Kategorija: Domas
Mr.SergE domas
AKKA/LAA tēla veidošanas stratēģija
Šķiet, ka pseidocienītās organizācijas tēls ar katru dienu kļūst arvien trulāks un trulāks. Jebkurš skaidrojums par jebkuru interesējošo jautājumu tiek izskatīts vienīgi caur zobusāpēm. Atcerēsimies kaut vai veco sviestu ar youtube klipu izvietošanu blogos.
Tādā pašā garā, čakarējot prātu, AKKA/LAA ir pirms tam jau sabojājusi matricu tirgu, nodrošinot labu peļņu kaimiņu valstu tirgotājiem kā arī pacentusies vairākos citos aspektos.
Man pašam tikko bija gadījums, kas vairāk gan saistīts ar tiesībsargājošo iestāžu nekompetenci un tai sekojošo idiotismu, kuru spējām atrisināt vienīgi tiesas ceļā un, kas bija tieši saistīts ar autortiesībām un to it kā pārkāpšanu.
Tieši šajā sakarā biju devies uz AKKA/LAA biroju Čaka ielā. Šajā rajonā ar auto darbadienās principā nav ko meklēt, jo atrast vietu, kur kaut vai par maksu novietot transportu uz pāris minūtēm, ir praktiski nereāli. Biju pirms tam manījis, ka AKKA/LAA mājai ir pagalms, iebraukšanu kurā rotā «ķieģelis» ar papildzīmi «tikai ar AKKA/LAA atļaujām». Tad nu biju nolēmis, ka novietošu auto pie viņiem pagalmā un, vajadzības gadījumā, ēkā tupošajam sargam pajautāšu atļauju, lai viss ir pēc iestādes noteiktajiem standartiem.
Iebraucis pagalmā, pamanīju treilerīti, kurā onka izkārto pārtikas produktus tirdzniecībai. Piegāju, paskatījos produktus un cenas. Nosmīkņāju, ka onka tirgojas bez kases aparāta un devos uz AKKA/LAA māju, no kurienes tajā brīdī tipināja cilvēki treilerīša virzienā.
Kādu 10min laikā nokārtoju to, kas bija jānokārto un devos atpakaļ uz auto (te jāpiebilst, ka sargu tajā mirklī es arī neatradu, iespējams, ka tas bija viens no tiem personāžiem, kas devās treilerīša virzienā) un attapos pie skata, kas manī uzdzina dusmas.
Mani tik daudz nedusmo tas onka. Zemnieks un tā, forši, jāatbalsta. Mani reāli izved no pacietības fakinētie taisnības cīnītāji no AKKA/LAA, kas, (uzmanību!) paši ir devuši atļauju viņu pagalmā iebraukt un tirgoties, pārkāpjot mūsu valstī noteikto kārtību, par kuras esamību šajā iestādē jau nu pavisam noteikti zināja visi.
Dažkārt var sastapties ar policistiem, ka viņi rīkojas pārāk brutāli vai arī piesedz savējos. Tādos gadījumos mēs pavaidam un aizmirstam, «jo viņiem takš ir pārmantotas tradīcijas no padomju laikiem, no kurām ir grūti tikt vaļā» vai kaut kā tamlīdzīgi.
Bet, bļa, AKKA/LAA! Rodas pamatots iespaids, ka viņi tur pavisam ir bailes pazaudējuši un dzīvo absolūti citā dimensijā.
Uz ko es te vedinu? Da ne uz ko. Pēc tik lieliska ACTA un visu pārējo lobējamo sūdu minikreša arī mūsu mazajā pīļudīķī, es tikai ļoti gribētu, lai tautieši vairāk skatītos uz pirkstiem tādiem «taisnības» cīnītājiem. Un runātu par to atklāti, nevis virtuvē.
E-paraksts my ass
Šodien ar Herbi izdomājām, ka varētu beidzot saņemties un aiziet pieteikties e-parakstam. Galvenokārt tāpēc, ka ir biku izbesījis staigāt pa visādām iestādēm ar iesniegumiem rokās vai stāvēt rindā Latvijas pastā, lai varētu nosūtīt ierakstītās vēstules.
Ielienam e-paraksta mājaslapā un iečekojam, ka varam pieteikties e-parakstam Latvijas pasta «Saktas» nodaļa (mums tuvākā no Vecrīgas). Pirms tam pārbaudījuši, cik tā figņa maksā, iebāžam kabatā 20Ls (6,99Ls par neierobežotu skaitu + rezerves nauda, jo pasts jau nebūs tā vieta, kur no tevis vēl kaut ko nenoslauks) un dodamies uz turieni.
Liriskai atkāpei, no e-paraksta mājaslapas:
Gada laikā kopš virtuālā eParaksta ieviešanas tā lietošanai portālā www.eparaksts.lv autentificējušās vairāk kā 9800 personas, savukārt eParakstu viedkartē lieto ap 5000 personu. Salīdzinot ar 2010.gadu ir gandrīz divreiz pieaudzis izsniegto eParaksta viedkaršu skaits, ko pārsvarā eParakstīšanai izmanto iestādes un uzņēmumi, savukārt līdz ar droša virtuālā eParaksta ieviešanu ir samazinājies privātpersonu skaits, kas vēlējušās saņemt eParakstu viedkartē.
Pastā izņemam numuriņu, pagaidam, kā jau tas nākas, kādas 15-20 minūtes, līdz tiekam pie tantes.
—Labdien, mēs vēlētos pieteikties e-parakstam.
—Kādu jūs vēlētos? Jūs jau esat izvēlējušies?
—HVZ. Kādi jums tie veidi tur ir. Mājaslapā rakstīts, ka tas, kas der, lai var neierobežoti parakstīties, maksā 6,99. Nu to mēs tad arī varētu paņemt.
—Tāds, kās ir neierobežotām reizēm, maksā virs 90 latiem (precīzi nevar atcerēties), un ir pieejams tikai juridiskām personām.
—Bet mājaslapā rakstīts, ka fiziskām personām tas ir pieejams, un ka pie jums var uztaisīt, un ka maksā 6,99.
—Jūs esat kaut ko sajaukuši. Vispār jau tie e-paraksti ir kādi pieci dažādi veidi un jūs droši vien domājāt par kādu citu, bet pie mums fiziskām personām ar parakstu skaita ierobežojumu maksā 20 latus.
Pilnīgā ahujā nonākuši, pasakamies viņai par veltīto laiku un kārtējo reizi secinam, ka pasta darbiniekiem vieglāk ir pastāstīt par Dormeo matraču atšķirībām un to, kā pieteikties Viking loterijām. Izvēlamies kā nākamo upuri LU Studentu servisu, jo arī tas ir minēts e-paraksta mājaslapā.
—Labdien. Mēs te vēlētos tā kā e-parakstam pieteikties. Kas mums būtu jādara?
—Dodiet savu iesniegumu un pasi.
—Kādu iesniegumu? Neko nezinam. Dajoš lapu, uzrakstīsim to iesniegumu, kādu vajag. Pase ir līdzi.
—Nē. Jums ir jāieiet e-paraksta mājaslapā, jāautorizējas, jāuzraksta iesniegums, jāizdrukā un tad jānāk pie manis. Es tikai reģistrēju.
Smaidot atvadamies, pirms nav sācies franču žargona izvirdums krievu mēlē un tinamies no turienes projām, veltot lielāko daļu no izvirduma LU galvenās ēkas gaiteņiem.
Secinājumi
E-parakstu var dabūt tikai reģistrējoties e-paraksta mājaslapā un to var izdarīt tikai dažu banku klienti. Pēc tam vēl ir vesels lērums ar visādiem piedzīvojumiem, lai tu vispār tiktu pie kaut kāda sakarīga risinājuma. Rezultātā vēl nav zināms, vai viss būs skaisti un gludi tad, kad to e-parakstu tiešām gribēsies lietot.
Un tad vēl būtu jābrīnās, ka neviens Latvijā neskrien to e-parakstu taisīt?
Ak jā, piemirsās pateikt, ka pasta darbiniece vēl kaut ko topīja par to, ka ja grib e-parakstu juridiskai personai, tad ir jādodas uz Latvijas valsts radio un televīzijas centru un ar viņiem jāslēdz līgums un tad jādodas atpakaļ uz pastu.
Finālam. LVRTC ar savu sūda parakstu un kruto vīziju nepiedāvā nevienu, absolūti nevienu citu veidu, kā ar viņiem sazināties, izņemot mājaslapas forumu. Pat elementāru tālruņa numuru ar helpline nevar nodrošināt.
Nokia N8 cena gada laikā mainījusies vien par 30 latiem
Pirms gada, kad ļoti gaidīju Nokia N8, sekoju līdzi cenu izmaiņām Tele2 mājaslapā, lai sagaidītu brīdi, kad varēšu to iegādāties par pieņemamu cenu. Pēc tam sekoja megahaļava un viss, kas ar to saistīts, bet tagad apskatījos, cik tad maksā Nokia N8, gandrīz gadu vēlāk pēc iznākšanas.
Afigetj. Nekas īpaši nav mainījies.
Alfabēts sākas ar burtu A
Viss jau tika izdarīts pirmdien, bet kaut kā pagāja laiks, kamēr saņēmos tikt vaļā no bārdas.
Tiem, kas tankā, iesaku palasīt raksta «Tagad man arī ir autovadītāja apliecība bez M burta» komentārus.
Obligātās iemaksas un vēsture
Atvedu no mammas pagraba kasti ar veciem papīriem. Ar dēlu pavadījām vairāk kā stundu, izejot cauri samērā senai vēsturei.
Biju par aizmirsis, ka kaut kas tāds vispār bija noticis.
Par tabulām un rāmjiem
Ja jums šķiet, ka šai bildei nav nekāda sakara ar raksta virsrakstu, tad jūs maldieties. Kaut gan viss sākās stipri ātrāk, teiksim tā, vairākus tūkstošus gadus ātrāk.
Sensenos laikos dzīvoja cilvēki, kuriem, tieši tāpat, kā tas ir mūsdienās, nebija talants noteikt, vai tas, ko viņi rada ir šķībs vai taisns, toties viņiem bija pietiekami daudz prāta, lai vienu un to pašu darbu nedarītu vairākas reizes. Tā uz pasaules parādījās tabulas un, līdz ar tabulām — tabulu rāmji.
Rāmjus vienmēr un visos laikos izmantoja, lai varētu ar roku veicamo darbu izdarīt precīzāk. Šī sienas zīmējuma fragmentā, ko es pirms HVZ cik gadiem nobildēju Ēģiptes vēstures muzejā Turīnā, var redzēt, ka hieroglifi, attiecībā pret līnijām, kas tos norobežo, ir zīmēti ar izcilu precizitāti. Man nav ne mazākās nojausmas, pēc kāda principa tika sadalīti darbi, bet izskatās, ka tas līniju vilcējs, kurš iedalīja vietas hieroglifiem tieši virs dievu zīmējumiem, visticamāk, atlikušo mūža daļu pavadīja, kraujot piramīdām akmeņus.
Vēlāk nāca citi tehniskie paņēmieni, kā dabūt kaut ko, kas ir tavā prātā uz papīra, bet līdz digitālās izdošanas laikam nemainījās tehnika — ja kaut ko vajag skaidri norādītā vietā iedabūt, tad pirms tam ir jāievelk robežas, lai ir skaidrs, kur tad tas kaut kas atradīsies.
Loģiski, lai vieglāk būtu ierakstīt, cik tad maksā kāds no ogu vai sēņu veidiem, mēs skaisti iezīmējam vietu, kur to ciparu iebāzt, lai nesanāk putra un nav jāčakarējas. Un, kā kārtīgiem padomiju piedzīvojušajiem mums bija liels pienākums izmantot lineālu un zīmuli visur, kur vien tas ir iespējams, pirms ķērāmies klāt pie tušas, krāsas vai kāda cita paliekoša izteiksmes līdzekļa izmantošanas.
Nu, gandrīz vienmēr.
Un tad nāca datorlaikmets ar saviem spiedogiem un zīmogiem. Un mēs uzreiz aizmirsām, ka līniju izmantošanai jebkādās formās, tabulās vai tekstos bija lielākoties vienīgi funkcionāla jēga — atrast kur rakstīt vai zīmēt un glīti šo vietu aizpildīt. Bet nu taču nevar tautieši no tā atradināties, galu galā tūkstošiem gadu to ir lietojuši. Un nesaprot, ka tajā brīdī, kad ar roku nekas nekur vairs nav jāiebaksta, nav arī jāmoka vairs cilvēka acs, saraibinot pasniedzamo informāciju ar absolūti bezjēdzīgiem režģiem.
Un aiziet, bliežam visu tabulās, saliekam visur rāmjus apkārt. Vajag taču kontrastu! Vajag spēku! Un viss, kas mums paliek no tik elegantā flip-dot ekrāna, ir zaļās krāsas teksti uz tumšāka fona. Kaut arī patiesībā šie teksti bija uz melna fona gaišiem burtiem nevis tāpēc, ka tas ir superkontrasts, ideāla lasāmībā un tūkstošu gadu pieredzes rezultāts. Vienkārši izmantojot melnu fonu, nevarēja redzēt iekārtas nepilnības pie nevienmērīga apgaismojuma — ēnas no atsevišķiem punktus veidojošiem elementiem.
Un tā mēs turpinām dragāt rāmjus apkārt visam, ko vairāk vai mazāk spējam dēvēt par tabulām, kaut gan tas ir reāli atbaidošs un funkcionāli absolūti nekādu jēgu nenesošs elements.
Ja es būtu Kultūras ministrs
Ja es būtu kultūras ministrs, es liktu pirms katras kārtējās domes sēdes pašvaldībā uzstāties vietējam pašdarbības kolektīvam ar 30min garu programmu. Nu, teiksim, Pampāļu novada domes sēde. Visi deputāti sanāk, vēl atnāk arī divi klausītāji no malas (protams, 90% gadījumu tie ir pensionāri vai bezdarbnieki, kuriem nav ko darīt). Bet ja pirms sēdes notiktu Pampāļu deju kolektīva Akmentiņš koncerts? Vēl vismaz dažas mammas un pa kādam tētim vai omei garantēts! Un deputāti beidzot uzzina, kam ir vajadzīgs kultūras budžets, un arī sēdes apmeklē vairāk cilvēku no malas.
Nu un pirms katras Saeimas sēdes, bez šaubām, vārds tiek dots korim Latvija, kā minimums. Bet svētku dienās var pat pārcelt sēdes uz operas namu un pirms kārtējās plenārsēdes Tosku noskatīties.
Mobilo tālruņu platformu kari
Vakar tā sēdēju, pīpēju un sapratu, ka šobrīd mobilo tālruņu operētājsistēmu tirgū notiek tieši tas pats, kas notika ar interneta pārlūkiem.
Un es ļoti gaidu, kad uzradīsies kaut kāds veselais saprāts, kas liks visu sabāzt zem viena jumta. Kaut vai ar to pašu HTML5.
Es zinu, ko es darīšu šogad Jāņos
Tāpat kā pagājušajā gadā, arī šogad ar cafe Leningrad un nu jau arī ar pasaules mūzikas kroga Bubamara kolektīviem Jāņus sagaidīsim Ropažos, Ropažu estrādē.
