Iespēja pabojāt statistiku 12. Saeimas vēlēšanās Latgales reģionā, jaunie tramvaji Daugavpils ielās un kroga Artilērijas Pagrabi gada jubilejas svinības bija pietiekami svarīgi iemesli, lai ar dēliem trijatā iekāptu vilcienā un aizbrauktu uz Daugavpili.
Nedaudz mulsina tas, ka Pasažieru vilciena kasēs uz pieprasījumu «vienu pieaugušo un divas bērnu» kasieres katru reizi iztaujā par bērnu dzimšanas gadiem. Kā jau gādīgam tēvam, nācās nedaudz pasvīst un parēķināt galvā. Katru dienu jau nenākas atcerēties dzimšanas gadus bērnudārzniekiem. Bet misija tika veiksmīgi izpildīta un pie biļetēm tikām.
Ja vien līdzbraucēji nav jūsu lielākās zobusāpes, četras stundas vilcienā no Rīgas līdz Daugavpilij paiet ļoti ātri un produktīvi.Visās mazajās stacijās uz improvizētās pārejas pāri sliežu ceļiem stāv uzraksts «Dienesta pāreja». Parastajiem mirstīgajiem ir jāšķērso sliedes nelegāli ārpus šīs pārejas.Daugavpilī lēnām ienāk zelta rudens. Šī ir paranojiskākā gājēju pārejas ceļazīmju izvietošana, kādu nācies redzēt.Pilsētas centrā kantoris Land-Invest uzturēšanās atļaujas Latvijā tirgo govīm.Pilnīgi nekas netraucē pašā Daugavpils sirdī ielas vidū stāvēt ķerrai, kas atstāta piektdien pēc darba un svētdien nav nozagta.Tikai Daugavpils var lepoties ar tik milzīgu apbedīšanas pakalpojumu biroja izkārtni. Citās Latvijas pilsētās cilvēki ir nedaudz pieticīgāki.
Jaunais tramvajs un tā iemēģināšana izvērtās par sava veida sacensībām. Pēc neilgiem novērojumiem tapa skaidrs, ka tas pārvietojas tikai pa 1. maršrutu. Bet noķert īsto mirkli, kad kursē tieši tas, izdevās tikai iestājoties tumsai.
Daugavpils jaunais tramvajs pieturā pie teātra ēkas.Iekšpusē jaunais Daugavpils tramvajs izskatās kā sūdīgi sakompresēts Rīgas Satiksmes trolejbuss ar papildus bonusiem: dažādu līmeņu grīdu, samērā šaurām durvīm un iespēju nomaskēties dzeltenas krāsas apģērbā.
Pēc peripētijām ar Baltkrievijas uzņēmumu, no kura Daugavpils vagonus nespēja sagaidīt noteiktajā termiņā, ERAF naudu pazaudēt negribējās un tika atrasts Усть–Катавский вагоностроительный завод им. С. М. Кирова Krievijā, kas īsos termiņos spēja piegādāt testēšanai pirmos tramvajus.
Sēžot jaunajā Daugavpils tramvajā, nepamet sajūta, ka viss ir uztaisīts steigā un ar projektēšanu vagona iekšpusē nodarbojās santehniķis kopā ar sagādes daļas vadītāju. Ja jau pamanījāt muļķīgo fontu, tad kreisajā augšējā stūrī var papētīt moderno novērošanas iekārtu.«НЕ ПРИСЛОНЯТЬСЯ» ir uzpūsts ar pulverkrāsu, bet «NEATBALSTĪTIES» pielīmēts ar līmplēvi. Var sākt likt likmes, pēc cik ilga laika paliks tikai pulverkrāsa.
Katrā ziņā sanāca vilšanās. Protams, ir pozitīvi, ka tramvaji ir klusāki, grīda ir nedaudz zemāk un līdz ar to vieglāk ir iekāpt un izkāpt. Bet kopējais izpildījums ir švaks un paviršs. Iespējams, ka Rīgas Satiksme ir izlutinājusi, bet man gan vairāk šķiet, ka izlutinājusi ir nekrieviskā (domājot valsti, nevis tautību) attieksme pret produkta radīšanu.
Salīdzinājumam Daugavpils vecās Tatras tramvaja salons. Šie tramvaji savulaik tika nopirkti no Vācijas pilsētas Šverinas (Schwerin) un es tā arī neprotu no iekšpuses tos uz sitienu atšķirt no Rīgas Vagonbūves rūpnīcas tramvajiem, kas arī kursē Daugavpilī. Un acīgākie arī pamanīs, ka tramvaja pieturzīmes maršrutu numerācijā Rīgas Satiksmes jauno režģi ar cipariem pārspēja Daugavpils zirdzīga lieluma cipari.Gluži nejauši izdevās noķert Daugavpils vidējas paaudzes tramvaju ar zīmīgo numuru 112. Izliets glābšanas dienesta sliežu transportlīdzeklis. Pamanīju, ka biju to paguvis noķert arī pirms gada.Visi vecie, vidēji vecie, jaunie, klibie, slimie un veselie Daugavpils tramvaji atdusas šajā tramvaju depo Ķīmiķu ciematā (Daugavpils rajona nosaukums). Jānis Džimmijs Bižāns ilgi nevarēja saprast, kur tieši atrodas ieeja būvmateriālu veikalā.
Jā, un vēl interesants fakts. 2013. gadā Daugavpils pilsētas dome nolēma apvienot tramvaju un autobusu parkus, izveidojot uzņēmumu Daugavpils satiksme, kas tagad ir viens no lielākajiem pašvaldības uzņēmumiem. Un kāds paguva viņiem uztaisīt totāli debīlu loguci. Varbūt pasūtināja tajā pašā rūpnīcā, kur jaunos Daugavpils tramvajus?
Ar cafe Leningrad un veselu atbalstītāju vagonu 1. martu sagaidīt devāmies uz Daugavpili, krogu Artilērijas pagrabi. Pasākums bija lielisks un noteikti tiks atkārtots. Tiem, kas nav bijuši jaunatklātajā iestādē, noteikti iesaku tikpat ļoti, kā doties uz Daugavpils cietokšņa restaurētajiem un jaunajiem brīnumiem.
Par vilciena vagonu, starp citu, nav melots. Iegādājāmies vienu vagonu no sastāva, lai netraucētu pārējos pasažierus un viss bariņš būtu kopā. Izrādās, ka Pasažieru vilciens biļešu tirdzniecībā nav paredzējis, ka kāds varētu nopirkt 40+ biļetes. Serviss tiek nodrošināts, pie kasēm pa vienai drukājot attiecīgo skaitu biļešu. Un ātrākais, kad var iegādāties biļetes ir 10 dienas pirms plānotā brauciena.
Vilciena Rīga – Daugavpils vagona tualetē vēl joprojām ir lāčpēdas. No nerūsējoša tērauda.
Uz Daugavpils centra ēkām mijas dažāda rakstura grafitti darbi.Izkārtnes dizainu un saturu nav mainījušas kopš laika, kad Latvijā parādījās pirmās līmplēves.Skatlogos rēgojas bērni – sniega cilvēki.
Daugavpils jau sen nav pilsēta, kurā būtu kaut kādas problēmas ar latviešu valodu. Toties tagad pilsētā jau ir jau divi ķīniešu restorāni, kas varētu būt labāki pēc kvalitātes, bet ir ok uz paģirām. Dažos krogos vēl joprojām nezina par smēķēšanas aizliegumiem. Taksometra lietošana maksā ne vairāk par 7 € (par šo cenu mēs novizinājāmies gandrīz divas stundas). Autoostā nevajadzētu uzturēties ilgāk par dažām minūtēm, jo tur ir pilns ar mākslīgiem intelektiem (lasi — alkāniem).
Kad paliks siltāks, noteikti iesaku aizbraukt uz divām dienām un pavazāties. It īpaši ja būts nav sen vai arī vispār nav būts.
Aizbraukt uz Daugavpili vismaz reizi gadā man ir svēts pienākums, kas tiek realizēts kopš agras bērnības. Vienīgi nu jau izpaliek nedēļām ilgas dauzīšanās Stropu ezera dārzu rajonos, štābiņu celšana mežos un vizināšanās ar riteņiem apkārt Daugavpilij. Un tik un tā pilsētā katru reizi var atrast kaut ko jaunu.
Grafitti uz sienām Daugavpils mikrorajonos paliek arvien neinteresantāki.
Mani allaž pārsteidz tas, ar kādu rūpību cilvēki Daugavpilī spēj saglabāt lietas. Leģendārais «We don’t throw away things that are broken. We fix them.» šajā pilsētā iegūst materiālu apliecinājumu. Sākot ar ielu norādēm un apgaismes stabiem un beidzot ar tramvajiem, kas, par nožēlu, laikam tā arī netiks nomainīti uz jaunajiem.
Leģendārie kantainie tramvaji vēl joprojām spēj ripot uz priekšu.Svētku dekorācija uz apgaismes staba.Divu paaudžu signalizācijas sistēmas. Abas strādā.
Pilnībā pabeigts ir jaunais satiksmes mezgls, kas savieno Ķīmiķu ciematu ar pilsētas centru. Par šo megaprojektu es rakstīju 2012. gadā, kad tas vēl bija puspabeigtā stāvoklī. Bez Waze pārvietoties te ir nereāli, jo pat piekto reizi izbraucot cauri, tāpāt kaut kur nepareizi nogriezīsies. Navigācijas plānotāji šeit var braukt rakstīt pētnieciskos darbus, jo norāde uz centru ir tikai vienā vai divos apļos, pārējās vietās ir jāmin, vai tā ir īstā iela. Starp citu, par Waze runājot, tas ir jēgpilni izmantojams arī Daugavpilī.
Tilti Daugavpils jaunajā satiksmes mezglā.
Atsevišķs stāsts ir par Daugavpils arhitektūras pērlēm. Izkārtnes un reklāmas šajā pilsētā atgādina Polijas ceļmalas šausmas. Toties dažas ēkas ir pat tīri neko.
Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzeja ēku komplekss.
Tikai Daugavpilī jūs atradīsiet sētas žogu, kas ir uzbūvēts no fibo blokiem. 1:0 Daugavpils labā pret Polijas betona žogiem.
Betona žogs blakus restorāna ēkai.
Ja trāpat Daugavpilī, iesaku apmeklēt Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzeju. Tur ir divas ekspozīcijas. Vēsturiskajā ir ļoti daudz ar Daugavpili saistītu materiālu, man pašam, protams, interesantākās šķita drukātās lietas (par tām atsevišķi kaut kad vēlāk uzrakstīšu), bet arī sīkajiem bija ko redzēt. Pilnā izmērā restaurēti rati, zobeni, monētas un citi artefakti, kā arī pirmās Daugavpils pils makets (Klāvs tur jau ar savām spēļu mašīnītēm pabraukājās, sorry, muzejnieki). Bet otrā ekspozīcija ir radusies, jo kāds no muzejniekiem ir fanātisks taksodermists. Sīkie bija autā un stundas vazāšanās vēstures ekspozīcijā jau bija aizmirsta. Paldies Jutai Voronei, ka pabrīdināja par izstādes apmeklējuma ilgumu.
Ekspozīcijā ir apskatāmi novadam raksturīgākie floras un faunas pārstāvji, parādīti izplatītākie biotopi: skujkoku un jaukto koku meži, aizaugošs ezers un tā piekraste, Daugavas ieleja. Šeit aplūkojami daudzi reti un aizsargājami augi un dzīvnieki, kas iekļauti Latvijas Sarkanajā grāmatā. Bagāti un daudzveidīgi ir pārstāvēta novada kukaiņu fauna. Ekspozīcijā var iepazīties ar dažādiem dabas retumiem, atklāt daudzus dabas noslēpumus un iegūt jaunas zināšanas par Latvijas dabu.
Voblas mākslīgā akvārijā. Taksodermista sapnis.
Vakarā sagaidīja vēl viens interesants atklājums. Pie Ļeņina pieminekļa pagrabā uz Rīgas ielas ir atvērusies jauna iestāde Artilērijas pagrabi. Patīkama atmosfēra, apmeklētāji pārsvarā studenti. Alus gan te nav, tāpat kā pārējā Daugavpilī (biju cerējis uz kādu vietējā brūža ražojumu), toties vēl joprojām godā tiek turēts Tuļiks. Trāpījām uz Dabasu Durovys koncertu (īsi raksturojot — visu Latvijas populāro grupu b-sides dziesmas latgaļu valodā). Skaņa pat ļoti ok, ar ventilāciju viņi cīnoties. Žēl, ka nav virtuve un nestrādā svētdienās. Cerams, ka iešūposies un būs uz palikšanu.
No rīta uz pohām aizbraucām uz jauno pilsētas lepnumu — Daugavpils Marka Rotko mākslas centru. Daugavpils cietokšņa teritorija drīz būs tik sterili uzpucēta, ka atliks vien nojaukt ofiņiem būvētās hruščovkas, lai parādītu cara laika autentiskumu pilnā dailē. Bet pa kādai dailei ir atrodams.
Lielgabals un autobusu pietura.
Pats mākslas centrs ir pat ļoti ok. Viss līmenī, darbinieki laipni, apskatīties ir ko, tomēr nešķiet, ka tas varētu pulcēt Daugavpilī tūkstošus. Drīzāk tāds apmeklējums «ķeksīša pēc». Ja mākslas centrs pumpēs iekšā mākslinieku darbnīcas, visu laiku paplašinās ekspozīcijas un liks lietā interesantus paņēmienus, kā to visu parādīt (cepuri nost par to gliemežveidīgo ieeju pie vienas no reprodukcijām un fotografēšanās stendu), būs iemesls atgriezties vēl. Vispār man šķiet, ka šī varētu būt īstā vieta, kur veidot Latvijas laicīgās mākslas muzeju.
Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs. Viena no telpām Marka Rotko ekspozīcijā.Pētera Martinsona keramikas izstāde Rotko centrā.
Atsevišķa piezīme par kafejnīcu Arsenāls Daugavpils cietoksnī. Kaut arī sākotnēji apstulbām, ko kafejnīca izskatījās pēc pabieza restorāna, cenas nomierināja. Tomēr arī šeit alus nav un ēdiens ir stipri zem viduvējības.
Daugavpils centrālajā laukumā vīriņi gatavojas 11. novembra militārajai parādei.
Kamēr pilsēta gatavojās valsts svētkiem, mēs devāmies mājup, arī šoreiz iemēģinot jauno P80 šoseju, kas ir pilnīgs dizāsters, ja jābrauc ar bērniem. 60+ km garumā nav nevienas vietas, kur varētu normāli apstāties (pietura, stāvlaukums, atpūtas vieta, whatever). Vienā galā autobusu pietura ir pie Kokneses, otrā — Tīnūžos. Nobraukšana tumsā, miglas laikā kaut kādā neapgaismotā meža ceļā netika izskatīta kā iespēja.
