Interneta vēsture, pornogrāfija, narkotikas, alkohols un dopamīns.

Serious Science publicējuši interviju ar Masačūsetas tehnoloģiju institūta zinātnieku Deividu Klarku (MIT Senior Research Scientist David Clark). Klarka kungs kopš septiņdesmitajiem ir bijis tieši saistīts ar interneta veidošanos un zina virtuvi. Par to un laiku vēl pirms tam viņš arī dalās videointervijā. Tur pats krutums ir pie beigām, kad Klarks stāsta par Luisu Puzānu. Tīri tehniskas ikdienas cilvēks veidoja politiku par brīvu un neatkarīgu interneta vidi un neviens, kam bija nauda, to nevēlējās.

Tas viss bija pagājušajā gadsimtā un vairs nav interesanti. Tāpēc mūsdienās zinātnieki spēcīgi ņemas ap daudz svarīgākām lietām. Piemēram, pēta interneta pornogrāfijas ietekmi uz cilvēku.

Šis ir tas brīdis, kad jāiepazīstina ar vielu dopamīns (kaut kur vēl tiek minēts arī dofamīns, bet pieļauju, ka tas ir vienkārši neprecīzs tulkojums un paļaujos uz vārdnīcu).

Dopamīns — Viela, kas cilvēka ķermeņa centrālajās nervu šūnās darbojas kā signālsubstance; adrenalīna un noradrenalīna priekšstadija. Lielā enciklopēdiskā vārdnīca. Rīga, Jumava, 2003.

Nav īsti skaidrs, kāpēc nevienā citā vārdnīcā dopamīns neparādās, bet Jumavas skaidrojums ir neprecīzs.

Dopamīns ir viens no galvenajiem cilvēka un dzīvnieka smadzeņu «apbalvojumu sistēmas» sastāvdaļām, jo izraisa apmierinātības sajūtu. Tas tieši ietekmē motivācijas un izglītības procesus. Dopamīns izstrādājas smadzenēs lielos daudzumos, ja cilvēka subjektīvā vērtējumu skalā ir noticis kaut kas pozitīvs. Piemēram, sekss, garšīga ēdiena baudīšana vai jauns like pie Facebook ieraksta. Bet no ķīmiskā viedokļa dopamīnu lielos daudzumos smadzenēs var iegūt arī dzerot, šņaucot vai rijot ripas. Tas, principā, ir arī atkarību izraisošu vielu galvenā funkcija — ražot dopamīnu.

Bet tagad atgriezīsimies pie pornogrāfijas un atcerēsimies, ka dopamīnu aktīvi pētīt sāka tai pat laikā, kad Deivids Klarks domāja pie veidiem, kā līdz cilvēka smadzeņu garozai nogādāt baudu lietot toreiz vēl neskaidro tehnoloģiju — internetu. Līdz brīdim, kad Garija Vilsona (Gary Wilson) stāstā parādās džeki, kas pēc divu mēnešu pornogrāfijas neskatīšanās kļuvuši par Leonardo da Vinči, viss ir ok. Pamatdoma ir tāda, ka no pornogrāfijas skatīšanās rodas pastāvīga dopamīna pārdozēšana no viena un tā paša kairinātāja. Un tas rada reālu atkarību un smadzeņu disfunkciju. Pēcāk gan sāk izklausīties pēc abižota mazohista pašapliecināšanās pētījuma rezultātiem.

Tur tāds foršs moments ir par to, ka vecākiem cilvēkiem atkarība no pornogrāfijas ir izārstējama ātrāk tāpēc, ka vecāki cilvēki ir piedzīvojuši stipri dažādākus interneta pornogrāfijas veidus.

Tātad, nevienam nestāvēs, ja visu laiku nodarbinās rokas, šņauks, dzers un lietos cukuru. Vajag to darīt neregulāri vai pēc iespējas dažādot. Šodien amfetamīns, rītdien — pornogrāfija, parīt — jaunas bildes instagramā. Nu vai arī kādā citā secībā, jūs jau mani sapratāt. Ak jā, par cukuru. Nikola Avena (Nicole Avena) ir sagatavojusi lielisku stāstu par dopamīnu, tikai no nedaudz cita skatu punkta.

Un te nu vecais labais teiciens par sūdiem galvā var pārtapt par teicienu par dopamīnu smadzenēs. Un vēl var padomāt par Pavlova suņiem, apbalvojumu shēmām spēlītēs, programmās un lielveikalu bonusu kartēm. Dopamīns ir mums apkārt.

—

Šis ir ieraksts no neregulārās bloga rubrikas par tīmeklī atrodamajiem video. Iepriekšējo reizi stāstīju par izcilo amerikāņu mūziķu projektu — «CDZA — Collective Cadenza muzikālās performaces».