Laikraksti un to elektroniskās versijas

Šodien izlasīju Lāča rakstu par aizpeļķes drukāto krītpapīrizdevumu likteņiem un man kaut kā sāka likties, ka sen neesmu skatījies, kas tad Latvijā šajā lauciņā notiek. Ja par aizbomja izdevumiem man viss ir skaidrs — labāka par The Guardian šobrīd nav nekā, ja nu vienīgi NY Times, kas šobrīd arī cieš no informācijas pārpilnības, tad vietējā skatā vēl tā īsti līdz galam nekas nav skaidrs. Pēdējo reizi tam visam pievērsos pirms pārāk ilga laika un mainījies ir samērā daudz kas.

Sākšu ar žurnāliem — Latvijā vēl joprojām nav neviena žurnāla, kas tiešām nopietni ir pievērsies elektroniskajai publicistikai. Pat Kapitāls šobrīd ar savu jauno mājaslapu izskatās kā tāds sūds uz kociņa, jo nekas tālāk par lapas izveidošanu nav pavirzījies, viss saturs ir jau sen novecojis un netiek atjaunots (droši vien gaida nākamo žurnāla numuru). Visi parējie man zināmie žurnālu elektroniskie formāti dara tieši to pašu — atgremo drukāto saturu, nepiedāvājot neko interesantu (ja, protams, ķengāties komentāros vēl joprojām netiek uzskatīta moderna lieta).

Es jau sen piedāvāju visiem man pazīstamajiem žurnālu pārstāvjiem izveidot elementāru, primitīvu lapu, kurā vienmēr varēs iegūt informāciju par to, kas tiks publicēts jaunākajos numuros. Tas ir ne tikai ļoti lēts variants, kā parādīt sevi elektroniski, bet, pamatojoties uz pašreizējo tendenci atgremot drukāto elektroniski, tā ir arī reāla iespēja noreklamēt nākamo numuru un veicināt mazumtirdzniecību, ja jau uz neko spēcīgāku mēs neesam spējīgi (vari lasīt arī tā — finansiālās situācijas apstākļos nevaram atļauties). Kaut gan arī šī situācija nekur tālu mūs nenovedīs. Vēl joprojām aktuāls ir variants elektroniski iegādāties žurnāla maketus (urā, vismaz Kapitāls līdz tam aizdomājās, kaut gan bez finansiālā labuma gūšanas. Nomīza, ka nepirks?).

Nu un tad par avīzēm. Lauku Latvijas avīze diemžēl man šodien neveras vaļā. Varbūt kaut ko marinē jaunu? Katrā ziņā viņu modeli jau biju aprakstījis un esmu par to sajūsmā vēl joprojām, kaut gan uz šo brīdi viņiem jau vajadzēja pavirzīties daudz tālāk.

Tā, principā, ir lielākā problēma Latvijas avīžu mājaslapās — nav līdz galam skaidrs, uz ko tad īsti ir tendēta šī lapa. Vai tiešām tikai uz komentāriem un, kas nu tagad ir ļoti moderni, žurnālistiem–blogotājiem. Ļoti labi, tomēr es nesaprotu, kāpēc man būtu jālasa tad no laikraksta pārpublicētie komentāri, ja jau žurnālistiem tāpat ir sniegta iespēja ķengāties par visu, kas notiek apkārt. Manuprāt, tādā gadījumā jau sen vajadzēja saprast, ka sadaļa «Komentāri un viedokļi» ir lieka.

Ja runājam par konkrētākiem izdevumiem, tad šobrīd visvairāk akmeņu kristu Dienas Biznesa mājaslapas virzienā, jo tur nenotiek pavisam nekas. Vēl joprojām ir tas pats vecais ziņu lentas variants, kas tiek ik pa laikam papildināts ar bilžu galerijām. Vēl joprojām ir drausmīgākais bardaks un nepārskatāmība. Galu galā, ja jau ir labā sānu sleja ar rakstu pieteikumiem, kāpēc tieši šo sleju nevar izmantot arī saistīto rakstu attēlošanai, nevis samest tos zem raksta. Ik pa laikam ar peles rullīti grozoties, esmu pazudis lapā, jo nevaru saprast, vai es kaut ko lasu, vai arī meklēju rakstu, ko palasīt. Nu un tas baneris lapas augšā… Un divus gadus vēlāk vēl joprojām nav elektroniskā laikraksta abonēšanas iespēja. Tas pats, protams, attiecās arī uz pārējiem laikrakstiem. Mēs kaut kad attapsimies?

Latvijas vēstneša mājaslapu vispār nevēlos komentēt. Jau trešais vai ceturtais lapas paskata variants, bet nekādas jēgas, jo vēl joprojām es neko šajā lapā nesaprotu.

Neatkarīgā savu portālu NRA.lv ir sākusi lipināt pareizajā virzienā, tomēr problēma, kas ir ar šo lapu, ir skaidra nostāja, ka NRA.lv nozīmīga ir tikai pirmā lapa. Tiklīdz, kā es ieiešu, teiksim sadaļā «Izklaide & Kultūra», manā priekšā ir ziņu saraksts, kas vairāk būtu atbilstošs ziņu aģentūras lapai. Pozitīvi ir tas, ka izdevniecība beidzot attapusies un sametusi vienā portālā visus savus drukātos izdevumus. Tādējādi tika gan ietaupīti līdzekļi uz atsevišķu lapu veidošanu, gan arī pozitīvā virzienā daudzveidots portāla saturs. Jobans bobans, cik ilgus gadus es gaidīju brīdi, kad varēšu izlasīt kādu Vakara ziņu rakstu (dotēt viņus, pērkot laikrakstu mazumtirdzniecībā man vienkārši sirdsapziņa neļāva). Jebkurā gadījumā, NRA.lv kļūst arvien vairāk un vairāk skatāmi un baudāmi.

Kā pēdējo no nacionālajiem laikrakstiem gribētu minēt Dienu. Kaut gan ir skaidrs, ka satura veidošanas ziņā daudz kas ir aizņemts no aizpeļķes izdevumiem, šajā gadījumā tas ir tikai un vienīgi pozitīvi. Jo, smejies vai ne, beidzot idejas ir ne tikai nozagtas, bet arī pietiekami kvalitatīvi realizētas. Lietas, kuras es tā arī nesapratu: kur ir atrodama jebkāda informācija par drukāto izdevumu, kā var saprast, vai raksts ir publicēts tikai internetā, vai arī laikrakstā, pēc kāda principa darbojas meklēšanas rezultātu attēlojums. Tā secība man tā arī netapa skaidra. Es varētu vēl kādu labu vai ļaunu vārdu pateikt, bet kopsummā gribētu tikai rezumēt, ka šobrīd uzskatu šo lapu kā labāko Latvijā tieši kā drukātā medija elektronisko versiju. Ar tādiem panākumiem Diena nākamgad var arī, manis pēc, drukāti vispār neiznākt.

Galu galā pārlasot visu, ko esmu sarakstījis, vairāk nemaz nezinu, vai rakstu to tikai sev, lai pēc kāda laika palasītu «kā bija toreiz», vai arī jūs kaut ko šeit prātīgu atradīsiet. Bet tāda ir mana šībrīža nostāja.

6 domas par “Laikraksti un to elektroniskās versijas”

  1. Nu tad nu gan pateici kā nodziedāji :)

    2 komentāri:

    a) Klasiskā nelaime ar interneta versiju veidošanu – neviens jau īsti nezina cik daudz resursus pašlaik ir vērts grūst iekšā weba projektos, un cik varētu būt reāli no šiem projektiem dabūt piķi ārā (trešo nelaimi – to, ka cilvēki nereti nezina ko viņi grib panākt ar weba projektu un kādā veidā – labāk nemaz nepieminēšu). Līdz ar to – gribētu jau mēs visu pie mums tāpat kā pie kapitālistiem, abet nav tādu resursu, da i jēgas nav, ņemot vērā paredzamos ieguvumus. Mūžvecā nelaime – patērētājam vajag visu tādu pat, kā pasaulē, abet aizmirstās, ka pie mūsu mikrotirgus (mazāka kā viduvēja štatijas pilsētiņa) tas vienkārši nav ne ceļams, ne nesams. Un, starp citu, arī ārzemniekiem nemaz neiet tik glauni ir investīciju webā atpelnīšanu.

    b) Elektroniskā abonēšana… neticu. Fail. Cik nu es zinu, nevienam visā plašajā pasaulē pagaidām tas tā pārliecinoši nav izdevies. Sākumā jau visi domāja, ka tieši tāda būs spožā nākotne. Var kādu kapeiciņu piepelnīt klāt, taču tas neder kā biznesa stratēģijas stūrakmens. Kamēr nebūs lunkanā e-papīra – tikmēr arī nebūs.

  2. Uhh. Nu par tavu pirmo komentāru es gribētu tev ieteikt aiziet līdz augšējā stāva kabinetam (Mārtiņš taču arī jaunajā ēkā sēž kaut kur augšā?), jo tieši tur pirms gadiem dzima lielās idejas par dažādu mūsdienīgu IT risinājumu izmantošanu. Kaut vai tāds sīkums, kā ziņu lenta gar lapas malu, kas attēlo svarīgāko no citiem resursiem par līdzīgu tēmu, kaut vai tā pati video un foto absolūta integrēšana saturā, nevis nodalīšana atsevišķi, tas pats vecais paņēmiens ar lasītāju socializēšanu (bonusi tiem, kas reģistrējās, utml.). Tās ir vienkāršas lietas, kas ļauj attīstīties jebkuram resursam. Bet mēs vienmēr domājam čerez žē, jo sākumā gribam nopelnīt un tikai pēc tam domājam, kā to dabūt gatavu. Noalgot divus darbiniekus uz lielu redakciju, lai viņi plosītos un eksperimentētu, tas patiešām nav nekas īpašs arī priekš mūsu mikrotirgus apstākļiem.

    Sakarā ar elektronisko abonēšanu es vēl joprojām esmu par un būšu. Zārkā es redzēju to e-papīru. Mums takš vesela armāde ar gurķu lasītājiem vairākus gadus dzīvo Īrijā. Viņi visi bija laimīgi par «Dienas» pāris dienu veca numura izlasīšanu. Ja būtu iespēja lasīt par, teiksim 35 santīmiem, bet elektroniski, es esmu pārliecināts, ka cilvēki tā arī būtu darījuši. Un ja es varētu uzreiz samaksāt 35×365=127,75Ls gadā mīnuss kādi 20% par savlaicīgu abonēšanu, tas laikrakstam kā tādam nozīmētu tikai un vienīgi papildus peļņu, jo uztaisīt PDF var pāris minūšu laikā ar visu uzlikšanu publiskajai pieejamībai. Nu labi, laikraksts ieguldīs kādus 500Ls (maksimums), lai izveidotu sistēmu (abonentu reģistrācija, naudas iekasēšanas mehānisms, elektronisko versiju piegādes mehānisms), bet pēc tam katrs nākamais ieguldījums tiešā veidā veicinās laikraksta pārdošanas apjomus, jo acīmredzami palielināsies lasītāju skaits. Vai varbūt es patiešām neredzu kaut kādu milzīgu klupšanas akmeni, aiz kura slēpjās lielās nelaimes?

  3. Arī. Tikai tad sanāk, ka tuvākās piecgades laikā preses izdevumu skaits tik krasi samazināsies, ka vairs nebūs ar ko aiziet uz tualeti, bet logus tīrīt ar avīžpapīru jau liksies dikti kruta.

Komentāri ir slēgti.