21. augusts — 23. augusts. Izbrauciens ar jahtu «Spīdola» apkārt Rīgas līcim

Kā jau minēju tiem, kas manī klausās trakoti nesvarīgajā un neinteresantajā Twitter, no 21. līdz 23. augustam beidzot tikām garākā izbraucienā ar mūsu jahtu «Spīdola». Pēc divu gadu čučēšanas krastā tā pārnāca mūsu gādīgajās rokās. Praktiski no pagājušā gada septembra gar to ir paguvuši noņemties ap duci dažādu strādnieku, lai tagad, kad nu jau tā no Engures pārdzīta Andrejsalas jahtklubā, būtu burājama.

Plānotais brauciena maršruts bija no Rīgas līdz Engurei un tad, piedaloties regatē, aizburāt līdz Roņu salai un atpakaļ caur Enguri uz Rīgu. Tomēr pārāk nemierīgie laikapstākļi noteica to, ka izbraukšana no Rīgas bija jāpārceļ no trešdienas uz piektdienu un jākoriģē arī pats maršruts.

No Rīgas piektdienā mēs izkūlāmies tikai ap 19:00, kad tiešām visa pārtika tika sapirkta un visi nepieciešamie priekšdarbi paveikti. Neliels vējiņš bija kā reiz mums vajadzīgajā pūtiena virzienā, līdz ar to nakti samērā mierīgi čunčinājām Roņu salas virzienā. Uz klaja pieci cilvēki — vecais «Spīdolas» kapteinis ar savu draugu, es Lapsa un Herbe. Lapsa pirms tam jau bija paguvis atzīmēties ar «Santa ritu» Igaunijas krastos, savukārt Herbem tas bija pirmais lielais izbrauciens. Lai cik paradoksāli tas nebūtu, bet tieši Herbe bija paguvis nokārtot kapteiņa tiesības burāšanā, Lapsa tikai kā kapteiņa palīgs, bet es vispār neko nekārtoju un gribēju tikai izbaudīt jūru.

Spīdola Daugavā Rīgas ostas rajonā.
Spīdola Daugavā Rīgas ostas rajonā.

Iesilām ar līdzpaņemtajiem aliņiem un viskiju (it īpaši es, jo stūrēt ta man nevajag, he he) un sagaidījām tumsu jau līcī tiktāl, ka bākas vairs nebija redzamas. Ik pa laikam mūs pārsteidz pāris jūdžu attālumā braucošie prāmji, kas tiek nodēvēti par «diskotēkām», jo visu laiku mistiski uz klaja tiek iedegtas visas gaismas un tad tās atkal tiek izdzēstas. Varbūt kādam ir idejas, kāpēc tā?

Uz jahtas čučēšana ar Tete-a-Tete
Uz jahtas čučēšana ar Tete-a-Tete

Kaut kur pēc pusnakts dodos gulēt un no rīta pamostos, jo uz kājām gāžās ūdens un visu laiku pārlieku traki šūpo. Izlienu uz klaja, kur sēž kapteinis viens pats. Pulkstenis ir nedaudz pēc sešiem no rīta, mēs esam tikuši pamatīgā pūtienā un arī viļņa augstums nav diez ko maziņš. «Nu, skaties uz Roņiem, jo šodien tu viņus vairs neredzēsi», saka kapteinis un es neizpratnē lūkojos apkārt. Jā, tik tiešām aiz muguras, jahtai paceļoties uz viļņa ir redzama sala. Kā tiek noskaidrots tuvākās pusstundas laikā, pavidam starp cīņām ar šļakatām, vēju un vilņiem, Roņu salā iekšā mēs neiesim, jo laikapstākļi ir pārlieku bīstami un mēs varam uzskriet uz klintīm. Tāpēc tiek nolemts doties atpakaļ un atkarībā no vēja vakarā ieiet Engurē vai Salacgrīvā, kur pārlaist nakti.

Nedaudz paškrobojies par neveiksmi, sāku ar to samierināties. Patiesībā turpmāko stundu man palīdz par to nedomāt tas, ka no šūpošanas beidzot man kļuva slikti un es pīpējot pavadu tikpat daudz laika, cik karājoties pāri margām. Patiesībā sajūtām nav ne vainas, tikai žēl, ka to procesu pēc pirmās un otrās vemšanas nevar pārtraukt, kā tas ir pie saindēšanās ar alkoholu. Katrā ziņā nāk virsū vairāk kā tāds naids uz savu organismu.

Ap pusdienlaiku izkļūstam no lielās šūpošanas un jau pēc četriem vējš pavisam nomierinās. Kaut kādā brīdī bijām sapratuši, ka Engures virziens mūs vilina daudz vairāk. Ap sešiem esam garām Mērsragam un jau tuvojamies Engurei, tomēr vējš nolūzt pavisam un mēs esam spiesti pāriet uz motoru. Protams, arī te neiztiek bez problēmām, jo pēc motora nomaiņas ir palikusi vecā dzenskrūve, kurai lāpstiņas ir par mazām un līdz ar to ātrāk par diviem–trim mezgliem ātrumu attīstīt nespējam.

Engures ostu tuvumā ieraugām jau tumsā ap desmitiem, bet tā kā ostas kapteinis ir aizdevies ar regati uz Roņu salu (to pašu, kurā mums bija jāstartē) un pie viņiem vējš līdz pat vakaram tā arī nebija norimies, tad šis nav atgriezies atpakaļ Engurē, bet palikušie ir aizmirsuši ieslēgt ostas vadugunis. Mēs neredzam nedz jūras vārtus, nedz vizierus. Nekas cits neatliek, kā aplauzties arī šajā mēģinājumā tikt krastā un dodamies atpakaļ Rīgas virzienā jau vairāk kā diennakti pavadījuši uz «Spīdolas».

Tā kā esmu gana izgulējies, bet pārējie jau pārguruši, ap 1:00 mani pieliek pie stūres. Kurss — 110. Ok. Simt desmit, tad simt desmit. Čunčinu lēnā garā Rīgas virzienā, jo naktī parādījās brīzīte un ātrums arvien sāk pieaugt. Pārējie aiziet gulēt, ik pa laikam nomainoties manam blakussēdētājam (lai es neaizmigtu un būtu, kas buras paķidā gadījumā, ja parādās stiprāks vējš), tomēr nekā specifiska līdz pat Rīgai nenotiek.

Pārsteidzoši agri nokļūstam līdz Rīgas ostas jūras bojām — pēc 8:00 jau ejam iekšā jūras vārtos un lēnām stūrējam ostas virzienā. Man tik ļoti iepatikās pasākums ar stūrēšanu, ka biju pavisam aizmirsis faktu, ka neesmu nokāpis no stūres jau vairāk kā sešas stundas. Protams, pat ja es to būtu atcerējies, diezin vai es kādam ļautu sevi nomainīt un atteiktos no kaifa ieiet Rīgas ostas vārtos (ja nu vienīgi mani nostumtu malā kapteinis).

Uztaisījām pamatīgu plezīru Daugavā, vizinoties līdz Andrejsalai divas stundas un pēc desmitiem es jau ar abām rokām turoties pie tualetes sienām mēģinu atbrīvoties no uzkrātā, paralēli arvien nesaprotot, kāpēc mani krastā tā šūpo. Dīvainā sajūta beidzās vien kādas četras stundas vēlāk jau Vecrīgā, kad tika ieēsta pirmā siltā paika divu diennakšu laikā.

Aptuveno kopējo maršrutu var apskatīties arī Google kartē.

Kopsummā kolosāls izbrauciens, kas, ar visām lažām tomēr beidzās veiksmīgāk, nekā šķita. Zaudējumi ir niecīgi (ieplīsa divas buras, bet tās uz šo brīdi jau ir sašūtas un darba kārtībā), kaifs milzīgs. Nākamreiz tikai kaut kā savādāk jāplāno pārtika, jo no līdzpaņemtā lielākā daļa arī tika atvesta atpakaļ. Varbūt savu nospēlēja tas, ka netikām nevienā krastā.

Herbe ir paguvis arī Youtube.com iemest video: