Artūrs Mednis pirms kāda laika iemeta sociālajā īsziņu izgāztuvē informāciju par to, ka ir mainījusies DJ licencēšanas kārtība Latvijā. Ar aizrautību gaidīju, kad būs kāda papildus informācija par to, tomēr vēl joprojām nedz AKKA/LAA mājaslapā, nedz LaIPAs mājaslapā nav nekādu oficiālu paziņojumu par to. Un tas, bez šaubām, nav nekāds brīnums, jo abas organizācijas mājaslapas ir atvērušas, šķiet, tikai tāpēc, ka bija nepieciešams savs domena vārds e–pastu adresēm.
Neskatoties uz to, es atradu AKKA/LAA un LaIPA kopīgi sadzejoto vēstuli (pdf, 148KB), kas tika nosūtīta masu medijiem no abām šīm organizācijām.
No šī gada janvāra mainījusies licenču saņemšanas kārtība un licenču veidi, ko diskžokeji var saņemt, lai veiktu fonogrammu reproducēšanu profesionālām vajadzībām. Tagad diskžokeji var saņemt licenci, kas ļauj kopēt un ierakstīt neierobežotu skaitu fonogrammas jebkādos datu nesējos – līdz tam diskžokejs varēja saņemt licenci, kas atļauj viņam pārrakstīt fonogrammas tikai vienreiz ierakstāmajos kompaktdiskos (CD-R). Jaunās licences ir ērtākas diskžokejiem un ļauj legāli izmantot arī visus jaunākos datu nesējus.
Neskaidrs paliek vien jautājums, kādā veidā tas ir nostiprināts valstiskā līmenī. Vai varbūt abas šīs organizācijas ir tiesīgas darīt jebko autortiesību un blakustiesību jomā, neiespringstot uz saskaņošanu ar valsts institūcijām?
Artūrs Mednis plašāk par licencēšanos uzrakstīja portālā Delfi.lv, kur minēja arī konkrētas darbības, kas būtu jāveic, lai licenci saņemtu.
Jaunās licences iegādāšanās process ir ļoti vienkāršs, izņemot to, ka jums jāiegādājas divas licences – viena no AKKA/LAA, otra no LAIPA. Katras licences cena – 50 Ls (kopā 100 Ls par abām). Vispirms jāzvana uz AKKA/LAA pa tālr. 67506422 un jālūdz, lai uz jūsu e-pasta adresi jums nosūta licences pieteikuma anketu un līgumu. Līdzīgu lūgumu izsakiet arī LAIPA pa tālr. 67605023.
E-pastā saņemsiet pieteikuma formu licences saņemšanai. Rūpīgi iepazīstieties ar materiāliem, aizpildiet dokumentus un sūtiet materiālus atpakaļ. Jums tiks sagatavots un atsūtīts rēķins, pēc kura apmaksas varēsiet doties saņemt licenci personiski gan vienā, gan otrā organizācijā (vai arī saņemot abas licences pa pastu). Jā, tas tiešām ir tikai divu dienu jautājums!
Vēlāk vajadzēs sūtīt atskaites par izmantotajām fonogrammām uz abām organizācijām. AKKA/LAA tās prasīs reizi ceturksnī, bet LAIPA to plāno darīt ik mēnesi. Atskaites nepieciešamas, lai varētu pareizi sadalīt saņemto naudu starp tiem māksliniekiem, kuru skaņdarbus DJ atskaņojis. Pretējā gadījumā nauda tiks sadalīta starp radiostacijās populārāko skaņdarbu autoriem, pieņemot, ka arī pasākumos DJ atskaņo šos pašus skaņdarbus.
Teorētiski arī šeit šķiet viss samērā vienkārši un saprotami — sazvanamies, aizpildam anketiņu un esam megalegāli. Rodas iespaids, ka, piemēram, VIPP Basbočka, Tanku dūre, Mazie smirdīgie kociņi un citi Latvijas pagrīdes mūzikas darboņi beidzot varētu saņemt arī kādu naudiņu par saviem muzikālajiem skaņdarbiem (lasi — es reģistrēju AKKA/LAA un LaIPA to, ko uzskatu šajā mēnesī/ceturksnī par ievērības cienīgu naudas iegūšanai). Jautājums ir par ko citu — vai neveidojas jauns konglomerāts, šai gadījumā, Latvijas DJ asociācija (vai kā viņu tur sauc), kas biedru starpā vienosies par to, kuriem mūziķiem būtu jāsaņem atlīdzība no abām organizācijām, jo mehānisms tak ir gatavs.
Kas mani uztrauc daudz vairāk par to, ir vaimanāšana par pirātisma legalizēšanu ar šādu noteikumu pieņemšanu. Ir jābūt bezsmadzeņu pajoliņam, lai domātu, ka tādā veidā plauks un zels pirātisms.
Piemērs. Artūrs Mednis atrod savā plašu kolekcijā ārkārtīgi kolosālu kādas aizpeļķes sievietes kliegšanu mikrofonā, savukārt es savā kolekcijā atrodu čoma iespēlētu ģitāras laušanas partiju. Abus šos gabalus iedodam skaņdarbu iznīcinātājam Grēviņam, lai uztaisa miksli. Grēviņš iemet šo gabalu pēc tam kaut kur internetā publiski pieejamu nokačāšanai (kas būtu samērā loģiski). Kad Mednis un es nokačājam šo gabalu, lai spēlētu diskotēkās, mums ir praktiski nereāli to legāli izdarīt, jo tas nav nedz nopērkams, nedz pārdodams (man nav reģistrēta ģitāras laušanas partija, Grēviņš nezina, kas ir tā aizpeļķes kleidzēja, utt.). Kā lai, biti tavos matos un kājas aukstā sniegā, es to gabalu vispār legāli uzlieku diskotēkā?
Saldajam ēdienam vēl iemetu informāciju par DJ licencēšanas kārtību Lielbritānijā un Īrijā.
Papildinājums. Rodas cits jautājums — kaut kur pavīdēja informācija par kaut kādu licences veidu, kas ir piemērojams tiem cilvēkiem, kas spēlē diskotēkas tikai reizi pāris mēnešos. Varbūt kādam ir info par to?
Papildinājums nr.2. Man ir jautājums tiem, kas ir DJ. Vai nešķiet negodīgi, ka DJ, kura darbs lielākoties arī ir performance, nesaņem neviena feniņa par savu darbu. Galu galā, viņam arī būtu jāsaņem kaut kas. Vai arī es kļūdos?