Iespējams, ka es tagad prasu vairāku tūkstošu vērtu jautājumu, kuru SEO speciālisti tik ļoti man gribētu pārdot, bet Googe Analytics Help sistēma uz šo banālo jautājumu tiešām nespēj atbildēt.
google analytics dashboard compare site wtf
Ko tieši ar šo konkrēto Compare to Site izvēlni var iesākt? Man iekš šī konkrētā Account stāv desmit dažādi domeni. Sākotnēji domāju, ka varēšu tos savā starpā salīdzināt, bet izrādās, ka nevar viss.
Visus ieteikumus lūgums aprakstīt detalizētāk, jo es tālāk par primitīvu statistikas grafiku apskatīšanos šai sistēmā neesmu braucis iekšā.
Šitais pasākums man jau ir tik ļoti sen galvā, ka es šausmīgi sadusmojos uz KNARF Ņujorkas nodaļu par to, ka viņiem izdevās to realizēt pirms manis. Piedevām svarīgākais, kam ir jāpiemīt šīm salvetēm — papīra izturība. Tātad vairāk derēs tās briesmīgās Lavazza salvetes, kuras praktiski neuzsūc mitrumu. Katrā ziņā nederēs tās tipiskās, Zewa tualetes papīra pūkainās īpašības kopējošās.
Tajā brīdī, kad manā Google Reader iekrita ziņa no Gunta Dmitrijeva–Kaļiņina rakstu Google pērk Twitter, tāds ļoti ļauns smaids bija garantēts uz kādu stundu. Ziņa no TechCrunch šobrīd gan izskatās arī pēc pamatīga mārketinga gājiena (iesaku paskatīties, kas notiek ar atslēgvārdiem «google+twitter» dažādos servisos un meklēšanas rīkos).
Ne par to ir šis stāsts. Man šķiet, ka beidzot ir pienācis brīdis pateikt šos skaļos vārdus: «Epic fail», kas tik ļoti ir iepatikušies datorpokemoniem, attiecinot tos uz Dagu Bovmenu (Doug Bowman), ļoti talantīgu tehnisko dizaineri un samērā populāra resursa stopdesignautoru un īpašnieku.
Lieta tāda, ka Dags vēl pavisam nesen ieņēma samēra būtisku un skanīgu amatu Google korporācijā — Visual Design Lead, bet pēc ne pārāk radošas dzīves aizgāja no šīs kompānijas projām.
Yes, it’s true that a team at Google couldn’t decide between two blues, so they’re testing 41 shades between each blue to see which one performs better. I had a recent debate over whether a border should be 3, 4 or 5 pixels wide, and was asked to prove my case. I can’t operate in an environment like that. I’ve grown tired of debating such minuscule design decisions. There are more exciting design problems in this world to tackle.
Yes, it’s true. After reading a bit of speculation over the past few weeks, I’ll confirm here that I am, indeed, joining Twitter. I don’t remember ever being as eager or excited to start a new job as I’ve been with this one. (Thus, why I only took one week off between jobs.)
Man pat nav daudz jādomā, lai saprastu, ar ko Dags nodarbojās pēdējās diennakts laikā. Ak, nabadziņš.
Kad ap 2000. gadu sāku tā aktīvāk ārpus Latvijas doties, ik reizi siekalojos gad grāmatu stendiem lidostās un stacijās. Un, jo tālāk es devos Eiropā, jo vairāk es laika varēju pavadīt pie šiem stendiem. Dažas noveles, kuras Londonas lidostā tirgoja par vienu mārciņu gabalā, es pat galu galā iegādājos. Es biju absolūti nespējīgs turēties pretim lieliskajiem dizaineru darbiem. Grāmatu vāki tā vien kliedza: «Nopērc mani!» Un pāršķirstot tikai pirmās lapas, ar ieinteresēta bērna acīm vēroju apbrīnojami veiksmīgo teksta salikuma izvēli.
Kaut kad tad arī Globusā pie universālveikala Centrs sāka parādīties kaut cik skatāma ārzemju izdevumu kolekcija, tomēr cenas šķita tik ārprātīgas, ka vairāk par kafijas malkošanu un šķirstīšanu turpat veikalā es nebiju ticis. Toties grāmatu izstādēs gan tās cenas jau tika laistas zemāk, parādījās iespēja šo to arī iegādāties.
Šobrīd 90% grāmatu es pērku Amazon, atstājot pavisam maziņu daļu savu finansiālo resursu tepat Latvijā esošajiem izdevējiem. Un varbūt pat ne tik daudz tāpēc, ka Latvijā būtu gaužām maz labu grāmatu izdots, bet gan vairāk tāpēc, ka bieži vien patiešām vērtīgs materiāls ir ticis sačakarēts kādā no ražošanas posmiem — slikti iztulkots, teksta redaktors bijis neuzmanīgs, pārāk ietaupīts uz ilustrāciju rēķina, neadekvāts grāmatas formāts vai papīra izvēle, utt.
Citkārt nekas cits šā vai tā neatliek un katru gadu jau par tradīciju ir kļuvusi pašmāju grāmatu konkursa Zelta ābele darbu izpēte (bieži vien gan tikai iespēju robežās, jo pie visiem izdevumiem pat nesanāk tikt klāt). Jocīgi tas, ka es tā arī neatradu internetā nekur sakarīgāku aprakstu, kā Delfi.lv publiskajā labāko darbu vērtēšanas lapā. No izdotajām visas īpaši negribu komentēt, jo distancēti izturos pret pāris kategorijām un lielu daļu vēl nemaz neesmu izskatījis, bet noteikti iesaku Frondas izdoto «Plakāts Latvijā», kas, aršķirībā no otras skaistās grāmatas (Jāņa Rozes izdotā «Viena diena Latvijā») ir saturiski daudz vērtīgāka un nebūs no tām, kas pēc pirmās izšķirstīšanas sāks putēt grāmatplauktā vairākus desmitus gadu. Noteikti gribu apskatīties arī Jāņa sētas pārizdoto «Lielo pasaules atlantu», par kuru noteikti pēc tam vēl man būs kas sakāms šī bloga rokdarbu sērijā.
Citkārt silti iesaku ievērtēt šos lieliskos ārzemju grāmatu vāku dizaina arhīvus (jā, tagad, atšķirībā no 2000. gada, nav jāmaksā viena mārciņa, lai varētu mājās pablisināties uz burvīgiem darbiem).
Visu nestiķēju kopā, jo pārējais nav vērtīgs. Bet kaut ko tādu izdomāt var tikai radoši ļoti apgarots cilvēks. Un vēl vesels bariņš ar radošajiem var kaut ko tādu apstiprināt un tiešām piestiprināt uz Brīvības ielas kaut kur te. Kaut gan garām braukt ir sanācis, nekad nebiju ievērojis. Iespējams, ka šis šedevrs tur jau sen stāv.
Atkal jau mēģināju iebraukt augstajās tehnoloģijās, bakstoties gar Twitter (vēl joprojām nesaprotu, kas tur jādara, lai gan e–pastu, gan tālruņa numuru tiešām verificētu). Nonācu līdz TomsLV ierakstam par Leta Video kārtējo sižetu par AKKA/LAA. Iegāju Leta Video mājaslapā, lai to noskatītos un nodomāju: «Cik labi, ka ikdienā man šī lapa nav jālieto». Vai pavisam nedaudz, nu tiešām, mazdrusciņ kaut vai nevarēja piestrādāt. Kaut vai lūk šitik (10 minūtes iekš Photoshop, izmantojot lapas ekrānšāviņu un vecās mapēs atrasto logo).
Leta Video mājaslapa - neliels rimeiks
Es nesaku, ka šis ir izcili, bet toties pārskatāmi. Un acis veras uz video, nevis uz galveni. Jo video tik tiešām ar katru dienu kļūst arvien labāki un labāki!
