Tehniski vai vienkārši, par dzīvi un par miroņiem.
Ropažu novada mājaslapas sludinājumu sadaļā atradu vēl vienu pērli seriāla «Kā kaut ko dumu pastāstīt par sevi» turpinājumā:
Tie, kas palaida garām, var palasīt arī par korporatīvo pasākumu megauzņēmumu, par kuru minēju iepriekšējā ierakstā. Vai kāds kaut ko teica par target customer?
Kāda uzņēmuma mājaslapā ir atrodams šāds šedevrs:
Uzņēmuma tapšanas mērķis bija pilna servisa pasākumu aģentūras radīšana, kas ņemot vērā ilggadējo pieredzi darbojoties gan skatuves, teātru, televīzijas un pasākumu organizēšanas jomā, varētu piedāvāt profesionālus pakalpojumus no A līdz Z.
Jau septiņus gadus darbojamies pasākumu organizēšanas biznesā un esam sevi pārbaudījuši dažādās pasākumu jomās – korporatīvo klientu pasākumi, tiešā marketinga/ lojalitātes stiprināšanas aktivitātes, pasākumi uzņēmumu darbiniekiem, konferences, izstādes, modes skates, publiskie pasākumi, privātpersonu pasūtījumi u.c.
No citām aģentūrām atšķiramies ar augstu profesionalitātes un operativitātes līmeni, kas iegūts daudzu gadu darbošanās laikā un paplašinot klientu loku nevis ar pašreklāmu, bet gan klientu ieteikumu veidā.
Mūsu sekmīgo partnerattiecību modelis ir savstarpēja cieņa un patīkamu – draudzīgu attiecību veidošana ne tikai ar klientiem, bet arī ar sadarbības partneriem un izpildītājiem. Rezultāts ir savstarpēja uzticēšanās, kas iegūta smaga un ļoti atbildīga darba rezultātā. Mūsu prioritāte ir klienta apmierinātība – no draudzīgas aģentūras pakalpojumus saņemt vieglāk!
Mūsu darbības mērķis ir radīt klientam komfortablus un patīkamus sadarbības apstākļus, kuru rezultātā veidojas noturīgas ilgtermiņa sadarbības attiecības. Uzticēšanās un paļaušanās ir labākie komplimenti, ko esam saņēmuši un turpinām saņemt gan no ilggadējiem, gan no jaunajiem klientiem.
Kaut gan patiesībā bija jābūt rakstītam:
Mēs likām lielu treknu kluci uz to, kas tu esi, ko tu dari un kāpēc apmeklē šo mājaslapu.
Tie, kam mēs esam vajadzīgi, paši par mums zina.
Starp citu, par to pašu tēmu. Ja ļoti aizdomājas par būtību, tad ātri kļūst skaidrs, kāpēc par franču bagetēm raksta: «nav nekā labāka, kā svaiga maize no rīta», savukārt par rupjmaizi: «gatavota pēc sentēvu tradīcijām». Franču bagetēm tracīcijas ir kudiš’ senākas, taču kvalitatīva rudzu maize ir ēdama arī pēc mēneša.
Daugavpils ir pilsēta, kuras esamība Latvijas teritorijā tīri ģeogrāfiski nebūt nenozīmē šīs dīvainās pilsētas un to iedzīvotāju esamību Latvijā kā savādāk. Pilsētas pamatiedzīvotāji ir poļi, baltkrievi, ukraiņi, lietuvieši, kam seko krievi un latvieši.
Pirmajā brīdī varētu šķist, ka šajā pilsētā visiem uz visu gribās likt lielu treknu kluci.
Un novest līdz šausmām to, kas kādreiz bijis ārkārtīgi skaists.
Un pat varētu padomāt, ka vietējiem uzņēmējiem vispār nav nekādas sirdsapziņas, komunicējot ar saviem klientiem.
Bet tā nebūt nav. Klientam te vienmēr ir taisnība. Par to liecināja kaut vai fakts, ka smēķēšanas aizliegums publiskās vietās Daugavpilī nav pieņemts (vai, pareizāk būtu teikt — te nevienam par to speciāli nepaziņoja un tāpēc neviens īpaši par to arī nav interesējies). Un naktīs, izņemot trīs eksistējošus (vārda tiešajā nozīmē) naktsklubus un vienu diennakts alus bāru/ieskrietuvi, šajā pilsētā var apmeklēt vienīgi neskaitāmas spēļu zāles vai arī iet gulēt kādā no mīlīgām viesnīcām, lai dienas laikā aizietu uz 10 gadu jubileju nosvinējušo ledushalli paslidot vai arī ievērtētu jauno multifunkcionālo sporta halli (līdz kurai mums tā arī neizdevās nokļūt).
Un vēl var papētīt vietējo arhitektūru, kas nu vēl ir palikusi pie kaut kādas samaņas un nav sabojāta līdz nesaprašanai.
Viena no šīs pilsētas burvībām slēpjas ārkārtīgi skaistajos un smalki nostrādātajos māju balkonos. Toties ir praktiski neiespējami atrast kaut vienu tādu, kas nebūtu vai nu dēļ nekopšanas pussabrucis, vai dēļ pārlieku «labas» kopšanas sačakarēts.
Vēl šajā pilsētā ir ļoti pārdomātas ielu nosaukumu zīmes, kas nemaz nav raksturīgas pārējai Latvijai (kaut gan kaut kur es kaut ko līdzīgu esmu manījis).
Šāda simbioze starp veco un jauno ir saglabājusies arī ielu apgaismojumā.
Un vēl es beidzot uzzināju, ka «Lokanība» ir uzņēmuma nosaukums, nevis vietējā interpretācija par Japāņu brendu.
Brendus te vispār ļoti mīl un dievina un visvisādi mēģina izdaiļot.
Tieši pretim šim tirdzniecības centram atradās kāda pamesta ēka, uz kuras jumta gan ir saglabājušās liecības par to, ka arī tur bija kāds brends skatāms.
Ja nu mēs atgriežamies pie vietējās izpratnes par dažādiem sociālpolitiskiem jautājumiem, tad sestdienas diena bija jāpavada viesnīcā, vērojot Latvijas armijas parādi un prezidenta uzrunu, kuru šīs pārsimts tūkstošu iedzīvotāju pilsēta sagaidīja ne pārāk kuplā un ieinteresētā sastāvā.
Citādi varētu atzīmēt vienīgi to, ka paliekot viesnīcā Latvija Latgola, būtu vēlams izvēlēties septīto, astoto vai devīto stāvu ar skatu ne uz Vienības laukumu, jo mans sestais stāvs neko interesantu parādīt nespēja.
Un vēl protams mans mīļākais fetišs.
Kā arī saldajam ēdienam daži fakti.
Satiskme šajā pilsētā atgādina Neapoli. Ar vienīgo izņēmumu: Daugavpilī satiksmes dalībnieku ir krietni mazāk, toties rokenrols ir gan no šoferu, gan no kājāmgājēju puses.
Visā pilsētā notekcaurules mājām ir, kā minimums, ik pēc trīs–četriem metriem un ved tās vai nu tieši uz gājēju ietvi, vai arī uz speciāli ietvē iestrādātām renītēm.
Daugavpilī vēl joprojām zina, kas ir šīferis un kā izskatās metra un decimetra televīzijas antenas.
Noteikti atbraukšu vēl ne reizi vien. Un visticamāk jābrauc ir studentu sezonā, jo tad arī nakts dzīve ir vismaz kaut kāda, savādāk vienīgais, ko varu pastāstīt ir tas, ka cenas gan krogos, gan klubos, gan restorānos ir itin tādas pašas, kādas tās ir Vecrīgā.
Šī būs tā diena, kad visa pasaule līksmos un priecāsies. Arī es. Šogad ir padomā pašam arī maizi uzcept, bet tas pagaidām ir tikai plāns. Vairāk par šo brīnumdienu es pats jau rakstīju ne reizi vien, bet ir arī citi malači, kas katru gadu par to pavēsta plašākām masām.
«Lorem ipsum dolor sit amet, consectetur adipisicing elit, sed do eiusmod tempor incididunt ut labore et dolore magna aliqua. Ut enim ad minim veniam, quis nostrud exercitation ullamco laboris nisi ut aliquip ex ea commodo consequat. Duis aute irure dolor in reprehenderit in voluptate velit esse cillum dolore eu fugiat nulla pariatur. Excepteur sint occaecat cupidatat non proident, sunt in culpa qui officia deserunt mollit anim id est laborum.»
Ja jūs domājat, ka Lorem ipsum lietošana maketu sagatavošanā ir kaut kas ļoti prātīgs un pašsaprotams, tad jūs esat slinks, neveiksmīgs un nevienam nevajadzīgs darbinieks, kuram galvā svilpo vējš, savienojot ar gaisa plūsmu labo un kreiso ausi.
Nav neviena loģiska attaisnojuma tam, lai darba patiesā satura vietā lietotu šo muļķīgo latīņu teksta atgremojumu, vēl jo vairāk gadījumos, kad jums ir darīšana ar maketu salikumiem latviešu valodā. Ja jūs gatavojat maketu, tad ir tikai loģiski, ka jums ir jāzina, kāds un kas ir šī maketa saturs. Ja jūs maketā ievietojiet absolūti neko neizsakošas vārdu virknes, attiecīgi jums nav ne mazākās nojausmas, ko jūs veidojiet. Tādā gadījumā vienkārši nevajag ķerties pie šādu darbu darīšanas.
Kam ir nozīme, veidojot maketu:
Nelielai atkāpei: Es varu iedomāties, ko man pateiktu avīzes redakcijā (kad vēl tajās darbojos), ja raksta vietā būtu ievietojis šīs latīņu muļķības. Visticamāk sākumā man pārbaudītu temperatūru, tad iedotu kaut ko iedzert un aizdzītu uzpīpēt un padomāt par dzīvi.
Īsāk sakot. Ja jums šķiet, ka ir iespējams izstrādāt maketu mājaslapai, bukletam, grāmatai vai žurnālam, par pamatu ņemot nevis reālo saturu, bet gan bezsakarīgu tekstu, jums vajadzētu pārslēgties uz kādu citu nozari, piemēram, dārzniecību vai celtniecību. Es gribētu redzēt, kā birgadieris uz jums paskatītos (un ko viņš jums pateiktu), kad jūs vēl neatvesto reģipša plākšņu vietā sāktu uz sienas pūst makrofleksu.
Šis raksts ir tapis kā atbilde Krist2pa rakstam «Lorem Ipsum».
Vispār jau viss notikās jau aizvadītājā trešdienā, bet tā kā lielā sanākšana ar radiem un draugiem bija tikai sestdien, tad līdz kaut kā publicēšanai blogā esmu ticis tikai tagad.
P.S. Un kas tās par muzikālajām svecītēm (viens paraugs redzams fotogrāfijā)? Tā arī nesapratu, ar ko viņas ir tik «muzikālas».
Par Kultūras ministrijas anulēto atļauju mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijai
2009.gada 8.oktorbrī Kultūras ministrija ar 2010.gada 1.janvāri ir anulējusi 2007.gada 12.marta atļauju nr.3.1.-7.1 biedrībai “Autortiesību un komunicēšanās aģentūrai/Latvijas Autoru apvienībai” veikt mantisko tiesību kolektīvo pārvaldījumu attiecībā uz autoru darbu nomu un īri, kā arī uzdevusi minētajai biedrībai līdz 2010.gada 1.janvārim veikt visas nepieciešamās darbības atlīdzības sadalei par autoru darbu nomu un īri un tās pievienošanai 2010.gada sadales plānam.
No Latvijas vēstneša mājaslapas.
Tagad man ir tikai viens jautājums: vai LAIPAs direktore nevēlas uztaisīt arī AKKA/LAA alternatīvu? Es būtu sasodīti priecīgs par to.
Nebija kādu laiku nepieciešamība tur iegriesties, bet tagad, kad to izdarīju, esmu šokā, jo absolūti vairs nespēju tajā mēslā orientēties. Malači, sadirsāt kolosālu portālu.
Nu tā. Man te kaut kā sāk šķist, ka Swedbank no manis pārāk daudz prasa un pēdējā laikā pārāk maz dod.
Ikdienā izmantoju (praktiski—ko man vajag no bankas):
— norēķinu konts vietējiem darījumiem, honorāriem un citām ienākošajām naudām, kas piesaistīts VISA kartei un ir noderīgs arī ikdienā, kad pēkšņi skaidru naudu vajag izņemt
— norēķinu konts, kas piesaistīts VISA kartei starptautiskajiem maksājumiem (jebkurā vietā, kur man prasa kartes datus un kur es nevēlos, lai mani apčakarē)
— ērta internetbanka, kurā varētu ne vien apskatīties savu konta atlikumu, bet arī vekt visus iespējamos maksājumus, neidziļinoties banku iekšējās birokrātijās ar SWIFT un vēl nez kādiem kodiem
— filiāles vismaz dažās Latvijas pilsētās un, kas jo īpaši būtiski, Rīgā noteikti kaut kur Vecrīgā vai netālu no tās
— kaut niecīga atpazīstamība ārpus Latvijas, lai neskatās uz mani kā uz aborigēnu gadījumos, ja man kaut ko vajag izdarīt
Dažas lietas, kas nokaitināja Swedbank:
— nesaprotama (lasi — pārspīlēta) komisija naudas iemaksai (gan latos, gan ārzemju valūtā)
— neadekvāta attieksme attiecībā pret nozaudētām/apēstām kartēm, to atjaunošanu un jaunu karšu izgatavošanu
— komisija naudas izņemšanai
— vairs es neko nepelnu gadījumos, ja man kontā stāv jebkādi naudas līdzekļi (senāk bija tā, ka ja ir virs 1000,00 Ls, tad man procentus skaitīja klāt un man tas šķita normāli).
Un tagad, lūdzu, piedāvājiet man kaut cik sakarīgu variantu.
Kādam aizjūras karalim Svensonam piederēja gaļas pārstrādes uzņēmums baraviku ēdāju republikā. Kaut gan republikas iedzīvotāji bija ļoti pārliecināti, ka patiesi izprot gaļas kulinārijas smalkumus un ir patiesi gaļas ēdāji, tomēr Svensonam diez ko labi ar gaļas produkcijas tirdzniecību negāja. Šī pārstrādes uzņēmuma cīsiņu cehs parasti izcēlās ar īpaši patriotisku attieksmi pret gaļas izstrādājumiem, parādot sevi visai baraviku ēdāju republikai kā piemēru tam, cik ļoti liela nozīme gaļai ir mūsu dzīvē.
Tā nu kādu dienu Svensonam piegriezās necilās darbības rezultāti un viņš nolēma dalīties pārdomās ar cīsiņu ceha vadītāju, ne pārāk attapīgo vietējo iedzīvotāju, kurš samērā mīklainos apstākļos vispār bija nonācis līdz šim amatam. Cīsiņu ceha vadītājs piedāvāja Svensonam pārdot gaļas uzņēmumu, piedāvājot šim procesam piesaistīt kaimiņvalsts attapīgo naudas mīšanas speciālistu, kam Svensons pēc pārdomu brīža arī piekrita, jo turpināt uzturēt baraviku ēdāju republikas iedzīvotājus viņam nedaudz piegriezās un arī doma par gaļas ēšanas tradīciju iesakņošanu un attīstīšanu bija jau samērā noplakusi.
Cīsiņu ceha vadītājs kopā ar kaimiņvalsts attapīgo naudas mīšanas speciālistu sameklēja tālajā miglā tītajā nācijā ģimeni, kura pēdējos gadus aiz pārbagātības bija sākusi nodarboties ar visām iespējamajām afērām, lai tikai dzīve šķistu interesantāka, un īpašā slepenībā parakstīja papīrus, kas nodeva Svensona īpašumā esošo gaļas pārstrādes uzņēmumu šīs ģimenes rokās.
To uzzinot cīsiņu ceha kvalitātes vadītājs kopā ar saviem padotajiem sacēla lielo brēku: «Kā jūs tā varējāt! Nodot mūsu zemē tik ilgus gadus kultivētās gaļas ēšanas tradīcijas! Un, piedevām, jūs vēl taisieties daudzus mūsu ceha darbiniekus aizstāt ar robotiem?» Un arī tas vēl nebija pēdējais piliens. Kad cīsiņu ceha kvalitātes vadītājs uzzināja, ka pie cīsiņiem ekonomisku apsvērumu dēļ turpmāk pievienos soju, bet gaļas izcirtējus vispār mobilizēs darbam uz citu nodaļu, brēka pārtapa par revolucionāro sapulci vietējā krogā, kur ar lozungiem «Nost ar cīsiņu kvalitātes iznīcinātājiem!» un «Tautai jāzina, kas cīsiņu ceha darbiniekiem maksā algu!» tika plānots kontrgājiens, kas beidzās ar to, ka puse no cīsiņu ceha darbiniekiem aizgāja projām, mēģinot nodibināt jaunu uzņēmumu, kurā turpināt «izcilo» cīsiņu ražošanu, savukārt palicēji, pārdzīvojuši revolūciju, turpināja ikdienas darbus, iepildot cīsiņu masu polietilēna plēvēs un šķirojot gala produktus kastēs.
Protams, pēc kāda laiciņa bija skaidrs, ka revolucionāri neko prātīgu sasniegt vieni paši nevarēs, tāpēc palūdza citu aizjūras naudasmaisu, lai šis nopērk cīsiņu ražošanas iekārtas un palīdz iespraukties jau tā pārsātinātajā cīsiņu tirgū. Savukārt avantūristu ģimenīte pāris gadu laikā pacēla tuvu iznīcībai bijušo gaļas pārstrādes uzņēmumu un par ļoti pieklājīgām naudiņām pārdeva to tālāk, tā arī nejaucoties baraviku ēdāju republikas ikdienas idillē, jo tā vienkārši šķita absolūti neinteresanta jebkuram, kas nāca no miglā tītās nācijas zemes.
Un pat ļoti iespējams, ka beigās gan revolucionāru cīsiņu farbrika, gan Svensona gaļas pārstrādes uzņēmums beigās bija nonācis viena un tā paša īpašnieka rokās, kuram tieši tikpat maz interesēja, kas notiek baraviku ēdāju republikā tiktāl, ciktāl viņš ik gadu no šiem uzņēmumiem saņēma kapeiciņas.
Kāda ir šīs pasakas morāle? Ja esi cīsiņu ceha īpašnieks, baidies no pārlieku patriotiskiem cīsiņu ceha darbiniekiem, jo tas var novest līdz situācijai, kad nāksies no sava maka vilkt ārā darbinieku rociņas, kuras skaita un pārdala tavas kapeiciņas.