Reklāmas un bloķētāji. Jāpārdod ir informācija, nevis auditorija

Es neiebilstu pret spamu pastkastē (noliec aifonu, es runāju par to kastīti ar vāciņu un atslēdziņu) vai reklāmām interneta lapās. Mani sajūsmina Polijas šoseju reklāmas vājprāts. Bet es stingri nostājos pret pašvaldību izdotajām kserokopijām, sieviešu krūšu tuvplāniem logu šķidrumu vides reklāmās un izlecošiem, izslīdošiem vai pīkstošiem reklāmas veidiem interneta mājaslapās.

diena.lv, tvnet.lv un la.lv portāli, atverot tos no mobilā telefona.
diena.lv, tvnet.lv un la.lv portāli, atverot tos no mobilā telefona.

Medijiem ir jābūt tādai reklāmas politikai, lai reklāma spētu būt medija saturs. Nē, es nerunāju par pirktiem rakstiem vai kontekstā ieliktu BMW salona reklāmu pie raksta par avarējušu narkomānu. Runa ir par balansu starp to, cik daudz lietotāja uzmanības tiek noslogots reklāmas patēriņam.

Nekad neaizmirsīšu, kā drebošām rokām 15 gadus atpakaļ gāju pie direktores ar atlūgumu rokās. Nelielajā reģionālajā avīzē, kurā es strādāju, bija vienkāršs princips—redakcijas satura un reklāmas attiecībai jābūt vismaz 60:40. Ja reklāmu ir vairāk, reklāmas nodaļa sedz papildus četru lapaspušu izdošanu, lai saglabātu balansu. Jā, Šerlok, avīzei viss sākas ar četrām lapaspusēm, pārloki lapu uz pusēm. Todien reklāmas nodaļa bija aizkrāmējusi vairāk kā pusi avīzes, tas bija pirmssvētku numurs. Viss ar salavečiem, atlaidēm, akcijām, pārslām. Es principiāli tam nevarēju piekrist.

***

Nesen Miks Latvis laida tautās aifoniem pielāgotu reklāmas bloķēšanas rīku Ķieģelis, par to plaši un pārliecinoši uzrakstīja Kristaps «Par reklāmu bloķēšanu Latvijas portālos», pievienojās arī Māris Antons «Reklāmu bloķēšana – labi vai slikti?». Abi kungi aizmirsa pieminēt—visu Apple produktu kopējais radītais lapu rādījumu skaits Latvijā nav lielāks par pāris procentiem. Nav nekāda Amerika, zinies. Starp citu, par reklāmas bloķētājiem aizpeļķē teju divus mēnešus atpakaļ rakstīja Braiens Čens «Putting Mobile Ad Blockers to the Test». Vairāk gan no tehniskā, ne estētiskā aspekta.

Trīs soļu programma, kas ir jāiziet, lai tiktu līdz saturam LSM.LV Šoreiz nepaveicās noķert ceturto—reklāmas baneri über alles.
Trīs soļu programma, kas ir jāiziet, lai tiktu līdz saturam LSM.LV Šoreiz nepaveicās noķert ceturto—reklāmas baneri über alles pāri visam.

Latvijas masu mediju problēma, lai tas būtu drukātais vai elektroniskais izdevums, ir tā, ka viņi nepārdod ziņas. Viņi pārdod tirāžas, abonentus, lapu skaitījumus un baneru klikšķus. Vienīgais kaut cik vērā ņemams pēdējā laika mēģinājums pārdot saturu ir LSM.LV. Viņiem vienkārši ir jāpierāda politiķiem savas eksistences (un finansēšanas) jēga. Savukārt komercmediji neiespringst vispār.

Laikraksta «Dienas Bizness» drukāto izdevumu digitālo versiju maksas arhīvs. Veids, kā nepārdot neko un nekad.
Laikraksta «Dienas Bizness» drukāto izdevumu digitālo versiju maksas arhīvs. Veids, kā nepārdot neko un nekad.

Tālajā 2008. gadā rakstā «Par laikrakstu abonēšanas datiem» pukojos par maksas digitālajiem arhīviem. Kopš tā laika mainījies nav pilnīgi nekas. Spilgts piemērs ir Dienas Biznesa avīžu maksas arhīvs. Kaut ko tik anālu izveidot un uzturēt pie dzīvības kā nopietnu naudas gūšanas veidu var vai nu izcili stulbs menedžeris vai šefa mīļākā. Bet DB nav vienīgie. Reģistrācija, lai apmaksātu ar vienu no divām bankām, reģistrācija, lai nosūtītu maksas īsziņu ar kodu, e-pastu un citu datu pieprasīšana, lai abonētu uz mēnesi. Tā ir normāla procedūra pilnīgi visās Latvijas interneta vietnēs, kur būtu vēlme atstāt savus eiro par informāciju. Un tas ir 2015. gads, kad latvietis plāno nomirt ceļojumā uz Marsu, pie cafe Leningrad stāvvietā ikdienā stāv Tesla un geji var laulāties relativitātes teorijai aprit simts gadu.

Mūsu valstī kopš neatminamiem laikiem valda līdz absurdam novests apmaksas modelis: drukātajiem izdevumiem ir atšķirīga abonēšanas maksa juridiskām un fiziskām personām, nedz BNS, nedz LETA mājaslapās nav iespējams atrast, cik maksā ziņu abonēšana, utt. Vienmēr nepamet sajūta (un tā ir diezgan pamatota, ticiet man), ka produkts tiek pārdots, vērtējot pēc cepures. Un problēma ir arī ar brīvi pieejamo saturu. Piemēram, LSM.LV Replay videoarhīvā neizdosies uzzināt, kāpēc Sirmā kulta ēdienus vai Muhtara atgriešanos nebūs iespēja noskatīties pēc pāris dienām.

Un tas ir traģiski. Jo cilvēciņš, kas iedauza lietotāja vārdu justine19, paroli justuks23, e-pastu justine19@one.lv un savus kredītkartes datus, neizņemot ķeksi no ailes «automātiski pagarināt abonementu», ir visdārgākais un svarīgākais, kas vispār medijam var eksistēt. Bet paši mediji dara visu iespējamo, lai Justīne nekad savu naudu viņiem neiedotu.

Pirmais, kas parādās, mēģinot reģistrēties Latvijas Avīzes un New York Times mājaslapā.
Pirmais, kas parādās, mēģinot reģistrēties Latvijas Avīzes un New York Times mājaslapā.

Salīdziniet, kā abonēšanu pārdod NYTimes un Latvijas Avīze. Un nevajag stāstīt, ka salīdzinu goliatu ar mikrobu. LA pārdod mistiskus elektroniskos pakalpojums, par kuriem nekur nav iespējams uzzināt. NYTimes pārdod pieeju ziņām. Ar iespēju tās iegūt dažādos veidos. Parāda cenas, apraksta dažādo piedāvājumu priekšrocības. Produkti ir identiski, jo arī LA ir digitālais rakstu arhīvs. Tikai aizpeļķes kolēģi to tirgo, bet Lauķenē mārketinga bābas ada zeķes.

Dāņu laikraksta «Ekstra Bladet» redakcijas pārmaiņām veltītajā dokumentālajā filmā «The News Room: Off The Record» žurnāliste uzdod jautājumu, kas būtu jāuzdod sev visiem satura radītājiem: «Ja mēs tikai sekosim lasītāju vēlmēm un piedāvāsim viņiem tādu saturu, kādu viņi jau visu laiku patērē, —kā mūsu auditorija uzzinās, ka ir iespējams arī kas cits—citi temati, cita kvalitāte?»
Anda Rožukalne: «Redakcijas aizkulises».

Piedāvātajam saturam, ja pat to gribētu tirgot par naudu, nav nekādas pievienotās vērtības. Redakcijas sēž uz pagātnes lauriem, izmanto desmitiem gadus vecus mediju biznesa principus un raud par auditorijas sarukumu. Bet, kā gan var rasties auditorija, ja saturs ir praktiski identisks. Kad iesaka kādu labu un vienkārši realizējamu ideju satura vērtības celšanai, redakciju pārstāvji raud, ka iespringt ir par daudz prasīts. Pat mazais auto, viedtelefonu un viedpalīgu portāls Kursors.lv varētu tirgot maksas klientiem lokālā tirgus statistikas un analītikas datus, ierobežotas pieejamības pētījumu apskatus vai sūdīgi organizētu konferenču poverpointa slaidus. Jā, tirgus būtu maziņš. Jā, iespringt vajadzētu daudz. Bet, neiespringstot jau nekas nemainīsies nevaidēšanas virzienā (piedod, Kristap, tu man atkal patrāpījies kā labs piemērs).

Ropažu novada pašvaldības izdevuma 2010. un 2011. gada pirmā lapaspuse.
Ropažu novada pašvaldības izdevuma 2010. un 2011. gada pirmā lapaspuse.

Atgriezīsimies pie drukātajiem medijiem. Latvijas Žurnālistu asociācijas biedri no reģionālās preses nebeidz vaimanāt par to, ka pašvaldību izdotās avīzes vizuāli esot līdzīgas komercizdevumiem. Tā vietā, lai novērtētu, ka pašvaldības vairs nevēlas tērēt naudu, iedzīvotājiem piedāvājot vietējās bibliotekāres veidotos mēslus ar puķēm un dzejoļiem pirmajā lapā, kas izdoti uz A3 melnbaltā kopētāja.

Un tie paši vaidošie reģionālie mediji turpina izdot deviņdesmitajos izstrādātajā dizainā iznākošās avīzes un cer noturēt vismaz kaut kādu auditoriju. Par reklāmdevējiem nemaz nerunājot. 2013. gadā rakstā «Rokdarbi. Avīzes Neatkarīgās Tukuma Ziņas laika ziņu bloks» piedāvāju ideju maketa sīkuma uzlabošanai. Esmu trīs reizes rakstījis par to galvenajai redaktorei, lai vismaz uzzinātu viņu viedokli par manu ideju. Varat minēt, uz cik e-pastiem man tika atbildēts. Tas pats attiecas arī uz reģionālo mediju mājaslapām.

Savukārt par uzbāzīgām reklāmām mājaslapās, portālos un blogos es rakstīju jau 2012. gadā «Izlecošās reklāmas un slīdošās reklāmas interneta lapās» un trāpīgāk trīs gadus vēlāk pateikt nevarētu.

Vienīgi piebildīšu, ka, manuprāt, ar reklāmu medijā nedrīkst nodarboties ārpakalpojuma sniedzējs. Tiem ir jābūt cilvēkiem no medija, pretējā gadījumā vienmēr cieš saturs. Jo tikai spēcīga redakcija var ietekmēt to, cik liela ir satura un reklāmas attiecība medijā. Ārpakalpojuma gadījumā svarīgi būs vienīgi peļņas rādītāji un redakcija faktiski nespēs ietekmēt to, kā saturs tiek aprakts aiz kārtējā banera, noīsināts vai neloģiski saskaldīts, dzenoties pēc lapas rādījumiem un klikšķiem. Tam acīmredzams piemērs ir LSM.LV, kam reklāmas tirgo Inbox.lv un portālu kļūst arvien grūtāk lietot.

P.S. Atlūgumu nepieņēma. Vienīgi reklāmas nodaļas vadītāja ar mani nerunāja kādu mēnesi.

FIAT 500 Endless Fun reklāma un OK Go jaunais klips

ASV reklāmisti paņēma dažādas internetā slavu guvušās trakās animācijas, uzlika tam apakšā Diplo dziesmu Biggie Bounce un radīja pavisam lielisku Fiat 500 reklāmu… Fiat Tumblr lapai «Live while you’re alive». Absolūti traki, vienvārdsakot.

Tikpat traki, tikai citā virzienā ir pastrādājuši nu jau korejieša ēnā gana aizmirstie OK Go kopā ar 1stAveMachine, radot klipu dziesmai The Writing’s On the Wall.

Šis ir ieraksts no neregulārās bloga rubrikas par tīmeklī atrodamajiem video. Iepriekšējo reizi stāstīju par dopamīnu — «Interneta vēsture, pornogrāfija, narkotikas, alkohols un dopamīns.».

Ģeniālās izmaiņas dabas resursu nodokļa piemērošana reklāmas izdevumiem un materiāliem

Gausties par ekseļministra ģeniālajām iniciatīvām 2014. gada 1. janvāra pidžilijons jauno nodokļu, nodevu un maksājumu sakarā vairs nav populāri. Tā jau ir ikdiena, aizmālēta aiz cēlā eiro ieviešanas plīvura. Vieglprātība un tuvredzība, ar kādu kārtējais likumprojekts tiek bīdīts uz Saeimu, spēj novest līdz nervu sabrukumam. Tad nu vēl viens ģeniāls naudas izspiešanas veids ir izmaiņas Dabas resursu nodokļa likumā, kurā, cita starpā, iniciēts arī šāds papildinājums:

24.1 pants. Nodokļa aprēķināšana par reklāmas izdevumiem un materiāliem
(1) Nodokļa likme par reklāmas izdevumiem un materiāliem, kas ir ar saimniecisko vai profesionālo darbību saistīts iespiests paziņojums, kura nolūks ir veicināt preču vai pakalpojumu (arī nekustamā īpašuma, tiesību un saistību) popularitāti vai pieprasījumu pēc tiem, 1,30 Euro par kilogramu.
(2) Reklāmas izdevumu un materiālu svaru pamato ar uzskaites dokumentiem. Nodokļa maksātājs nodrošina reklāmas izdevumu un materiālu uzskaiti, lai pamatotu nodokļa aprēķinus.
(3) Ministru kabinets nosaka:
1) reklāmas izdevumu un materiālu svaru apliecinošus uzskaites dokumentus un tajos iekļaujamo informāciju;
2) reklāmas izdevumu un materiālu svara noteikšanas metodes, ja nodokļa maksātāja rīcībā nav reklāmas izdevumu un materiālu svaru apliecinošu uzskaites dokumentu.
Avots: Likumprojekts «Grozījumi Dabas resursu nodokļa likumā»

Šī grozījuma anotācijā lasāms: «Tādejādi tiktu veicināts reklāmas veidot un izplatīt pārdomāti, vienlaikus samazinot reklāmu apjomu, kas regulāri nonāk iedzīvotāju pastkastēs vai arī tiek  izplatīts dažādos pasākumos, uz ielas un līdzīgos veidos.» Interesanti gan tas, ka no likuma izriet, ka dabas resursu nodoklis ir jāmaksā praktiski jebkurā gadījumā, ja kaut ko nodrukā.

1. piemērs. Komunālo pakalpojumu sniedzējs daudzdzīvokļu māju masīvā

Pāris reizes gadā komunālo pakalpojumu sniedzējam noteikti ir jāsniedz informācija iedzīvotājiem par to kad tiks pieslēgta/atslēgta apkure, par veicamajiem remontdarbiem, un tamlīdzīgi. No 1. janvāra, ja šīs likuma izmaiņas stāsies spēkā un dabas resursu nodoklis būs jāmaksā, komunālās saimniecības uzņēmumam vajadzēs atsevišķu reģistru, kurā fiksēt datus par patērēto papīra daudzumu paziņojumu izlīmēšanai pie durvīm (vai izmētāšanai pastkastēs), jāiegādājas vai jāverificē esošie svari, lai varētu fiksēt šo materiālu drukāto daudzumu un, galu galā, jāmaksā ļoti mistiskas summas kā dabas resursa nodoklis.

2. piemērs. Pašvaldības izdevumi.

Reti kura pašvaldība nenodarbojas ar drukāta izdevuma izdošanu, jo likums «Par pašvaldībām» nosaka, ka domes pieņemtie lēmumi kā arī vēl virkne citu lēmumu stājas spēkā dienu pēc nodrukāšanas vietējā izdevumā (likuma «Par pašvaldībām» 45. pants, 61.2 pants, un citur). Ir alternatīvas, piemēram, drukāties kādā privātā vietējas nozīmes izdevumā, bet tās pārsvarā ir stipri dārgākas (un līdz ar nodokļa ieviešanu noteikti būs dārgākas). Tagad pašvaldībām būs papildus jau tā neizdevīgajai un, principā arī nevajadzīgajai izdevējdarbībai jārēķinās arī ar šīs darbības seku segšanu, maksājot dabas resursu nodokli. Atgādināšu, ka likuma izmaiņu autors ir Vides aizsardzības un Reģionālās attīstības lietu ministrija. Nelielai ārpuspilsētas pašvaldībai papildus gada izmaksas vai to pieaugums sastādīs vairākus simtus latu. Vēl lielākas tās būs pašvaldībām, kas izmanto ofisa papīru vai drukā uz glancētajiem krītpapīriem, jo ir būtiski lielāks papīra svars salīdzinot ar avīžpapīru.

3. piemērs. Kafejnīcas ēdienkarte.

Iedomāsimies ceļmalas krogu ar guļbaļķu galdiem, kam ēdienkartes vāki ir no skaistiem koka dēlīšiem. Vai nodokli būs jāaprēķina, ņemot vērā arī ēdienkartes vāku svaru? Kafejnīcas ēdienkarte atbilst visiem likumā noteiktajiem parametriem, lai par to arī būtu jāmaksā dabas resursu nodoklis. Nav gan skaidrs, kā kafejnīca, kas pati drukā, maina, pārveido savas ēdienkartes, to maksās.

Kur un kāpēc ir sagaidāma problēma?

Tā kā Ministru Kabinets jau ir veiksmīgi nodevis to čupā ar pārējiem grozījumiem izskatīšanai Saeimā, oponēt pie deputātu veselā saprāta ir par vēlu. Jo viņiem vēl ir kalni ar citiem murgiem jāskata cauri, šo vienkārši nepamanīs.

Poligrāfijas nozares pārstāvji lēš, ka nodokļa apmērs ir teju divreiz lielāks par papīra iepirkuma cenu. Es pareģoju scenāriju, ka dabas resursu nodoklis galu galā būs jāmaksā tiem, kas rūpnieciski nodarbojas ar jebkāda veida drukāto materiālu izdošanu, tātad, tipogrāfijām. Attiecīgi, tipogrāfiju izmaksas būtiski paaugstināties (ak, godīgais eiro ieviesēj!). Ieguvējs šajā gadījumā būs komunālās saimniecības pārstāvis, kas turpinās līmēt lapiņas par atslēgto gāzi bez nodokļa nomaksas. Toties paralēli parādīsies arī lērums dažādu drukāto materiālu, kas ir veidoti pašrocīgi, izplatīti pašrocīgi un attiecīgi arī lielākoties izskatās pēc drazas. Turklāt skaidrs, ka šādā gadījumā cietīs tipogrāfiju tirgus kā tāds, jo daudzos gadījumos drukāt būs izdevīgāk ārpus Latvijas.

Otrs variants ir nogrūst dabas resursu nodokļa maksu uz apdrukājamo materiālu importētājiem un ražotājiem. Tādā gadījumā mūs sagaida identiski idiotisks cenas sadārdzinājums, kā tas bija gadījumā ar datu nesējiem, ja nu kāds vēl atminas AKKA/LAA lielisko iniciatīvu un izpildījumu no likumdevēju puses.

Par būtisko kaitējumu poligrāfijas nozarei runā ne vien Latvijā, bet arī Dānijā, kur šādu nodokli (tikai būtiski mazāku) vēlas ieviest, bet Eiropas Komisija vēl skata, vai tas vispār ir pamatots. Varbūt ir vēl kāds variants, kā šo nodokli piemērot tā, lai Latvijas ekonomika nekad nezeltu un neplauktu, jo nevienu pozitīvu scenāriju vai piemēru es izdomāt nespēju.

Izlecošās reklāmas un slīdošās reklāmas interneta lapās

Mana attieksme pret reklāmu jebkurā interneta vietnē balstās uz vienkāršu principu, kuru es vienmēr arī iesaku saviem klientiem — informācijas platībai lapā ir jābūt lielākai par reklāmas laukumu platību. Tas ir absolūti elementāri atrisināms, palielinot reklāmas laukuma cenu vai arī ievietojot reklāmas banerus rotācijā pie lapas pārlādes. Savulaik smalki izķidāju portāla Jelgavnieki.lv sākumlapu.

Šis samērīguma princips nodrošina vispārēju labumu: apmeklētājs saņem to, kāpēc viņš ir nokļuvis lapā, satura ražotājs nopelna, jo apmeklētājam ir parādījis reklāmu, reklāmdevējs saņem potenciālo klientu, jo ir piedāvājis kvalitatīvā veidā savu produktu/pakalpojumu.

Labi, kaut kādam tur Megaupload vai Fileshare turpinātājam vēl var piedot. Viņi piedāvā alternatīvu — samaksā kāpostu un turpmāk saiti uz jaunāko pornofailu ieraudzīsi uzreiz, bez reklāmas. Bet šajās lapās vienīgais saturs ir saite uz lejuplādējamo failu.

Izlecošās reklāmas

Debīlākā lieta internetā, ko izstrādātāji izdomāja — iespēja bez lietotāja iejaukšanās atvērt paralēli jaunus pārlūka logus, atveroties lapai. Galvenais, ka tagad to pašu izstrādātāju komandas cīnās, iestrādājot pārlūkos šīs iespējas bloķēšanu. Pilnīgs ārprāts. Tas ir tikpat slimi, kā skūteros iestrādātie ātruma ierobežotāji. Netaisi, bļa, tik jaudīgu motoru, nevajadzēs ātrumu ierobežot.

Bet nu tagad, mūsdienu Web 2.0 laikmetā (vai arī kāds tur tagad cipars jāliek?) izstrādātāji ir aizgājuši tālāk — ja tu, cūka tāds, nobloķē izlecošos logus aka pop-ups, atvērsim reklāmu iekš lightbox tajā pašā lapā un kamēr tu neatradīsi, kā to sūdu novākt, pie satura vispār netiksi. Te iezīmējas divi ļoti būtiski momenti: 1) uz mobilajām iekārtām (vai maziem ekrāniem) laitboksa aizvēršanas pogu vispār nevar atrast; 2) dažkārt aizvēršanas pogas vispār nav.

Ja pop-up logus vismaz varēja aizvērt vai ignorēt (universitātē bieži atstāju kabinetu ar 40+ atvērtiem IE logiem, kur bija porn/gambling reklāmas, jo pofig par nākamo lietotāju), tad lightbox vienkārši neļauj tikt pie satura. Tātad, lietotājs vispār nesaņem to, kāpēc ir atnācis uz konkrēto interneta resursu (lasi — resurss ir saņēmis pēdējo apmeklējumu no konkrētā lietotāja).

Slīdošās reklāmas

Otrs reklāmas veids, kas man uzdzen vēmienu. Tā ir tā sūda strīpa, kas piesieta pie pārlūka apakšējās malas, kustās un aizsedz saturu pārlūka loga apakšējā daļā. Ļoti populāra Diena.lv, ir manīta arī citos portālos. Ekstrēmi populāra reģionālas nozīmes vietnēs.

Ogres novada mājaslapa. Slīdošās reklāmas piemērs lapas apakšā.
Ogres novada mājaslapa. Slīdošās reklāmas piemērs lapas apakšā.

Visvairāk man besī šāds reklāmas veids, kad tas tiek taisīts ar caurspīdīgumu (piemērs no Ogres novada mājaslapas), jo tādos gadījumos tev vēl prātā ir jāizdomā, kur ir reklāmas laukuma augstākais punkts, jāuzzīmē neredzama līnija, virs kuras kikšķinot, tu tiešām trāpīsi uz satura, nevis uz reklāmas.

Slīdošās reklāmas ne tikai nenormāli izbesī gan ar savu krišanu uz nerviem tīri vizuāli, gan arī tāpēc, ka bieži vien nav vispār iespējams ieraudzīt lapas apakšējo daļu, kur var būt kontakti vai saite uz informāciju par portālu.

Par slīdošajām reklāmām ļaunāka var būt tikai neslīdošā reklāma, kas ir pielīmēta lapas augšējai daļai (esi sveiks, vecais db.lv dizain!).

Kāpēc reklāmdevēji tik ļoti mīl šīs reklāmas veidus?

Veicot smalkus pētījumus savā personīgajā izpildījumā kā arī paskatoties statistiku no dažām interneta vietnēm, kuru datiem man ir nekur neafišēta pieeja, redzu, ka tieši šiem diviem reklāmas veidiem ir ļoti augsta klikšķu attiecība pret kopējo rādījumu skaitu.

Ja viss ekrāns tiek aizņemts ar kaut kādu huiņu tā vietā, lai parādītu saturu, dēļ kura lapa tiek apmeklēta, bez šaubām, ka paniski tiek klikšķināts visur, lai atrastu veidu, kā šo huiņu aizvērt. Tas pats attiecās arī uz slīdošo rindu, kas parādās tieši tur, kur nevajag.

Reklāmdevējs staro laimīgs, jo viņam ir būtiski pieaudzis apmeklējumu skaits un nepievērš uzmanību faktam, ka vidējais apmeklējums no lightbox vai skrejošās rindas reklāmas nav ilgāks par vienu–divām sekundēm. Interneta vietnes īpašnieks laimīgs, jo viņam ir laimīgi reklāmdevēji, bet nepievērš uzmanību faktam, ka samazinās lojālo apmeklētāju skaits. Apmeklētājs ir laimīgs, jo vairs vispār neapmeklē šo interneta resursu, ja vien to nepiespiež izdarīt briesmas viņa veselībai un dzīvībai.

Pēcvārds

Es ļoti ceru, ka nākamajās pārlūku versijās abi šie reklāmas veidi arī būs tikpat vienkārši izslēdzami ar checkbox pārlūka opcijās, kā tagad ir izslēdzami automātiskie pop-up logi.

Rokdarbi. Ķidājam jelgavnieki.lv pirmo lapu

Šo biju taupījis kādam prātīgākam brīdim, kad būtu vēlme visu pārzīmēt un parādīt galarezultātu, bet sapratu, kas tas no manis prasīs pārāk daudz laika un es neredzu tam īstu jēgu. Tāpēc aprobežojos ar tām pārdomām, kas man ir radušās saistībā ar jelgavnieki.lv pirmo lapu (es iekšā pat īpaši nevēlējos vairs līst).

Kas tad ir jelgavnieki.lv?

Jelgavnieki.lv ir plašs informatīvs portāls. Mēs piedāvājam ne tikai objektīvas ziņas par Jelgavā notiekošo, bet arī svarīgākās ziņas Latvijā.

Kaut kad sen es pat tur kaut ko mēģināju rakstīt, bet mums nesanāca sastrādāties un vispār es jau sen biju rīdzinieks, tāpēc Jelgavā notiekošo īpaši produktīvi atspoguļot tāpat nespētu. Ir gājis laiks, bet viss ir palicies tur, kur tas ir.

Jelgavnieki.lv pirmās lapas ekrānšāviņš 2010. gada 6. decembrī.
Jelgavnieki.lv pirmās lapas ekrānšāviņš 2010. gada 6. decembrī.

Redzamo haosu mēģināju sabīdīt pēc iespējas kopā, izmetot ārā visu lieko (tai skaitā reklāmas, bez šaubām) un izmantojot pēc iespējas visu laukumu, kas ir pieejams.

Continue reading “Rokdarbi. Ķidājam jelgavnieki.lv pirmo lapu”

Faking latviski

REKLĀMA BNN.LV
Atbildes uz jautājumiem par reklāmas iespējām un izcenojumu, pieejamas nosūtot attiecīgās informācijas pieprasījumu uz e-pastu: reklama@bnn.lv, vai arī zvanot pa tālruņa nr. 66662861

Pārkopēju no BNN mājaslapas. Redz kur arī ekrānšāviņš, ja nu gadījumā kāds netic vai arī viņi būs kaut ko izmanījuši.

Reklāma bnn.lv 2010.10.10. 22:46.
Reklāma bnn.lv 2010.10.10. 22:46.

Mans risinājums, lai pasniegtu tieši to pašu informācijas apjomu lietotājam:

Reklāma bnn.lv
reklama@bnn.lv, +371 66662861

Kad prātiņš saka: «Ku kū!»

Bērziņš Investment iznomā telpas attīstībai
Bērziņš Investment iznomā telpas attīstībai

Visu nestiķēju kopā, jo pārējais nav vērtīgs. Bet kaut ko tādu izdomāt var tikai radoši ļoti apgarots cilvēks. Un vēl vesels bariņš ar radošajiem var kaut ko tādu apstiprināt un tiešām piestiprināt uz Brīvības ielas kaut kur te. Kaut gan garām braukt ir sanācis, nekad nebiju ievērojis. Iespējams, ka šis šedevrs tur jau sen stāv.

Kafejnīcas Leningrad gada jubilejas svinību video

Nenormāli nosmējāmies, taisot reklāmas klipiņu kafejnīcas gada jubilejas pasākumam. Piedāvāju jums arī noskatīties mūsu saražoto galarezultātu.

Tie, kuriem nerādās video, var klikšķināt te.

Starp citu, biļetes jau maksā arvien dārgāk, bet kafejnīcā cena ir nemainīga — tikai 7 Ls. Un pērkot kopā ar kafejnīcas t-kreklu šķirsieties tikai no 16 Ls.

P.S. Apsolos vairāk īpaši par šo tēmu nespamot.