Ģeniālās izmaiņas dabas resursu nodokļa piemērošana reklāmas izdevumiem un materiāliem

Gausties par ekseļministra ģeniālajām iniciatīvām 2014. gada 1. janvāra pidžilijons jauno nodokļu, nodevu un maksājumu sakarā vairs nav populāri. Tā jau ir ikdiena, aizmālēta aiz cēlā eiro ieviešanas plīvura. Vieglprātība un tuvredzība, ar kādu kārtējais likumprojekts tiek bīdīts uz Saeimu, spēj novest līdz nervu sabrukumam. Tad nu vēl viens ģeniāls naudas izspiešanas veids ir izmaiņas Dabas resursu nodokļa likumā, kurā, cita starpā, iniciēts arī šāds papildinājums:

24.1 pants. Nodokļa aprēķināšana par reklāmas izdevumiem un materiāliem
(1) Nodokļa likme par reklāmas izdevumiem un materiāliem, kas ir ar saimniecisko vai profesionālo darbību saistīts iespiests paziņojums, kura nolūks ir veicināt preču vai pakalpojumu (arī nekustamā īpašuma, tiesību un saistību) popularitāti vai pieprasījumu pēc tiem, 1,30 Euro par kilogramu.
(2) Reklāmas izdevumu un materiālu svaru pamato ar uzskaites dokumentiem. Nodokļa maksātājs nodrošina reklāmas izdevumu un materiālu uzskaiti, lai pamatotu nodokļa aprēķinus.
(3) Ministru kabinets nosaka:
1) reklāmas izdevumu un materiālu svaru apliecinošus uzskaites dokumentus un tajos iekļaujamo informāciju;
2) reklāmas izdevumu un materiālu svara noteikšanas metodes, ja nodokļa maksātāja rīcībā nav reklāmas izdevumu un materiālu svaru apliecinošu uzskaites dokumentu.
Avots: Likumprojekts «Grozījumi Dabas resursu nodokļa likumā»

Šī grozījuma anotācijā lasāms: «Tādejādi tiktu veicināts reklāmas veidot un izplatīt pārdomāti, vienlaikus samazinot reklāmu apjomu, kas regulāri nonāk iedzīvotāju pastkastēs vai arī tiek  izplatīts dažādos pasākumos, uz ielas un līdzīgos veidos.» Interesanti gan tas, ka no likuma izriet, ka dabas resursu nodoklis ir jāmaksā praktiski jebkurā gadījumā, ja kaut ko nodrukā.

1. piemērs. Komunālo pakalpojumu sniedzējs daudzdzīvokļu māju masīvā

Pāris reizes gadā komunālo pakalpojumu sniedzējam noteikti ir jāsniedz informācija iedzīvotājiem par to kad tiks pieslēgta/atslēgta apkure, par veicamajiem remontdarbiem, un tamlīdzīgi. No 1. janvāra, ja šīs likuma izmaiņas stāsies spēkā un dabas resursu nodoklis būs jāmaksā, komunālās saimniecības uzņēmumam vajadzēs atsevišķu reģistru, kurā fiksēt datus par patērēto papīra daudzumu paziņojumu izlīmēšanai pie durvīm (vai izmētāšanai pastkastēs), jāiegādājas vai jāverificē esošie svari, lai varētu fiksēt šo materiālu drukāto daudzumu un, galu galā, jāmaksā ļoti mistiskas summas kā dabas resursa nodoklis.

2. piemērs. Pašvaldības izdevumi.

Reti kura pašvaldība nenodarbojas ar drukāta izdevuma izdošanu, jo likums «Par pašvaldībām» nosaka, ka domes pieņemtie lēmumi kā arī vēl virkne citu lēmumu stājas spēkā dienu pēc nodrukāšanas vietējā izdevumā (likuma «Par pašvaldībām» 45. pants, 61.2 pants, un citur). Ir alternatīvas, piemēram, drukāties kādā privātā vietējas nozīmes izdevumā, bet tās pārsvarā ir stipri dārgākas (un līdz ar nodokļa ieviešanu noteikti būs dārgākas). Tagad pašvaldībām būs papildus jau tā neizdevīgajai un, principā arī nevajadzīgajai izdevējdarbībai jārēķinās arī ar šīs darbības seku segšanu, maksājot dabas resursu nodokli. Atgādināšu, ka likuma izmaiņu autors ir Vides aizsardzības un Reģionālās attīstības lietu ministrija. Nelielai ārpuspilsētas pašvaldībai papildus gada izmaksas vai to pieaugums sastādīs vairākus simtus latu. Vēl lielākas tās būs pašvaldībām, kas izmanto ofisa papīru vai drukā uz glancētajiem krītpapīriem, jo ir būtiski lielāks papīra svars salīdzinot ar avīžpapīru.

3. piemērs. Kafejnīcas ēdienkarte.

Iedomāsimies ceļmalas krogu ar guļbaļķu galdiem, kam ēdienkartes vāki ir no skaistiem koka dēlīšiem. Vai nodokli būs jāaprēķina, ņemot vērā arī ēdienkartes vāku svaru? Kafejnīcas ēdienkarte atbilst visiem likumā noteiktajiem parametriem, lai par to arī būtu jāmaksā dabas resursu nodoklis. Nav gan skaidrs, kā kafejnīca, kas pati drukā, maina, pārveido savas ēdienkartes, to maksās.

Kur un kāpēc ir sagaidāma problēma?

Tā kā Ministru Kabinets jau ir veiksmīgi nodevis to čupā ar pārējiem grozījumiem izskatīšanai Saeimā, oponēt pie deputātu veselā saprāta ir par vēlu. Jo viņiem vēl ir kalni ar citiem murgiem jāskata cauri, šo vienkārši nepamanīs.

Poligrāfijas nozares pārstāvji lēš, ka nodokļa apmērs ir teju divreiz lielāks par papīra iepirkuma cenu. Es pareģoju scenāriju, ka dabas resursu nodoklis galu galā būs jāmaksā tiem, kas rūpnieciski nodarbojas ar jebkāda veida drukāto materiālu izdošanu, tātad, tipogrāfijām. Attiecīgi, tipogrāfiju izmaksas būtiski paaugstināties (ak, godīgais eiro ieviesēj!). Ieguvējs šajā gadījumā būs komunālās saimniecības pārstāvis, kas turpinās līmēt lapiņas par atslēgto gāzi bez nodokļa nomaksas. Toties paralēli parādīsies arī lērums dažādu drukāto materiālu, kas ir veidoti pašrocīgi, izplatīti pašrocīgi un attiecīgi arī lielākoties izskatās pēc drazas. Turklāt skaidrs, ka šādā gadījumā cietīs tipogrāfiju tirgus kā tāds, jo daudzos gadījumos drukāt būs izdevīgāk ārpus Latvijas.

Otrs variants ir nogrūst dabas resursu nodokļa maksu uz apdrukājamo materiālu importētājiem un ražotājiem. Tādā gadījumā mūs sagaida identiski idiotisks cenas sadārdzinājums, kā tas bija gadījumā ar datu nesējiem, ja nu kāds vēl atminas AKKA/LAA lielisko iniciatīvu un izpildījumu no likumdevēju puses.

Par būtisko kaitējumu poligrāfijas nozarei runā ne vien Latvijā, bet arī Dānijā, kur šādu nodokli (tikai būtiski mazāku) vēlas ieviest, bet Eiropas Komisija vēl skata, vai tas vispār ir pamatots. Varbūt ir vēl kāds variants, kā šo nodokli piemērot tā, lai Latvijas ekonomika nekad nezeltu un neplauktu, jo nevienu pozitīvu scenāriju vai piemēru es izdomāt nespēju.

9 thoughts on “Ģeniālās izmaiņas dabas resursu nodokļa piemērošana reklāmas izdevumiem un materiāliem”

  1. Man liekas, te uzpūsts no mušas zilonis šitāds http://adventuretime.wikia.com/wiki/Ancient_Psychic_Tandem_War_Elephant .

    Ne apsaimniekotāja paziņojumi, ne pašvaldības publikācijas neatbilst definīcijai. Kādu preci vai pakalpojumu tie popularizē? :D Tie ir daļa no pakalpojuma. Kafejnīcas ēdienkarte varbūt, bet arī esmu pārliecināts, ka, kamēr tā ēdienkarte stāv kafejnīcas teritorijā, tikmēr tiesā varētu pierādīt, ka tā ir pirmkārt informatīvs paziņojums tiem, kas jau lieto un pieprasa pakalpojumu, nevis izdevums popularitātes un pieprasījuma veicināšanai.

  2. Lasi vēlreiz un uzmanīgi: «kura nolūks ir veicināt preču vai pakalpojumu (arī nekustamā īpašuma,
    tiesību un saistību) popularitāti vai pieprasījumu pēc tiem».
    1) Pieprasījums pēc nama apsaimniekotāja pakalpojumiem. Iekavās minētais papildinājums par nekustamā īpašuma popularitāti un pieprasījumu pēc tā, jo man ir izvēle nomainīt apsaimniekotāju, man ir izvēle nomainīt nekustamo īpašumu.
    2) Pašvaldības publikācijas. Tiešā veidā tiek popularizēta pašvaldība un veicināts pašvaldības pakalpojumu (tai skaitā maksas) izmantošana — pašvaldības pakalpojumi, iedzīvotāju saistības ar pašvaldību, citi pašvaldības izdotie tiesību akti, utt.

    Tiesā ar to pilnīgi pietiktu.

  3. Pirmajos četros tiesas spriedumu norakstos tiesa ir noraidījusi prasītāju iesniegumus un atstājusi spēkā administratīvos pārkāpumus. Nevienu konkrētu precedentu līdz ar to neatradu. Tieši tāpēc arī nesaprotu, kāpēc tu domā, ka kaut ko esmu pievilcis aiz matiem.

  4. Pirmais, piem., satur informāciju, ka eksistē administratīvā lieta nr. A420741010, kurā “atzina, ka pieteicējas objekts ir izkārtne, nevis reklāma”.

    Es arī vairāk nesagooglēju, izskatās, cilvēkiem līdz šim iemesls tiesāties par reklāmas definīciju bijis tikai tad, ja tā ir publiska (un tad par tās maldinošumu vai neatļautumu).

    Šā vai tā apšaubu, ka informatīvi materiāli klientu lokam, it sevišķi tādi, kurus ir pienākums klientiem sniegt, varētu tiesiski tikt traktēti kā reklāma. Protams, kaut kur izšķirība ir starp informēšanu par lēmumiem un kurš tos pieņēma pašvaldībā, vs. piem. locekļu personāliju un partijas piederības neadekvātu uzsvēršanu/nomelnošanu.

  5. Likuma būtība ir cīnīties pret spamu no a) veikaliem; b) politiskajiem spēkiem vēlēšanu laikā. Abos gadījumos spams ir informatīvs materiāls klientu lokam. Pašvaldības izdevums, kā jau tu pareizi izsecināji, ir informēšana klientu lokam par valdošās koalīcijas spēju/nespēju apmierināt iedzīvotāja vēlmes, tas pats attiecas arī uz namu apsaimniekotājiem. Attiecīgi — viņi reklamē sevi saviem klientiem. Es jau vairākus gadus uzskatu, ka, piemēram, pašvaldību izdevumus būtu jābūt iespējai likumīgi neizdot, publicējot informāciju vienīgi Latvijas Vēstnesī, kas tagad, piedevām, iznāk tikai elektroniski. Tas mainītu situāciju un būtiski mainītu tirgu.

  6. Ir atšķirība, vai klientu lokam (ja ienāci pa veikala durvīm, tad esi klients, turpmāk informācijas nolūks ir sniegt pakalpojumu pēc labākās gribas), vai potenciālo klientu lokam (veikals met pastkastē).

    Vēstnesī būtu labi, jā.

  7. Ka likums visumā ir identiski idiotisks datu nesēju nodoklim, turklāt absurdi nekontrolējams, visnotaļ piekrītu. Vnk lielu daļu raksta aizņēma piemēri, kas manuprāt izrādīsies nebūt ne pa tēmu, kad tiesa būs apspriedusies.

  8. Just to keep conversation. Nopērkot īpašumu, tu kļūsti par konkrētās pašvaldības klientu, bet tas nenozīmē, ka tu kļūsti par pašvaldības lēmējinstitūcijas politiskā spēka klientu.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *