Mr. Serge

Birka: avize

  • Rokdarbi. Sveiciens laikrakstam Ludzas Zeme un daži padomi laikrakstu maketēšanā

    Es nezinu, kādā veidā Rīgas bērnudārza ģērbtuvē uz mana dēla skapīša nokļuva laikrakstu Ludzas Zeme kaudzīte. Bet, tā kā es hroniski slimoju ar avīžu patērēšanu, nevarēju nociesties un nočiepu tās.

    Laikraksts Ludzas Zeme. Fotografēts ar Laacz brīnišķīgo iPhone (paldies viņam par to).
    Laikraksts Ludzas Zeme. Fotografēts ar Laacz brīnišķīgo iPhone (paldies viņam par to).

    Ludzas Zeme, kā izrādās, ir gana populārs laikraksts ar nefunkcionējošu mājaslapu. Avīzei ir skaists un oriģināls nosaukums. Par Ludzas Zemes saturu bieži var lasīt Delfos, Cehos un Tēvēnetos. Iznāk divas reizes nedēļā un tiek drukāts Rēzeknē. Man ir aizdomas, ka turpat tipogrāfijā Latgales druka to arī maketē.

    Pirmais, kas piesaistīja uzmanību, bija tā figņa, kas atrodas galviņas labajā pusē un sastopama kā dekoratīvais elements arī citur maketā. Bildē redzams, kā to izmanto rakstu pieteikumu lapaspušu «izcelšanai». Pēc nelielas socioloģiskās aptaujas Tviterī izrādījās, ka saspridzināta Skrundas lokatora dzelzbetona kaudze patiesībā ir Ludzas pilsdrupas.

    Ludzas viduslaiku pilsdrupas. Foto: latvia.travel
    Ludzas viduslaiku pilsdrupas. Foto: latvia.travel

    Forša akmentiņu kaudzīte pieneņu kalnā blakus ezeram. Protams, nagi niezēja paskatīties, vai šos akmentiņus nevar iemānīt laikraksta maketā estētiski baudāmākā veidolā. Ludzas Zeme nav pieejama pdf formātā pat tad, ja būtu gatavs par to maksāt naudu. Pārrakstīt visu saturu, lai varētu uztaisīt jaunu maketu, man, godīgi sakot, ir nedaudz slinkums. Tāpēc operācijā «atgriez Ludzai pilsdrupas» aprobežojos ar avīzes galviņu.

    Par avīzes galviņu laikrakstu dizainā dēvē to pirmās lapas daļu, kurā atrodams avīzes nosaukums. Parasti līdz ar nosaukumu galviņā tiek pievienots arī iznākšanas datums un cita, redakcijasprāt, svarīga informācija. Galviņa mēdz būt kombinācijā ar rakstu pieteikumiem. Mājaslapās šo funkciju pilda galvene (header).

    Lai veiktu nelielas korekcijas laikrakstu maketos, jāievēro princips  «vietas ir tik, cik ir». Datorpasaulē izaugušie var vilkt paralēles ar baneru izmēriem. Pat ja nebūtiski izmaina viena elementa izmērus, tas var sabojāt pilnīgi visu atlikušo lapas maketu un pamatīgi apgrūtināt redakcijas darbu. Tāpēc arī galviņas 2.0 radīšana notiks atvēlētajā laukumā.

    Laikraksta Ludzas Zeme oriģinālā krāsainā galviņa un Mr. Serge melnbaltais un krāsainais variants.
    Laikraksta Ludzas Zeme oriģinālā krāsainā galviņa (fotografēts ar Laacz lielisko iPhone, paldies arī LMT par to) un Mr. Serge melnbaltais un krāsainais variants.

    Galviņas melnbaltā un krāsainā variācija nav izveidota nejauši. Ludzas Zeme mēdz iznākt arī krāsaini. Ja atradīsies kāds reklāmdevējs, kas ir gatavs par to samaksāt.

    Atgriezīsimies pie akmeņiem—tie ir ieguvuši formu un skatu. Ludzas viduslaiku pilsdrupas lieliski izskatās gan melnbalti, gan krāsaini bez papildus stilizācijas. Atliek vien brīnīties, kāpēc neviens par to nav iesprindzis līdz šim. Pārējo galviņas saturs vienkārši tiek glīti sakārtots. Tas, ka mūsdienās Revue fontu izmanto tikai hipsteri un Ludzas Zeme, bet mākslīgi staipīt burtus ir noziegums pret cilvēci, jūs jau tāpat zināt.

    Un vēl nedaudz par Ludzas Zemes maketēšanas īpatnībām. Makets ir ļoti paviršs. Cilvēks, kas maketē šo laikrakstu, to dara bez jebkādas cieņas pret galarezultātu. Tā var darīt BlackHalt savā privātajā blogā, bet to nedrīkst darīt ar laikrakstu, kura makets uz mūžīgiem laikiem paliks Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālajā arhīvā.

    Kā piemēru paņemsim rakstu par Ludzas Zemes redakcijas pārcelšanos uz jaunām telpām un pārlauzīsim (saliksim maketu). Saglabājam principu, ka vietas ir tieši tik, cik ir (tas vispār ir viens no svarīgākajiem avīžu maketēšanas principiem).

    Laikrasta Ludzas Zeme raksts «Redakcijai jaunas mājas». Oriģinālais 2014. gada 22. augusta makets un Mr. Serge maketa variants.
    Laikrasta Ludzas Zeme raksts «Redakcijai jaunas mājas». Oriģinālais 2014. gada 22. augusta numura makets (fotografēts ar Laacz dievīgo iPhone, sveiciens Sony autorizētajam servisam) un Mr. Serge maketa variants.

    Raksts ir ielauzts trīs slejās un maketētājs nespēja izdomāt, kā salāgot īso tekstu ar bildi, kurai nav iespējams apgriezt malas (būtu stulbi mājas daļu izmest no bildes). Teksts ir īsāks par atvēlēto slejas augstumu, tāpēc ir likti treknāki burti, neveikli iemests neko neizsakošs paraksts, kas, visticamāk, atrauts no teksta beigām. Un beigās tāpat atstāts muļķīgs caurums starp tekstu un parakstu.

    Pa punktiem sakārtosim maketu:
    1. Iztaisnojam ēku bildē. Tā nav iejaukšanās bildes saturā, tā ir elementāra fotolēcu nepilnības likvidēšana.
    2. Virsrakstu liekam lielāku, lai tas platumā aizpilda visas trīs slejas. Galu galā tā ir būtiska ziņa.
    3. Neievērojot trīs sleju principu (īsos tekstos tas nav būtisks), ielaužam tekstu tā, lai tas aizpilda visu atvēlētās slejas augstumu, pirms tam novācot atkāpi rindkopas pirmās rindas sākumā. Pirmās rindas atkāpe tiek lietota, lai atdalītu rindkopas. Ja rindkopa ir tikai viena, tad atkāpe nav jālieto. Turklāt īsos teksta gabaliņos tā vienkārši izskatās tizli.
    4. Pievienojam maketam apstrādāto attēlu un cenšamies maksimāli aizpildīt visu atlikušo laukumu.
    5. Atlikušajā caurumā zem bildes pievienojam parakstu, vēlreiz akcentējot laikraksta jauno atrašanās vietu. Drukātā izdevuma ātrlasīšanas princips ir: virsraksts -> fotoparaksts -> ielauzums (izcelts teksts vai citāts, būtiski lielākiem burtiem par pārējo tekstu). Tādējādi pastāv lielāka iespēja, ka arī pārskrienot pāri saturam, lasītājs pamanīs Ludzas Zemes jauno adresi.

    Skolas iela 20A tagad noteikti tiks pamanīta un Ludzas Zemes lasītāji zinās, uz kurieni ir jāiet iesniegt sludinājumi un krāsainas reklāmas pirmajai lapai.

    P.S. Pirmdien apsolu nogādāt visus nočieptos laikrakstus atpakaļ uz bērnudārzu.

  • Noslēdzies Society for News Design 35. konkurss

    Pasaules skaistākās avīzes ik gadu var ievērtēt Society for News Design (SND) rīkotajā konkursā. Jebkurš izdevējs no visas pasaules var iesūtīt savus labākos avīžu izklājumus vērtēšanai, cīnoties par medaļām, līdzīgi kā olimpiādē. Kaut gan oficiālie rezultāti vēl nav zināmi, neoficiāli nominācijas jau ir pasniegtas un diez vai kaut kas būtiski mainīsies.

    Šogad, kā jau tas bija gaidāms, starp favorītiem ir ļoti daudz preses saistībā ar Nelsonu Mandelu. Nav nekāds brīnums, jo 2002. gadā praktiski visi darbi bija saistīti ar 11. septembra teroraktiem.

    Par teroraktiem runājot, manā personīgajā skatījumā pagaidām starp visiem nominantiem vislabākais darbs nepelnīti ir ieguvis vien sudraba medaļu.

    SND sudraba medaļa. Boston Globe maratona terorakta atspoguļojums.
    SND sudraba medaļa. Boston Globe maratona terorakta atspoguļojums.

    «This is how you cover an event as it happens. It’s got depth, it’s got thought. It’s complete. It’s got all the pieces. It’s a simple design, but the design is enhancing the content.»
    — SND35 long form judges

    SND sudraba medaļa. Boston Globe maratona terorakta atspoguļojums. Otrais atvērums.
    SND sudraba medaļa. Boston Globe maratona terorakta atspoguļojums. Otrais atvērums.

    Bet netrūkst arī citu lielisku darbu. Piemēram, Times of Oman ir skaista avīze pati par sevi, ko nevarētu teikt par viņu mājaslapu. Ja kādam gadās netīšam paklupt Persijas līča dienvidu krastos, uzsaukšu pudeli viskija par pāris avīzes numuriem taustāmā veidā.

    Un netrūkst arī vilšanās. Lieliskais zviedru Svenska Dagbladet ir sačakarējis kultūras pielikuma izskatu. Tagad tas ir gaužām neinteresants. Akurāt nav skaidrs, par ko viņiem ir izteikta tik augsta atzinība.

    Pēdējos gadus SND konkursā vērtē arī digitāli radītos darbus un izskatās, ka šogad šajā lauciņā laurus plūks National Geographic. Bet neiztiks arī bez iepriekšējos gadus digitālajā jomā ne bez nopelniem izceltajiem New York Times ar infografiku un Boston Globe ar jauno mājaslapas dizainu. Arī šogad pieteikto darbu sarakstā ir New York Times prātam neaptverama darba rezultātā radītais izcilais vizuālais baudījums, kuru Society for News Design pelnīti atzinuši par sudraba medaļas vērtu.

    SND sudraba medaļa. The New York Times — Reshaping New York atvērums.
    SND sudraba medaļa. The New York Times — Reshaping New York atvērums.

    Pēc tam, kad tiks paziņoti Society for News Design oficiālie uzvarētāji, sagatavošanā būs arī gadagrāmata, kurā SND publicē visus interesantākos darbus, ieskaitot tos, kas balvas nav ieguvuši. Un šī grāmata (ieskaitot arī visus iepriekšējo gadu izdevumus) vienmēr ir ļoti vērtīgs papildinājums bibliotēkai. Bet, pat ja neizdodas pie drukātā izdevuma tikt, SND mājaslapu pašķirstīt var bez maksas.

  • Rokdarbi. Pareiza drukātā izdevuma pirmās lapas vai vāka parādīšana elektroniski

    Jebkura drukātā izdevuma elektroniskās versijas pirmās lapas vai vāka attēlam vienmēr ir jābūt pilnā papīra izdevuma formātā.

    Laikraksts «Jelgavas Vēstnesis». Pirmā lapa apgrieztā un pilnā formātā.
    Laikraksts «Jelgavas Vēstnesis». Pirmā lapa apgrieztā un pilnā formātā.

    Ja pirmās lapas (vai vāka) attēls tiek ņemts no drukas sagataves faila, piemēram, pdf dokumenta, pie uzstādījumiem jānorāda attēla apgriešana pēc Crop box. Ja dokumentam nav pareizi norādītas apgriešanas malas, tad tās var no maketa nokopēt manuāli.

    Vēl viens padoms, ņemot par pamatu elektronisko maketu attēla veidošanai. Ja drukai tiek izmantots specifisks vai tonēts papīrs (piemēram, avīžpapīrs), ir vērts ietonēt arī attēlu. Tad būs daudz skaidrāks priekšstats par produktu, ko vēlas parādīt.

    Grāmatām, ja vien tas nav reklāmas nolūkiem, vajadzētu rādīt vāka izskatu arī bez supervāka. Un supervāku kā tādu, pēc grāmatas iegādes vajadzētu mest miskastē, jo grāmatas supervāka vienīgā funkcionālā jēga ir grāmatas reklāma. Katrs, kas tur mājās grāmatas ar supervākiem man atgādina dīvaiņus, kas telefoniem, datoriem un citām iegādātajām iekārtām nenoņem aizsargplēves, tādējādi it kā pagarinot iekārtas mūžu.

  • Par masu mediju brīvību

    Nepastāv brīvi un neatkarīgi masu mediji.

    Jebkurš masu medijs rēķinās ar redaktora, akcionāru un reklāmdevēju viedokļiem. Uz redaktoru var izdarīt spiedienu. Akcionāri var izmantot stāvokli personīgās interesēs. Reklāmdevēji var apvainoties par savam produktam celtu neslavu. Mediju brīvības pakāpe var būt dažāda, bet pilnīgi neatkarīga medija nevar būt.

    Tātad (sekojiet roku kustībām), mediju brīvība un neatkarība ir mīts un tur nav ko vairs apspriest. Visās pasaules valstīs masu medijus izmanto propagandai un konkrētu interešu lobēšanai. Daudzi televīzijas kanāli ASV gandrīz atklāti atbalsta noteiktus politiķus nevis kaut kādu tur augsto patiesību. Un pie mums nemaz nav sliktāk nekā Rietumos, bet var būt pat labāk.

    Šim līdzīgi sprediķo propagandisti, lai sajauktu cilvēkiem prātus. Tauta to pieņem un netic brīvu un objektīvu masu mediju eksistencei.

    Ja jūs neuzmanīgi sekojāt roku kustībām, tad es jums palīdzēšu. Uzpirksteņu spēle notiek tieši tad, kad masu mediju brīvības vietā piemin brīvus masu medijus.

    Masu mediju brīvība nav tad, kad pastāv mītiskie «brīvie» un «neatkarīgie» mediji. Tā ir tad, kad pastāv daudzi, no dažādiem cilvēkiem atkarīgi masu mediji. Masu mediju neatkarība, attiecīgi, izpaužas nevis iespējā noskatīties vienu raidījumu un saņemt «uz paplātes» godīgu un objektīvu priekšstatu par pasaulē notiekošo, bet gan iespējā patstāvīgi secināt, salīdzinot no dažādiem medijiem saņemto informāciju.

    Tāpēc sabiedrības interesēs ir tas, lai eksistētu maksimāli daudz centralizēti nekontrolētu masu mediju. Skaidrs, ka katrs no tiem kaut kā un kāda vārdā tiek kontrolēts. Viens atkarīgs no valdības, otrs — no vienas opozīcijas, trešais — no citas opozīcijas, ceturtais — lej melnu darvu visās medus mucās (un tādiem arī jābūt). Un, lai arī pastāvēs kompromitējošas informācijas karš, nebūs liela bēda.

    Bet tad jau sanāk, ka visi mediji melos? Kāds no tā ir labums sabiedrībai? Kas būs tas spēks, kas piespiedīs masu medijus vismaz tikties pēc objektivitātes? Kā tādā bezkontroles situācijā cilvēkam noskaidrot patiesību?

    Un tieši tāpēc eksistē tāda lieta kā reputācija. TV, radio, avīzes un portāli gadiem cenšas to nopelnīt. Kādam tā ir svarīga, kādam — nē. Un reputācija neeksistē likumu vai komisiju formā, tā ir vienīgi skatītāju un lasītāju prātos.

    Šī ir ar autora atļauju tulkots un pārpublicēts raksts. Raksta autors ir krievu dizaineris Iļja Birmans (oriģinals) un mans personīgais viedoklis pilnībā sakrīt ar viņa teikto.

  • Rokdarbi. Saturam priekšroka. «Novaja Gazeta» rakstu pieteikumi

    Laikraksta Novaja Gazeta pirmā lapa. 2013. gads.
    Laikraksta Novaja Gazeta pirmā lapa. 2013. gads.

    Kad vēl mitinājos Jelgavā, Man bija iespēja pāris gadus strādāt ar laikrakstu Novaja Gazeta. Tā bija arī vienīgā vieta, kur man bija lemts saprast to, cik ļoti atšķiras krieviski lasošās auditorijas vizuālā uztvere no man stipri vairāk saprotamās latviešu un angļu drukātās preses. Var to pat vispārināt uz lielāko daļu latīņu alfabetu lietojošām valodām. Vēlāk šīs nianses ļoti precīzi atainojās arī interneta vidē un tikai pēdējos gados es vairs uz sitiena nespēšu pateikt, vai dizaina autors nāk no slāvu vai no latīņu alfabeta nometnes. Un tur nav nekā slikta vai laba, tā vienkārši bija savādāka izpratne par dizainu. Atceros kā Novaja Gazeta tā laika redaktors atnāca ar kādu ļoti svarīgu ziņu un palūdza to ielikt trekniem burtiem pirmajā lapā. Kad teksts jau bija boldā, redaktors palūdza nomainīt garnitūru uz kaut-kādu-superboldu, kas, bez šaubām, nebija iespējams. Likām virsrakstam baltus burtus uz melna fona. Un tā bija normāla prakse krievvalodīgajā presē.

    Bet šoreiz, turot rokās avīzes Novaja Gazeta jūnija pēdējo numuru, mani daudz vairāk interesēja pastāstīt par pieteikumiem (to, kas šai avīzei atrodas labajā slejā) un kārtējo reizi atgādināt, ka saturam ir būtiskākā nozīme jebkurā dizainā.

    Izdevumu rakstu pieteikumi drukātās preses pirmajās lapās ir teju tikpat sen, cik pastāv drukātā prese. To galvenā jēga visos laikos ir bijusi piesaistīt pircējus, ieinteresējot ne vien ar svarīgāko informāciju pirmajā lapā, bet arī tiem rakstiem, kas lasāmi iekšlapās. Tas būtiski veicina preses tirdzniecības apjomus mazumtirdzniecībā un piesaista slinkos lasītājus, kas presi abonē. Paraugieties uz žurnālu grēdām preses stendos — uz vāka (it īpaši dzeltenajai presei) būs skaļi teksti, kas ne retumis liek vilties, jo saturs izrādās vājāks par pieteikto. Toties šie teksti (pieteikumi) būs absolūti visiem izdevumiem bez izņēmuma.

    Avīzēm, tai pat laikā, pirmās lapas pieteikumi ir kā īss satura rādītājs redakcijasprāt svarīgākajiem aizskartajiem tematiem attiecīgajā numurā. Un tas ir jo būtiskāk dažādas tēmas aptverošiem izdevumiem, kā, piemēram, reģionālās avīzes. Tās raksta par politiku, kultūru, sportu un ko tik vēl ne. Ātri pārskrienot pāri pieteiktajām svarīgākajām ziņām, potenciālais lasītājs spēj novērtēt, vai ir vērts tērēt laiku šodienas laikraksta lasīšanai. Vienu var ieinteresēt kaimiņa panākumi bobslejā, citu — pilsētas mēra jaunais autiņš.

    Pietiks teorijas un atgriezīsimies pie avīzes Novaja Gazeta sūdīgās kvalitātes pirmās lapas fotogrāfijas, ko uzņēmu ar Samsung Galaxy SIII kameru. Liekot mierā kopējo maketu, kas ir pabriesmīgs, koncentrēsimies uz to, lai noskaidrotu kas ir slikti pieteikumu slejā.

    Slejas vizuālais salikums ir tāds, ka pārdotas tiek nevis ziņas, bet gan izdevuma necilais lapaspušu skaits. Reālais saturs paliek otrajā plānā. Kaut gan pavisam niecīga attapība no dizainera puses būtu glābusi šo situāciju.

    Laikraksta Novaja Gazeta pirmā lapa. Pārstrādāta pieteikumu sleja.
    Laikraksta Novaja Gazeta pirmā lapa. Pārstrādāta pieteikumu sleja.

    Saturs vienmēr ir svarīgākais. Viss pārējais ir tikai palīgs satura uztverei. Protams, arī šos pieteikumus var un vajag vēl uzlabot. Piemēram, saīsinot pieteikumu garumus un pieliekot ilustrācijas vairākiem pieteikumiem.

  • Rokdarbi. Avīzes Neatkarīgās Tukuma Ziņas laika ziņu bloks

    Mani tuvākie draugi zina, ka labākā dāvana, ko man var atvest no jebkuras vietas uz pasaules ir vietējā avīze. Herbe, piemēram, vienmēr atceras no Engures man atvest Neatkarīgās Tukuma Ziņas vai kādu vietējo skrejlapu, ja tāda pagadās. Kā reiz svaigākajā Tukuma laikraksta numurā piesaistīja pārmocītais laika ziņu bloks un nagi niezēja pastāstīt par to, kā šo informāciju attēlot efektīvāk.

    Laika ziņas avīzē Neatkarīgās Tukuma Ziņas.
    Laika ziņas avīzē Neatkarīgās Tukuma Ziņas.

    Te gandrīz viss ir slikti. Rubrikas nosaukums «Laika ziņas» ir veidots pavisam citādi, kā pārējās rubrikas avīzē. Kaut gan laika ziņas ir četrām dienām, saullēkta un saulrieta laiks ir tikai vienai un atrodas rubrikas galviņā. Infogrammai ir destruktīvi-ilustratīva nozīme, jo tā neatbilst realitātei. Zīmējums vispār nepilda nekādu funkciju, tāpat kā līnijas, kas aizpilda visus tukšos caurumus pseido-tabulas izkārtojumā. Datuma pieraksts ir senils. Apraksta tekstam ir mākslīgi platumā izstiepti burti. Aprakstā jaucās dienas un nakts laika prognoze.

    Sāksim ar to, ka pārrakstīsim visu tekstu, pievienosim informāciju par sallēkta/saulrieta laikiem katrai dienai atsevišķi un mēģināsim to visu ieriktēt atvēlētajā laukumā.

    Laika ziņas avīzē Neatkarīgās Tukuma Ziņas. Pārrakstīts teksts un ieriktēts četrās slejās.
    Laika ziņas avīzē Neatkarīgās Tukuma Ziņas. Pārrakstīts teksts un ieriktēts četrās slejās.

    Tagad pasauksim literāro redaktoru, pārrakstīsim tekstu un sagrupēsim to tā, lai tas iet loģiskā secībā: datums, diena, nakts, papildus informācija. Pēc tam sariktējam tekstu, pievienojam laika ziņu ikonas.

     Laika ziņas avīzē Neatkarīgās Tukuma Ziņas. Pārstrādāts un pārmaketēts teksts ar ikonām.
    Laika ziņas avīzē Neatkarīgās Tukuma Ziņas. Pārstrādāts un pārmaketēts teksts ar ikonām.

    Tagad atliek pārskatīt pēdējo divu-trīs mēnešu arhīvu, lai pārliecinātos, ka šāds makets derēs arī nestandarta situācijām, jāpielabo attālumi, jāpapildina vai jāsamazina saturs, līdz galam jāpārdomā, kā attēlot mēness fāzes rubrikas galviņā. Kad tas būs izdarīts, varēs piedzīt līdz galam teksta lielumu un sabīdīt kārtīgāk starplīniju attālumus. Bet tie jau ir tīrie laika nosišanas sīkumi.

    Starp citu, lai cik dīvaini tas arī nebūtu, izskatās, ka Neatkarīgās Tukuma Ziņas dizainā izmanto tikai pēlēka fona rubrikas (skaties zem laika ziņām rubriku «Dzīvesziņa»). Arī krāsainajās lapās. Loģikā līdz galam neiebraucu, bet ir aizdoma, ka tas ir prasts maketētāju slinkums uztaisīt dažādus rubriku veidus krāsainajām un melnbaltajām lapām. Atļāvos paeksperimentēt.

  • Liels gandarījums un škrobe, ka tik maz laika

    Pēc teju sešu mēnešu mēģinājumiem beidzot ledus ir sakustējies un tagad par mājām kļuvušais Ropažu novads ticis pie sakarīga paskata (un arī satura) vietējā izdevuma. Visās peripētijās neieslīgšu, vien pastāstīšu to, ka finālā tika panākta vienošanās starp pašvaldību un Rīgas Apriņķa Avīzi.

    Rezultātā maketa skelets ir no Apriņķa Avīzes, kas, apaudzēts ar saturu, ir izdevies samērā sakarīgs pat neskatoties uz oldskūlīgumu. Galviņai skice jau tapa kaut kad baigi sen, bet tagad es to tikai pieslīpēju. Katrā ziņā trīs dienu čakarēšanās un nonākšana līdz sakarīgam rezultātam ir priecējošs fakts un nedēļas nogalē vietējie iedzīvotāji jau varēs lasīt jauno laikraksta Ropažu Vēstis numuru.

    Laikraksts Ropažu Vēstis 2010. gada decembrī un 2011. gada janvārī.
    Laikraksts Ropažu Vēstis 2010. gada decembrī un 2011. gada janvārī.

    Ja ir vēlme papētīt, tad laikraksta Ropažu Vēstis elektroniskajā arhīvā pieejami gan veco avīžu maketu pilna satura pdf, gan arī jaunā maketa pdf. Ja ir vēlme pačamdīt, tad gan pie manis personīgi vai arī dodamies uz Ropažiem (kas, bez šaubām, arī nav peļami).

    Nu ja, un šausmīgi žēl, ka bija tikai dažas dienas laika, lai vispār to visu izdomātu, izlasītu, uzrakstītu, izrediģētu un vēl saliktu. Dikti gribējās vēl ar maketu pačikāties, bet priekšā jau vēl nākamie numuri, gan jau kaut ko izdomāsim.

  • Magazine Layout By Brad Hammerstron

    Es šo tekstu pirmo reizi publicēju 2006. gada 21. aprīlī. Manas domas necik nav mainījušās.

    ———

    Magazine Layout
    By Brad Hammerstron

    I do a magazine at least once a month.

    We have standard sizes, 1/16, 1/8, 1/4, 1/2 and full page. That’s it.

    Our pricing is NOT based on a per column inch rate like a newspaper because a 1/16 page ad usually takes about the same amount of time that a half page ad does, so, our prices are on a sliding scale where a 1/16th page cost is the most expensive. That way if the reps sell a TON of 1/16 (or the MOST common, a 1/4 page ad) we make nothing but gravy on the page.

    Once you do one magazine, you’ll get a feel for who is a repeat advertiser and who is not. You can usually take the last issue and clean out all the editorial (except for the repeat editorial personalities or sections) and leave the ads that you think will run again.

    Then, as the sales are being made you do a dummy. This is sometimes a bunch of paper that you fold up by hand to imitate the magazine or an InDesign Dummy where you kind of know what advertisers you have. You place the ads so that they don’t compete with each other and the pages are about 25-50% advertizingadvertising on your ratio, some advertising rags go as high as 70% but they’re not magazines.) Once you have all the ads in place THEN you fill the rest with editorial. Hopefullly Hopefullyore than enough editorial to fill the mag, or you’ll be doing callouts and BIG headlines and graphics to fill up the space.

    The ads are the most important part. Editorial comes second. You can cut paragraphs, stories, stretch stories over two or three pages to make it fit but you cannot do that with ads. Those are your bread and butter.

    Once you have the ads all in place (don’t need to have them designed or proofed yet – just the placement then you drop in the editorial. Pour the editorial over the top, like milk. Let it settle so that the top of your text is even, all your columns line up. (All your text baselines MUST line up or your text will look funny)

    Chose 1 font for paragraph text. It should ALWAYS be the same leading and the same point size. Use a common font for this – DO NOT use anything out of the ordinary or “Unique”. If your Art director suggests using anything fancy or weird, ignore him/her.

    All your headlines should be the same font as unless there is ONE article in particular you want to get fancy with. DO NOT use more than that or your magazine will look childish.

    If you have more than one article on a page, the top headline should be the boldest. Subsequent headlines should get smaller and smaller as they decrease in size and importance.

    Your cut lines (captions) should be one point smaller than your paragraph text and italicized. Do not use indentation, bullets or hyphenation on captions.

    Your choices are paragraph font, font size and justification you can choose full justification or left aligned, leaving the right jagged sometimes), headline font (size varies), justification , and cut line justification. This is called your style sheet.

    Once you have designed one magazine, save these styles in your style settings so that you can easily highlight text and choose a style, whether it’s headline, paragraph or cutline.

    Callouts are when a story doesn’t QUITE fit the page and you need to make it a little larger. You pick the most profound sentence in the article and duplicate it in the middle of the story, larger and bold, perhaps a different colour, that’s up to you. It’s a cheat.

    Bylines can have their own style too, either use your cutline style or create a new one that looks good, but keep it consistent.

    Do your best to avoid clipart. There is no place in a magazine for clipart except in ads (and even then, do your damnedest to avoid it). If you need a graphic for an editorial piece, find a photograph. Clipart is for kids.

    Most importantly, find a cover shot. Do not use clipart or put ads on the cover. Find a cover shot early on. there is nothing worse than having an entire magazine done and you’ve got nothing on the cover.

    I’ll assume you have your masthead done already. Keep that consistent. Do not move it. It should be bold. It doesn’t necessarily have to be catchy – that’s what your cover shot is for. You can play with it, depending on what the cover shot is.

    That’s a start anyway.

  • Rokdarbi. Nedaudz par mājaslapu struktūrām

    Kaut gan es pats esmu no tiem, kas mēdz taisīt mājaslapas un īpaši priekš katra individuāla projekta arī rakstīt vienkāršotu CMS, man nebūt nav skaidrs, kāpēc vēl joprojām tik daudzas pašvaldības un valsts iestādes izmanto ārkārtīgi novecojušas un ārkārtīgi tizlas satura vadības sistēmas. Bieži vien galvenā problēma, kas rodas, lietojot tādas sistēmas—pats lietotājs kļūst tizls un līdz ar to arī absolūti tizli publicē informāciju (es uzsveru, ne vienmēr tas notiek lietotāja tizluma pēc, bet gan tāpēc, ka sistēma to uzspiež).

    Lūk, piemērs no Ropažu novada mājaslapas. Lapas daļa, kas ir veltīta novada laikrakstam Ropažu vēstis.

    Avīze Ropažu vēstis. Arhīvs internetā.
    Avīze Ropažu vēstis. Arhīvs internetā.

    Lai nokļūtu līdz šādam sarakstam, jums sākumā vēl novada mājaslapas sākumlapā ir jāatrod labajā pusē noslēpies baneris, kas ir vienīgā saite uz šo arhīvu.

    Avīze Ropažu vēstis. Atveram viena gada arhīvu.
    Avīze Ropažu vēstis. Atveram viena gada arhīvu.

    Lai tiktu līdz šim izklājumam, kurā varam sākt meklēt vajadzīgo laikraksta numuru, mēs jau esam veikuši trīs darbības:

    1. Atraduši sākumlapā, kur varētu būt paslēpusies kāda saite uz avīzes elektroniskajām versijām.
    2. Uzklikšķinājuši uz saites.
    3. Uzklikšķinājuši uz gada saites.

    Šajā mirklī būtu svarīgākais saprast, ka gan gadu saraksts, gan arī katra gada līmenī mums ir niecīgs daudzums vajadzīgās informācijas, jo mēs nemeklējam nedz gadu, nedz avīzes *.pdf versijas nosaukumu un publikācijas datumu. Mēs meklējam informāciju, kas ir tikusi publicēta avīzē Ropažu vēstis. Tieši tāpēc ir ārkārtīgi būtiski samazināt laiku, kas ir jāpatērē, lai kaut ko varētu atrast. Samazināt meklēšanas laiku ir iespējams praktiski līdz nullei, ja aizdomājās par katru sarežģītas struktūras vienību un to, cik daudz laika tiek patērēts, lai to atrastu. Ne vienmēr pareizākais risinājums ir meklēšanas rīks, jo ne visu ir iespējams noindeksēt un ne viss padodas vienkāršai meklēšanai.

    Piemērs. Man vajadzētu atrast kaut kad pagājušā gada vidū laikrakstā publicēto informāciju par kādu tanti, kas sadarbojās ar pašvaldību saimnieciskajos jautājumos. Kādus atslēgvārdus būtu jāpielieto meklēšanā, lai šo informāciju atrastu? Un cik liela ir iespējamība, ka vispār būs iespēja atrast kaut ko tādu caur meklētāju? Tieši tā, niecīga, jo «tante» mums vispār atgriezīs nevajadzīgu informāciju, savukārt «saimnieciskie jautājumi, pašvaldība» būs atslēgvārdi, kas būs sastopami pārāk daudz reizes ar konkrēto gadījumu absolūti nesaistītos rezultātos.

    Avīze Ropažu vēstis. Arhīva strukturēšanas piemērs.
    Avīze Ropažu vēstis. Arhīva strukturēšanas piemērs.

    Lūk, absolūti vienkāršs, bet ārkārtīgi efektīvs veids, kā attēlot tieši to pašu informāciju, bet daudz uzskatāmākā veidā. Papildus vēl var ieviest tooltip (izlecošo paskaidrojumu?), uzbraucot ar peli uz katra no laikraksta numuriem, lai apskatītos tieši šajā numurā publicētās aktuālākās tēmas. Es publicēju tikai divus gadus apzināti, lai tikai parādītu struktūru. Manuprāt, jebkurā gadījumā ir samērā neprātīgi, ka Ropažu novada mājaslapā informatīvā daļa ir tikai 490px plata (tas tiem, kas uzskatīs, ka publicēt visus gadus nozīmētu uztaisīt ārprātīgi garu lapu), otrkārt, bez šaubām, man tiešām bija slinkums pumpēt visus avīzes numurus un pēc tam to visu maketēt kopā.

  • Laikraksti un to elektroniskās versijas

    Šodien izlasīju Lāča rakstu par aizpeļķes drukāto krītpapīrizdevumu likteņiem un man kaut kā sāka likties, ka sen neesmu skatījies, kas tad Latvijā šajā lauciņā notiek. Ja par aizbomja izdevumiem man viss ir skaidrs — labāka par The Guardian šobrīd nav nekā, ja nu vienīgi NY Times, kas šobrīd arī cieš no informācijas pārpilnības, tad vietējā skatā vēl tā īsti līdz galam nekas nav skaidrs. Pēdējo reizi tam visam pievērsos pirms pārāk ilga laika un mainījies ir samērā daudz kas.

    Sākšu ar žurnāliem — Latvijā vēl joprojām nav neviena žurnāla, kas tiešām nopietni ir pievērsies elektroniskajai publicistikai. Pat Kapitāls šobrīd ar savu jauno mājaslapu izskatās kā tāds sūds uz kociņa, jo nekas tālāk par lapas izveidošanu nav pavirzījies, viss saturs ir jau sen novecojis un netiek atjaunots (droši vien gaida nākamo žurnāla numuru). Visi parējie man zināmie žurnālu elektroniskie formāti dara tieši to pašu — atgremo drukāto saturu, nepiedāvājot neko interesantu (ja, protams, ķengāties komentāros vēl joprojām netiek uzskatīta moderna lieta).

    Es jau sen piedāvāju visiem man pazīstamajiem žurnālu pārstāvjiem izveidot elementāru, primitīvu lapu, kurā vienmēr varēs iegūt informāciju par to, kas tiks publicēts jaunākajos numuros. Tas ir ne tikai ļoti lēts variants, kā parādīt sevi elektroniski, bet, pamatojoties uz pašreizējo tendenci atgremot drukāto elektroniski, tā ir arī reāla iespēja noreklamēt nākamo numuru un veicināt mazumtirdzniecību, ja jau uz neko spēcīgāku mēs neesam spējīgi (vari lasīt arī tā — finansiālās situācijas apstākļos nevaram atļauties). Kaut gan arī šī situācija nekur tālu mūs nenovedīs. Vēl joprojām aktuāls ir variants elektroniski iegādāties žurnāla maketus (urā, vismaz Kapitāls līdz tam aizdomājās, kaut gan bez finansiālā labuma gūšanas. Nomīza, ka nepirks?).

    Nu un tad par avīzēm. Lauku Latvijas avīze diemžēl man šodien neveras vaļā. Varbūt kaut ko marinē jaunu? Katrā ziņā viņu modeli jau biju aprakstījis un esmu par to sajūsmā vēl joprojām, kaut gan uz šo brīdi viņiem jau vajadzēja pavirzīties daudz tālāk.

    Tā, principā, ir lielākā problēma Latvijas avīžu mājaslapās — nav līdz galam skaidrs, uz ko tad īsti ir tendēta šī lapa. Vai tiešām tikai uz komentāriem un, kas nu tagad ir ļoti moderni, žurnālistiem–blogotājiem. Ļoti labi, tomēr es nesaprotu, kāpēc man būtu jālasa tad no laikraksta pārpublicētie komentāri, ja jau žurnālistiem tāpat ir sniegta iespēja ķengāties par visu, kas notiek apkārt. Manuprāt, tādā gadījumā jau sen vajadzēja saprast, ka sadaļa «Komentāri un viedokļi» ir lieka.

    Ja runājam par konkrētākiem izdevumiem, tad šobrīd visvairāk akmeņu kristu Dienas Biznesa mājaslapas virzienā, jo tur nenotiek pavisam nekas. Vēl joprojām ir tas pats vecais ziņu lentas variants, kas tiek ik pa laikam papildināts ar bilžu galerijām. Vēl joprojām ir drausmīgākais bardaks un nepārskatāmība. Galu galā, ja jau ir labā sānu sleja ar rakstu pieteikumiem, kāpēc tieši šo sleju nevar izmantot arī saistīto rakstu attēlošanai, nevis samest tos zem raksta. Ik pa laikam ar peles rullīti grozoties, esmu pazudis lapā, jo nevaru saprast, vai es kaut ko lasu, vai arī meklēju rakstu, ko palasīt. Nu un tas baneris lapas augšā… Un divus gadus vēlāk vēl joprojām nav elektroniskā laikraksta abonēšanas iespēja. Tas pats, protams, attiecās arī uz pārējiem laikrakstiem. Mēs kaut kad attapsimies?

    Latvijas vēstneša mājaslapu vispār nevēlos komentēt. Jau trešais vai ceturtais lapas paskata variants, bet nekādas jēgas, jo vēl joprojām es neko šajā lapā nesaprotu.

    Neatkarīgā savu portālu NRA.lv ir sākusi lipināt pareizajā virzienā, tomēr problēma, kas ir ar šo lapu, ir skaidra nostāja, ka NRA.lv nozīmīga ir tikai pirmā lapa. Tiklīdz, kā es ieiešu, teiksim sadaļā «Izklaide & Kultūra», manā priekšā ir ziņu saraksts, kas vairāk būtu atbilstošs ziņu aģentūras lapai. Pozitīvi ir tas, ka izdevniecība beidzot attapusies un sametusi vienā portālā visus savus drukātos izdevumus. Tādējādi tika gan ietaupīti līdzekļi uz atsevišķu lapu veidošanu, gan arī pozitīvā virzienā daudzveidots portāla saturs. Jobans bobans, cik ilgus gadus es gaidīju brīdi, kad varēšu izlasīt kādu Vakara ziņu rakstu (dotēt viņus, pērkot laikrakstu mazumtirdzniecībā man vienkārši sirdsapziņa neļāva). Jebkurā gadījumā, NRA.lv kļūst arvien vairāk un vairāk skatāmi un baudāmi.

    Kā pēdējo no nacionālajiem laikrakstiem gribētu minēt Dienu. Kaut gan ir skaidrs, ka satura veidošanas ziņā daudz kas ir aizņemts no aizpeļķes izdevumiem, šajā gadījumā tas ir tikai un vienīgi pozitīvi. Jo, smejies vai ne, beidzot idejas ir ne tikai nozagtas, bet arī pietiekami kvalitatīvi realizētas. Lietas, kuras es tā arī nesapratu: kur ir atrodama jebkāda informācija par drukāto izdevumu, kā var saprast, vai raksts ir publicēts tikai internetā, vai arī laikrakstā, pēc kāda principa darbojas meklēšanas rezultātu attēlojums. Tā secība man tā arī netapa skaidra. Es varētu vēl kādu labu vai ļaunu vārdu pateikt, bet kopsummā gribētu tikai rezumēt, ka šobrīd uzskatu šo lapu kā labāko Latvijā tieši kā drukātā medija elektronisko versiju. Ar tādiem panākumiem Diena nākamgad var arī, manis pēc, drukāti vispār neiznākt.

    Galu galā pārlasot visu, ko esmu sarakstījis, vairāk nemaz nezinu, vai rakstu to tikai sev, lai pēc kāda laika palasītu «kā bija toreiz», vai arī jūs kaut ko šeit prātīgu atradīsiet. Bet tāda ir mana šībrīža nostāja.

  • Pantone 2026. gada krāsa 11-4201 TCX Cloud Dancer un kā to drukāt

    Ik gadu Pantone kādu no savu katalogu toņiem pasludina par gada krāsu. Šoreiz izvēlēts tonis 11-4201 TCX. Īsumā — lai dabūtu šo toni uz papīra, ir vienkārši jāizvēlās atbilstošs papīrs un tas nemaz nav jāapdrukā.

    Sāksim ar būtiskāko. Pantone gada krāsa nepadara sliktu attēlu lielisku, nesalabo krāsu profilu un neliek UV lakai uzvesties pieklājīgāk uz nepārklātiem materiāliem. Tā neglābj slikti izvēlētu papīru un nepadara bēdīgu maketu par izcilu. Bet tā izskatās labi mārketinga atskaites prezentācijā — it īpaši, ja slaidā nav jārunā par realitāti.

    Mūsdienās kalibrēts ekrāns ir sastopams retāk kā braucošs Volvo 760. Līdz ar to precīzām krāsu referencēm digitāli nav vispār nekādas nozīmes. Der aptuvenais kaut kas. Savukārt spektrālie mērījumi raupjam, nelīdzenam materiālam ir diezgan liels piedzīvojums. Tāpēc tekstila industrija lielākoties joprojām paļaujas uz reāliem, fiziskiem paraugiem.

    Klasiska krāsota materiāla reference: nekrāsots, bāzes paraugs; krāsots paraugs; dilumnoturības tests. Papildus vēl var nākt arī protokolētie spektrālie mērījumi un specifiski, audumiem raksturīgie testi.

    Kā jau raženi un pieredzējuši informatīvās miskastes ražotāji, Pantone ir radījuši TCX katalogu (Pantone Textile Cotton Extended). Tas ir paredzēts krāsotai kokvilnai un nozīmē dažādu krāsiņu paraugu vēdekli, ar kuru spēlēties dizaineriem. Turklāt ļoti dārgu vēdekli, tāpēc arī tā reklamēšanā tiek ieguldīti tik lieli līdzekļi. Tekstila nozarē katram ražotājam parasti tādi katalogi ir pašam un tie balstās uz saražotās produkcijas vēsturi.

    Krāsotas vilnas dzijas referenču katalogs. Attēlā esmu izrediģējis referencēm aprakstus (pielietotās krāsvielu proporcijas, uzskaites kodi un cita specifiska informācija). Pēc šādiem katalogiem arī pēc vairākiem gadiem ražotājs spēj atrast precīzu referenci tam, ko pirms tam jau ir ražojis.

    Savukārt maksātnespējīgiem dizaineriem un dizaineru vadītājiem, kuriem ir galva uz pleciem, Pantone piedāvā tā paša TCX kataloga toņu references pielietojumiem digitālajā pasaulē, no kurām tad arī tālāk tiek atvasināti arī citi pielietojumi. Piemēram, atrādīšanai uz aifoniem vai drukai uz papīra.

    Pantone 11-4201 krāsas references

    • sRGB 240, 238, 233
    • Hex #F0EEE9
    • Lab 94.14, 0.42, 2.51

    Nu lūk, spridziniet, dizaineri. Jums visi vārti vaļā! Bet, bet. A kā šito nodrukāt uz papīra? Ja precīzi, tad nekā. Jo šī krāsas reference vispār tam nav paredzēta un tās pielietošana drukā ir vairāk sevis un iespiedēju mocīšana.

    Tomēr ir risinājums arī tiem, kurus tomēr stipri notramdījuši jaunie un stilīgie klienti un Pantone gada krāsa par visām varītēm drukātā veidā nāksies izmantot. Pantone 11-4201 Cloud Dancer tonis ir ļoti, ļoti tuvs klasiskam, krēmīgam papīram, kuru lieto grāmatās.

    No tiem paraugiem, kas nu man bija pa rokai, vistuvākais bija Munken Premium Cream — ΔE 2.49 pret referenci. Jā, nav izcili. Bet tik precīzi nodrukāt jau ir izaicinājums. Un pavisam droši varu apgalvot, ka ir arī citi krēmīgie papīri, kurus var mierīgi lietot, lai būtu mums kārtīga deja mākoņos. Respektīvi, vienkārši lietojiet krēmīgos papīrus kā jau gada trendam atbilstošo bāzi un bez galvassāpēm drukājiet pāri saturu.

    Galvassāpju mazināšanai un vispārējai pārliecībai par to, ka drukā uz papīra mums viss ir kārtībā: iepriekšējo gadu Pantone gada krāsas. Arīdzan no tekstila (kokvilnas) krāsu kataloga. 2016. un 2021. gadā pat tika izdomāts, ka gada krāsas var būt veselas divas.

    • 2025 Pantone 17-1230 TCX Mocha Mousse
    • 2024 Pantone 13-1023 TCX Peach Fuzz
    • 2023 Pantone 18-1750 TCX Viva Magenta
    • 2022 Pantone 17-3938 TCX Very Peri
    • 2021 Pantone 17-5104 TCX Ultimate Gray & Pantone 13-0647 TCX Illuminating
    • 2020 Pantone 19-4052 TCX Classic Blue
    • 2019 Pantone 16-1546 TCX Living Coral
    • 2018 Pantone 18-3838 TCX Ultra Violet
    • 2017 Pantone 15-0343 TCX Greenery
    • 2016 Pantone 13-1520 TCX Rose Quartz & Pantone 15-3919 TCX Serenity

    Varbūt nākamgad tas varētu būt viss katalogs. Kādam jau galu galā to vajadzētu beidzot saņemties un nopirkt.

  • Oda drukātajai presei — durvīm uz plašāku pasauli tepat blakus

    Ir saprotams, ka nepastāv vairs pārliecinošu argumentu nacionālo laikrakstu lasīšanai — ziņas ir iztirzātas TVNET un Delfu komentāros vēl pirms papīra nokļūšanas iespiedmašīnā. Gluži pretēji ir reģionos. Sēdēšana klasesbiedru vacapā vai ciemata feisītī ir būšana ļoti šaurā burbulī, kurā visu regulē skaļākā balss. Savukārt vietējā laikrakstā ir spēks, jo paustais ir pārlasīts, pārbaudīts un par to uzņemas atbildību.

    Mūs Skrīveros iekristīja par gājputniem — atbraucam līdz ar lakšiem un esam projām pie pirmajām ledus glazūrām uz peļķēm. Toties vietējo laikrakstu abonējam jau gadiem. Ir forši profesionāli pieskatītā informācijas forumā smelties aktuālas zināšanas par vidējo malkas cenu, kultūras notikumiem, rosīgiem cilvēkiem, pašvaldības piruetēm un palaidņu izdarībām. Saprast un iepazīt, kā tad kaimiņi dzīvo. Un varbūt dažkārt arī iepazīstināt ar sevi. Jo ir taču iemesls, kāpēc tieši te izvēlamies pavadīt būtisku daļu dzīves.

    Avīzes satuvina. Tieši vietējā drukātajā medijā mēs iepazināmies ar Vecbebru biškopības tehnikumu, Jaunjelgavas gastronomijas veikalu Lauva, izciliem lauku kafejnīcu pasākumiem Neretā, Krapes muižas svētkiem, kaislīgiem zemeņu lauku kopējiem un to, ka Skrīveru mājas saldējums ir pieejams AirBaltic lidmašīnu ēdienkartēs. Un mūsu kaimiņš pie mums ciemos ir biežāk, jo arī grib lasīt avīzi. Galu galā. Raugi, pat Dainis Īvāns uzrunā Doma laukumā teica: «Vēl vakar kaimiņš man ieteica ielūkoties Aizkraukles novada avīzes Staburags redaktores ievadslejā».

    Tāpēc aicinu tevi saņemties un abonēt drukāto presi. Nopelnīsi no manis milzīgu paldies. Un, ja padomāsi arī par saviem tuviniekiem un savlaicīgi sagatavoties Ziemassvētkiem, dāvinot viņiem vietējās vai nacionālās preses abonementu nākamajam gadam, saņemsi paldies arī no viņiem. Uztver to kā regulāras pastkartes no visiem tiem ceļojumiem, kurus tu jau esi ieplānojis un kuros nekad neiekļausi pasta nodaļas apmeklējumu.

    Kā abonēt reģionālo laikrakstu?

    Rakstīt un stāstīt par avīzēm 2025. gada nogalē nav viegli. Ja vien tu esi izlasījis tik tālu, tad droši vien māj ar galvu un klusē, lai neierosinātu dialogu un varētu šo tēmu ātrāk slēgt. Un arī abonēt laikrakstu 2025. gada nogalē ir sarežģītāk, nekā man likās. Tā ir kombinācija starp monopolizētu tirgus pieskatīšanu, slinkumu vai nespēju ieviest mūsdienīgus risinājumus un izteiktu tendenci turpināt sēdēt uz desmitiem gadu veciem lauriem, kuri sen vairs nepastāv.

    Ātrākais veids abonēt vietējo laikrastu ir ieejot Latvijas Pasta mājaslapā Abone.lv, izvēloties preses izdevumus un tad noformējot pasūtījumu. Superīgā fīča, par ko pastnieki droši ka nebūs sajūsmā — iespēja pasūtīt reģionālo laikrakstu uz jebkuru Latvijas adresi. Visu nākamo gadu Latgales Laiks pienāks mūsu Rīgas dzīvoklī. Bet ir savi mīnusi. Jo abonējot caur pastu būs jāizmet elles loki, lai tiktu pie reģionālās avīzes digitālajām versijām, kad neesi uz vietas.

    Otrs variants ir apmeklēt laikrakstu mājaslapas un abonēt redakcijās. Saraksts ar visiem laikrakstiem un to redakciju mājaslapu adresēm ir apkopots tālāk. Tur ir savi, īpaši piedzīvojumi. Jo ne visiem izdevies saprotamu tehnisko risinājumu uztaisīt, citi prasa piezvanīt (OMG, zvanīt!), un ar dažiem būs e-pastos jāapmainās ar laipnībām. Toties te ir iespējamas priekšrocības, kas nav sienas kalendārs par godu gada abonementam.

    Piemēram, laikrakstu Staburags var abonēt par 9,90 € mēnesī, saņemot laikrakstu pastkastē, mobilajā telefonā un vēl arī piekļuvi fotoreportāžām, iespējai kaut ko dīvainu ierakstīt komentāros un izlasīt pāris gadus vecus rakstus.

    Kādas avīzes Latvijā iznāk un cik tās maksā?

    No Latvijas pasta abonēšanas katalogiem izdevās savilkt kopā 2025. un 2026. gada datus par laikrakstiem, to abonēšanas cenu gadam ar pārskatu par cenām. Ar nodomu izņēmu ārā visu, kas saistīts ar TV programmām un uz to bāzes veidotajiem pielikumiem, toties atstāju superekskluzīvo Kaleidoskopu, par kura esamību tikai nesen uzzināju. Jā, jūs pareizi sapratāt, avīzes krievu valodā es arī neapskatu. Un angliski iznākošais The Baltic Times jau labu laiku ir žurnāla formātā, tāpēc neskaitās. Citās valodās mums abonējama vietējā prese neiznāk.

    Pirmā cena ir, ja abonē kā privātpersona, otrā — kā juridiska persona. Visiem, kam vien bija iespēja, pieliku klāt arī saiti uz laikraksta mājaslapu. Ja juridiskās personas ailē redzi domuzīmi, tad šī laikraksta redakcija vairs nenodarbojas ar dīvaino pieņēmumu «firmām daudz naudas, var atļauties». Realitātē tas nozīmē, ka laikrakstu iznākšanu un abonentu skaitu stutē valsts un pašvaldību budžeti, bet uzņēmumiem labāk laikrakstu abonēt ar avansu norēķinu caur kādu no darbiniekiem.

    Avīzes nosaukums2025. gads Privātpersonām2025. gads Juridiskām personām2026. gads Privātpersonām2026. gads Juridiskām personām
    Nacionālie laikraksti
    DDD24,00 €35,00 €
    Diena159,99 €169,00 €
    Ievas Padomu Avīze55,00 €59,99 €
    Kas Jauns Avīze39,99 €43,99 €
    Kultūrzīmes19,99 €29,88 €
    Latvijas Avīze199,79 €242,31 €249,79 €285,67 €
    Latvijas Mājas Dakteris20,00 €20,00 €
    Lauku Lapa12,00 €
    Meža Avīze24,00 €28,80 €36,00 €
    Reģionālie laikraksti
    Alūksnes un Malienas Ziņas96,00 €132,00 €102,00 €138,00 €
    Auseklis102,00 €150,00 €114,00 €162,00 €
    Bauskas Dzīve108,00 €144,00 €114,00 €150,00 €
    Brīvā Daugava99,60 €120,00 €108,00 €132,00 €
    Druva99,00 €156,00 €101,40 €174,00 €
    Dzirkstele112,00 €144,00 €118,00 €150,00 €
    Ezerzeme45,00 €60,00 €50,00 €65,00 €
    Kaleidoskops15,00 €15,00 €
    Kurzemes Vārds131,88 €155,88 €143,88 €167,88 €
    Kurzemnieks99,00 €144,00 €110,00 €156,00 €
    Latgales Laiks60,00 €85,00 €60,00 €85,00 €
    Liesma105,60 €168,00 €114,00 €180,00 €
    Neatkarīgās Tukuma Ziņas126,00 €144,00 €126,00 €144,00 €
    Ogres Vēstis Visiem77,00 €121,00 €82,00 €121,00 €
    Rēzeknes Vēstis99,50 €132,00 €99,50 €132,00 €
    Rīgas Apriņķa Avīze77,00 €121,00 €75,00 €121,00 €
    Saldus Zeme105,00 €132,00 €105,00 €132,00 €
    Staburags110,00 €156,00 €112,00 €162,00 €
    Stars86,00 €120,00 €90,00 €132,00 €
    Talsu Vēstis83,59 €97,20 €83,59 €97,20 €
    Vaduguns94,89 €103,60 €94,89 €103,60 €
    Ventas Balss108,00 €144,00 €112,00 €144,00 €
    Vietējā Latgales Avīze80,00 €90,00 €80,00 €90,00 €
    Zemgales Ziņas94,00 €138,00 €100,00 €144,00 €
    Ziemeļlatvija112,00 €144,00 €118,00 €150,00 €

    Noslēguma vietā

    Sākumā mēģināju tabulas datus ar gudrajiem NotebookLM un ChatGPT apstrādāt, lai nav rociņām nekas jādara. Es zināju, ka modeļi var muldēt. Bet tik pārliecinoši iedot absolūti izdomātus skaitļus — tas bija pārsteigums. Tāpēc visi dati beigās tika pārlasīti rociņām un gan jau kaut kur ir drukas vai pārskatīšanās kļūdas.

    Nekas neaizvietos čaklas rokas. Un lasošu sabiedrību.

  • Par druku, krāsām un tā visa pieskatīšanu. 1. daļa

    Attēlus pēc aprakstiem mūsu vietā ģenerē lielie valodu modeļi, roboti iemācījušies dejot, tomēr mēs joprojām nesaprotam un neprotam fiksēt un nodot spektrālo informāciju no idejas līdz taustāmam rezultātam. Spoti, pantoņi, krāsu telpas, spektrofotometri, Mansels un profili. Uzsākšu rakstu sēriju, kurā parunāsim nedaudz par krāsām, materiāliem, druku, krāsu valodām un mūsu spējām to visu uztvert.

    Trakākais krāsu vadībā ir tas, ka nav svarīgi, kurā nometnē tu pieklauvēsi, visās būs augstas raudzes speciālisti, kam ir spēcīgi stereotipi, kā darbojas citi ķēdītes posmi. Un ļoti izteikti bieži — gaužām aplami. Dizaineri nesaprot druku, repro neprot optiku, iespiedējs netic materiālu novecošanai, izejvielu ražotāji nav redzējuši drukas procesus un klientu konsultanti nesaprot nevienu un neko, jo tā ir ērtāk visiem pārējiem, kad jāmeklē vainīgais.

    Kā tas viss sākās?

    Pirmos pastāvīgos un noturīgos attēlus cilvēce iemācījās zīmēt alās uz sienām. Pēc tam iemācījās sajaukt pigmentus un saistvielas tā, lai mamuta kaislīga rīvēšana gar sienu nenotīrītu vēsturisko medību ainu. Paralēli nāca arī apskaidrība, ka zīmēt kaujas ornamentus uz vaigiem un krāniņus mamutus uz sienām nav gluži tas pats — krāsvielas dažādi uzsūcās materiālos, pirmajam jābūt ļoti elastīgam, savukārt otrajam — noturīgam.

    Kad izsalkusī alu cilvēku grupa kaut kā saņēmās un tika galā ar šo informācijas daudzumu, no kaimiņu cilts aiz matiem atvilktajam laupījumam uz kājas atklāja vēl neredzētas krāsas zīmējumu. Un cilvēks saprata, ka var ne tikai skatīt, bet arī attēlot dažādās krāsās. Pēc būtības tas ir tas brīdis, kad mēs varam atzīmēt pirmā spota krāsu kataloga dzimšanu. Turklāt tajā laikā katalogi tapa gaužam dabīgi — ko nu var apzīmēt, to arī apzīmē. Un tā arī saprot, kā konkrētā krāsa uz šī materiāla izskatās. Visas references tiek staipītas līdzi un to, ko nevar nodot no paaudzes paaudzē, cilts šamanis pārzīmē un atjauno. Gan jau ka katru reizi radot atkal kaut ko pavisam citu. Jo visas references ir galvā.

    Tālākos gadu tūkstošus izmaiņas bija samērā paredzamas un ļoti, ļoti lēnas. Eksperimentālā kārtā, tostarp bieži vien saindējoties un nomirstot, tiek atklāti arvien jauni pigmentu un krāsvielu veidi. Ik pa laikam radot tik īpašus toņus, ka grūti noticēt to eksistencei. Ēģiptē tas bija zilais, Mezopotāmijā — koši sarkanais, bet Ķīnā — abas šīs krāsas, tika nedaudz citādākā tonī. Tā radās pirmie «idioti, kas nepareizo katalogu lieto», jo vainas novelšana uz tiem neprašām, kas monitorus nekalibrē, vēl pāris tūkstošus gadu būs jāpagaida.

    Ola uz ķilavas garšo savādāk kā ķilava uz olas

    Jaunajiem un talantīgajiem dizaina un drukas entuziastiem sarunas par materiāliem sākas ar pārklātiem un nepārklātiem papīriem, masā krāsotiem specmateriāliem un aptuveni šādām tabulām:

    Cool. Bet vispār nepalīdz, kad gaisīgā un košā zilā fona vietā ir nodrukāts kaut kāds džinsu grīdas lupatas pelēkzilais. Un kā jau minēju raksta ievadā — pilnīgi visiem iesaistītajiem būs sava taisnība, kāpēc ir noticis tā, kā tas ir noticis. Vēlme bija tiktoka kanāla loguča #00B3FF krāsu izmantot kā fonu lojālāko skatītāju Ziemassvētku kalendāram. Bet sanāca saņemt skaidrojumu, ka izvēlētais dārgais, pelēcīgais dizaina papīrs gluži vienkārši nav piemērots spilgtu toņu drukai. Jo iespiedkrāsa daļēji iesūksies materiālā, veidojot materiāla un krāsas sajaukumu. Savukārt biezā slānī klājot to pāri materiālam, piemēram, uzspiežot folijas transfēru, pazūd paša materiāla jēga. Jo tā optiskās un taustāmās īpašības nu ir paslēptas zem dekoratīvā slāņa. Tāpēc mēģināsim saprast, kas tad vispār ir dekorējamie materiāli.

    Krāsviela ar materiālu vai sasaistīties 3 dažādos veidos: uzklājot to uz materiāla, daļēji iesūcinot to materiālā un pilnībā nokrāsojot materiāla.

    Uzklāšana uz materiāla ir kā desas šķēles uzlikšana uz maizes. Desmaizes šķērsgriezumā ir ļoti vienkārši atšķirt, kur sākas salami un beidzas maize. Lūkojoties uz desmaizi no augšas, varam tikai minēt, vai zem salami šķēlēm šoreiz netika aizmirsti kaperi. Tātad pēc būtības salami un maizes šķēle dzīvo katra savu dzīvi arī pēc kļūšanas par desmaizi.

    Dekāldruka uz keramikas, digitālā pigmentdruka uz audumiem, rotācijas sietspiede uz tapetēm, tonerdruka uz papīra, pārtikas sīrupkrāsu druka uz kūkām, folijas krāsvielas slāņa pārnešana ar termoklišejām, visu veidu transfērdruka uzklājot krāsu uz plēves un tad pārspiežot uz materiāliem, digitālā UV druka, jebkura druka pa tiešo uz plastmasas vai metāla. Sarakstu varētu turpināt, bet pievērsīsim uzmanību tieši pēdējam piemēram. Ar metālu viss tā kā skaidrs. Ja uz tā uztriepj DM logo, tad skaidrs, ka tas ir uz materiāla. Lai tas būtu iestrādāts metālā, logucis būtu jāieskrāpē ar naglu. Un šo sakarību civilizācija ir iemācījusies lietot ap to pašu laiku, kad pārvācās no alām uz teltīm.

    Materiālus var speciāli apstrādāt, lai tos apdrukājot, krāsvielas neiesūcās. Piemēram, papildus krītot un kalandrēt papīra virsmu (lasi — padarīt papīru blīvu un spīdīgu) vai arī apstrādāt audumu, pievienojot šķidrumu bloķējošu slāni (Gore-Tex, brezents un citi lamināti) vai arī nolakot keramiku, lai likvidētu porainumu. Celtniecībā to pazīst ar terminu gruntēšana. Var pievienot trasfērdrukas krāsas slānim karstlīmes pulveri, kas būs saistviela starp materiālu un attēlu, tai pat laikā bloķējot iespiedkrāsas iespējas iesūkties materiālā. Ir vēl kaudzīte akrobātikas, ko var veikt iespiedkrāsu pusē, bet par to patērzēsim citreiz.

    Uzklāšana ar daļēju iesūkšanos materiālā ir kā dārzeņu fritēšana — no ārpuses viss ir kraukšķīgs, bet iekšpusē jau atkal palicis neizcepies. Un var vāļāt salvetēs līdz nelabumam, bet tāpat viss būs eļļains. Šai drukas metodei ir divas ļoti lielas priekšrocības pret klāšanu uz virsmas: būtiski palielinās gan apdrukājamo materiālu klāsts, gan arī izmantojamās drukas tehnoloģijas. Bet tagad nozīme ir arī vienai būtiskai niansei, par kuru iepriekš jau stāstīju piemērā ar tiktokeri — dekorācija vairs nav tikai iespiedkrāsa, tagad tā ir materiāla un iespiedkrāsas kombinācija.

    Ar putekļus krājušo HP printeri nodrukātai kolēģu fotogrāfijai ir ne tikai diskutabls saturs, bet arī iespēja pačamdīt sakrokotā astoņdesmitgramīgā ofisa papīra raupjumu, kas ir uzņēmis par daudz mitruma un deformējies. Nonākam pie nākamās atziņas — vairums papīra apdrukas, ieskaitot avīzes, žurnālus, grāmatas un plakātus — ir apdruka, kas veikta drukas slānim daļēji iesūcoties dekorējamā materiālā. Līdzvērtīgi atklājumi sagaida, ieraugot sietspiedē nodrukāta t-kreklā iekrāsotus auduma savēlumus. Arī zebras un joslas uz asfalta uzklāj, krāsai daļēji iesūcoties materiālā. Un uz šī piemēra visvieglāk būs saprast, ka dekorācijas slānis patiesi var būt iespaidīgi biezs. Tomēr būtiski ir apzināties, ka pārvietoties daudz patīkamāk un drošāk ir pa asfaltu un svaigi uzklātā gājēju pāreja ir ideāla vieta, kur paslīdēt. Bet, ja krāsas slānis būs pārāk plāns, tas kopā ar asfaltu pārāk ātri nodils. Tāpēc ievārījums tiek klāts dāsni.

    Materiāla krāsošana, dēvēta arī par krāsošanu masā, tika izgudrota stipri agrāk par zebru un asfalta virsmu dilemmu. Tā darbojas kā mammas salāti — ir ļoti, ļoti garšīgi un visa ģimene ēd bez izņēmumiem, bet labāk nezināt, no kā tie sastāv. Galvenā šīs metodes priekšrocība — neatkarīgi no tā, kā tiks stiķēts vai apstrādāts materiāls, nedekorētā materiāla daļa viscaur būs vienā tonī šķērsgriezumā (grāmatas bloka malas), saraujoties (dzija), dilstot (dažādi cietie polimateriāli), staipot (audums) vai kā citādi ar to dauzoties. Jā, arī papīra celulozes, kokvilnas audumu un vilnas dzijas balināšana pēc būtības ir materiāla krāsošana masā.

    Vēl viena superīga lieta, ko var iegūt ar krāsošanu masā — pietiekami ilgi ieslēdzot vienā telpā bariņu ķīmiķu un fiziķu kopā ar dekorēšanai izvēlēto vielu, to var dabūt praktiski jebkurā krāsā. Izņemot linu. Lins ir čakars.

    Dikti jau nepalīdz šito visu zināt, ja tāpat nav skaidrs, ko ar to visu iesākt. Iesākt vajadzētu ar gala iznākuma formulēšanu. Kad ar to ir tikts galā, var izvēlēties materiālu. Piemēram, ja noklāsim papīru ar hologrāfisko laminātu un tad uz tā drukāsim, ir pilnīgi vienalga, kādā krāsā ir papīrs. Galvenais, lai lamināts pie tā labi turas. Ceļazīmei nav būtiskas taktilās īpašības, bet materiālam jābūt gaismu atstarojošam un krāsai jābūt ilgstoši izturīgai pret Saules gaismu un laikapstākļiem. Papīru nemazgā, tomēr kapilārās īpašības ir būtiskas, lai iespiedkrāsas nekontrolēti neizspiestos cauri materiālam. Auduma krāsošana masā ierobežo to, kā to tālāk var apdrukāt. Un UV druka bez papildus fiksācijas neturēsies uz lielas daļas virsmu.

    Rakstu sēriju sāku ar dekorējamā materiāla definēšanu. Nākamajos rakstos pievērsīšos dažādām mūsdienās izmantojamām drukas metodēm, krāsu telpu aprakstiem, krāsu katalogiem un sistēmām kā arī praktiskā pielietojuma piemēriem. Un ja nu tev ir izdevies tikt līdz šai rindkopai, tad droši komentāros atstāj ziņu arī par citām tēmām, kuras būtu vērts apskatīt.

  • Stāsts par 1. septembri, vecākiem, bērniem un izglītību

    Bija agrs rīts. Anna sēdēja uz gultas malas no pleciem noslīdējušā, atpogātā kleitā un nošļukušās zeķubiksēs. Viņa vēl nebija paguvusi nomazgāt seju un neķemmētās matu pinkas nodevīgi atklāja nemierīgo nakti.

    Rokās viņa turēja glāzi ķiršu kompota, kas pēc skata atgādināja lielisko Doro ielejas portvīnu.

    Sejā bija skaidri nolasāms naids pret visu pasauli. Viņa gribētu izkliegt «Kretīni! Kā jūs man esat izbesījuši ar savu nolādēto dārziņu!», bet nevarēja. Anna vēl neprata izrunāt burtu «r».

  • Kā sadusmot hakerus, bet neizskatīties pēc viegla mērķa — padomi drošībai datorā un telefonā

    Ugunsmūris, paroļu pārvaldnieks, lieko paziņojumu atslēgšana, drošu saziņas rīku izvēle un divfaktoru autentifikācijas lietošana ar prātu jau būtiski samazina iespēju kļūt par kiberuzbrukuma upuri. Un pats labākais — tie ir disciplīnas, nevis finansiālo iespēju jautājumi.

    Pēdējos gados Latvijā uzbrukumi IT sistēmām vairs nav kaut kas, par ko lasa tikai ārzemju ziņu apskatos. Īpaši kopš 2022. gada situācija ir kļuvusi trakāka, tomēr arī pirms tam negāja spoži. Turklāt ir jāapzinās, ka pavirša attieksme pret IT drošību ir ne tikai tiem, kuri datoru un telefonu lieto jūtūbam un engrībērtdiem, bet arī lielos uzņēmumos ar nopietnu apgrozījumu. Tāpēc es nolēmu apkopot dažus tehniski vienkāršus, bet ļoti efektīvus risinājumus, kā būtiski uzlabot savu/uzņēmuma kiberdrošību. Skaidrs, ka tūdaļ uzradīsies vēl 100500 padomdevēji ar vēl labākiem risinājumiem, kurus pavisam noteikti var un vajag pievienot komentāros.

    Uzliec DNS ugunsmūri visām ierīcēm

    Ja nav pacietības uzreiz pieķerties nopietniem uzlabojumiem, vismaz uzliec DNS Ugunsmūri. Tas darbojas kā filtrs, kas bloķē piekļuvi lapām, kuras CERT.LV ir atzinis par krāpnieciskām vai ļaunprātīgām. Piemēram, kāds atsūta e-pastu ar bankas saiti, tu klikšķini, un parasts internets tevi aizved uz viltotu lapu. DNS Ugunsmūris tevi vienkārši neielaidīs šajā lapā.

    Šis strādā datoros, telefonos, planšetēs. Tāpēc DNS Ugunsmūri vajadzētu uzlikt visiem ģimenē un kolektīvā, it īpaši visiem tehnoloģiski kautrīgajiem.

    Aizmirsti USB fleškas tāpat, kā esi aizmirsis disketes

    Jebkurš datu nesējs, kas tiek piesprausts pie datora, mūsdienās ir tikpat drošs kā nejauša garāmgājēja piedāvātā konfekte. Ir praktiski neiespējami atrast tādu ārējo datu nesēju, kas nevarētu būt vīrusa nēsātājs, un tas attiecas arī uz telefonu, ko piespraud pie datora «tikai, lai uzlādētu».

    Jebkuru prezentāciju, atskaiti vai fotogrāfijas no brīvdienu pasākuma var bez maksas izvietot failu apmaiņas servisos, ja tie neielien e-pastā. Pašmāju Failiem.lv ir pilnīgi pietiekams lielākajai daļai situāciju. Tomēr rēķinies, ka atkarībā no tā, ko saspaidīsi uzstādījumos, datus var redzēt arī citi cilvēki. Piedomā pie tā.

    Lieto paroļu pārvaldnieku, nevis atmiņu

    Par universālo paroli bīstamāka ir vienkārša universāla parole. Kā joko IT drošības speciālists Kirils Solovjovs no Possible.lv: «Jālieto parole 12345678. Tā ir vispopulārākā un tik daudz cilvēku nevar kļūdīties».

    Paroles nedrīkst glabāt teksta dokumentos, uz lapiņām pie klaviatūras vai vacapa sarakstēs. Drošākais veids paroļu glabāšanai ir paroļu menedžeri. Un nav obligāti (kaut vēlams) jāmetas iepazīt Bitwarden vai Keeper. Paroļu menedžeri jau eksistē gan Google, gan Apple. Un tie labi draudzējās ar datoru un telefonu. Atliek tikai sākt lietot. Un ir pavisam droši izmantot ieteiktās paroles jaunajiem servisiem.

    Cik bieži mainīt paroles? Sāc ar to, ka uzreiz pēc reģistrēšanās un pirmās veiksmīgās pieslēgšanās jebkuram servisam — uzreiz nomaini paroli. Ja esi pa ausu galam dzirdējis, ka kāds no tevis lietotajiem pakalpojumu sniedzējiem ir kompromitēts — nomaini paroli. Ja esi pārpratuma pēc kaut kur ievadījis savus datus un neesi pārliecināts, vai tas bija autentisks serviss — nomaini paroli. Ja lieto servisu gadiem un nekad neesi uztraucies par drošību — nomaini paroli. Un taisi tās sarezģītas, un glabā paroļu servisos.

    Ja nevari atcerēties, cik sen esi mainījis paroli un vai tā vēl ir droša — nomaini paroli.

    Ne visai biometrijai var uzticēties

    Uztaisi pašportretu ar datora vai telefona kameru. Tieši tik kvalitatīvi ir dati, ar kuriem atpazīst tavu seju. Desmit gadus vecas kameras var apmuļķot, pieliekot sejas vietā fotogrāfiju.

    Pirkstu nospiedumu lasītāji ir stipri prasīgāki apmuļķošanai. Tas pats ar acs zīlītes lasītājiem. Ja pastāv iespēja, labāk lieto tos. Vienkāršākais veids, kā būt drošam — pārliecināties, ka iekārta nav vecāka par 3 līdz 5 gadiem un tai ir pēdējo mēnešu laikā bijuši programmatūras drošības atjauninājumi. Gadījumā, ja kaut kas no tā iztrūkst, biometriju vienu pašu labāk nelietot.

    Un atceries, ka tad, kad Samsung vai Apple pasaka, ka ir uzlabojuši drošību saviem autentifikācijas rīkiem, tas visticamāk attiecās uz jaunākajiem iekārtu modeļiem, kas vēl nemaz nav tavā kabatā.

    Atslēdz paziņojumu troksni telefonā

    Nesaprotamu iemeslu dēļ cilvēkiem patīk, ka to iekārtās nedozētā daudzumā tiek piegādāti paziņojumi no benzīntanku un lielveikalu aplikācijām, atlaižu/akciju ziņas no tiešsaistes veikaliem, nemaz nerunājot par spēlītēm un sociālajiem tīkliem. Nav brīnums, ka šo paziņojumu jūrā pazūd notifikācijas par neautorizētiem maksājumiem vai viegli tiek palaists garām, kad autorizācija pieprasīta brīdī, kad kādam no kontiem piekļūt vēlas krāpnieks.

    Visi paziņojumi, bez kuriem var iztikt, ir jāatslēdz. Jūsmojumi par ierakstiem feisbukā nepazudīs. Kendīkrešu vairs neviens nespēlē un Bukinga piedāvājums vēl vienai rezervācijai Igaunijā tev vairs nav aktuāls, jo tu tur jau biji. Amazon tev tirgos vēl vienu olīveļļas bundžu, bet tev vēl tikko nopirktā nav atnākusi. Neko no tā tev nevajag. Un, ja nu tomēr vajag, to var pieslēgt uz laiku.

    Filtrē ienākošos e-pastus mapēs

    E-pastos izmanto filtrus, lai darba, skolas un arī ģimenes loka e-pasti nonāk atsevišķās mapēs. To piedāvā jebkurš mūsdienīgs serviss kopā ar pamācībām, kā to izdarīt. Ja kaut kas izliekas nācis no zināmām adresēm, bet nav iekritis mapēs, tas ir drošs signāls būt papildus piesardzīgam.

    Vienlaikus ņem vērā, ka ne visas organizācijas ir veikušas priekšdarbus, lai to e-pastus nevarētu viltot un atsūtīt no it kā īstās adreses. Arī, lasot sašķirotos e-pastus, pielieto veselo saprātu.

    Izvairies no SMS lietošanas un esi ļoti piesardzīgs balss saziņā

    SMS ir novecojis un nedrošs saziņas veids. Vēl Skype ziedu laikos īsziņas varēja nosūtīt, uzdodoties par jebkuru telefona numuru vai pat aizstājot numuru ar jebkādu vārdu. Nekas nav mainījies un tā ir joprojām. SMS ir viens no vienkāršākajiem veidiem, kā apmānīt saņēmēju un izlikties par banku, kaimiņu, mazbērnu vai pat drošības iestādi.

    Paskaties savus ienākošos ziņojumus un padomā, kā katram no sūtītājiem var mainīt saziņas kanālu. Bankām un kurjeriem ir savas lietotnes. Ome ir pelnījusi viedtālruni ar drošām, autentificējamām sarakstes aplikācijām.

    Gan SMS, gan telefonzvanu vietā privātajā sarakstē labāk izmantot saziņas platformas — piemēram, Signal vai WhatsApp. Arī videozvans Google Meet vai Microsoft Teams būs drošāka alternatīva, lai izvairītos no personības viltojumiem.

    Divi faktori nav drošība, ja tos dala trīs cilvēki un to vajag ātri

    Es biju pilnīgi pārliecināts, ka tie laiki ir beigušies, kad grāmatvede ievada maksājumu, bet vadītājs kaut kur pludmalē apstiprina to internetbankas uzlecošajā logā. Bet nē, šis attālinātās uzticības sporta veids vēl dzīvo un plaukst. Un ne tikai bankās — to izmanto arī, lai pieslēgtos Latvija.lv, Eparaksts.lv vai VID EDS sistēmai.

    Zelta likums: ja uz ekrāna parādās pieteikšanās pieprasījums, un tu tajā brīdī nekur nepiesakies — nekavējoties noraidi pieprasījumu un sāc domāt, kurš un kāpēc mēģina izlikties par tevi. Un, lūdzu, nedod citiem savus otrā faktora rīkus, jo tad tā vairs nav autentifikācija — tas ir joks.

    Ja šis viss šķiet pārspīlēti, atceries: IT drošība reti mirst ar skaļu sprādzienu. Parasti tā aiziet klusi — ar vienu paviršu klikšķi.

  • Reāls stāsts. Mobilie ar šķiltavām otrajos Dziesmusvētkos

    Tā bija 2005. gada 21. augusta nakts. Pareizāk sakot jau bija 22. augusta pirmās stundas. Apkārušies ar fotosomām, mēs nesteidzīgi pametām Mežaparka estrādi, kur tikko bija aizvadīti vēl vieni Dziesmusvētki. Tā par Prāta vētras uzstāšanos 40 tūkstošu priekšā nākamajās dienās rakstīs mediji, kuriem mēs vēl tikai nesām fotogrāfijas.

    Samsung Galaxy S25 Ultra teleskopa noķertais debesu jums miglā virs Skrīveru pievārtes.

    Savlaicīgi tika pieņemts stratēģiski būtisks lēmums pēc koncerta izbaudīt vēl pāris alus aizskatuvē. Tāpēc parka teritorijā tagad bijām klusumā un ceļa virzienu mums izgaismoja pilnmēness, nevis Rīgas gaisma.

    —Kamēr mobilajos nebūs iebūvēts tūristu prīmuss vai vismaz šķiltavas, to nekad nevarēs nosaukt par multifunkcionālo telefonu. Ar sūdīgu internetu un e-pastu tas nav nekas vairāk kā biznesa bezvadu telefons. Visi tie ar pilnajiem spiedpogu plakandēļiem ir plaukstdatori un neviens normāls cilvēks to zvanīšanai nelietos. Tu stādies priekšā, ka kāds zvanītu no klaviatūras vai peles?

    Es neatceros, vai telefonu no kabatas izvilka Kristaps vai Uldis, bet te nu tas bija. 2 megapikseļu Sony Walkman oranžais brīnums, pavērsts vienīgā redzamā debesu ķermeņa virzienā. Pāris veiklu darbību ar bīdpuļķi un pogām, līdz krāsainajā ekrānā ir redzams gaišs, paplūdis pikseļu kopums ar iespaidīgu zilganzaļu jpg kompresijai raksturīgu halo uz tumša fona.

    —Re. Mēness. Nav nemaz tik slikti.

    —Nu šo no tevis pavisam noteikti neviens medijs nenopirks publikācijai.

    —Un ja tu tagad vilktu ārā vienu no saviem kanoniem, skrūvētu virsū objektīvu un stutētu to nakts vidū uz statīva, lai uztaisītu iespaidīgu kadru un no rīta ieskenētu to redakcijā. Kas no tā mainītos? Kāds to uzreiz gribēs pirkt?

    —Tiesa. Tātad viena no multifunkcijām mobilajam ir palīdzēt iereibušiem koncertfotogrāfiem, kas melanholiskas romantikas apsēsti taisās iemūžināt svarīgo Mēnesi, bet ir pamatots slinkums tamdēļ vērt vaļā fotosomu ar saturu Rāviņa Volvo vērtībā. Tomēr piekritīsi, ka iebūvētas šķiltavas gan nenāktu par ļaunu.

    —Mums vēl palika cigaretes?

    Iesildītāju uzstāšanās pirms 2005. gada 21. augusta Prāta Vētras koncerta Mežaparkā. Foto: Andrejs Veitners, Delfi.

    ***

    Visnotaļ iedvesmots no Kaspara pēdējā laika grafomānijas izpausmēm, nevaru noliegt, ka esmu gana noilgojies pēc paša neizmantotās iespējas uzrakstīt kaut ko garāku par tvītu. Un kaut ko iespaidīgāku par svaigākās drukātās preses fotogrāfiju no kādas apmeklētās pasaules malas.

    Jāsāk jau ar apņemšanos. Tātad, apņemšanās ir ieturēt regularitāti ar vismaz diviem ierakstiem mēnesī. Tāpēc tagad bus jāstrādā pie satura stratēģijas, kuru no padsmit drafta stadijas rakstiem diez vai var izspiest. Droši, ka pačīkstēšu par notikumiem drukā, jaunumiem nozarē un foršām pamanītām lietām. Gan jau ka pa vidu iesprauksies arī kaut kāds tehnisks raksts angliski par īpaši sasāpējušām tēmām.

    Tehniski man te vēl čupa mājasdarbu jāizdara, lai sakoptu šo sen neravēto dārziņu:
    — Sapucēju paskatu uz kaut ko mūsdienām piemērotāku (jā, tagad ir jābūt ērti lasīt arī no telefona).
    — Izvācu čupu spraudņu, kuru jēgu stipri apšaubīju jau stipri sen.
    — Izvācu reklāmas, kas bija salipušas šo pašu spraudņu dēļ.
    — Gandrīz sapratu, kā darbojas jaunā WordPress tēmu rediģēšana.

    Gan jau ka neatteiktos no palīdzības to visu sapucēt vēl sakarīgāk, jo tehnisko speceni sagatavot būtu sīkums. Bet pašam to visu paveikt būtu baisais slinkums.

Rakstu arhīvs

[posts_sparkline]