spams | Mr. Serge

Grāmatjautājumi no A–Z

Sen nav piedzīvotas ķēžu vēstules un ķēžu bloga raksti. Nepietika ar to, ka man vienam bija jāpaliek cīnīties krogā ar studentēm–konsumānēm, tad tagad Laacz vēl uzkrāvis nastu par grāmatām burtus rakstīt.

Autors, no kura esi lasījis lielāko skaitu grāmatu:
Filmas nekad neskatos aktieru dēļ, mūziku nekad neklausos konkrētu izpildītāju dēļ, un arī grāmatas nelasu autoru dēļ. Cilvēks var radīt vienu šedevru un tūkstoti mēslu. Nafig man tādēļ būtu jācieš? Pagājušā gada atklājums bija Vilis Lācītis. Izlasīju visu viņa publicēto daiļradi. Nebija mēsls.

Visu laiku labākais grāmatas turpinājums:
Henrry Peroski «The Book on the Bookshelf». Amerikāņu inženiera pētījums «The Pencil: A History of Design and Circumstance» bija tik labs, ka turpinājums ar nākamo priekšmetu izdevās vēl sulīgāks. Jāatzīmē gan, ka es abas grāmatas izlasīju precīzi otrādākā secībā.

Šobrīd lasu:
Ar dēliem uz maiņām lasām Janno Peldmā «Lote un mēnessakmens noslēpums» un Nikolaja Nosova «Nezinītis Saules pilsētā». Bez sīkajiem jau kādu laiku cenšos pieveikt Иннокентий Келейников «Дизайн книги: от слов к делу», trešo reizi pārlasu Edward R. Tufte «The Visual Display of Quantitative Information» un kaut kur pie kamīna stāv Džeimsa Boldvina «Cita zeme».

Dzēriena izvēle lasot:
Tēja, kafija vai vīns. Vēlams sarkans. Vēlams primitivo, bet ne pārāk sīvs širaziņš arī der. Galvenais neiegrābties uz lētu pinot grigio vai spāņu cabernet sauvignon. Tādos gadījumos labāk alu.

E-lasītājs vai taustāma grāmata?
Taustāma grāmata. Tāds riktīgs Kindle man nav bijis, savukārt viedtālruņa vai laptopa ekrānā man pietiek citas lasāmvielas un ar e-grāmatām sevi neapgrūtinu. Turklāt, kā izbijušajam avīžniekam, man tipogrāfijas krāsa saistās ar smaržu, nevis smaku.

Grāmatas varonis, ar kuru tu būtu gājis/gājusi uz randiņiem vidusskolas laikā:
Uz randiņiem nē, bet ar Oto, Gotfrīdu un Robertu noteikti gribētu pālī pabraukāt ar Kārlēnu.

Prieks, ka devi šai grāmatai iespēju:
Марина Озерова «О детском рисовании». Ar šo grāmatu iesāku bērnu psiholoģijas grāmatu lasīšanas maratonu.

Apslēptais dārgakmens:
Ja ar to ir domātas grāmatas, kuras nevienam citam visticamāk nav, tad tā ir Д. В. Шебалин «Военная топография». 1943. gadā Maskavā izdotais šedevrs, kas pie manis nonāca no armijā dienējušā onkuļa. Visticamāk, zādzības rezultātā. Bet nu kuru gan tagad tas krata.

Svarīgs mirklis tavā lasīšanas dzīvē:
Kopš sevi atminos, brīvi lasu latviski un krieviski, bet angliski kaut kā biju iebremzējis. Un tikai ģimnāzijas pēdējās klasēs, kad nācās iepazīties ar dažādu datorprogrammu lietošanu, sāku lasīt angliski. Tieši ap to laiku humpalās blakus veciem zābakiem sāka parādīties grāmatas angļu mēlē, kuras varēja iegādāties par dažiem santīmiem. Tas būtiski izmainīja manu grāmatplauktu saturu.

Grāmata, ko tikko pabeidzi:
Beidzot pabeidzu Francesco Franchi «Designing News». Trīs reizes ķēros klāt, vienreiz pat pārlapoju līdz galam, bet sapratu, ka jāizlasa kārtīgi, jo puse no fiškām ir sīkumos. Ak jā, vakar vēl izlasīju arī Valdas Kjasperes un Zanes Šimes kopdarbu «Jaunajam velosipēdistam», atzinu par labu esam un šodien uzdāvināju vecākajam dēlam. Jā, mūsu ģimenē valda autoritāra cenzūra.

Kāda veida grāmatas tu nelasi:
Dzejas krājumus. Riebjas. Pēdējais, ko esmu lasījis, bija Čaks. Un arī tas bija skolā. Jo skolā lasīt Čaku bija stilīgi.

Garākā grāmata, ko esi izlasījis/usi:
Neatceros, kas bija garāks: ~~Tolstoja~~ Gogoļa «Mirušās dvēseles», Aleksandra Grīna «Dvēseļu putenis» ar pielikumiem vai Kaudzīšu «Mērnieku laiki»? Ar baudu izlasīju vienīgi Grīnu, bet «Mirušās dvēseles» arvien gribu pārlasīt, jo tā nav grāmata, kuru vajadzētu lasīt tīneidžerim.

Lielākās grāmatas paģiras:
Vairāk kā desmit gadus atpakaļ, izlasot William Lidwell «Universal Principles of Design» es ilgi nevarēju atiet. Visam uz šīs pasaules ir pārāk vienkāršs skaidrojums, kā padarīt visu vēl vienkāršāku un ērtāku. Tā grāmata manā galvā izmainīja visu.

Tavu grāmatplauktu skaits:
Tā kā šogad esmu pārvācies uz jaunu mitekli, pagaidām vissvarīgākajām grāmatām uztaisīju trīs plauktus. Vēl viens pseidoplaukts ir virs kamīna. Pārējās 300+ grāmatas stāv kastēs un kaudzēs. Es zinu, ka pie mammas pagrabā ir vēl trīs plaukti ar manām grāmatām un neliels plaukts ir arī darbā.

Citāts, kas tevi iedvesmo un atsauc sajūtas no grāmatas lasīšanas procesa:
Tā kā Kaspars prasīja kaut ko rupju, tad lai iet no Tīta Aleksejeva «Svētceļojuma» jau vienreiz blogā pieminētais «Un te nevarēja būt ne šaubu ēnas, un ar šo debešķīgo skaidrību apmierināti bija visi svētceļnieki, līdz pat beidzamajai sifilisa nomocītajai maukai».

Lasāmnožēla:
Joprojām nesaprotu, priekš kam es vispār līdz galam mocīju Bernāra Sordē grāmatas «Iespējamā Eiropa» murgu Kristīnes Našenieces tulkojumā. Pieļauju, ka franču valodā tā grāmata ir pērle, bet latviskais tulkojums bija tik liels sūds, ka nācās teju aiz katras rindkopas apstāties un domāt, kas tajā burtu čupā bija domāts.

Grāmatu sērija, ko iesāki, bet nepabeidzi (par spīti tam, ka visas daļas jau ir iznākušas):
Grāmatas nav žurnāli vai avīzes, kuras būtu jālasa sērijās to iznākšanas secībā.

Tavas visu laiku mīļākās grāmatas:
Pirmajā vietā būs «Latviešu valodas vārdnīca», kam seko divi konkurenti: А.С. Енохович «Справочник по физике и технике» un jebkurš «The Best of News Design» izdevums.

Nepiedodama/s fane/s (kam?):
Kā jau teicu pirms tam, neesmu īsti piesiets konkrētiem uzvārdiem, tomēr visvairāk pārlasījies būšu Remarku.

Ar nepacietību gaidi grāmatas iznākšanu:
Ņemu to, kas ir iznācis vai arī jau esmu pasūtinājis to, kas drīzumā tiks iespiests un sākšu par to atkal domāt tad, kad grāmata atbrauks pie manis.

Sliktākais grāmatlasītāja ieradums:
Izlasītu grāmatu nolikt plauktā ar nenoņemtiem apvākiem.

27. grāmata (no kreisās puses) tavā grāmatu plauktā (no augšpuses):
John Hedgecoe’s «Practical Portrait Photography».

~~Nesenākais~~ Pēdējais grāmatas pirkums:
Jau pieminētā Valdas Kjasperes un Zanes Šimes grāmata «Jaunajam velosipēdistam».

Grāmata, kas noturējusi nomodā ļoti ilgi:
Riku Korhonena «Ārsta romāns» tika pievarēts, šķiet, divās diennaktīs ar mikropauzi miegam un darbam.

Stafete tālāk:
Man šajā brīdī pasūdzēties, ka Endijs nevar savu pakaļu no otras Jelgavas puses izkustināt, lai viņa sievas spēli uz mana telefona patestētu? Kā arī nesen pie manis cafe Leningrad viesojās Krist2ps, kuru oflainā satiku pirmo reizi. Tad nu saņemiet abi divi, stafete nodota jums.

Labojums. «Mirušās dvēseles», protams, ir sarakstījis Nikolajs Gogolis. Pirmā daļa tika publicēta tālajā 1842. gadā. Ļevam Tolstojam tad bija tikai 14 gadi. Bija jāpaiet trīs nedēļām, lai grāmatu blogeru akcijas rakstā iekļauto lieldienu olu kāds pamanītu. Tātad tieši tik uzmanīgi cilvēki lasa. —2015.11.12.

Rokdarbi. Mācamies nosūtīt un noformēt e–pastus

Tik izcilu pērli, kāda man pienāca šodien es nebūtu spējis pat iztēloties. E–pasts satur praktiski visu, ko vien sirds varētu kārot, lai tā sūtītāju noformētu Junk filtram uz mūžīgiem laikiem.

E–pasta vēstule no pasākumu organizatora Ūdensputni.

Pielikumam pat vairs nav nekādas nozīmes, pietiek ar to, kas ir šeit redzams.

Sāksim ar visu pēc kārtas:

E–pasta vēstulei nosaukumā rakstīt «Aktuāli!», «Svarīgi!» un «Jaunums!» var sieva vīram, kad paziņo par gaidāmo bērnu. Korporatīvā sarakstē par tādu risinājumu sliktāk ir tikai atstāt vispār tukšu vēstules virsraksta vietu (man tādi e–pasti praktiski vienmēr nonāk miskastē). Virsrakstā ir jābūt skaidri un īsi norādītam, par ko šajā vēstulē būs runa. Ja gribat, tad tas ir kā Twitter, tikai ar 70 zīmēm. Neiekļāvies, un tavs sūtījums nav sasniedzis adresātu.
Pielikumiem vienmēr, absolūti vienmēr ir jāsatur kaut cik sakarīgs nosaukums. Ja tiek kaut kas pārsūtīts un ir slinkums pārdēvēt failu, tad uzreiz pēc «Čau!» vai «Labdien!» nākamajā rindā uzraksti, par ko ir pielikums. Piemērā izmantotā e–pasta pielikumu es visnotaļ nebūtu vēris vaļā, jo tas jau izskatās pēc pamatīga gļuka, ja pat ne pēc hitrožopā faila formāta kārtējā vīrusa parsūtīšanai. Vēl viena piebilde par pielikumiem: pa līkajiem nagiem gribas sist katram sūtītājam, kas man *.doc vai PowerPoint prezentāciju dokumentos samet un atsūta bildes. Ja bildes ir domātas drukāšanai vai izmantošanai tālāk, tad tām ir jābūt pievienotām atsevišķi. Ja svarīgi ir vienkārši ilustratīvie materiāli, tad sūtiet *.pdf. Tas gan samazinās sūtāmā faila izmēru, gan arī jebkuram būs skaidrs, kas tās par bildēm — ilustratīvs pribambass figņai, ko jūs reklamējiet/par ko jūs informējiet.
Ja tiek izsūtīts korporatīvs spams, tad ir jāizmanto BCC: e–pasta nosūtīšanas protokols (tā tas pareizi saucas?), jo, tajā brīdī, kad tev ir saprotams, ka tādu pašu sūdu, kādu tu atsūtīji man, ir saņēmuši vēl 650+ cilvēki no kaut kur sazagtiem e–pastiem, lasīt un iedziļināties gribās divreiz mazāk, nekā pirms tam. Vēl kas, ja ikdienā ir jāstrādā ar lielāku kolektīvu vai arī ļoti mobili, tad praktiski vienmēr tiek izmantota funkcija Reply to All. Un ja es uz spamu atbildu ar Reply to All ar tekstu: «Iebāz sev dirsā tās šokolādes strūklakas», tad problēmas ar korporatīvo identitāti būs nevis man, bet gan tam, kas man tās strūklakas sūta uz e–pastu.
Paanalizējiet, kas augstāk redzamajā e–pastā vispār tiek piedāvāts. Es to atradu tikai pēc pielikuma atvēršanas, jo pēc: «Kad lapu čaboņa zem kājām un atvasaras saulē dejojoši vasarasraibumi uz mūsu degungaliem ir tie, kas liek apstāties un saprast- sezonas maiņa ir notikusi!!!», pārspīlēti daudz tukšajām rindām, «ŪDENSPUTNI» un «Vēstules pielikumā ir visi smalkumi par to, ko esam jau paveikuši un ko grasāmies Jums piedāvāt turpmāk!» tas, kam bija jābūt izlasāmam uzreiz, ir pazudis. Pat tagad to citējot, man tas ir atsevišķi jāizceļ vēlreiz.

humoristiski, sportiski, netradicionāli tendēts pasākumu organizēšanas uzņēmums ar gaišu skatu uz saulaino nākotni

Ceru, ka kādam manas pārdomas noderēs. Piedāvāju jums pašiem komentāros vēl pievienot piemērus tam, kam nebūtu jāatrodas e–pasta vēstulēs vai kā e–pastus nevajag noformēt.

Mēģinu apčakarēt botu, kas kakā komentāros

Nu tā, ir vēl pāris mājaslapās palicies tā, ka taisīts viss uz pašbrūvēta, pašmocīta dzinēja. Tā kā nekādas ūberlietas tur nekad neesmu paredzējis, tad arī rezultātu parasti ir samērā vienkārši sasniegt—pietiek Google pameklēt kaut ko, kas varētu atbilst risinājumam. Šeku reku kafejnīcas Leningrad mājaslapā arī savu paštaisīto rezultātu mēģinu sasniegt un līdz kādam brīdim viss darbojās vienkārši lieliski, līdz lapa nekļuva populāra arī spameru botu aprindās. Tagad ir pa laikam nākas patīrīt no spama komentāru datubāzi.

Visu laiku spameru aizsardzība tikai veikta samērā elementāri—ieviešam vēl vienu formas lauku, kurā jautājam cilvēkam kaut kādu sakarīgu jautājumu, uz kuru tas spēj atbildēt. Nu un tā kā lapu apmeklē arī latviešu valodu neprotošie, tad, lai iztiktu bez pārpratumiem Google Translator vai kādā līdzīgā rīkā, izmantoju kā jautājumu parastu matemātisku uzdevumu, kuru tad tā arī noformēju:

<label for="parbaude">12+8=</label>
<input id="parbaude" name="parbaude" type="text">

Līdz noteiktam brīdim tas palīdzēja, bet tad tie kuņas, protams, atkoda, ka šitā es daru un sāka mācīties matemātiku. Tikām līdz pat reizināšanas uzdevumiem, bet spams vēl joprojām parādījās. Sarežģīt līdz kvantu fizikas cienīgiem vienādojumiem šķita neloģiski, tāpēc izdomāju šitādu variantu:

<label for="parbaude">&#49;&#50;&#43;&#56;&#61;</label>
<input id="parbaude" name="parbaude" type="text">

Kaut kad labu laiciņu atpakaļ biju jau dzirdējis par šo variantu, bet nekad to nebiju izmantojis, tāpēc domāju izmēģināt tagad, redzēs, kā palīdzēs. Patiesībā risinājums ir smieklīgi vienkāršs—aizstāju simbolus ar šo simbolu HTML numuriem. Pagaidām palīdz.

Varbūt kādam ir vēl kāds loģisks, bet programmatūriski ne pārāk smagnējs risinājums, kā varētu novērst spama masveida parādīšanos?

Foršākais spams, ko esmu saņēmis pēdējā laikā

Kaut ko tik kolosālu neesmu saņēmis jau ļoti sen. Vai nu man ir ļoti labs spama filtrs, vai arī mani vairs nemīl spameri. Spamu atsūtīja Karina Somoilova (saldkalna35@gmail.com) un jāatbild būtu uz e–pasta adresi dietakoks289@gmail.com, bet vēstules apakšā vēl šitāds teksts seko: «Ja turpmak nevelies sanemt vestules, atsuti atteikumu uz so e-pastu: registerssgg@gmail.com».

Es ļoti ceru, ka krievu spameri, kas regulāri piedirš šī bloga komentārus, piefiksēs visas trīs e–pasta adreses un atdzīs tās par vērā ņemamām, lai nogāztu ar mēsliem.

Nu tad pats šedevrs.

NYTimes paplašina savas mājaslapas funkcionalitāti

Nekad mūžā nebūtu rakstījis tādu ierakstu, ja tas man nešķistu tik nozīmīgi. Patiesībā tas ir pārdomu turpinājums manam iepriekšējam ierakstam par drukātās preses elektroniskajiem izdevumiem. Lieta tāda, ka Khoi Vinh, viens no NYTimes mājaslapas izstrādātājiem, šodien padalījās jaunumos par mājaslapas jauno funkcionalitāti ar banālo nosaukumu Extra.

Patiesībā tas ir tas princips, par kuru es sajūsminos mūsu pašu Dienas mājaslapā. Vienīgā atšķirība ir tāda, ka šajā gadījumā saistīto infomācijas avotu saites ir ieslēdzamas un izslēdzamas, ļaujot lietotājam izvēlēties, vai tas ir nepieciešams. Cik noprotu, tad tagad viss ir tikai testēšanas stadijā, jo iekšlapās vēl šī funkcionalitāte nav parādījusies, kaut gan tieši tur mani tā interesētu visvairāk.

Atbildot uz iepriekšējā raksta komentāriem, gribētu piedāvāt arī šo pētījumu, kurā iztirzāts 2007. gada auditorijas salīdzinājumu ASV esošajiem laikrakstiem, kas ļoti precīzi parāda, cik tad liela ir elektroniskās un drukātās laikrakstu auditorijas attiecība. Biju nedaudz šokēts, jo nešķita, ka attiecība jau ir tāda. Papildus literatūra ir šis ASV laikrakstu satura veidošanas izmaiņu apraksts un Kanādas laikrakstu nākotnes pareģojumi (iesaku palasīt arī saites, uz kurām rakstā atsaucās).

Vēl bonusam piemetīšu Amerikas laikrakstu asociācijas pētījuma rezultātus par reklāmu laikrakstos, kas parāda tendences un pareģojumus, kas un kāpēc reklamējās laikrakstos šobrīd. Turpat arī otrs salīdzinājums par šībrīža situāciju attiecībā pret citiem masu medijiem.

Ko es ar to visu gribēju pateikt? Turpinu runāt par tieši to pašu — ir jābeidz nodarboties ar skaistu piktogrammiņu zīmēšanu un beidzot jāpievēršas daudz nopietnāk tieši saturam. Un saturs ir jāveido tā, lai tas būtu piemērots tieši man, tev, mammai, utt. Izveidot samērā fleksiblu saturu mēs jau esam iemācījušies, droši vien arī reģistrācija mājaslapā tagad nav problēma nevienam, tad nu beidzot varbūt sāksim izmantot šos reģistrācijas datus ne tikai spama sūtīšanai, bet arī tiešsaites satura pielāgotai izvadei? Ļoti labs piemērs šobrīd Latvijā ir sociālie portāli, kas jau sākotnēji tik precīzi nodefinēja katru lietotāju, ka tagad nav problēmas pārdot reklāmas laukumu savā tīklā tā, lai to redz, piemēram, tikai 18 gadus jauns ventspilnieks. Un tieši tādā pašā veidā ir jāveido arī ziņu saturs.

Galu galā, bija taču mēģinājumi veidot lokālos Google News (kam tur, LU fizmatiem bija tā mājaslapa ar savāktajām ziņām no dažādiem nacionālajiem ziņu avotiem?) Bet var takš to visu pagriezt tā, kā to pagrieza NYTimes — veido savu saturu un spēcini to ar papildus saturu no citiem.

P.S. Es apsolos, ka nākamais ieraksts vairs nebūs par laikrakstiem.