Ej 9. maijā un bļausties.

Anna Balčuna.
Anna Balčuna.

2011. gada 16. martā 78. gadus veco Annu Balčunu nolamāja un apspļaudīja. Balčunas kundze uz to atbildēja: «Ko tu te gribi? Šašlikus cept? Katjušu dziedāt? Šņabi dzert? Ej 9. maijā un bļausties.»

Kādu laiciņu agrāk Annai Balčunai bija vēl viens piedzīvojums.

Brauciens līdz Imantai Annas kundzei ir pārbaudījums. Reiz viņa apsēdusies autobusa priekšā – krēslā, kur ir pusotra vieta. Tur ērti var sēdēt tikai viens cilvēks. Ja pieraujas, tad vieta atliek bērnam.

«Pienāk man viena krieviete un saka: «Padviņsja!» (Pabīdies!)

«Es tev tā pabīdīšos, ka uz Krieviju neaizrāposi! Vēlos, lai tu ubralas (Aizvācies)

«Nacistka staraja!» (Vecā naciste.)

«Jā, es savā zemē, bet tu – okupantka. Vācies prom!» Un neko neteica, aizgāja uz autobusa otru galu, atrada vietu. Vācies! Es arī gribu braucot pa logu skatīties!»

Saku Annai, ka man tādos mirkļos iekšā vārās. Dažbrīd šķiet, ka vieglāk būtu izkliegties nekā iecietīgi klusēt, taču apzinos, ka tas ir bezjēdzīgi. Tāpēc jau neviens uz Krieviju nebrauks, un nav arī jābrauc. Ja cilvēks dzimis Latvijā un runā valsts valodā, lai sēž man kaut klēpī! Ja lamājas – jālaiž gar ausīm. Citādi var dabūt spļāvienu sejā. «No tā es nebaidos. Kas man vēl sliktāk var būt? Mana ģimene ir izpostīta. Sliktāk nevar būt,» kundze pieglauž sirmos matus. (No žurnāla Ir raksta «Tā sanāca. Gadījās.»)

Un pirms sākt politdiršanu Kremļas labākajās tradīcijās, ir vērts izlasīt vēlreiz šo žurnāla Ir rakstu par Annu Balčunu un «klasno čiksu», kas sirmgalvi apspļaudīja. Varbūt tas liks aizdomāties.

Bet visvairāk es novēlu propogandas sējējiem, kas ir pēc katra vārda piemin to, ka Vācijā jau nu neviens neko par Otro Pasaules karu vairs nerunā, izlasīt Apollo.lv publikāciju «Vadoša vācu medija objektīvs viedoklis par 16.martu Latvijā» — tulkojumu rakstam Frankfurter Allgemeine Zeitung, vai vismaz šo vienu rindkopu:

Taču tajā pat laikā šajos vīros un sievās, kas toreiz cīnījās līdz pēdējam (ielenktie vācieši un latvieši ieročus nolika tikai kapitulācijas dienā), nav jūtams naids pret kādreizējiem ienaidniekiem. Skaļo lamu vietā viņu pamattonis ir pārdomas (domīgums). Pat vecās nomenklatūras priviliģētie nenoliedz, ka līdz ar krievu tankiem valstī nav iestājusies paradīze, bet gan sākusies slepkavošana un masu deportācijas. Gan virsleitnantam Komarovskim, gan biedrenei Spurai šodien nav grūti izrādīt cieņu agrākajiem ienaidniekiem, kuri Staļina terora iespaidā pievienojās latviešu SS vienībām. «Es šos vīrus nenosodu,» saka Inese Spura, pārliekusies pār kafijas traukiem. Šodien viņa zina, ka vīri pretējā pusē, tāpat kā viņa, ticēja, ka cīnās par brīvu Latviju. Viņa vairs nepiedalās pēcpadomju 9.maija svinībās. «Šis karš jāizbeidz,» saka kādreizējā komuniste.

2 thoughts on “Ej 9. maijā un bļausties.”

  1. «Pienāk man viena krieviete un saka: «Padviņsja!» (Pabīdies!)

    «Es tev tā pabīdīšos, ka uz Krieviju neaizrāposi!…vai adekvāts cilvēks tā varētu atbildēt?! nevari starp cilvēkiem dzīvot un visur saskati ienaidniekus? tad sēdi mājās!

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *