Sen nav piedzīvotas ķēžu vēstules un ķēžu bloga raksti. Nepietika ar to, ka man vienam bija jāpaliek cīnīties krogā ar studentēm–konsumānēm, tad tagad Laacz vēl uzkrāvis nastu par grāmatām burtus rakstīt.
Autors, no kura esi lasījis lielāko skaitu grāmatu:
Filmas nekad neskatos aktieru dēļ, mūziku nekad neklausos konkrētu izpildītāju dēļ, un arī grāmatas nelasu autoru dēļ. Cilvēks var radīt vienu šedevru un tūkstoti mēslu. Nafig man tādēļ būtu jācieš? Pagājušā gada atklājums bija Vilis Lācītis. Izlasīju visu viņa publicēto daiļradi. Nebija mēsls.
Visu laiku labākais grāmatas turpinājums:
Henrry Peroski «The Book on the Bookshelf». Amerikāņu inženiera pētījums «The Pencil: A History of Design and Circumstance» bija tik labs, ka turpinājums ar nākamo priekšmetu izdevās vēl sulīgāks. Jāatzīmē gan, ka es abas grāmatas izlasīju precīzi otrādākā secībā.
Šobrīd lasu:
Ar dēliem uz maiņām lasām Janno Peldmā «Lote un mēnessakmens noslēpums» un Nikolaja Nosova «Nezinītis Saules pilsētā». Bez sīkajiem jau kādu laiku cenšos pieveikt Иннокентий Келейников «Дизайн книги: от слов к делу», trešo reizi pārlasu Edward R. Tufte «The Visual Display of Quantitative Information» un kaut kur pie kamīna stāv Džeimsa Boldvina «Cita zeme».
Dzēriena izvēle lasot:
Tēja, kafija vai vīns. Vēlams sarkans. Vēlams primitivo, bet ne pārāk sīvs širaziņš arī der. Galvenais neiegrābties uz lētu pinot grigio vai spāņu cabernet sauvignon. Tādos gadījumos labāk alu.
E-lasītājs vai taustāma grāmata?
Taustāma grāmata. Tāds riktīgs Kindle man nav bijis, savukārt viedtālruņa vai laptopa ekrānā man pietiek citas lasāmvielas un ar e-grāmatām sevi neapgrūtinu. Turklāt, kā izbijušajam avīžniekam, man tipogrāfijas krāsa saistās ar smaržu, nevis smaku.
Grāmatas varonis, ar kuru tu būtu gājis/gājusi uz randiņiem vidusskolas laikā:
Uz randiņiem nē, bet ar Oto, Gotfrīdu un Robertu noteikti gribētu pālī pabraukāt ar Kārlēnu.
Prieks, ka devi šai grāmatai iespēju:
Марина Озерова «О детском рисовании». Ar šo grāmatu iesāku bērnu psiholoģijas grāmatu lasīšanas maratonu.
Apslēptais dārgakmens:
Ja ar to ir domātas grāmatas, kuras nevienam citam visticamāk nav, tad tā ir Д. В. Шебалин «Военная топография». 1943. gadā Maskavā izdotais šedevrs, kas pie manis nonāca no armijā dienējušā onkuļa. Visticamāk, zādzības rezultātā. Bet nu kuru gan tagad tas krata.
Svarīgs mirklis tavā lasīšanas dzīvē:
Kopš sevi atminos, brīvi lasu latviski un krieviski, bet angliski kaut kā biju iebremzējis. Un tikai ģimnāzijas pēdējās klasēs, kad nācās iepazīties ar dažādu datorprogrammu lietošanu, sāku lasīt angliski. Tieši ap to laiku humpalās blakus veciem zābakiem sāka parādīties grāmatas angļu mēlē, kuras varēja iegādāties par dažiem santīmiem. Tas būtiski izmainīja manu grāmatplauktu saturu.
Grāmata, ko tikko pabeidzi:
Beidzot pabeidzu Francesco Franchi «Designing News». Trīs reizes ķēros klāt, vienreiz pat pārlapoju līdz galam, bet sapratu, ka jāizlasa kārtīgi, jo puse no fiškām ir sīkumos. Ak jā, vakar vēl izlasīju arī Valdas Kjasperes un Zanes Šimes kopdarbu «Jaunajam velosipēdistam», atzinu par labu esam un šodien uzdāvināju vecākajam dēlam. Jā, mūsu ģimenē valda autoritāra cenzūra.
Kāda veida grāmatas tu nelasi:
Dzejas krājumus. Riebjas. Pēdējais, ko esmu lasījis, bija Čaks. Un arī tas bija skolā. Jo skolā lasīt Čaku bija stilīgi.
Garākā grāmata, ko esi izlasījis/usi:
Neatceros, kas bija garāks: Tolstoja Gogoļa «Mirušās dvēseles», Aleksandra Grīna «Dvēseļu putenis» ar pielikumiem vai Kaudzīšu «Mērnieku laiki»? Ar baudu izlasīju vienīgi Grīnu, bet «Mirušās dvēseles» arvien gribu pārlasīt, jo tā nav grāmata, kuru vajadzētu lasīt tīneidžerim.
Lielākās grāmatas paģiras:
Vairāk kā desmit gadus atpakaļ, izlasot William Lidwell «Universal Principles of Design» es ilgi nevarēju atiet. Visam uz šīs pasaules ir pārāk vienkāršs skaidrojums, kā padarīt visu vēl vienkāršāku un ērtāku. Tā grāmata manā galvā izmainīja visu.
Tavu grāmatplauktu skaits:
Tā kā šogad esmu pārvācies uz jaunu mitekli, pagaidām vissvarīgākajām grāmatām uztaisīju trīs plauktus. Vēl viens pseidoplaukts ir virs kamīna. Pārējās 300+ grāmatas stāv kastēs un kaudzēs. Es zinu, ka pie mammas pagrabā ir vēl trīs plaukti ar manām grāmatām un neliels plaukts ir arī darbā.
Citāts, kas tevi iedvesmo un atsauc sajūtas no grāmatas lasīšanas procesa:
Tā kā Kaspars prasīja kaut ko rupju, tad lai iet no Tīta Aleksejeva «Svētceļojuma» jau vienreiz blogā pieminētais «Un te nevarēja būt ne šaubu ēnas, un ar šo debešķīgo skaidrību apmierināti bija visi svētceļnieki, līdz pat beidzamajai sifilisa nomocītajai maukai».
Lasāmnožēla:
Joprojām nesaprotu, priekš kam es vispār līdz galam mocīju Bernāra Sordē grāmatas «Iespējamā Eiropa» murgu Kristīnes Našenieces tulkojumā. Pieļauju, ka franču valodā tā grāmata ir pērle, bet latviskais tulkojums bija tik liels sūds, ka nācās teju aiz katras rindkopas apstāties un domāt, kas tajā burtu čupā bija domāts.
Grāmatu sērija, ko iesāki, bet nepabeidzi (par spīti tam, ka visas daļas jau ir iznākušas):
Grāmatas nav žurnāli vai avīzes, kuras būtu jālasa sērijās to iznākšanas secībā.
Tavas visu laiku mīļākās grāmatas:
Pirmajā vietā būs «Latviešu valodas vārdnīca», kam seko divi konkurenti: А.С. Енохович «Справочник по физике и технике» un jebkurš «The Best of News Design» izdevums.
Nepiedodama/s fane/s (kam?):
Kā jau teicu pirms tam, neesmu īsti piesiets konkrētiem uzvārdiem, tomēr visvairāk pārlasījies būšu Remarku.
Ar nepacietību gaidi grāmatas iznākšanu:
Ņemu to, kas ir iznācis vai arī jau esmu pasūtinājis to, kas drīzumā tiks iespiests un sākšu par to atkal domāt tad, kad grāmata atbrauks pie manis.
Sliktākais grāmatlasītāja ieradums:
Izlasītu grāmatu nolikt plauktā ar nenoņemtiem apvākiem.
27. grāmata (no kreisās puses) tavā grāmatu plauktā (no augšpuses):
John Hedgecoe’s «Practical Portrait Photography».
Nesenākais Pēdējais grāmatas pirkums:
Jau pieminētā Valdas Kjasperes un Zanes Šimes grāmata «Jaunajam velosipēdistam».
Grāmata, kas noturējusi nomodā ļoti ilgi:
Riku Korhonena «Ārsta romāns» tika pievarēts, šķiet, divās diennaktīs ar mikropauzi miegam un darbam.
Stafete tālāk:
Man šajā brīdī pasūdzēties, ka Endijs nevar savu pakaļu no otras Jelgavas puses izkustināt, lai viņa sievas spēli uz mana telefona patestētu? Kā arī nesen pie manis cafe Leningrad viesojās Krist2ps, kuru oflainā satiku pirmo reizi. Tad nu saņemiet abi divi, stafete nodota jums.
Labojums. «Mirušās dvēseles», protams, ir sarakstījis Nikolajs Gogolis. Pirmā daļa tika publicēta tālajā 1842. gadā. Ļevam Tolstojam tad bija tikai 14 gadi. Bija jāpaiet trīs nedēļām, lai grāmatu blogeru akcijas rakstā iekļauto lieldienu olu kāds pamanītu. Tātad tieši tik uzmanīgi cilvēki lasa. —2015.11.12.
