Uzsita dusmas ņemšanās ap skolās nopērkamo pārtikas produktu klāstu. Čakarējot prātu ar bulciņu un vēl dažu ēdienu katastrofālo neveselīgumu, skolu kafejnīcu sortimentu mēģina novest līdz dārgam absurdam, faktiski iznīdējot šo biznesa nišu kā sugu.
Neviļus iesaistījos milzīgā tviterdiskusijā, kuras nobeigumā no Ksenijas Adrijanovas izspiedu, ar ko tad visas bulciņas ir tik ļoti ļaunas. Lielākais bulciņu ļaunums ir tas, ka tās ēdot strauji pieaug cukura daudzums organismā un pēc tam tikpat ātri sarūk. Tāpēc nav sāta sajūta un gribas ēst vēl. Paliku gan bez skaidrojuma tam, kāpēc baltmaize, makaroni un citi miltu produkti, kurus ikdienā lieto katrs eiropietis, pēkšņi ir kļuvuši par kodolieročiem. Es gan vienu miltu neēdamo produktu zinu no bērnības, bet tieši tas esot ok.
Buļļa sperma
Pirmo reizi es ar šī brīnuma recepti sastapos kaut kur ap 1992. gadu. Mūsu mazā ciema skolā bija noteikts, ka bērniem ir uz maiņām jāiet strādāt dežūrās uz virtuvi. Gājām pa pāriem un sanāca iepazīt virtuves darbu vismaz divas reizes gadā. Un labi paēst. Un neiet uz stundām.
Ir tāda balta miltu mērce, kuru Latvijā pēc popularitātes var izkonkurēt ja nu vienīgi karbonāde. Īpaši ēdnīcās tā mērce tika gāzta virsū absolūti visam, sākot ar vārītiem kartupeļiem un beidzot ar sacepumiem. Mēs viņu bijām iekristījuši par buļļa spermu un es to nevaru ciest.
Pagatavošanas metode: izcepam visai skolai kotletes (der arī citi gaļu veidi). Pannas pārpalikumus (kotlešu gabaliņi un eļļa) ielejam palielā katlā un uz lēnas uguns, maisot, jaucam kopā ar miltiem, pienu un ūdeni, līdz masa sabiezē līdz vajadzīgai kondīcijai. Pēc tam var izkāst caur marli, ja ir par daudz gružu vai kunkuļu. Var gaļas cepšanas eļļas vietā izmantot eļļā apceptus sīpolus. Var vienkārši miltus ar ūdeni un pienu sajaukt, piegāžot gaļina blanku klāt. Būs vēl lētāk.
Pēdējo reizi buļļa spermu redzēju Vecrīgā restorānā. To padeva kā ekskluzīvu lietu kopā ar paprāvāku cepta jēra gabalu. Es labāk dzeru benzīnu, nekā ēdu šo brīnumu.
Emocionāli veselīga pārtika
Gadus piecpadsmit atpakaļ izveidoju sev pārtikas patēriņa principu, no kura atkāpjos ļoti retos gadījumos. Jebkam, ko tu ēd, ir jābūt tādam, ka tu to vēlies ēst. Ja cilvēks nevar ciest piena zupu vai auzu putru, piespiedu lietošana uzturā organismam nodara tikai ļaunumu. Dažiem tā ir jēra gaļa, citiem sēnes vai pīlādžogas.
Pārtikas tehnologi var izstiepties vai sarauties stāstot par ultranepieciešamību kaut ko patērēt, tāpat atradīsies omītes, kas brauks uz kaimiņvalstīm pirkt sāli bez joda, un bērni, kas dosies uz Maksimu pakaļ sūdīgai smalkmaizei un kolai. Iemāci tantei, ka sāls ar jodu konservēšanai netraucē. Bet bērnam ļauj izvēlēties starp eklēru (kas smērē rokas), skolu picu (tas plācenis ar majonēzi, vārītu desu un sieru) un sklandrausi (tā hreņ, kas maksā kosmosu un nav nekas īpašs). Lai domā, bet tu, kā vecāks, pieprasi dažādot skolas kafejnīcas sortimentu, un mainīt to sezonāli.
Tas pats attiecas arī uz vienveidīgu uzturu. Nevar visu laiku ēst kebabus, vienā brīdī piegriežas. Organisms pats sevi sakārto. Ja cilvēks saka, ka dienā regulāri patērē piecas bulciņas, uzdzerot tēju ar cukuru vai kādu saldo limpeni, tad šim cilvēkam ir jāiet pie ārsta. Ja skatoties mīļāko filmu par to čiksu, kas patiesi iemīlas, piņņājošais meituks izēd divas kastes ar Laimas končām, tā nav nekāda dižā bēda. Ja viņa to filmu skatās katru vakaru, tad ajūrveida diēta un šokolādes tirdzniecības aizliegums visā valstī nepalīdzēs, meičai galva jāpaārstē.
Resnos skolā nemīl
Katrā klasē vienmēr ir bijuši divi-trīs resnie. Ja nebija resnie, atradās garais, rižais vai tizlais. Bet parasti bija vismaz divi resnie. Un viņi cieta, jo viņus apcēla. Līdz vidusskolai visi resnie jau saprata kā nebūt resnam, vai arī adaptējās skumjām par apcelšanu. Vidusskolas izlaidumā apaļo bija stipri mazāk, kā pamatskolas. Tātad, ja grib, tad var arī paši. Labi, apcelšana nav tas labākas veids, bet nestāstiet man, ka tagad klasēs valda miers, saticība, mīlestība un neviens neapceļ resnos. Tagad tak skolās bez māsiņas, ir arī psihologi, palīdzības tālruņi un kas tik vēl ne.
P.S. Aizmirsu pieminēt narkomānes un vēža slimnieces pēdējā stadijā, kuras, acīmredzot, iziet rehabilitāciju Vecrīgas beķerejās. Man nav cita skaidrojuma, kā vienas un tās pašas dāmas var katru otro rītu iesākt ar neveselīgo, saldo baltmaizi ar kafiju un palikt slaidas.