādājas divas licences – viena no AKKA/LAA, otra no LAIPA. Katras licences cena – 50 Ls (kopā 100 Ls par abām). Vispirms jāzvana uz AKKA/LAA pa tālr. 67506422 un jālūdz, lai uz jūsu e-pasta adresi jums nosūta licences pieteikuma anketu un līgumu. Līdzīgu lūgumu izsakiet arī LAIPA pa tālr. 67605023.
E-pastā saņemsiet pieteikuma formu licences saņemšanai. Rūpīgi iepazīstieties ar materiāliem, aizpildiet dokumentus un sūtiet materiālus atpakaļ. Jums tiks sagatavots un atsūtīts rēķins, pēc kura apmaksas varēsiet doties saņemt licenci personiski gan vienā, gan otrā organizācijā (vai arī saņemot abas licences pa pastu). Jā, tas tiešām ir tikai divu dienu jautājums!
Vēlāk vajadzēs sūtīt atskaites par izmantotajām fonogrammām uz abām organizācijām. AKKA/LAA tās prasīs reizi ceturksnī, bet LAIPA to plāno darīt ik mēnesi. Atskaites nepieciešamas, lai varētu pareizi sadalīt saņemto naudu starp tiem māksliniekiem, kuru skaņdarbus DJ atskaņojis. Pretējā gadījumā nauda tiks sadalīta starp radiostacijās populārāko skaņdarbu autoriem, pieņemot, ka arī pasākumos DJ atskaņo šos pašus skaņdarbus.
Teorētiski arī šeit šķiet viss samērā vienkārši un saprotami — sazvanamies, aizpildam anketiņu un esam megalegāli. Rodas iespaids, ka, piemēram, VIPP Basbočka, Tanku dūre, Mazie smirdīgie kociņi un citi Latvijas pagrīdes mūzikas darboņi beidzot varētu saņemt arī kādu naudiņu par saviem muzikālajiem skaņdarbiem (lasi — es reģistrēju AKKA/LAA un LaIPA to, ko uzskatu šajā mēnesī/ceturksnī par ievērības cienīgu naudas iegūšanai). Jautājums ir par ko citu — vai neveidojas jauns konglomerāts, šai gadījumā, Latvijas DJ asociācija (vai kā viņu tur sauc), kas biedru starpā vienosies par to, kuriem mūziķiem būtu jāsaņem atlīdzība no abām organizācijām, jo mehānisms tak ir gatavs.
Kas mani uztrauc daudz vairāk par to, ir vaimanāšana par pirātisma legalizēšanu ar šādu noteikumu pieņemšanu. Ir jābūt bezsmadzeņu pajoliņam, lai domātu, ka tādā veidā plauks un zels pirātisms.
Piemērs. Artūrs Mednis atrod savā plašu kolekcijā ārkārtīgi kolosālu kādas aizpeļķes sievietes kliegšanu mikrofonā, savukārt es savā kolekcijā atrodu čoma iespēlētu ģitāras laušanas partiju. Abus šos gabalus iedodam skaņdarbu iznīcinātājam Grēviņam, lai uztaisa miksli. Grēviņš iemet šo gabalu pēc tam kaut kur internetā publiski pieejamu nokačāšanai (kas būtu samērā loģiski). Kad Mednis un es nokačājam šo gabalu, lai spēlētu diskotēkās, mums ir praktiski nereāli to legāli izdarīt, jo tas nav nedz nopērkams, nedz pārdodams (man nav reģistrēta ģitāras laušanas partija, Grēviņš nezina, kas ir tā aizpeļķes kleidzēja, utt.). Kā lai, biti tavos matos un kājas aukstā sniegā, es to gabalu vispār legāli uzlieku diskotēkā?
Papildinājums. Rodas cits jautājums — kaut kur pavīdēja informācija par kaut kādu licences veidu, kas ir piemērojams tiem cilvēkiem, kas spēlē diskotēkas tikai reizi pāris mēnešos. Varbūt kādam ir info par to?
Papildinājums nr.2. Man ir jautājums tiem, kas ir DJ. Vai nešķiet negodīgi, ka DJ, kura darbs lielākoties arī ir performance, nesaņem neviena feniņa par savu darbu. Galu galā, viņam arī būtu jāsaņem kaut kas. Vai arī es kļūdos?
Gribēju nedaudz iepazīstināt ar pēdējā laikā iekrātajiem resursiem Latvijas interneta vidē, kuriem noteikti ir vērts pievēst uzmanību.
Izdevniecība Santa. Mani žurnāli. Logo.
Izdevniecība Santa beidzot ir sapratusi, ka digitalizācijai ir būtiska nozīme ne tikai aizpeļķē, bet arī pie mums un piedāvā visu savu žurnālu elektronisko versiju abonēšanu servisā Mani Žurnāli. Vismaz pagaidām noteikumos ir atrunāts, ka reģistrējoties un abonējot kādu no žurnāliem (kaut gan man šķiet, ka pareizāk būtu teikt — nopērkot kādu no žurnāliem), tas lietotājam būs pieejams neierobežoti ilgu laiku. Softs, kas tam visam ir apakšā, kaut kur jau ir testēts un pie normāliem interneta ātrumiem strādā uz urrā. Īpašs bonuss — kolosāla meklēšanas iespēja, lai varētu nopirkt tieši tos žurnālus, kuros es esmu atradis kaut ko mani interesējošu.
Viens no šobrīd visinteresantākajiem latviešu blogeriem ir Mārtiņš Štāls. Viņš ne tikai diskutē par ļoti aktuāliem sociālpolitiskiem jautājumiem, bet padziļināti izpēta katru no tēmām, piedāvājot savus variantus. Man, kā valsts līmeņa ekonomikas un politikas virspusējam zinātājam šajā vietnē arvien uzrodas daudz interesantu tēmu, ko pastudēt. Tā kā viņa pamatnodarbošanās ir Axapta, tad arī sarkanačaino cilts pārstāvji atradīs arī sev šo to interesantu.
Kaut kad sen man prātā tapa doma, ka vajadzētu uztaisīt bloku, kurā publicēt informāciju par aktuālo Latvijas dizaina vidē. Par laimi Dizaini.lv ir pacentušies pagūt pirms manis un es varu turpināt neko nedarīt. Viņiem pulciņā vēl nāk arī Plikums.lv un Shout.lv. Šie abi publicē tiešām īsas, bet svarīgas aktualitātes par to, kas tad Latvijā notiek un atšķirībā no Dizaini.lv vispār neaizskar to, kas notiek pāri mūsu robežām. Visus trīs visvienkāršāk ir lasīt, iemetot vienā čupā RSS lasītājā, jo ziņas mēdz pārklāties.
1188.lv ir pievienojuši starppilsētu satiksmes autobusu sarakstiem manis jau sen gaidīto papildinformāciju. Tagad var ne tikai redzēt, kādas pieturas ir izvēlētajā maršrutā, bet arī apskatīties kartē (Google Maps risinājums), kur katra no pieturām atrodas. Tagad man beidzot ir saprašana, kas ir Juglas iecirknis un kur tas atrodas.
Uzreiz brīdinu visus tos sarkanacaino cilts pārstāvjus, kas šeit meklēs kādu sakaru ar SEO, Google, Yahoo! un tamlīdzīgiem terminiem/servisiem — es neko no tā nesaprotu un mani absolūti tas nekrata. Tas, kas mani krata, ir nevērīga attieksme pret saviem esošajiem un arī topošajiem lasītājiem un apmeklētājiem, zogot viņiem laiku un sapratni par to, kā lietām būtu jāizskatās un jānorisinās.
Saites un pogas
Gribēju atstāt to noslēgumam, bet tomēr tieši ar to arī sākšu. Nez kāpēc mājaslapu izstrādātājiem ļoti bieži (pareizāk sakot — gandrīz katrā otrajā gadījumā) ir klīniska tieksme jaukt pogas un saites, putrojot to funkcionālo nozīmi. Visticamāk tas ir noticis tajā brīdī, kad superpopulārs palika termins Web 2.0. Ja mēs ļoti reducējam spriedelējumus, tad konstruktīvi būtu tā: kad nospiež pogu, kaut kam ir jānotiek (sākas meklēšana, tiek pievienots komentārs, apstiprinās reģistrācijas forma, utml.), savukārt saite vienmēr kaut kur noved (citu lapu vai lapas daļu).
Pogas vai saites lietošana meklēšanas formā.
Varbūt jūs tagad domājiet, ka es te tukšus salmus maļu un to jau visi tāpat zina? Pietiek pabakstīties vien dažos populārākajos resursos, lai atrastu desmitiem piemēru ar kļūdainu pogu un saišu izmantošanu. Tomēr tā kā šis nav raksts par pogām, bet par saitēm, tad tām arī pievēsīsimies.
Saites, to veidi un marķēšana tekstā
Par tehniskām lietām, kas saistītas ar saišu veidošanu, atbild organizācija World Wide Web Consortium (W3C), kas visu laiku atjauno standartus un izsaka savas rekomendācijas uzņēmumiem un organizācijām, kas ir saistītas ar interneta vides tehnoloģijām (ražošanas, nevis patērēšanas līmenī).
Pamatā ir divu veidu saites (mana personīgā interpretācija par šo tēmu):
1. Saites, kas ved uz citu lapu;
2. Saites, kas ved uz jaunu vietu/lapas daļu esošajā (ielādētajā) lapā.
Saišu lietošanas piemērs tekstā.
Teorētiski nepastāv nekādi noteikti veidi, kā atšķirt pirmā un otrā veida saites, tomēr, it īpaši kopš brīža, kad ikdienā ienāca dinamiskā satura ģenerēšana, ir iegājies, ka nepārtrauktu pasvītrojumu izmanto tām saitēm, uz kurām noklikšķinot nokļūst jaunā lapā (tiek ielādēts no jauna viss saturs), savukārt ar punktotu vai raustīti pasvītrotu tiek marķētas saites, kas ved uz vietu esošajā lapā, kā arī gadījumā, kad saturs tiek pieģenerēts klāt, nepārlādējot lapu. Tā nav panaceja, tomēr tas ir ļoti ērts veids, kā atšķirt dažādas funkcionalitātes saites.
Jebkurā gadījumā, būtiskākā lieta, kas būtu vienmēr jāievēro: saitēm tekstā vienmēr ir jābūt marķētām ar pasvītrojumu. Tas nav nedz manis izdomāts, nedz arī kaut kā pieņemts, tā vienkārši ir kopš brīža, kad parādījās pirmais grafiskais interneta pārlūks. Un ir absolūti vienalga, vai tiek mainīta saites pamatkrāsa, vai tiek noteiktas speciālas krāsas saitei gadījumā, ja mainās tās stāvoklis (aktīva, apmeklēta, u.c.). Galvenais, lai tekstā būtu skaidri redzams, ka kaut kāda daļa tiek marķēta ar saiti.
No vienas puses tas varētu šķist ierobežojoši — dizaina lidojumi tagad neļaus izplesties. Tomēr tā nebūt nav. Vēl joprojām jāatceras, ka es runāju tikai un vienīgi par teksta noformējumu. Atstājiet savus dizaina lidojumus bildēm ar saitēm, navigācijas elementiem, utt. Vēl joprojām ir iespēja mainīt saitēm krāsu, garnitūru, burtu lielumu, u.c. Bet tekstā skaidri norādiet, kur ir saite, to pasvītrojot.
Tekstu saitēšanas loģika
Pietiks ievadrunu. Pievērsīsimies svarīgākajam un sāpīgākajam jautājumam, kuru vēlējos apskatīt šajā rakstā — pareizai tekstu saitēšanai.
1. Ar saiti ir jāmarķē teksta daļa, kas saturiski atspoguļo vai norāda uz to saturu, ko redzēsim, sekojot šai saitei. Jeb, vienkāršiem vārdiem runājot, tā vietā, lai lietotu «šeit», «lasīt tālāk» un tamlīdzīgus apzīmējumus, kurus marķē ar saiti, jāmarķē ir teksts, kas norāda uz to, kas patiesībā būs pēc šīs saites atrodams. Būtiskākais, kas tiek iegūts šādā gadījumā — kontekstuāli lasītājam ir absolūta skaidrība par to, kas notiek, nospiežot uz saites. Nav mazsvarīgi arī tas, ka teksts tiek atbrīvots no nevajadzīgas drazas.
Salīdzinājumam. Ir daži lifti, kuros iekāpjot un nospiežot pogu ar stāva numuru, uz kuru gribam nokļūt, ir jānospiež arī durvju aizvēršanas poga. Cilvēki, kas šo liftu ikdienā nelieto, vienmēr patērēs laiku, līdz apzināsies, ka ir nepieciešams kaut ko vēl izdarīt, lai lifts sāktu kustēties. Jo lielākai daļai cilvēku, kas ir pārvietojušies ar liftu, šķiet pašsaprotami, ka pietiek vien norādīt iekārtai ceļu (stāvu), bet pārējo tā veiks pati (aizvērs durvis, ieslēgs motoru, pārbīdīs kabīni uz nepieciešamo augstumu, izslēgs motoru, atvērs durvis).
2. Jāiesaitē ir tikai norādošais teksts. Pieturzīmes, pēdiņas, iekavas, atstarpes, numerācija u.c. ir jāatstāj ārpus saites. Varētu šķist, ka šis punkts nav būtisks. Tomēr paraudzīsimies no citas puses. Ja mēs iesaitējam kādu rakstu, tad bieži vien mēs minam šī raksta nosaukumu. Piemēram, «Nils Ušakovs rupji lamājās Domes sēdē (video)». Pēdiņas, kas parādās šajā piemērā, lai stilistiski pareizi noformētu teikumu, nav bloga Pods.lv raksta daļa, tātad tās tieši neattiecās uz saturu, kas seko, nospiežot uz saites. Līdzīgi ir arī gadījumos, kad veidojam teikumu, un gribam iesaitēt šī teikuma daļu — punkts vai komats, kas ir teikuma daļa, nav saitējamā satura daļa, bet teikuma konstrukcijas daļa.
3. Ir jāmeklē veidi, kā uzbūvēt teikumus tā, lai iesaitēts nav tikai viens vārds, simbolu kopa vai atsevišķs simbols (ar izņēmumiem). Piemērs, kā nedarīt un kā darīt.
Var būt izņēmumi. Piemēram, ja mēs ar saiti norādām uz atsauci rakstā beigās, tekstā minot tikai atsauces numuru, ja mēs norādām uz komentāriem (tad iesaitēts, visticamāk, būs vienkārši skaitlis ar komentāru skaitu), ja mēs norādām uz informācijas avota mājaslapu, nenorādot precīzi informācijas tiešo saiti (piemēram, «Kaut kad sen Klab.lv dziļumos biju uzdūries interesantai informācijai par orangutangiem.»). Šis izņēmums tikpat labi var attiekties arī uz lietotāja vārdu sociālā tīklā (piemēram, grupas nosaukumu, kura nomarķēta ar saiti uz MySpace.com lapu, tvitera lietotāja vārds, utml.).
4. Tekstā nekad nedrīkst atrasties vairākas saites viena blakus otrai, neatstājot pa vidu vismaz dažus nemarķētus simbolus vai vārdus. Ja jums vienā teikumā visi vārdi ir iesaitēti, bet puse teikuma norāda uz vienu saiti, bet otra — uz citu, tad vizuāli to neviens nepamanīs. Vienīgais reālais piemērs, kādā es iedomājos saišu blakusesamību pieļaut, ir gadījumos, ja tās vizuāli kardināli atšķiras (piemēram, raksta virsraksts un blakus esošais komentāru skaits) vai kontekstuāli ir skaidrs, kā tiek būvēta saitēšana (piemēram, atslēgvārdu rinda pēc raksta, tagu mākonis).
Daži kļūdu piemēri no Latvijas lapām ar maniem komentāriem.
Cita Diena, saišu lietošana.
Neatkarīgo No laikraksta Diena aizgājušo žurnālistu portālā Cita Diena Anita Brauna publicēja rakstu «Vai jauni Latvenergo “trīs miljoni”?», kurā bija arī saite uz izdevuma EnergoForums 2009. gada 4. numura elektronisko versiju. Saite, kas norādīta tekstā, ir aplami veidota, jo no teksta, kas marķēts ar saiti var saprast, ka nonāksim izdevuma EnergoForums mājaslapā, nevis atvērsim konkrēto izdevuma numuru.
Šajā gadījumā es piedāvātu divus variantus, kā izlabot kļūdu:
1) Vienkāršākais. Iekavās pēc teikumā esošā vārda «EnergoForums» iekavās ielikt atsauci (kā veidot un noformēt atsauces piemērus var meklēt, piemēram, biznesa augstskolas TurībaDarbu izstrādes un noformēšanas noteikumu 6. punktā).
2) Ievietot tekstā pilnu nosaukumu, ko arī marķēt ar saiti uz doto izdevumu (piemēram, šādi: «(..) kad izdevuma EnergoForums 2009. gada 4. numurā viņš ieraudzīja (..)»).
Valdis Iljuconoks. Saišu lietošana.
Valdis Iljuconoks rakstā «Lietotāju grupai var sekot tvīterī :)» ir pielietojis īpaši Latvijas interneta videi īpaši raksturīgu kļūdu — tā vietā, lai skaidri iesaitētu tekstu, kas norāda uz Latvijas Microsoft .NET tehnoloģiju grupas notikumu un svarīgāko jaunumu sarakstu, viņš ir iesaitējis vārdu «šeit», piedevām vēl saitei nav pasvītrojuma marķējuma. Labi vēl, ka tā ir vismaz kaut kādā veidā izcelta attiecībā pret pārējo tekstu. Domāju, ka nav grūti iedomāties, kā šo saitēšanas kļūdu būtu jālabo.
Ed-kam-po. Saišu lietošana.
Ed-kam-Po blogā stāsta par Kaspara Kambalas traģēdiju un tās atspoguļojumu portālā Apollo.lv. Gadījumā, ja viņš būtu atsaucies uz portālu kā tādu, un saite būtu gramatiski noformēta ar pasvītrojumu, tad problēmu nebūtu. Tomēr šajā rakstā saite ir ielikta uz konkrētu rakstu Apollo.lv, kas nav nekādi saprotams, vizuāli novērtējot sniegto informāciju.
Kaut gan arī es bieži vien slinkoju, nepiedomājot pie veida, kā norādu saites, tomēr pēdējā laikā cenšos to darīt arvien godprātīgāk. Ja es jūs nespēju pārliecināt par saprotamu saišu pielietošanu līdz pat raksta beigām, tad minēšu vēl vienu piemēru. Es savas Nokia E51 es ikdienā diezgan daudz patērēju interneta satura un turu Opera Mini visu laiku ieslēgtu pilna ekrāna režīmā. Līdz ar to, atšķirībā no parastās darbošanās, kad interneta pārlūka statusa joslā, uzbraucot uz kādas saites, ir iespēja ieraudzīt, uz kurieni tā vedīs, man nav ne mazākās nojausmas, kas notiks, ja es uz saites nospiedīšu (atvērsies video, noskanēs mp3, ielādēsies cita lapa, utt.).
Būšu ļoti priecīgs, ja jūs komentāros minēsiet arī vēl kādus citus piemērus vai ieteikumus saišu marķēšanai, lai varam manu rakstu papildināt.
Skatāmais bonuss tiem, kas visu izlasīja (es domāju, ka šīs bildes avotu daudzi zina). Ievērojiet lūdzu to, ka man šajā gadījumā ir absolūti nospļauties uz kopsummā uzjautrinošo teksta krāsu, lielumu, treknumu un fontu lietošanas raibumu. Kas ir būtiski — redzamajā lapas ekrānšāviņā ir tikai trīs vietas, kas ir marķētas ar saitēm. Uzminiet, kuras?
Tekstu saitēšanas piemērs no kāda torrentu trekera.
