Desmit vakarā. Ticis galā ar Nezinīša piedzīvojumu kārtējo nodaļu, novēlu dēliem labu miegu un dodos uzvārīt kafiju. Atskan zvans no draudzenes, kas šādā stundā zvana, ja plāns ir no rīta lietot citramonu un nestūrēt mašīnu.
—Čau. Klausies, negribi haltūru? Kaut kāda reklāma jāsamet kopā.
—Nez, ja nav nekas daudz, varu pieķerties. Nojaušu, ka vajadzēja vakar, ja?
—Es neko īsti nezinu, iedošu tavu numuru tai druškai, kurai šo vajag, lai viņa pati tev stāsta.
—Labs ir, dod. Bet pabrīdini, ka man nav īpaši daudz laika iespringt. Ja kaut kāds sīkums, sataisīšu.
Skaidrs, ka saprotu, ka sīkumi haltūru pasaulē neeksistē. Desmit minūtes vēlāk telefonā redzu ienākošo zvanu no nepazīstama numura.
—Sveiki. Te Inga. Par to reklāmu. Nu mums ir tā, ka esam pēkšņi dabūjuši bez maksas reklāmas laukumu žurnālā un vajag steidzami uztaisīt reklāmu. Nu tur ielikt tekstu un bildi. Tur tāda bilde ar bērnu un sunīti…
—Labvakar.—Es pārtraucu nejaušo vārdu ģeneratoru otrpus klausulei.—Kad jums tas makets ir vajadzīgs. Vai jums ir gatavi visi materiāli: teksti, bildes drukas kvalitātē, loguči vektoros?
—Tā, nu, šodien ir trešdiena, piektdien no rīta jābūt nodotam. Bilde un logo atbilstošā kvalitātē ir, mums tikko taisīja baneri pie veikala. Teksti arī praktiski gatavi.
—Ok. Sūti visu uz e-pastu. Ja sīkie būs aizmiguši, tad šovakar pat paskatīšos, kas ir un kas nav. Ja viss būs kārtībā, no rīta būs makets pirmajai saskaņošanai vai arī informācija par to, kā man pietrūkst.
Pēc minūtes seko vairākas vēstules ar oriģināliem nosaukumiem: «Fwd: FW: Re: Logo», «Fwd:», «Makets Minikid» un «(No subject)». Pēc anotācijas sagatavošanas un CDR failu konvertācijas daudzmaz top skaidrs, kāds būs makets un neilgi pēc pusnakts top divas skices.
Beigās palika slinkums viņas vārdu un seju slēpt e-pasta sarakstē, jo esmu paviršs un bezatbildīgs maketētājs. Turpmāk lūdzu ingveidīgas būtnes vērsties pie tā LSD atkarīgā, kas veikala baneri taisīja. Vēlams pēc demitiem vakarā, naktī pirms maketa nodošanas.
