Vienīgais Latvijas ziņu portāls, kuru pastāvīgi lasu, ir LSM.LV jeb Latvijas Sabiedriskais Medijs (mēs vēl lietojam lielos sākumburtus mediju nosaukumiem latviešu valodā?). Kaut arī tas pastāv tikai gadu, tas ir ļoti attīstījies, ir izlabotas arī vairākas funkcionālās kļūdas, par kurām redakcijai rakstīju es.
Bet LSM.LV slimo ar tieši to pašu problēmu, ar kuru slimoja un slimo Delfi, TVNET un Apollo kopš dzimšanas brīža. Tas ir veids, kā rakstus un komentārus var lietot.
Pašlaik mehānisms ir tāds, ka komentāra publicēšana ir purkšķis okeānā. Tā ir piezīme portāla redakcijai vai raksta autoram. Latvijas Radio, pieņemot zvanus ētera laikā, tas ir ok — uzklausījām viedokli, nolikām klausuli, nokomentējām un ejam tālāk. Bet interneta kultūra prasa arī tālāku atgriezenisko saiti ar komentētāja iesaistīšanu. Tas vienīgi tad, ja komentāra publicētājam ir iespēja nekomplicēti turpināt dialogu (uzreiz nāk prātā pensionāri, kas izsakās par žīdiem tai pašā Latvijas Radio un viena raidījuma mistiskā veidā spēj divas un pat trīs reizes piezvanīt un tikt pārtraukti).
Interneta komentāru kultūras jēga ir diskusijā. Tāpat kā portālu ziņu jēga ir vēsturiskā autentiskumā, kas ļoti bieži netiek ievērots. Ja interneta komentārus atstāj cilvēks, kas pēc tam vēlas atgriezties pie šīs tēmas, viņam ir būtiski zināt, vai diskusija vispār notiek.
Klasisks variants ir jaunu komentāru paziņošanas mehānisms — RSS plūsma, atgādinājums uz e–pastu.
Ir risinājums, ko izmanto portāls Ir.lv — reģistrēti lietotāji, kas savā profilā redz komentāru vēsturi un iespēju savu aktivitāšu plūsmai pievienot rakstus, atzīmējot tos kā iesakāmos. Vēl loģiskāk to atrisināja NYTimes lapā, kur reģistrēts lietotājs var saglabāt rakstus un tad profilā sekot līdzi izmaiņām. Tepat pieminēšu arī Disqus komentāru sistēmu, kas ir ļoti izplatīta un kuru lietoju arī savā blogā.
Trešais risinājums ir lietotājam bliezt to visu sociālajos tīklos un pēc tam pašam mēģināt atfiltrēt un atgriezties pie rakstiem. Bet tas ir aptuveni tikpat loģiski, kā glabāt tos grāmatzīmēs vai visu laiku turēt atvērtu pārlūku un pārlādēt lapu (tipiskais Delfu komentētāja darbības modelis).
Īsāk sakot, komentāru kultūra pastāvēs tad, ja lapas izstrādātājs izveidos loģisku un saprotamu veidu, kā sekot līdzi komunikācijai. Komentāru kultūra vēl vairāk uzlabosies, ja lapas izstrādātājs paredzēs veidu, kā turpat lapā saglabāt interesējošos rakstus (ar domu, ka saglabā saites uz šiem rakstiem).
Ievērojot komentāru kultūras principus, iegūstam lapas apmeklētāju, kas runā ar jēgu, ir gatavs iesaistīties ilgstošā diskusijā, spēj atsaukties uz vēsturiskām publikācijām un gatavs dot pozitīvu pienesumu mājaslapas saturam.
Troļļotāji un āksti pastāvēs vienmēr, bet tāpēc jau var visādos veidos nobanot vai ieviest pirmsmoderāciju, nepubliskojot komentārus bez jēgas (tā nav cenzūra, ja kas).
Reģistrēties Twitter/Facebook/Google var jebkurš jebkurā brīdī ar jebkādiem paņēmieniem, pilnībā noslēpjot savu identitāti, BlackHalt neļaus samelot. Tieši tāpat var reģistrēties arī lapās, par kurām es runāju. Jēga jau nav tajā, ka tiek atklāta kāda identitāte, jēga ir tajā, ka reģistrētam lietotājam tiek sniegta reāla pievienotā vērtība.