Pēc vairāk nekā nedēļas daudzīšanās un kārtējā soda (pirmais bija Polijā, braucot no Tom Waits koncerta Prāgā), šoreiz gan Čehijas varasvīriem, esmu atgriezies Latvijā. Sziget festivāls Budapeštā šogad ir noritējis pat ļoti skaisti, savukārt bez muzikāli-alkoholiski-kulturālās programmas noticies arī kāds cits bonuss, t.i. — esmu nolēcis no 80m augstuma ar gumiju. Interesants ir fakts, ka tajā laikā 80m zemāk man spēlēja Iron Maiden un dziedāja ap 60 000 liels skatītāju pūlis. Mana mīļotā sieviete iemēģināja Sony alkofoto īpašības uzņemt video, kas tad arī ir redzams še.
Kategorija: Ceļojumi
Mani ceļojumi uz visur kurieni.
Vēl joprojām esmu vasaras rokenrolā
Uhh. Aizvadītas interesantas nedēļas. Fontaine Festival bija fantastisks un man ir liels prieks, ka es tur biju. Tik daudz skaistu un patiešām interesantu izpidītāju šogad pagaidām nekur nav bijis.
Positivus AB festivālā paguvu atzīmēties otrajā dienā uz Tele2 skatuves, noslēgumā spēlējot diskotēku (paldies tev, Hildegarde un arī tev, Ramunas, vecozēn — komandā mēs esam lieliski).
Pēcāk devos uz Prāgu, kur pavadīju brīnišķīgu laiku Tom Waits koncertā (ibitīt, nebiju sen tā noraudājies aiz laimes), bet tagad aiz muguras jau divi Prāta vētras koncerti (par maniem iespadiem varēs lasīt šīs nedēļas žurnālā Popcorn). Ceru, ka tuvākajā laikā izdosies kaut ko jaunu uzrakstīt, jo tagad sāku testēt Acrobat 9 versijas galaproduktu (ja kāds atminās, piedalījos beta testēšanā).
Belgorod–Dnestrovskij. Ukraina: 26. maijs
Ir tāda pilsēta Ukrainā, kuras vēsture ir mērāma vairāk kā 2500 gados un 30 dažādos nosaukumos (no vēsturiski zināmajiem). Un lai arī kā būtu, vienmēr visi bijušie nosaukumi ir sasaistīti ar vārdu «balts». Šīs pilsētas nosaukums ir Belgorod–Dnestrovskij. Šobrīd pilsēta izcieš dziļu ekonomisku krīzi, jo no kādreizējām rūpnīcām pāri palicis nekas nav. Starp citu, šeit atrodas milzīgs pamests polietilēna un plastmasas izstrādājumu ražotājs, kas savulaik apgādāja mūs ar šļircēm. Tagad tur nekā nav, kaut gan drošībnieki uz rūpnīcas teritoriju nevienu nelaiž un fotografēt neļauj.
Toties 13. gadsimtā būvētais cietoksnis uz šo brīdi, šķiet, ir svarīgākais tūrisma objekts šajā pilsētā.
Pievērsiet uzmanību ūdens krāsai. Tas ir lemāna, nevis jūras ūdens. Lai iztēloties šī ūdens konsistenci, iedomājieties, ka laukos, mālainā zemē esat iekāpuši ūdens peļķē un riktīgi izlēkājušies pa to. Atliek tikai minēt, kas ir izlēkājies pa šo lemānu.
Cietokšņa ārējā nocietinājuma garums ir 2,5km, savukārt ārpusē nocietinājumam savulaik ir bijis kanāls, kas bija 20m dziļš un arī tagad, kad tas ir daļēji nobērts un aizaudzis, gar ārējo malu staigāt šķiet mazliet bailīgi.
Bet galvenā palikusī mūra daļa šobrīd izskatās pēc filmas «Mio, mans Mio» vai kādas līdzīgas pils vizualizācijas.
Un visur ir minēts, cik bīstami ir staigāt pa sienām, rāpelēt pa akmeņiem, utt.
Šai cietoksnī var arī izšaut no lielgabala, kas arī tika izmēģināts, un ietestēt katapultas darbības principus. Katrā ziņā vienīgais, kas nav interesanti, ir šaut no arbaleta — pilnīgi neinteresanta nodarbošanās.
Vēl pilsētā saglabājies viens Ļeņina pieminekļa gabals (pārējo savulaik ir salauzuši, raujot nost) un stacija, kas nokrāsota rozā krāsā.
Pilsētas ģērbonis vēsta, ka šeit ir attīstīta vīna un vīnogu tirdzniecība (protams, vēsturiskā kontekstā).
Nerubaiska. Ukraina: 25. maijs
Ir tāda pilsēta, Nerubaiska. Atrodas šī pilsēta aptuveni 30km no Odesas, Ukrainā. Šķiet, ka vietējie iedzīvotāji var pateikties 2. Pasaules karam par to, ka tas notika. Pretējā gadījumā par šo pilsētu neviens nekad neko negribētu zināt. Par to vēstīja arī pirmais, ko ieraudzījām, izkāpjot no pustukšā autobusa — piemineklis karā kritušajiem.
Bez šaubām, nevar iztikt arī bez bezgaumīgajiem obeliskiem, kuru jēgu es vispār nekad neesmu sapratis.
Vietējā kultūras namā norisinājās darbu skate vai kas līdzīgs. Katrā ziņā no otrā stāva balkona bija interesanti pavērot mazos censoņus tai brīdī, kamēr mana sieviete meklēja, kur divu iksu Maksimai pielīdzināmā ēkā atrodas kaut viena tualete.
Autobusu pieturas savā dzīvē biju redzējis dažādas, bet šādas kreativitātes paraugs ir apbrīnas vērts — pie savulaik nomestās smagās mašīnas kulbas piebūvēta mūra siena ar jumtu (un nevis otrādāk!), izbūvēts soliņš. Tikai publiskās miskastes gan nav aptuveni 30km rādiusā.
Tad nu ķeršos pie tā galvenā. Lieta tāda, ka zem visas Odesas un tās apkārtnes atrodas lielākās cilvēku radītās katakombas–tuneļu sistēmas pasaulē. To kopējais garums pārsniedz 3000km. Un viss viena vienkārša iemesla dēļ — šajās vietās ļoti augstu atrodas 2 miljonu vecas jūras nogulsnes, kas izveidojušas porainu, bet ļoti izturīgu materiālu (kaut kas līdzīgs pēc būtības putu betonblokiem). Šī materiāla pamatā ir tai senajā jūrā dzīvojušie gliemjveidīgie, kas atmirstot, ar visām savām gliemežnīcām sagūlušās šai slānī. No šī materiāla ir uzbūvēta lielākā daļa Odesas namu un vēl šobrīd tiek veikti izrakumi, lai materiālu iegūtu.
Visos laikos šīs katakombas bijušas par patvērumu dažādiem bandītiem, iebrucējiem, bēgļiem, utml. Savukārt 2. Pasaules kara laikā ierakumus izmantoja vietējie partizāņi. Visi friču mēģinājumi šamos nopludināt, izkurināt ar indīgām gāzēm vai vienkārši ieņemt tā arī neizdevās, jo katakombas ir ļoti daudz līmeņos, ar daudzām ieejām. Par tām ieejām runājot — kartē bija atzīmēta pavisam cita vieta, kur var te iekļūt, bet, kā izrādījās, visas atklātās katakombu ieejas šobrīd ir vai nu aizraktas ciet drošības dēļ vai arī tiek izmantotas kā noliktavas. Līdz ar to vienīgā vieta, uz kurieni sūta tūristus, ir šis attālais ciemats Nerubaiska, kur pagājušā gadsimta sešdesmitajos izveidoja 2. Pasaules kara piemiņai muzeju, kas atrodas pašās katakombās un ir aptuveni 1000m ilgs ceļojums pazemē.
Bez autentiskajiem pribambasiem, te ir arī sava aka, sienu zīmējumi, pirts un vēl visādas štellītes.
Ir arī šis tas, kas pielikts klāt no jauna, bet gids (kas mani visu laiku smīdināja ar «r» burta neizrunāšanu un faktu skaldīšanu kā no mācību grāmatas) visu laiku atgādina, lai mēs nedomājot kaut kur līst paši, jo apmaldīties ir elementāri un atrast pēc tam praktiski nav iespējams.
Partizāņi mani īpaši ne ar ko nepārsteidza, ja nu vienīgi ar pirti un šīm mīnām, kas veidotas no izlietotām konservbundžām. Lūk tas gan ir ko vērts. Sasodīts, laikam vislabākie dizaineri rodas brīžos, kad viņus mēģina nogalināt.
Savukārt vienīgajā šī ciemata kafejnīcā (kas ir atvērta no 15:00 līdz 22:00), bija sasodīti forši aizskariņi un pat ļoti garšīgi pelmeņi.
Bet veikalā bija pieejams tas pats, kas pie manis Leningradā, tikai 2,5l iepakojumos un no kāda ļoti aizdomīga ražotāja.
Visas bildes no šīs dieva pamestās vietas apmeklējuma atrodamas Kultūras portāla SV.LV Sergalerijās.
Esmu atpakaļ no Odesas un vēlreiz par Nordea Rīgas maratonu
Uhh. Odesa ir fantastiska pilsēta — aptuveni kā Rīga pirms gadiem desmit. Tikai cenas ir tādas pašas, kā pie mums. Nav ne mazākās nojausmas, kā cilvēki tur var izdzīvot. Bet par to es vēl pastāstīšu vēlāk.
Šodien atsūtīja saiti uz bildēm no Nordea Rīgas maratona, kur var redzēt manu fotofinišu. Forši.
Lucka. Ukraina: 19. — 22. oktobris
Iegriezties valstī, kur vidējā alga ir 80 ls vienmēr ir patīkami. piedevām, atšķirībā no galvaspilsētas Kijevas, Lucka, kas atrodas stipri tālu no jebkādas realitātes, ir patiess ceļojuma gardumiņš īstam post-padomju cilvēkam.
Jāņu sumināšana Sesku mājās
Jāņi tika sumināti visforšākajā vietā uz pasaules, kur nav nedz elektrības, nedz automašīnu, nedz dzērušu šoferu vai policistu. Bildes no pasākuma skatāmas SV.LV fotogalerijās Jāņu ielīgošana Sesku mājās pie Gaiziņkalna.
Amsterdama. Groningena: 13. – 15. aprīlis
Nu tā. Sanāca beidzot aizbraukt uz jauko valsti ar nosaukumu Nīderlande tā, ka es arī kaut ko atceros no tā visa.
Sankt-Pēterburga: 16. – 18. marts
Maziņš ceļojumiņš uz Krievijas Ziemeļu galvaspilsētu. Sakarā ar to, ka darba bija daudz, diez ko jau iepazīt vietējos skatus neizdevās, bet nu neliels ieskats gan ir, tā ka skati vien tālāk »