Mr. Serge

Kategorija: Domas

Mr.SergE domas

  • Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas informācijas tablo

    Rīgas centrālās stacijas flip-dot informācijas panelis. Foto: Jānis Vilniņš.
    Rīgas centrālās stacijas flip-dot informācijas panelis. Foto: Jānis Vilniņš.

    Ja ticēt informācijai, tad Jelgavā jaunie informācijas tablo tika uzstādīti 2009. gada 7. janvārī. Es pie viņu apskates gan nokļuvu stipri vēlāk un paudu savu viedokli rakstā «Rokdarbi. Sveiciens Pasažieru vilcienam.». Arī par Rīgas Centrālās stacijas lieliskajiem flip-dot paneļiem pieminēju rakstā «Par tabulām un rāmjiem».

    2011. gada 19. oktobrī «Latvijas Dzelzceļš» izsludināja atklātu konkursu par Rīgas Centrālās pasažieru stacijas apziņošanas infrastruktūras rekonstrukciju.Tur ir viens tāds akurāt ļoti interesants fakts. Nē, es neko nesajaucu datumos, konkursa piedāvājumu izvērtēšana notika tai pašā dienā, kurā ir izziņots konkurss.

    Konkursa piedāvājumu atvēršana notiks: 2011.gada 19.oktobrī, plkst.10.00. Rīgā, Gogoļa ielā 3, 301. kab. Piedāvājuma dokumenti iesniedzami līdz 2011.gada 19.oktobrim, plkst.09.40., Rīgā, Turgeņeva ielā 14, 5.stāvs, 533. kabinets (VAS «Latvijas dzelzceļš» Iepirkumu birojs).

    Pēc tam vairs nav grūti komentēt faktu, kā Babītes novadā reģistrētais SIA «Telemaks» jau 2010. gada 20. decembrī varēja savā mājaslapā publicēt informāciju par uzvaru šajā konkursā.

    Ar lepnumu paziņojam, ka pēc ilgstoša organizatoriska darba un projektēšanas procesa SIA «Telemaks» kolektīvs veiksmīgi izpildīja un nodeva pasūtītājam (VAS «Latvijas Dzelzceļš») projektu «Rīgas centrālas pasažieru stacijas vizualas-audio informatīva sistēma» objektā Rīgā, Stacijas laukums 2.

    Projekta ietvaros tika izstrādāta sistēma, kas perspektīvā nomainīs esošo veco padomju laiku tehnisko mantojumu — informācijas tablo sistēmu, kas ir krietni novecojusi un jau tagad atrodas avārijas stāvoklī. Iespējams jau pavisam drīz Rīgas iedzīvotāji un viesi, kas izmanto dzelzceļa pakalpojumus, ieraudzīs centrālā stacijā modernus LED tehnoloģijas tablo ar izsmeļošo informāciju par vilcieniem un to kustību, kas noteikti atvieglos dzīvi visiem braucējiem un stacijas lietotājiem.

    Projekta izstrāde prasīja vairākus mēnešus objekta apsekošanai, tehnisko risinājumu izveidei, analīzei un saskaņojumiem ar LDz un pilsētas pašvaldības struktūrām!

    Reālajā dzīvē tas šobrīd izskatās šādi.

    Rīgas centrālās stacijas jaunie informācijas tablo.
    Rīgas centrālās stacijas jaunie informācijas tablo. 2013. gada janvāris.

    Un cik es varu noprast pēc ierakstiem tviterī, tad tādi tie karājas jau vairākus mēnešus. Es domāju, ka dažiem censoņām ekonomiskās žurnālistikas jomā būtu gaužām interesanti to visu papētīt, bet mani interesē kas pavisam cits.

    Salīdzināsim veco flip-dot informācijas tablo ar jauno, vēl nestrādājošo LED vienkrāsas spuldžu tablo (izskatās, ka tas ir tas pats oranžsarkanais LED, kuru izmanto arī Rīgas starptautiskā autoosta).

    Informācijas blīvums jaunajā tablo ir 17 rindas trijās kolonnās. Vecajā, flip-dot panelī bija tikai 16 rindas trijās kolonnās, piedevām vēl dažas rindas bija aizņemtas ar statisko, nemainīgo informāciju un norādīja uz maršrutu virzienu grupu («Uz Jelgavu», «Uz Ērgļiem», utt.). Katrai maršrutu grupai bija arī savs krāsu kodējums. Pat ja mēs pieņemsim, ka arī jaunajā variantā ideālajā sistēmā šī grupēšana tiešām tiks ievērota, būs zudis ļoti būtisks parametrs — krāsu kodējums —, kuru, es pieļauju, izstrādātāji nemaz nav ņēmuši vērā un tas ir saprotams. Ja nemaldos, tad ap 2000. gadu parādījās pasažieru dzelzceļa maršrutu shēma, kurā virzieni vairs netika kodēti.

    2010. gada pasažieru vilciena kustības shēma Latvijā.
    2010. gada pasažieru vilciena kustības shēma Latvijā.

    Kā redzams, tad šajā shēmā vienīgais uzsvars ir tikai uz dzelzceļa transporta veidu (dīzeļvilcieni, elektrovilcieni un maršruti, kur kursē abu veidu transports). Pasažieriem, pēc būtības, tas nesniedz nekādu informāciju. Tas ir tāpat, kā likt shēmā paskaidrojumus tam, kādas markas cigaretes pīpē dažādu sastāvu vadītāji.

    Toties kaut kad vēlāk ir parādījusies jau nedaudz sakarīgāka shēma. Pieļauju, ka šī tika zīmēta līdz ar jauno «Pasažieru vilciena» logo, tāpēc datēšu to ar 2012. gadu.

    2012. gada Latvijas pasažieru vilcienu maršrutu shēma. Foto no technolirik.livejournal.com
    2012. gada Latvijas pasažieru vilcienu maršrutu shēma. Foto no technolirik.livejournal.com

    Te jau parādās arī krāsu kodējums dažādiem maršrutiem, kam gan nav sakara ar to krāsu kodējumu, ko savulaik izmantoja flip-dot paneļos un navigācijā Rīgas Centrālajā stacijā.

    Kāpēc tad tas krāsu kodējums ir tik nozīmīgs? Rīgas centrālajā stacijā ar tās 10+ peroniem, izejām un ieejām uz tiem, krāsu kodējums ir viens no retajiem veidiem, kā norādīt uz pareizo iekāpšanas peronu cilvēkiem, kas dzelzceļu izmanto reti. Tas ir aktuāli ar Torņakalna pieturā, starp citu. Korejietim, turkam vai tam pašam slāvam ir daudz grūtāk atcerēties svešā alfabētā rakstītu galastacijas nosaukumu, toties krāsu atcerēties ir gaužām vienkārši. Ne velti to visā pasaulē izmanto sabiedriskā transporta līniju apzīmēšanai.

    Atgriezīsimies pie jaunajiem paneļiem. Kaut gan ar debīlo Samsung Galaxy S III kameru nav iespējams normālā kvalitātē uzņemt pat tik elementāru bildi, tomēr nojausma radīsies, ja aplūkosim jaunā informācijas paneļa fragmentu.

    Rīgas centrālās stacijas jaunā informācijas paneļa fragments.
    Rīgas centrālās stacijas jaunā informācijas paneļa fragments.

    Ja saprogrammēt pašu paneļu vadību un sasaistīt to ar dzelzceļa iekšējām sistēmām spēj katrs otrā kursa fizmats, tas nenozīmē, ka informācijas izvades noformējumu arī ir jāuztic šai personai. Kopējā estētiskajā baudījumā iedziļināties man vienkārši nav vēlmes. Bet  kaut vai tas, ka nevar bez saīsinājumu lietošanas uzrakstīt divus vārdus, kur nu vēl tas, ka ir palicis Microsoft Word autocorrect saīsinājumam «nr.», liek šaubīties par mēnešiem ilgo strādāšanu pie informācijas paneļiem, kā to mājaslapā aprakstīja SIA «Telemarks».

    Paņemsim to pašu fragmentu un uzliksim virsū piemēru informācijai.

    Rīgas centrālās stacijas jaunā informācijas paneļa fragments ar informāciju.
    Rīgas centrālās stacijas jaunā informācijas paneļa fragments ar informāciju.

    Skaidri redzams, ka, gadījumā, ja būs jānorāda vilciena atiešanas kavēšanos, to nevarēs normāli izdarīt. Varat vien prātā izdomāt, kā šāds LED lampiņu skaistums izskatīsies, kad viss panelis būs piebāzts ar informāciju un cik vienkārši tajā būs orientēties. Skaidrs arī tas, ka šie paneļi būs absolūti nepiemēroti, teiksim, pienākošo vilcienu atainošanai, bet paskaidrojumu iznešana ārpus mainīgās informācijas padarīs neloģisku kādas citas informācijas atainošanu (piemēram, paziņojumi par jauniem vai atceltiem reisiem).

    Skaidrākam salīdzinājumam, strādājošs piemērs no kādas lidostas.

    Pienākošo un izejošo reisu informācijas panelis Austrālijas lidostā.
    Pienākošo un izejošo reisu informācijas panelis lidostā.

    Šis piemērs ir vairāk kā divas reizes platāks un ir projektēts tā, ka ir iespēja pievienot arī papildinformāciju, piemēram, pienākšanas laika vietā norādīt, ka reiss kavējas. Arī te ir saīsināts nosaukums «Stansted airprt», ko varētu nedarīt, ja kolonnu ar platformām pabīdītu par vienu simbolu, bet tas netraucē uztvert maksimums septiņas rindas ar informāciju. Rīgā tādas būs septiņpadsmit, trijās slejās. Kas pats būtiskākais, šo paneli jebkurā mirklī var izmantot jebkādas informācijas norādīšanai, jo tam nav statiskas papildinformācijas.

    Es piedāvāju lapiņas ar tekstu «Nestrādā!!!», kas tagad ir pielipinātas pie katra no jaunajiem LED paneļiem, nomainīt pret lapiņām ar tekstu «Nevajag». Pēc tam varētu uzstādīt atpakaļ renovētus flip-dot paneļus, vienkārši pielāgojot tos pašreizējiem apstākļiem un nepieciešamībām, ja jau lielos ekrānus LDz nevar atļauties (nav runa par plazmas wide-screen-super-hd-smart-youtubefriendly, bet gan visparastākajiem krāsainajiem LED ekrāniem, kādus ir ierasts redzēt, piemēram, koncertos).

    Starp citu, «Latvijas Dzelzceļš» mājaslapā un arī portāliem preses relīzēs ir reklamējis to, ka Siguldā ir vismodernākā stacija Latvijā.

    «Patlaban Siguldas stacija ir kā eksperimentālais modelis, kur viss ir modernizēts, un tā ir kā paraugs, kādas nākotnē varētu izskatīties stacijas. Tiesa, izmaiņas šajā virzienā ir ļoti finansiāli ietilpīgas, tāpēc jebkurām izmaiņām jābūt pamatotām. Siguldas stacija pašlaik ir svarīga kā eksperimentāls modelis, jo tas dod iespēju pārbaudīt, kā kopumā lietas darbojas, kas vēl jāpilnveido vai jāmaina, kad tiks modernizētas jau pārējās stacijas,» intervijā aģentūrai BNS sacīja a/s «Pasažieru Vilciens» valdes priekšsēdētājs Artis Birkmanis. Delfi, 2012. gada 6. novembris.

    Einārs Špics aka @eininsh atsaucās uz manu lūgumu tviterī un nobildēja man visu vismodernāko, kas Siguldas stacijā pieejams.

    Siguldas stacijas modernais tablo. Foto: Einārs Špics.
    Siguldas stacijas modernais tablo. Foto: Einārs Špics.

    Loģiski, ka šis informācijas tablo ir identisks šausmām, kuras es rediģēju pirms gada saistībā ar Jelgavas staciju. Vienīgā izmaiņa — logotipu nomainījuši. Bet viss pārējais kā bija sūds, tā arī palika.

    Nobeigumā. Mani ļoti izbrīna, cik atšķirīga ir komunikācija a/s «Pasažieru vilciens» un a/s «Latvijas Dzelzceļš». It kā uzņēmumi darbojas vienā nozarē, vienā paspārnē un vispār es pieļauju, ka tikai katrs desmitais zina, ar ko atšķiras viens no otra. Bet, ja no «Pasažieru vilciena» informāciju var dabūt piecu minūšu laikā, tad «Latvijas Dzelzceļš» neatbildēs nekad. Īsāk sakot, otrajam tu esi dziļi pie kājas. Bet ne par to bija šis stāsts.

    P.S. Kad es «Pasažieru vilciena» tvitera kontam paprasīju, lai atsūta jauno vilcienu maršrutu shēmu, nez kāpēc konta apkalpotājs vien spēja pajautāt «Kādiem nolūkiem?» un shēmu tā arī neatsūtīja. Varbūt no «Latvijas Dzelzceļa» kāds padomu iedeva ar mani nesarunāties, vai? Vēlāk vakarā gan atrakstīja tvītu, ka uz e–pastu varot rakstīt un pāris dienu laikā atbilde būšot. Redzēs, ko gan atsūtīs.

    Papildināts. Šodien atsūtīja atbildi uz manu e–pastu no «Pasažieru vilciena».

    Labdien!
    Pielikumā nosūtam Jums AS „Pasažieru vilciens” maršrutu shēmu. Lūdzam šo shēmu nepavairot, neizmantot komerciāliem nolūkiem, kā arī neizmantot, lai mestu ēnu uz uzņēmuma darbību vai reputāciju. Īsāk sakot, ievērojiet autortiesības un citus LR likumus.
    Ar cieņu,
    AS „Pasažieru vilciens”

    Latvijas dzelzceļa pasažieru vilciena maršrutu shēma.
    Latvijas dzelzceļa pasažieru vilciena maršrutu shēma.
  • Braukšanas mācību atļauja jeb «baltās tiesības». Dizaina vēsture.

    Braukšanas mācību atļauja jeb baltās tiesības, kā tās mēdz saukt ir dokuments, kuru CSDD ir jāizņem visiem, kas vēlas apgūt A1, A, B1, B vai C1 kategorijas transportlīdzekļu vadīšanu. Atļaujas derīguma termiņš ir trīs gadi un Latvijā tās ir kļuvušas par obligātām no 2004. gada 1. jūlija, savukārt tiem, kas, teiksim, ir ieguvuši B kategorijas autovadītāja apliecību un vēlas apgūt, teiksim A kategorijas transportlīdzekļu vadīšanu (lasi — pārsēsties uz moci), jauna mācību atļauja nav jāizņem. Kas interesanti, tad braukšanas mācību atļaujas varēja neobligātā kārtā izņemt arī pirms tam, kad tās vēl nebija obligātas. Lūk, piemēram, 2001. gada baltās tiesības.

    Mācību braukšanas atļauja. 2004. gada dizains.
    Braukšanas mācību atļauja. 2001. gada dizains.
    Mācību braukšanas atļauja. 2004. gada dizains (azimugure).
    Braukšanas mācību atļauja. 2001. gada dizains (aizmugure).

    2004. gada 5. maijā (tā bija pirmā darbadiena pēc brīvdienām) sekoja pirmā lielā revolūcija transportlīdzekļu īpašnieku un vadītāju dokumentācijas un nummurzīmju dizainā kopš pārejas no PSRS dizaina, jo CSDD nolēma to pietuvināt Eiropas Savienībai, iekļaujot dokumentos attiecīgi dažādu atribūtiku, kas saistīta ar ES. Latvija, starp citu, bija pirmā no Baltijas valstīm, kas sāka izsniegt ES parauga autovadītāja apliecības. Mācību braukšanas apliecības arī nomainīja savu paskatu, tomēr uz tām netika uzpičkāts virsū ES karogs un n–tās valodās sarakstīts, kas tas par dokumentu.

    Mācību braukšanas atļauja. 2004. gada dizains.
    Braukšanas mācību atļauja. 2004. gada dizains.
    Mācību braukšanas atļauja. 2004. gada dizains (aizmugure).
    Braukšanas mācību atļauja. 2004. gada dizains (aizmugure).

    Šogad braukšanas mācību atļaujai trešo reizi kopš to obligātās lietošanas ieviešanas ir nomainīts dizains. Diemžēl pagaidām man nav neviena reāla mācību atļauja uz rokas, tāpēc evolūcijas piemēram izmantoju CSDD atrodamo paraugu (kurā nez kāpēc izdošanas datums ir 2012. gads, kaut gan tas neatbilst patiesībai, jo tās sāka izsniegt tikai no 2013. gada 2. janvāra).

    Mācību braukšanas atļauja. 2013. gada dizains.
    Braukšanas mācību atļauja. 2013. gada dizains.
    Braukšanas mācību atļauja. 2013. gada dizains (aizmugure).
    Braukšanas mācību atļauja. 2013. gada dizains (aizmugure).

    Izskatās, ka tagad braukšanas mācību atļauja būs jāsauc par zaļām dzeltenām raibām tiesībām, nevis baltām.

    Jaunā parauga braukšanas mācību atļaujas aizmugurē ir pazudis teksts iekavās «transportlīdzekļa vadītāja» un tagad tas skan: «Mācību braucieni (izņemot braucienus norobežotos laukumos) drīkst notikt tikai apmācītāja klātbūtnē.» Nav skaidrs, vai tagad apmācītājs vairs nav transportlīdzekļa vadītājs, vai?

    Vēl daži interesanti fakti:
    — No 14 gadu vecuma var iegūt atļauju mācīties vadīt A1 un B1 kategorijas transportlīdzekļus, bet no 16 gadu vecuma – atļauju mācīties vadīt A, B un C1 kategorijas transportlīdzekļus.
    — Braukšanas mācību atļauju var iegūt jebkurā CSDD nodaļā, kurā izsniedz vadītāja apliecības.
    — Lai iegūtu braukšanas mācību atļauju, CSDD jāatrāda pase, medicīnas uzziņa un jāsamaksā nodeva.

  • 2012. gada spārnotākā vizualizācija

    Kā rakstīja mans draugs, papildus dzimtajai valodai un dažām svešvalodām, es runāju vēl trīs valodās: sarkasms, ironija un nenormatīvā leksika. Tālāk būtu jāseko buķetei ar visu šo trīs valodu savienojumu, bet iesākumā citāts no RLB latviešu valodas attīstības kopas mājaslapas:

    Aizritot 2012. gadam, RLB latviešu valodas attīstības kopa (LVAK) sadarbībā ar Latvijas Rakstnieku savienību un Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisiju apkopoja un izvērtēja gada vārda, nevārda un spārnotā teiciena kandidātus.

    Ikgadējā visas sabiedrības aptauja notika jau 10. reizi, tāpēc vērtētājiem, kā arī visiem novērotājiem un dalībniekiem nu ir iespējams rast secinājumus par latviešu valodas tendencēm un pārmaiņām valodas lietotāju attieksmē ilgākā laika periodā.

    Aptaujā ir trīs katēgorijas. Tās kopā ar atskatu uz iepriekšējos gados uzvarējušiem vārdiem un teicieniem ir sniegtas šeit: gada vārds, nevārds un teiciens.

    21. janvārī žūrija paziņoja rezultātus:

    2012. gada vārds — «ziemotne».
    2012. gada nevārds — «uzrunāt (problēmu)».
    2012. gada spārnotais teiciens – «Vilks paziņoja, ka Lapsas sūdzība par Zaķa pārkāpumu tiks izskatīta».

    Un tagad es pasludinu 2012. gada spārnotāko vizualizāciju.

    2012. gada spārnotākā vizualizācija. Autors: RLB LVAK.
    2012. gada spārnotākā vizualizācija. Autors: RLB LVAK.

    Ibio, valodnieki, nopietni, WTF?

  • Izlecošās reklāmas un slīdošās reklāmas interneta lapās

    Mana attieksme pret reklāmu jebkurā interneta vietnē balstās uz vienkāršu principu, kuru es vienmēr arī iesaku saviem klientiem — informācijas platībai lapā ir jābūt lielākai par reklāmas laukumu platību. Tas ir absolūti elementāri atrisināms, palielinot reklāmas laukuma cenu vai arī ievietojot reklāmas banerus rotācijā pie lapas pārlādes. Savulaik smalki izķidāju portāla Jelgavnieki.lv sākumlapu.

    Šis samērīguma princips nodrošina vispārēju labumu: apmeklētājs saņem to, kāpēc viņš ir nokļuvis lapā, satura ražotājs nopelna, jo apmeklētājam ir parādījis reklāmu, reklāmdevējs saņem potenciālo klientu, jo ir piedāvājis kvalitatīvā veidā savu produktu/pakalpojumu.

    Labi, kaut kādam tur Megaupload vai Fileshare turpinātājam vēl var piedot. Viņi piedāvā alternatīvu — samaksā kāpostu un turpmāk saiti uz jaunāko pornofailu ieraudzīsi uzreiz, bez reklāmas. Bet šajās lapās vienīgais saturs ir saite uz lejuplādējamo failu.

    Izlecošās reklāmas

    Debīlākā lieta internetā, ko izstrādātāji izdomāja — iespēja bez lietotāja iejaukšanās atvērt paralēli jaunus pārlūka logus, atveroties lapai. Galvenais, ka tagad to pašu izstrādātāju komandas cīnās, iestrādājot pārlūkos šīs iespējas bloķēšanu. Pilnīgs ārprāts. Tas ir tikpat slimi, kā skūteros iestrādātie ātruma ierobežotāji. Netaisi, bļa, tik jaudīgu motoru, nevajadzēs ātrumu ierobežot.

    Bet nu tagad, mūsdienu Web 2.0 laikmetā (vai arī kāds tur tagad cipars jāliek?) izstrādātāji ir aizgājuši tālāk — ja tu, cūka tāds, nobloķē izlecošos logus aka pop-ups, atvērsim reklāmu iekš lightbox tajā pašā lapā un kamēr tu neatradīsi, kā to sūdu novākt, pie satura vispār netiksi. Te iezīmējas divi ļoti būtiski momenti: 1) uz mobilajām iekārtām (vai maziem ekrāniem) laitboksa aizvēršanas pogu vispār nevar atrast; 2) dažkārt aizvēršanas pogas vispār nav.

    Ja pop-up logus vismaz varēja aizvērt vai ignorēt (universitātē bieži atstāju kabinetu ar 40+ atvērtiem IE logiem, kur bija porn/gambling reklāmas, jo pofig par nākamo lietotāju), tad lightbox vienkārši neļauj tikt pie satura. Tātad, lietotājs vispār nesaņem to, kāpēc ir atnācis uz konkrēto interneta resursu (lasi — resurss ir saņēmis pēdējo apmeklējumu no konkrētā lietotāja).

    Slīdošās reklāmas

    Otrs reklāmas veids, kas man uzdzen vēmienu. Tā ir tā sūda strīpa, kas piesieta pie pārlūka apakšējās malas, kustās un aizsedz saturu pārlūka loga apakšējā daļā. Ļoti populāra Diena.lv, ir manīta arī citos portālos. Ekstrēmi populāra reģionālas nozīmes vietnēs.

    Ogres novada mājaslapa. Slīdošās reklāmas piemērs lapas apakšā.
    Ogres novada mājaslapa. Slīdošās reklāmas piemērs lapas apakšā.

    Visvairāk man besī šāds reklāmas veids, kad tas tiek taisīts ar caurspīdīgumu (piemērs no Ogres novada mājaslapas), jo tādos gadījumos tev vēl prātā ir jāizdomā, kur ir reklāmas laukuma augstākais punkts, jāuzzīmē neredzama līnija, virs kuras kikšķinot, tu tiešām trāpīsi uz satura, nevis uz reklāmas.

    Slīdošās reklāmas ne tikai nenormāli izbesī gan ar savu krišanu uz nerviem tīri vizuāli, gan arī tāpēc, ka bieži vien nav vispār iespējams ieraudzīt lapas apakšējo daļu, kur var būt kontakti vai saite uz informāciju par portālu.

    Par slīdošajām reklāmām ļaunāka var būt tikai neslīdošā reklāma, kas ir pielīmēta lapas augšējai daļai (esi sveiks, vecais db.lv dizain!).

    Kāpēc reklāmdevēji tik ļoti mīl šīs reklāmas veidus?

    Veicot smalkus pētījumus savā personīgajā izpildījumā kā arī paskatoties statistiku no dažām interneta vietnēm, kuru datiem man ir nekur neafišēta pieeja, redzu, ka tieši šiem diviem reklāmas veidiem ir ļoti augsta klikšķu attiecība pret kopējo rādījumu skaitu.

    Ja viss ekrāns tiek aizņemts ar kaut kādu huiņu tā vietā, lai parādītu saturu, dēļ kura lapa tiek apmeklēta, bez šaubām, ka paniski tiek klikšķināts visur, lai atrastu veidu, kā šo huiņu aizvērt. Tas pats attiecās arī uz slīdošo rindu, kas parādās tieši tur, kur nevajag.

    Reklāmdevējs staro laimīgs, jo viņam ir būtiski pieaudzis apmeklējumu skaits un nepievērš uzmanību faktam, ka vidējais apmeklējums no lightbox vai skrejošās rindas reklāmas nav ilgāks par vienu–divām sekundēm. Interneta vietnes īpašnieks laimīgs, jo viņam ir laimīgi reklāmdevēji, bet nepievērš uzmanību faktam, ka samazinās lojālo apmeklētāju skaits. Apmeklētājs ir laimīgs, jo vairs vispār neapmeklē šo interneta resursu, ja vien to nepiespiež izdarīt briesmas viņa veselībai un dzīvībai.

    Pēcvārds

    Es ļoti ceru, ka nākamajās pārlūku versijās abi šie reklāmas veidi arī būs tikpat vienkārši izslēdzami ar checkbox pārlūka opcijās, kā tagad ir izslēdzami automātiskie pop-up logi.

  • Statistikas izdomājumi muldēšanas pēc. Kristapa un Kārļa recepte.

    Šķiet, ka nekad līdz šim neesmu bijis tik ļoti dusmīgs uz kādu Latvijas blogeri par to, ka viņš saraksta muļķības. Bet nu šoreiz «the time has come», jo viņi ir veseli divi.

     

    Ievads

    Lasu Krizdabz rakstu «Ko cilvēki dara ar saviem Android telefoniem?» un nemaz neesmu ticis līdz burtu lasīšanai, tik ieraudzījis grafiku pie sevis padomāju: «Kristap, es taču vairākas reizes esmu aizrādījis, ka pie grafikām ir jāliek atsauces uz avotiem, lai datiem būtu ticamība un iespēja tos pārbaudīt!»

    Tirgus. Online. Android. iOS.

    Bet ne, Kristaps ir malacis, devis norādi zem bildes uz Kārļa rakstu «Kāpēc Android lietotāji neizmanto internetu?». Top skaidrs, ka pirmavots šim pasākumam ir Kārlis (grafika ir latviešu valodā), tāpēc sākumā iedziļinos Kārļa rakstā un tam sekojošos komentāros.

     

    Kas tad tur īsti ir avots?

    Atļaušos pilnībā nocitēt visu Kārļa rakstu, jo tādu pērli gribas saglabāt.

    Nē, nē, tas nav mans apgalvojums. Tas ir fakts. Statistika. Šo tendenci pētnieki novēro jau no sākta gala, taču šobrīd, kad Android tirgus daļa ir dramatiski apsteigusi visus pārējos, jautājums sāk bažīt daudzus.
    Ko Android lietotāji dara ar saviem viedtālruņiem? Kāpēc viņi tik maz pārlūko internetu? Viens no minējumiem ir tāds, ka lielai daļai Android vienkārši ir aizstājis “parastos” telefonus un īpašnieki tos tā arī lieto – kā “parastos” telefonus.
    Droši vien nav jēga prasīt bloga lasītājiem, jo minu, ka šeit visi ir aktīvi internetu lietotāji.
    Šeit, iespējams, arī meklējama atbilde kāpēc lielākā daļa aplikāciju un webservisu tiek primāri pielāgoti iOS nevis Android.

    Te nu ir. Kārlis, atšķirībā no Kristapa, atsauci vispār nav devis «jo tas ir fakts». Tālāk komentāros pavīd viena Kārļa atbilde–pērle komentētājam:

    Aizmirsu norādīt, šie ir dati par pasauli kopumā.

    Viss, apocalyptic crash, es vairs nevaru izturēt. Jāsāk meklēt, no kurienes abi jampampiņi jokaiņi ir to visu izdomājuši.

     

    Idiotiskās grafikas avotu meklējumi Latvijā

    Ok. Sākam ar Latvijas tirgu, varbūt tepat kaut kur kāds gudrinieks ko tādu izmetis. Pie mobilajiem operatoriem neko tādu neatrodu. Gemius mobilo iekārtu statistika ir satriecoša — iPhone ir tikai viens, bet Samsungi kādi divdesmit. Ātri sametot kopā, sanāca tāpat +/- vienāds tirgus sadalījums iOS un Android. Un statistika ir tikai no Latvijas mājaslapām, kurās ir Gemius kods. Tātad arī sūds, kam nevar ticēt un kas neko īsti neparāda. Piemēram, SS.LV aplikācijai ir desmiti tūkstošu lejuplāžu, Gemius nemaz nezina, vai es kādreiz esmu bijis skatīties kādu sludinājumu SS.LV.

    No tā secinu, ka Latvijā bez mobilo operatoru informācijas, cita, ticamāka avota par mobilo datu izmantošanu vispār nav. Tīri iespējams, ka es ar savu Nokia N8 savulaik pumpējot sviestu caur wi-fi esmu dienas laikā uztaisījis visu iOS gada trafiku, bet to Latvijā neviens neuzzinās.

    Skaidrs. Meklējam citur.

     

    Idiotiskās grafikas avotu meklējumi ārpus Latvijas

    Pieņemsim, tikai pieņemsim, ka mums ir iespēja izpētīt dažādu valstu tirgus pēc kaut kādām ūberticamām metodēm un no tā secināt, kas notiek pasaulē kopsummā. Lai to izdarītu, mēģināsim atrast visus avotus, ko izmantoja abi palaidņi.

    Kristaps atsaucas uz Gigaom rakstu «Why are Android users less engaged than iOS users?». Savā rakstā Kristaps pat ieliek dažas no tēzēm, kas parādās šajā visnotaļ cienījamā publikācijā (ar atsaucēm uz avotiem). Raksta beigās parādās viena būtiska frāze:

    To be clear, the data we’re looking at is from the U.S. only, and it’s based primarily on shopping traffic.

    Pasaules tendences my ass, Kārli. Tieši tāpat, kā atsauce uz rakstu, ka iPhone 5 internetam lieto vairāk, nekā Samsung Galaxy SIII. Raksts apskatīja uzņēmuma Chitika veidoto statistiku par ASV un Kanādas tirgu un runa arī ir tikai par interneta mājaslapu apmeklējuma trafiku. Tātad, ne par ko īpašu. Šīs Chitika publikācijas «iPhone 5 Usage Surpasses Samsung Galaxy S III After Less than 3 Weeks on Market» noslēgumā ir viens lielisks komentārs, kas labi raksturo salīdzināmos objektus no kvalitatīvā viedokļa:

    I think this is a false statistic, as everyone who bought a new iphone, would be spending days downloading apps, music and other media on to their new device and browsing more using a lot of bandwith. Also if it was their first smartphone they would be using it everyday to excess for the first few weeks as it still holds it novelty value. Comparing two devices on the same launch date would make more sense.

    Tam seko arī atbilde no Chitika, kas tikai apstiprināja manas aizdomas, ka tiek ņemts vērā tikai interneta mājaslapu apmeklējuma trafiks.

    Our statistics are based on advertising impressions when users browse the Web, rather than in-app activity or downloading items from the iTunes store. Certainly, there may be a slight “honeymoon” phase with a new device, as you mentioned, but as we’ve seen previously, Web traffic volume from individual devices tends to adhere to more gradual increases or decreases following launch, barring an outside event (e.g. a sale on the device itself, which could cause usage to spike). In this way, spikes directly around launch are a good measure of initial consumer fervor around a particular device. (..)  Unless stated otherwise, all of our studies are representative of U.S. and Canadian Web traffic only.

    Nu un tagad pats galvenais. Visas tās jezgas autors ir IBM Digital Analytics Benchmark, kas kā izrādās, arī visus savus datus ņemt tikai un vienīgi no mājaslapu apmeklējuma datiem. Ar pilnu atskaiti «IBM 2012 Holiday Benchmark Reports» arī var iepazīties (*.pdf). Lūk šis arī bija patiesais īstās informācijas avots, kuru pēc tam katrs locīja pa savam.

    Un bija tikai divas lietas, ko par ASV un Kanādas tirgu varēja pateikt:

    Mobile Shopping: Mobile purchases soared with 24 percent of consumers using a mobile device to visit a retailer’s site, up from 14.3 percent in 2011. Mobile sales exceeded 16 percent, up from 9.8 percent in 2011.
    The iPad Factor: The iPad generated more traffic than any other tablet or smart phone, reaching nearly 10 percent of online shopping. This was followed by iPhone at 8.7 percent and Android 5.5 percent. The iPad dominated tablet traffic at 88.3 percent followed by the Barnes and Noble Nook at 3.1 percent, Amazon Kindle at 2.4 percent and the Samsung Galaxy at 1.8 percent.

    Tas arī viss. Tātad debīlā grafika bez atsauces uz avotu bija pieņēmums, kas balstīts uz diviem nesalīdzināmiem datiem:
    — pārdoto iekārtu skaits pasaules mērogā (pieļauju, ka tie ir pašu ražotāju dati, avotu necentos atrast, jo tam nav nozīmes)
    — IBM dati par to, ar kādām mobilajām iekārtām ASV un Kanādas teritorijā Black Friday laikā tika veikti iepirkumi (pirkumi ar mobilajām iekārtām sastādīja tikai 16,26% no visiem veiktajiem).

     

    Noslēgums

    Oficiāli paziņoju, ka Kristapa rakstā «Ko cilvēki dara ar saviem Android telefoniem?» un Kārļa rakstā «Kāpēc Android lietotāji neizmanto internetu?» paustie fakti ir nepārbaudītas muļķības, kas parāda vienīgi to, ka ASV un Kanādā Black Friday iepirkumu laikā iOS lietotāji vairāk iztērēja naudas virtuālu lietu pirkšanai, izmantojot mājaslapas, nevis šīm iekārtām radītajās aplikācijās. Es no tā izsecinu, ka iOS lietotāji daudz mazāk par Android lietotājiem izmanto aplikācijas pirkumiem. Ar interneta lietošanu vispārīgi tam nav nekāda sakara.

    Savukārt tam sekojošais nepārprotamais aicinājums uz «iOS pret Android» polemiku ir tikpat nozīmīgs, kā Maijas Silovas dzejoļu krājums «Stihiya».

     

    Aicinājums Kristapam un Kārlim

    1) Vienmēr norādiet informācijas avotus;
    2) nevispāriniet virsrakstus, ja atsaucieties uz pētījumiem, kas ir lokāli un pēta kādu konkrētu tirgu;
    3) pārbaudiet avotus;
    4) nelieciet stulbas grafikas, kurām pēc tam Sergejs var piekasīties.

  • Latvijā ražotu produktu pirkšanas kults

    Atšķirībā no Krievijas, kur nacionālais produkts lielākoties ir tāds sūds, ka to pirkt ir bīstami veselībai vai pat dzīvībai, bet nanotehnoloģijas sākas no 13. izmēra atslēgas, Latvijā nacionālais produkts praktiski vienmēr ir, kaut arī kvalitatīvs, bet ar milzīgu pārcenojuma devu, un tāpēc ikdienā to spītīgi iegādāties un lietot spēj tikai izredzētie vai ar īpašām galvas traumām apveltītie.

    Šo pārmaksāšanu iepotēja neviens cits kā mēs paši, veidojot «produkta pievienotās vērtības» kultu un popularizējot to. Rezultātā esam ieguvuši ražotājus, kas mājas apstākļos fasētas ķirbju sēklas tirgo veikalos par 60 latiem kilogramā, un mūziķus, kas nepabeigtas mūzikas skolas izglītības kripatas izmanto 100 latu piemaksai pie honorāra kotlešu vakara apskaņošanā.

    Tā mums ir radušies Valsts nodarbinātības dienesta speciālisti, kas spēj modes dizaina maģistriem piedāvāt šuvējas darbu vietējā fabrikā un galdnieki, kas neuzņemas pārāk sarežģītus darbus, jo var nopelnīt uz poļu lamināta mēbeļu salīmēšanas, pieliekot šiltīti «Ražots Latvijā».

    Nemaz nerunājot par īsteni «latviskām» lauksaimniecības ražotnēm, kas Turcijā izaudzētus un Polijā iemarinētus gurķus ar lepnumu tirgo Latvijā kā vietējo produktu.

    Tai pat laikā ārpus «Pērc pašmāju produktu» kulta ir, piemēram, piparu mērces no Ziemeļamerikas, vīni no Francijas un Itālijas, auto un mototehnika no Japānas, un, galu galā, maize no Dānijas. Un visi šie produkti ir lieliski. Par adekvātu cenu.

    Vietējās produkcijas obligātās pirkšanas kultam ir jāmet miers. Tam nav nekāda pamatojuma. Ja ražotājs spēj mellenes ar milzīgu uzcenojumu sūtīt uz Ķīnu un tur atrodas kāds, kas tās vēlas iegādāties — visu cieņu.

    Atbalstīt var omīti, kas tirgo maisiņus tunelī, piedāvājot viņai par adekvātu cenu noadīt tev cimdus ziemai. Atbalstīt var mākslinieku, iegādājoties izstādē viņa gleznu vai mūziķi, apmeklējot viņa koncertu un iegādājoties merčendaizingu. Var arī moderni atbalstīt vietējo programmētāju, kas uztaisījis aplikāciju laika prognozes rādīšanai telefonā. Un arī šajā gadījumā — atbalstīt vienīgi tad, ja par to tiek prasīta adekvāta samaksa.

    Bet RIMI stūri ar «I love you ECO» un visu pārējo sūdprodukciju, kas tur ir sabāzta, vajadzētu, kā minimums, uzspridzināt. Un aizliegt ar likumu tirgot ķiplokus par latu gabalā.

  • DNB bankas klientu serviss — respekts no sirds

    Es principiāli esmu ārkārtīgi piekasīgs lielajām institūcijām, ar kurām man ikdienā ir jāstrādā. Gan bankas, gan mobilo un interneta pakalpojumu sniedzēji, arī valsts un pašvaldību institūcijas. Visi cieš vairāk vai mazāk no manas panikas par šo organizāciju sagādātajām problēmām. 25. oktobrī par mana publiskā sašutuma upuri, ja tā varētu teikt, kļuva DNB banka, kas sačakarēja manu pēcpusdienu ar to, ka bez brīdināšanas darbadienas noslēgumā izdomāja pārtraukt internetbankas darbību. Lieki teikt, ka tas notika brīdī, kad es, visu dienu mēģinot saņemties, beidzot biju piesēdies pie pavadzīmēm, kuras vajadzēja apmaksāt vakar.

    Atradu Facebook DNB bankas lapu un izkliedzu savu sāpi tur.

    Sarakste ar DNB banku Facebook lapā

     

    Un tavu brīnumu! Šodien pienāk ziņa e-pastā, bankas Facebook lapā arī tiek publicēta informācija un pat īsziņu atsūtīja uz telefonu.

    DNB bankas atvainošanās vēstule par pārtraukumiem internetbankas darbībā.

     

    Visdziļākais respekts un uvažuha — tās ir īstas rūpes par saviem klientiem un bankas Facebook konta apkalpotāja sajēga par to, ko viņš/viņa dara un kāpēc. Ļoti vēlētos, lai ar šādu attieksmi Latvijā varētu lepoties arī tādi sociālo tīklu profili kā Samsung, Latvijas Dzelzceļš, Interneta Pasaule un vēl daži, kas problēmas ir spējuši identificēt, atvainoties par sagādātajām neērtībām, bet atstāt visu tieši tāpat, kā tas ir bijis pirms tam — klientam nepieņemamā veidā.

  • Jaunais Adobe Acrobat XI — beidzot komentējam un aizpildam formas bez mokām

    Ir vesela čupa dažādu lietu, kas ir parādījušās jaunajā Adobe Acrobat versijā, par kurām 99% Acrobat lietotāju vispār būs nospļauties (piemēram, it kā priekš touch interfeisiem pielāgots Acrobat XI Pro, kaut gan nevienu atšķirību tieši vizuālajā ziņā nepamanīju). Toties ir dažas lietas, kas tiešām var izmainīt paradumus, kas saistīti ar PDF dokumentiem (tikai žēl, ka tas neparādījās jau pirms desmit gadiem).

    Tagad formas aizpildīšanai un izsūtīšanai klientiem varēs taisīt ar vienkāršu eksportēšanu no InDesign (vajag gan pēdējo, CS6 versiju, bet man šķiet, ka eksporta parametrus varētu pārkopēt arī uz vecākām versijām). Pirms Acrobat XI parādīšanās, vajadzēja formas failu atvērt Acrobat Pro un pārseivot kā Reader-Extended PDF, lai lietotāji ar Acrobat Reader varētu atvērt formas failu, aizpildīt to un saglabāt.

    Bet visforšākais ir tas, ka ja līdz šim, lai Acrobat Reader lietotājiembūtu iespēja komentēt PDF failus bija nepieciešams pēc līdzīga scenārija pārsaglabāt PDF failu, atverot to Acrobat Pro un izvēloties Reader-enable. Tagad Acrobat Reader XI ļauj to darīt bez iepriekšējas PDF dokumenta sagatavošanas. Tātad, tagad varam vienkārši gatavot jebkuru PDF failu eksportam un sūtīt klientam saskaņošanai un komentēšanai bez lieku papildus online un offline servisu lietošanas, garas Skype sarakstes vai telefonsarunām. Un tas viss vēl ir arī ar laika zīmogiem, kas ļauj novērst konfliktus vai domstarpības vēlāk (no sērijas: Piektdiena, 16:35. Klients paprasīja zaļā krāsā burtus, pārējo akceptēja. 16:44 Nosūtījām uz druku. 17:00. Klients pārdomāja, vajag tomēr sarkanus.).

    Acrobat XI Pro versijā ir pilnīgi pārstrādāta teksta iezīmēšanas (tai skaitā arī kopēšanas) iespēja, stipri uzlabota bilžu, teksta bloku rediģēšana, nesabojājot PDF dokumenta struktūru kā arī parādījusies iespēja meklēt un aizvietot tekstā esošos datus (Find and replace). Tas viss mūs tuvina brīdim, kad nebūs vairs nepieciešamības pēc PDF importēšanas iekš Illustrator, lai veiktu, teiksim, divu drukas kļūdu labošanu.

    Ir parādījusies diezgan forša funkcija — dokumenta sadalīšana vairākos (Split document). Līdz šim to biju lietojis vienīgi ar ārējiem spraudņiem un varbūt nemaz nebiju pamanījis, ka tāda iespēja bija līdz šim. Ir iespēja sadalīt dokumentu trīs veidos: 1. vadoties no grāmatzīmju atzīmēm, 2. konkrēts lapu skaits vienā dokumentā, 3. pēc faila lieluma (pagaidām nevarēju izdomāt pielietojumu šim). Vislabākais, ka šādu darbību var tajā pašā dialoglogā veikt uzreiz vairākiem dokumentiem (nospiežam Apply to Multiple).

    Glabā un savāc dokumentus no mākoņservisiem. Man gan pašam izdevās tikai ar Acrobat.com sastrādāties, bet teorētiski vajadzētu būt iespējai arī ar Microsoft mākoņiem draudzēties.

    No Acrobat instalācijas ir izvākts Flash, kas ir saprotams solis Adobe virzībā uz HTML5. Līdz ar to daudziem, kas veidoja animācijas, video, audio iekš Flash failiem, kurus pēc tam ievietoja PDF failos (piemēram, prezentāciju materiāliem, elektroniskajiem bukletiem), tagad ieteiktu no tā izvairīties, jo, ja uz klienta datora stāvēs Acrobat XI, bet nebūs uzinstalēts Flash, tad klients neko no radītā neredzēs.

    Es, bez šaubām, absolūti visiem iesaku pēc iespējas ātrāk nomigrēt uz Acrobat XI Pro, bet tiem, kas parasti tikai skatās PDF, bet paši tādus nedz veido, nedz rediģē, var mierīgi pāriet uz jauno Acrobat Reader XI bez maksas.

  • «Latvija: no vīzijas uz darbību». 2000. gada publikācija.

    Lēnām pārkrāmēju savu elektronisko dokumentu arhīvu un atradu 2000. gada publikāciju, kuras autoru darba grupā ir minēti Juris Biķis, Pēteris Cimdiņš, Juris Ekmanis, Elmārs Grēns, Ojārs Kalniņš, Edvīns Karnītis, Ojārs Kehris, Tatjana Koķe, Edmunds Krastiņš, Viktors Kulbergs, Uldis Osis, Artis Pabriks, Andris Šķēle, Tālis Tisenkopfs, Roberts Zīle.

    Publikācija tiek lepni nodēvēta par ilgtspējīgas attīstības koncepciju un ir izlasāma stundas laikā.

    Koncepcijas noslēguma vārdi:

    Pašreizējā virzība un nākotnes prognozes pasaules un Eiropas Savienības attīstībā ir vērtējamas kā ļoti pozitīvas Latvijas ilgtspējīgai attīstībai. Attīstības modelis, kas saistīts ar informācijas sabiedrības veidošanu, ir Latvijai īpaši izdevīgs. Valsts attīstības orientācija uz informācijas un zināšanu izmantošanu dod Latvijai iespēju derīgo izrakteņu un enerģijas resursu trūkumu kompensēt ar kvalificēta darbaspēka esamību, kā arī attīstīt ekonomiskās aktivitātes visos reģionos. Kopumā valsts iegūst daudz lielākas iespējas attīstīties un samazināt esošo milzīgo starpību starp mazu valsti un attīstītajām Eiropas Savienības valstīm.

    Taču ir nepieciešama aktīva un koordinēta darbība, lai mūsu valsts vislabāk izmantotu savas priekšrocības un potenciālās iespējas, minimizētu mūsu vājo punktu ietekmi un samazinātu iespējamos riska faktorus. Valsts var izstrādāt un piedāvāt attīstības stratēģiju, radīt labvēlīgu un aktīvu darbību stimulējošu un virzošu vidi. Taču ir nepieciešama saskaņota un ieinteresēta valsts sektora, uzņēmēju un iedzīvotāju darbība, visu sabiedrības slāņu kopīga rīcība, lai koncepcija realizētos dzīvē un iecerētie rezultāti tiktu sasniegti, lai veidotu saskaņotu sociāli ekonomisko politiku, lai sekmētu sabiedrības reģionālo un sociālo kohēziju, lai sabiedrībā radītu pārliecību par nākotnes izaugsmes perspektīvām, lai sabiedrība atbalstītu politiķus un lai valstī veidotos pilsoniskā saskaņa un sadarbība.

    Stratēģijas īstenošanai un pārejas periodam valsts pilnīgai pārorientācijai uz informācijas sabiedrības veidošanu nav daudz laika. Reāli šis darbs jāpaveic maksimums 5–6 gados, to nosaka demogrāfiskās prognozes. Taču sekmīgai attīstībai ir ļoti būtiski nodrošināt mīkstu pārejas procesu, bez ekstraprocesiem un svārstībām pārejas posmā. Lai to sasniegtu, vienīgais iespējamais ceļš ir sabiedrības inertuma samazināšana. Tas nozīmē nepieciešamību paaugstināt sabiedrības informētības un izpratnes līmeni, visos reģionos un sabiedrības slāņos veikt plašu izglītošanas, izskaidrošanas un argumentēšanas darbu.

    Ja šāda stratēģija netiks realizēta, nav redzams cits efektīvs valsts ekonomiskās, politiskās un sabiedriskās attīstības ceļš. Latvijas tautsaimniecība nespēs kļūt konkurētspējīga ar lielajām pasaules valstīm. Nebūs iespējama normāla valsts pārvalde un sociālās dzīves attīstība. Citām valstīm sekmīgi attīstot informācijas sabiedrību, Latvija var nonākt ekonomiskā atpalicībā un līdz ar to arī politiskā atkarībā.

    «Latvija: no vīziijas uz darbību» pilns koncepcijas teksts (*.pdf, 600KB). Absolūts must read visiem proletāri noskaņotajiem, lai apskatītos, kur tiešām mēs esam nokļuvuši 11 gadus vēlāk.