Aiz loga ir 2013. gada vasara. Es dzīvoju valstī, kas ir teju pirmā pasaulē pēc interneta pieslēguma ātruma, bet 35km no Rīgas centra nav iespējams augšuplādēt straumējamu video bez problēmām.
70km no Rīgas interneta pakalpojumu sniedzēju darbošanās ir veiksmes gadījums.
120km no Rīgas cilvēki lieto to, kas nu tiem ir pieejams.
Manuprāt, ir pienācis brīdis, lai sāktu kaut ko lietas labā darīt. Man nav īsti nekāda plāna, bet tā ideja varētu būt sekojoša. Noteikt tirgus apstākļos to, cik ir jāmaksā konkrētajam pakalpojumam un vidēji izlīdzināt tā cenu. Šobrīd tas arī tā notiek, tikai izlīdzināšana notiek uz klientu rēķina. Tobiš, ja es dzīvoju Rīgā, Slāvu apļa rajona daudzstāvu mājā, man par deviņiem latiem mājās ievelk optisko internetu ar 20mbit ātrumu abos virzienos. Savukārt, ja es dzīvoju daudzstāvu mājā Tumšupē, man pienākas DSL ar knapu 1mbit lejuplādi un, labākajā gadījumā, 0,1mbit augšuplādi. Par šādu interneta pieslēgumu Tumšupē man būs jāmaksā savi 20 vai vairāk lati.
Un tas ir absolūti netaisnīgi un nepieņemami. Tāpēc tas kaut kādā veidā ir jālabo. It īpaši tagad, kad mobilie tīkli sāk ieviest savus 4G pakalpojumus, kas ir stipri ātrāki par DSL iespējām un sniedz mobilo brīvību.
Varbūt jāizstrādā kaut kāda formula ar kritērijiem, pēc kuriem novērtēt bāzes interneta pieslēguma parametrus (upload/download/ping/mobility) un, teiksim, piešķirt šādam pakalpojumam cenu—10 lati. Attiecīgi visi pārējie pakalpojumi ar koeficientiem tiek rēķināti dārgāki/lēnāki.
Kas nav būtiski. Nav būtiski datu apjomi. Tas ir sviests, kas ir palicies no peidžeru laikiem, kad būtisks bija katrs saņemtais/nosūtītais ziņojums, jo to reāli ar roku tante/onkulis vadīja. Nav būtisks uzņēmums, kas sniedz pakalpojumus. Viņi varēs cīnīties par santīmu starpībām vēlāk. Tāpat uz infrastruktūras rēķina pelna vienīgi Lattelecom, jo tās izveidi dotēja valsts.
Īsāk sakot tādas pārdomas vakara gaitā. Un ko jūs par to domājiet?