Sakarā ar to, ka jau labu laiciņu peros ar kafejnīcas Leningrad gada jubileju un vēl šādiem tādiem darbiņiem, kaut kā nepavisam nesanāk laiks pievērsties jauniem ierakstiem šajā vietnē. Katrā ziņā pareklamēšu to, ka vienu gadu kafejnīca sagaidīs pa smuko un jūsu klātbūtne ir pavisam vēlama. Ja vēlaties biļetes iegādāties bez Biļešu servisa apkalpošanas izmaksām, dodieties uz Kalēju 54, jo te biļetes vēl joprojām maksā 7,00 Ls.
Bet kādu skaistu ierakstu tuvākajā laikā arī varu apsolīt, ir šis tas sakrājies.
Zini, dēls, bija tāda valsts, kurā dzīvo gurķu lasītāji, kredītspeciālisti un celtnieki. Un visi viņi runāja par to, cik lepniem viņiem vajadzētu būt ar savu valsti, kurai dieviņš netika piešķīris nekādas īpašās dabas dāvanas, toties apveltījis iedzīvotājus ar ārprātīgām prāta spējām, ar kurām tad būtu arī jāsoļo priekšā visai pārējai pasaulei.
Un tad pienāca brīdis, kad tiešām vajadzēja soļot…
Ir tāds sūdportāls Vipi.lv, kas sēž zem PostFactum.lv, cik noprotu. Tad nu lūk, tajā Vipi.lv par redaktoru uzdevies puisis vārdā Andis, kas ir sūdabrālis un zaglis, kurš nespēj atbildēt par savu vai pakļautībā esošu darbinieku zagšanas darbībām, publicējot, citēju «Google atrastās bildes bez atsaucēm uz oriģinālajiem darbiem», kas patiesībā ir nozagtas no SV.LV. Ja kādam ir vēlme, var izmantot šo nejaušo skaitļu kombināciju, lai iepazītos ar Anda darbības metodēm: 26715461.
Un vēl ir tāda iestāde kā taverna Ala, kuras darbiniekiem ļoti ilgu laiku jau nav izmaksātas algas. Forši uz to bija paskatīties viņu mājaslapā.
Čehs Tomáš Pakosta par godu tam, ka viņa valsts tagad ir rezidējošā Eiropas Savienībā, izstrādājis stila grāmatu aka brandbook īpaši šim pasākumam par godu. Europe Union 2009 Brandbook (40MB, PDF).
EU 2009 Tomash Pakosta
Nav ne jausmas, vai par to ir jāraud vai jāpriecājās, bet es ļoti ceru, ka fonts Politic B neaizies tālāk par dokumentu vāciņu, mājaslapas raibuma noformēšanu, jo man diez ko šis unikodizētais aizpeļķes koledžas komandu nummurzīmju paskats diez ko tuvs nav.
Teksts no pasakainās eiropas
Ko nevarētu teikt par viņa otro izvēli—garnitūru Vida (pareizāk sakot, tās daļu). Būs gan vēl jāpatestē, bet pēc pirmajiem iespaidiem šķiet samērā simpātiska.
Izrādās, ka Padomju Latvija, tieši tāpat kā Ļeņina smaile, vēl joprojām eksistēja. Tad nu AFP ziņo, ka tā tomēr vairāk nebūs, jo ir veikti uzlabojumi kartogrāfijā. Paldies tev, cienījamais Emomali Rakhmon!
DUSHANBE, Tajikistan (AFP) — Almost 20 years after the collapse of the Soviet Union, Tajikistan has decided to rename a 6,000 metre mountain that had retained the name Mount Soviet Latvia, officials said on Tuesday.
The 6,218 metre (20,400 feet) peak in Tajikistan’s Pamir mountain range will now be known simply as Mount Latvia, the Tajik presidential press service told AFP, ahead of President Emomali Rakhmon’s planned visit to Latvia this month.
The mountain had been christened Soviet Latvia in 1960 when a group of mountaineers from the Baltic state — then part of the Soviet Union — became the first people to reach its summit.
“During the Soviet period many mountaineers made ascents but after Tajikistan regained its independence the number of enthusiasts going there went down,” Rano Sabirova, the head of a Tajik mountaineering firm, told AFP.
The Pamir range — renowned for offering climbers an unrivalled challenge in an almost pristine alpine landscape — had until recently several peaks recalling Tajikistan’s Soviet past.
The legendary Mount Lenin (7,134 metres, 23,400 feet) was in 2006 renamed the Mount of Tajikistan’s Independence while Mount Revolution was renamed Mount Avicenna after the ancient Persian scholar.
But mountaineers with a penchant for Soviet nostalgia can rest assured.
There are still chances to go back in time by climbing Tajik mountains with several peaks, such as Mount of Soviet Officers (6,233 metres, 20,450 feet), retaining their old names.
Pirms nu jau laba laika stāstīju par to, ka esmu iegādājies Brother DCP-770CW muļķufunkcionālo iekārtu, lai mājās varētu ne tikai gultā sēžot rakstīt jums muļķības, bet arī izdrukāt jūsu sarakstītās muļķības un lasīt tās, sēžot tualetē uz poda. Tad nu tā, tik tālu es arī biju ticis, ka drukāšana wi-fi režīmā strādā uz urrā. Bet tieši tur es arī apstājos, jo kad gribēju izmantot šīs fantastiskās iekārtas skenera funkcijas, varēju iet pakārties, jo tālāk par skenēšanas trokšņiem man nekas nestrādāja—iekārta nepadeva datus uz datoru.
Sazvanījos ar Brother Latvijas pārstāvjiem. Šamie tur kaut kādus ķekšus lika atzīmēt dažādās vietās iekš Firewall un vēl kaut kur tur zem Device Properties. Protams, man nekas tik un tā neaizgāja. Tad nu draugs man uzdāvināja vadu un teica: «Būs tev laime skenējot caur vadu!» Nu un tad pasakiet man, kāda velna pēc es pārmaksāju aptuveni divtik, salīdzinot ar parastu, ne–bezvadu iekārtu? Es arī nezinu.
Tāpēc manas pūles to sūda kasti piedarbināt ar to nebeidzās un es ķēros klāt radikālākām metodēm—sazinājos ar ražotāju. Nu un tad beidzot man atsūtīja saiti uz aprakstu par kaut kādu tur Ad–hoc pieslēgumu. Kaut gan tiem visiem soļiem līdzi izsekot nebūtu problēmas (izņemot vienīgo soli, kur tiešām kaut kas ir jākonfigurē, nevis jāspiež Next, un kur ir skaisti rakstīts, lai šo soli izdara jūsu IT adminstrators. Fucking bastrads!), tomēr varēja jau viņi kaut kā vienkāršāk visu to būšanu realizēt.
Ok. Piedabūju to pasākumu pie dzīvības un pat ieskenēju pirmo attēlu. Forši, viss strādā un ir skaisti, tikai tagad man iekārta vairs nekad nebūs wi-fi tīklā (nu bet protams!), un katru reizi, kad es gribu kaut ko izdrukāt/ieskenēt, man ir jāpārslēdzās no interneta pieslēguma wi-fi uz to iekārtas wi-fi. Un piedevām vēl tā pārslēgšanās ne visai patīk manam wi-fi rūterim un man nākas to katru reizi restartēt. Un kur uz šīs planēta ir taisnība?
Nekad, es atkārtoju, nekad neiegādājieties Brother produkciju, ja vien jūs neesat datorgīki vai arī nodarbojieties ar sadomazohismu.
Kaut kādus vairākus mēnešus cīnos ar problēmu, ka man nesanāk normāli piedabūt pie strādāšanas paštaisīto CMS darboties līdz galam (vai, pareizāk sakot—kaudzi ar pusgataviem skriptiem, kurus parasti līmēju kopā ar savām idejām).
Tad nu viens no liekākajiem klupšanas akmeņiem līdz šim bija sakarīgs bilžu un failu augšuplādes skripts. Pagaidām vienīgo ģeniālo esmu redzējis iekš jaunā WordPress, tomēr tik sarežģīti domāt es īsti nemāku, lai varētu to nozagt vai pielabot.
Līdz ar to meklēju strādājošas alternatīvas, jo skriptu vajadzēja ātri (aptuveni oktobra sākumā), bet atradās tas tikai tagad. Piedevām, manam skriptam būtu jābūt strādājošam ar TinyMCE, lai var normāli, kā baltais cilvēks drukāt tekstus.
Tā es sastapos ar TinyBrowser. Kaut gan pēc skripta versijas spriežot, tas nebūt nav jauns radījums, Google grupa ir izveidota tikai samērā nesen un sakritības dēļ šo grupu vispār atradu. Aleluja.
Areče arī viens ekrānšāviņš, un, lai jums lielāks iekāriens, pastāstīšu arī to, ka tiek atbalstīta vairāku failu vienlaicīga augšuplāde, failu pārsaukšana, bilžu rotācija un izmēra maiņas. Pēdējo pamēģināju—nav ne vainas, salīdzinot ar maniem personīgajiem eksperimentiem, izmantojot PHP bibliotēkas bilžu izmēra maiņai.
TinyMCE image upload script
P.S. Tie, kas neko nesaprata, var šo ierakstu brīvi ignorēt. Es neesmu sagājis sviestā, man tikai gribējās datoriķiem palielīties, ka pats tiku ar šo problēmu galā.
Divpadsmit stundas pavadīju, nodarbojoties ar sev tik ļoti netīkamo interneta aplikāciju programmēšanu. Protams, ka stundu pirms fināla, kad vajadzēja notestēt to visu uz servera, sāka norisināties datu rezerves kopiju veidošanās skripts un ftp nav pieejams. Afigetj. Toties tagad brīvi darbojos uz abiem monitoriem ar miljons teksta redaktoru logiem, jo savādāk nemaz nebūtu iespējams pastrādāt. Dievinu sevi.
Un vēl es gribētu ieteikt Google Reader izstrādātājiem ieviest filtru, ar kura palīdzību es varētu aizvākt no savas jauno ierakstu listes visu, kas saistīts ar iPorn, ekonomisko krīzi, Barcamp un kaķīšu bildēm.
