Absolūts sūds un iztērēta nauda.
Savukārt šis ir ahujenna kruti un es gandrīz apraudājos.
Paldies Svilpem par info.
Ādas vēzis jeb melanoma. Sociālo kampaņu superīsais salīdzinājums
Kategorija: Tīmeklis
Par sūdu daudzumu un tā ietekmi uz saturu
Vizuālais dizains pārāk bieži tiek traktēts tikai kā visādu figņu skaista izvietošana ierobežotā vai neierobežotā laukumā. Vēl jo būtiskāk, pārāk bieži dizaineri veido savus garadarbus, ņemot par pamatu nevis patieso saturu, bet gan pašizdomātus satura aizvietotājus, kas noved pie tā, ka dizaina vizuālais vēstījums absolūti nesaskan ar dizaina funkcionālo jēgu. Lielisks piemērs tam ir Latvijas Pasta abonēšanas katalogs.
Samērā niecīgs produktu daudzums ir izvietots 72 lapaspusēs, katrā lapaspusē izvietojot arī samērā niecīgu skaitu informācijas. Patiesībā, lielāko daļu no lapas aizņem zili klucīši un tukšums. Izdarot vien elementāru plānošanu jau pirms tiek veidots dizains, t.i., paņemt reālus datus un apskatoties, kā tie izvietosies, dizainerim bija iespēja samazināt skraidīšanu pa lapām un palielināt produktu pārskatāmību. Papildus tam, ja es nemaldos, tad Latvijas Pasts vēl joprojām par papildu aprakstiem un izdevumu logo izvietošanu iekasē naudu. Tātad, uzdevums ir arī izcelt tieši šādus izdevumus.
Burtiski ar niecīgiem labojumiem tieši to pašu informāciju, kas līdz tam aizņēma divus ekrānu augstumus, tagad ir iespēja izvietot vienā nepilnā ekrānā. Tātad, tieši to pašu informācijas apjomu ir iespējams ievietot divreiz mazākā laukumā, iegūstot vēl arī papildus pārskatāmību un pievienojot papildus vērtību tiem izdevumiem, kas maksā par logotipu un aprakstu izvietošanu. Līdz ar to kataloga lapaspušu skaits arī tiek samazināts vismaz divreiz, kaut gan es domāju, ka to varētu samazināt arī četrreiz, tādējādi būtu jāpārlapo nevis 72, bet 18 lapas. Bez tam, izvietojot informāciju kompakti un reāli lietojot sadalījumu, kas ir redzams kreisajā navigācijā, var vispār atteikties no lapošanas — atverot sadaļu «Reģionālā prese», redzēt uzreiz visus izdevumus.
Attiecīgi — jo precīzāk ir definēts saturs pirms tā izkārtojuma veidošanas un, jo labāk dizaineris iedziļinās satura būtībā, jo mazāk sūdu viņš pievienos savam darbam. Un tam nav nekāda sakara ar minimālismu.
Par radio un digitālo pārraidi un radio formātu kā tādu
Gribēju sākt ar kaut ko vienu, bet tagad pat nezinu, ar ko sākt. Visupirmām kārtām, jo vairāk es iedziļinos, jo vairāk ir skaidrs, ka lēmumi par kaut kādām nozīmīgām izmaiņām tiek pieņemti stipri virspusēji un lobijs strādā nevainojami (jā, es par Latviju).
Norvēģija pāriet uz digitālo radio pārraidi
2017. gadā Norvēģijā faktiski tiks izslēgta FM skalas radio pārraide. Labi, ne pilnībā, avoti ziņo, ka šis tas tomēr vēl būs palicies priekš lokālām radiostacijām.
«When it comes to local radio, we will make it possible for most (and certainly the smaller) stations to continue on FM after 2017, if they want to», this is, to say the least, a confusing message from the minister of culture Anniken Huitfeldt. But all in all she presented an interesting report to the parliament.
Starp citu, pārraide AM skalā Norvēģijā ir izslēgta jau gandrīz desmit gadus. Un ko gan tagad norvēģi darīs bez AM un FM? Radio neklausīsies? Ņifiga. Šamie jau gadiem lieto un testē digitālās audio pārraides (DAB — digital audio broadcasting) tehnoloģijas, kas tagad, līdz ar DMB standarta apstiprināšanu ir kļuvusi spējīga raidīt ne tikai audio + vēl viens audio + datu plūsma (līdz pat Java aplikācijām), bet arī video pat ļoti baudāmā kvalitātē (DMB — Digital Multimedia Broadcasting). Praktiski sēžot uz tiem pašiem raidītājiem, tikai pienākošos pieslēgumus un servisa tehniku nomainot. Protams, no otras puses ir lietotājs, kas baidās no jaunumiem, jo tagad veco gludekli, kas ar vadiem pieskrūvēts pie radiatora vairs nevarēs izmantot kā uztvērēju, tomēr man šķiet, ka mūsdienās tas ir praktiski nesvarīgs faktors, rēķinot to, ka sūda mp3 atskaņotāju nopirkt ir teju lētāk kā tādas pašas ietilpības USB atmiņu.
Digitālās audio pārraides priekšrocības
Fizmatiem patiks:
Analog FM requires 0.2 MHz per programme. The frequency reuse factor in most countries is approximately 15, meaning that only one out of 15 transmitter sites can use the same channel frequency without problems with co-channel interference, i.e. cross-talk. Assuming a total availability of 102 FM channels at a bandwidth of 0.2MHz over the Band II spectrum of 87.5 to 108.0 MHz, an average of 102/15 = 6.8 radio channels are possible on each transmitter site (plus lower-power local transmitters causing less interference). This results in a system spectral efficiency of 1 / 15 / (0.2 MHz) = 0.30 programmes/transmitter/MHz. DAB with 192 kbit/s codec requires 1.536 MHz * 192 kbit/s / 1136 kbit/s = 0.26 MHz per audio programme. The frequency reuse factor for local programmes and multi-frequency broadcasting networks (MFN) is typically 4 or 5, resulting in 1 / 4 / (0.26 MHz) = 0.96 programmes/transmitter/MHz. This is 3.2 times as efficient as analog FM for local stations. For single frequency network (SFN) transmission, for example of national programmes, the channel re-use factor is 1, resulting in 1/1/0.25 MHz = 3.85 programmes/transmitter/MHz, which is 12.7 times as efficient as FM for national and regional networks.
Normālajam cilvēkam skaidroju:
- Pārraidei tiek izmantots tikai viens frekvences kanāls, kurā ir visi kanāli
- Ietilpība uz frekvences diapazonu ir būtiski lielāka, tātad, ir iespēja raidīt daudz vairāk radiostacijām (pajāt par reitingiem, klausos ko gribu)
- Ir iespēja būtiski uzlabot pārraides tīklu, jo vairāki raidītāji, kas atrodas tuvumā, var raidīt vienā frekvencē un nečakarēt diapazonu.
Un šie ir fakti tikai par vecāko digitālās audio pārraides strādājošo versiju, jaunākās versijās ir panākts vēl vairāk labumu lietotājam.
Interneta radio un Latvijas vieta pasaulē
Labi, par pārraidīšanu šoferiem tā kā būtu skaidrs. Tagad vajadzētu saprast, kas tad notiek ar cilvēku parasto, kas sēž ofisā un klausās radio datorā. Ja tā paskatās, tad tik sūdīgi nemaz nav — visas vērā ņemamās radiostacijas Latvijā pārraida arī internetā. Vienīgie, kam ir kaut cik vērā ņemams arhīvs, ir Latvijas radio (kas būtu tā kā pašsaprotami, galu galā mēs par to samaksājām). Es pats ikdienā sekoju līdzi Latvijas radio ziņu RSS plūsmai, izmantojot Google Reader, jo tā ir vienīgā iespēja bez čakarēšanās klausīties ziņas, nemokot sevi ar kaut ko citu, izņemot pārlūku. Un klausos tikai tās ziņas, kas mani patiesi interesē. Pirms laika pārējo skaņas ēteru es piedirsu ar Grooveshark, pirms tam vēl bija TheSixtyOne un vēl kaut kad senāk arī Last.fm, bet man visas šīs figņas šķiet arvien vairāk un vairāk bezpersoniskas, nemoderētas kaku gāšanas manās ausīs un smadzenēs.
Tagad esmu uzsēdies uz adatas diviem servisiem: BBC Radio un pavisam nesen atklātajam (paldies, Benita) NPR Music. Abi ir izcili un abi kalpo ideāli manām vēlmēm. Pirmkārt, ir iespēja meklēt un klausīties arhīvus. BBC ir gadsimtu veci ieraksti, ko var absolūti bez maksas noklausīties. Un arhīvs ir labi sakārtots un viegli saprotams. Savukārt NPR ir kļuvis par absolūti neatņemamu ikdienas avotu jauniem muzikālajiem iespaidiem. Pamīšus ar intervijām un autorraidījumiem.
Starp citu, interesants fakts. Kā var zināt, ka medijs ir no ASV? Nekur, pat aprakstā, kas veltīts raidorganizācijai, nebūs ne pušplēsta vārda par to, no kurienes šī organizācija nāk.
Lūk, un tagad mēs nonākam atpakaļ pie Latvijas Radio. Kas ir lielisks kaut vai ar to, ka kopš 2008. gada ir sācis ierakstīt savu ēteru un tagad ļauj noklausīties vecās programmas turpat arhīvā. Savukārt tas, kas pietrūkst Latvijas Radio, ir komanda ar izstrādātājiem un dizaineriem, kas uztaisītu no visas tās kolosālās informācijas čupas skaistu, sakārtotu pa plauktiņiem un viegli lietojamu kopumu, kuru varētu baudīt ikdienā.
Es būtu pavisam reāli, bez jebkādas samaksas šādā projektā iesaistīties. Jo, ja jau mēs nevaram uztaisīt normālu radio pārraidi visas Latvijas teritorijā (tāpēc, ka visādi Kleckini muļķi dzen padomēs, risinot žurnālistu lojalitātes, nevis mediju darbības kvalitātes jautājumus), tad varbūt mēs vismaz varētu radīt cienījamu interneta mediju, kas neatstumtu arī LR5 kanālu, kas būtu ērti lietojams bez jebkādām papildus programmām, kas ļautu normāli lejuplādēt un klausīties radiopasakas, vecus raidījumus un citus fonotēkas ierakstus, un tā tālāk. Vai vēl kādam ir interese?
P.S. Kolāt, tu esi kruts pat ar visu to, ka man šķita, ka tu esi sasodīts stagnāts. Tvittera apskati ir kaut kas tāds, ko es nebiju gaidījis no Latvijas Radio. Vēl tikai gribētos, lai tu nedaudz vairāk no humora pārietu pie analītikas.
7 lietas par mani (chainblogging)
Iepriekšējo reizi noslinkoju un biju viens no tiem ļaunajiem, kuru dēļ šis pašizdomātais termins chainblogging apstājās. Kristapa aktivitātes dēļ tomēr atļaušos to izdarīt. Aizsāka procesu šoreiz Natalie.
1. Kas ir pirmā lieta, ko tu iedomājies, kad piecelies no rīta?
Vajadzētu uzpīpēt.
2. Pirmā lieta, ko tu pamani pretējā dzimumā?
Stāja. Kārtīgam skuķim ir jābūt kārtīgai stājai. Ja ir sakņupusi mugura, tātad sakņupusi ir arī domāšana.
3. Pirmā lieta, ko ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu?
Paciņu Lucky Strike mīkstajā iepakojumā. Vēlams oriģinālais ASV ražojums. Un ja būtu kaut minimālas iespējas izvēlēties otru produktu, tad tas noteikti būtu Famous Grouse Black. Izcila manta. Es pat domāju, ka man būtu šausmīga dilemma, kurš no šiem abiem man būtu būtiskāks. Paķertu to, kas tuvāk atrastos.
4. Kas ir pēdējais, ko tu apēdi?
Piranijas picērijas picu ar anšoviem. Edžiņš atvēris lieliskāko picēriju ja ne visā Latvijā, tad Rīgā pavisam noteikti. Ir bauda ēst picu, kas nav plātsmaize. Nē, meloju, pēc tam vēl bija burgeris Statoil, bet tas jau neskaitās.
5. Pēdējais cilvēks, ar kuru tu runāji pa telefonu?
Kaut kur esmu padirsis blendi no objektīva. Apzvanīju te dažus elementus, kas no manis to objektīvu bija ņēmuši. Pagaidām bez rezultātiem.
6. Pēdējā filma, ko tu noskatījies?
Vakar noskatījos lielisku dokumentālo filmu par latviešu kaitotājiem — Kaitpanki. Filmas prezentācija notika pie manis kafejnīcā Leningrad, bet man ļoti gribējās izgulēties, tāpēc pēc Inokentija Mārpla puskoncerta paklausīšanās filmu noskatījos mājās gultā. Pirms tam kaut kad nesen skatījos Bonded by Blood. Ļoti nekāda un katrā ziņa ne tuvu nestāv Krusttēvam, ar kuru daži labi kinokritiķi šo britu darbu ir salīdzinājuši.
7. Pēdējā grāmata, ko tu lasīji?
Šobrīd sēžu pie vairākām. Pārlasu jau otro reizi Edvarda Tuftes «The Visual Display of Quantitative Information». Ar šo ir grūti, jo patiesībā viņu var lasīt arī desmit reizes un tāpat būs simtiem lietu, ko nebūsi piefiksējis. Ļoti sajūsmina. Ziemassvētku pasta sūtījumu sarakstā pirms jaunajiem Dombrovska nodokļiem līdz manim atnāca Jana Vaita «Editing by Design» trešais izdevums. Izcila, vienkārši izcila grāmata, ļoti viegli uztverams domu gājiens. Salīdzinot ar krievu tulkojumu, kura skenēto versiju nesen palasījos, oriģinālais ir tūkstots reizes labāks. Sabiedriskajā transportā tiek izvilkts Neputna izdotās Latvijas mākslas vēstures sērijas «Pilsēta. Laikmets. Vide», kuru uz gada nogales atlaidēm iegādājos par pāris latiem grāmatnīcā pretim viesnīcai Rīga. Nekad nevaru atcerēties, kuram no grāmatizdevējiem tā pieder.
Man ikdienā ļoti daudz sanāk lasīt arī visādu muļķīgu literatūru grāmatu apjomos, tāpēc nožēloju, ka tik maz laika labai literatūrai.
—
Tagad stafeti jānodod tālāk. Svilpe, Renārs, Normis. Jūsu kārta atbildēt uz septiņiem jautājumiem.
Aivars Kļavis. «Kaut mums pietiktu spēka!»
Rakstnieks Aivars Kļavis uzrakstīja emuāru ierakstu Latvijas Vēstnesī, kas nonāca ar līdz manim. Raksts ir tik skaists, ka beigās gandrīz apraudājos. Noskatoties uz to, cik ļoti tas ir iepaticies maniem Twitter konta sekotājiem, nevaru to neielikt arī blogā.
Ja godīgi, gribēju uzrakstīt dažus jaungada vēlējumus. Bet tā nu sanāca, ka janvāra sākumā darbs dzina darbu, kas pats par sevi, protams, bija labi. Vienīgi mani vēlējumi tā arī palika neuzrakstīti. Un tas vairs nebija labi. Jo reizēm ir lietas , kuras jāpasaka pat tad, ja neviens tās negrib uzklausīt un dzirdēt. Pat tad, ja tās simtreiz teiktas, visiem sen apnikušas, un pat tad, ja no šīs teikšanas nekas nemainīsies.
Kādu vakaru īsi pirms Jaunā gada uz viena no valsts nozīmes ceļiem, es pieredzēju šaušalīgu skatu. Tā bija viena no aizvadītā gada aukstākajām dienām. Termometrs Vidzemē rādīja mīnus septiņpadsmit. Pa dienu sniga. Ceļš vēl nebija notīrīts, tāpēc arī braucēju maz. Un tad tālumā tumsā ieraudzīju tik labi pazīstamās zilās bākugunis. Pa gabalu secināju, ka mašīnas, kurām tās pieder, noteikti ir vairāk par vienu un tās nebrauc, bet stāv ceļmalā. „Avārija,” nodomāju. „Turklāt acīmredzot pamatīga.” Samazināju ātrumu, un, tuvojoties notikuma vietai, mēness gaismā ieraudzīju divas ātrās palīdzības.
Tomēr par spīti manām aizdomām, ne grāvī, ne laukā aiz tā neredzēja nevienu avarējušu mašīnu. Nebija ne lūžņu, ne uz ceļa izbirušas kravas – vienīgi šīs divas ātrās palīdzības automašīnas ar ieslēgtām bākugunīm abpus ceļam un spokains pusmēness debesīs. Kad beidzot mašīnas lukturi vilka tik tālu, lai izgaismotu ceļmalā notiekošo, ieraudzīju arī visu pārējo. Vairāki cilvēki baltos halātos, virs kuriem bija uzmesti mēteļi, tieši tobrīd palīdzēja no ātrās palīdzības izkāpt kādai sievietei. Es braucu ļoti lēni, tāpēc pirmais, kas mani pārsteidza, viņas apģērbs, kurš ne tuvu nebija piemērots tik aukstam laikam. Tāds kā halāts, tāda kā slimnīcas pidžama, šalle ap galvu un kājās čības. Nezin kāpēc man šķita, ka čības uzvilktas basās kājās, lai gan tam neticu, jo, kā jau teicu, ārā bija vismaz mīnuss septiņpadsmit. Un tikai tad pamanīju pašu galveno – sieviete bija stāvoklī un sāpēs saviebtu seju turēja vēderu. Kad pabraucu garām, atpakaļskata spogulī, bākuguņu gaismā redzēju kā sievieti pārved ceļam un iesēdina otrajā ātrās palīdzības mašīnā. Šis skats bija tik sirreāls un šokējošs, ka vēl ilgi neizgāja no prāta. Ieputināta autobusa pieturvieta, sīkas retas sniegpārslas gaisā, divas ātrās palīdzības un grūtniece halātā ar čībām kājās.
Vēlāk zinātāji man teica, ka nekā šokējoša un sirreāla tur neesot. Tā esot realitāte, kuru uz Latvijas ceļiem varot vērot itin bieži. Realitāte, kas esot likumsakarīga reģionālās reformas un medicīnas iestāžu restrukturizācijas sekas. Acīmredzot tajā novadā, kura medicīnas iestādē sieviete ar ātro palīdzību nogādāja vispirms, kā šim novadam piederīgo, vairs netiek veiktas operācijas un pieņemtas dzemdības. Tāpēc viņa visticamāk pārvesta uz reģionālo slimnīcu, kas atrodas citā novadā. Bet tā kā neviens no novadiem negrib tērēt savus līdzekļus lieki braucot turp un atpakaļ, darījums notiek uz novadu robežas vai pusceļā starp abām ārstniecības iestādēm. Labi, ka sieviete vēl vispār vesta ar ātro palīdzību, nevis likts pašai braukt uz reģionālo slimnīcu, tādējādi taupot nodokļu maksātāju naudu.
Tā, lūk – apbrīnojami vienkārši un loģiski pēdējā laikā tiek izskaidrotas pilnīgi absurdas un neloģiskas lietas. Jo mēs pie šī absurda jau esam tik tālu pieraduši, ka spējam saskatīt situāciju attaisnojošas likumsakarības, pat tur, kur nekādiem attaisnojumiem nav vietas.
Bet janvāra sākumā demogrāfi nāca klajā ar paziņojumu, ka pie pašreizējās dzimstības un mirstības līmeņa mums pat nevajadzēs gaidīt 30 gadus, kā tika prognozēts līdz šim, lai Latvijā paliktu vairs tikai puse no pašreizējā iedzīvotāju skaita. Tas notikšot krietni ātrāk. Masu medijos cita pēc cita parādījās publikācijas un sākās diskusijas par to, kāpēc latvieši negrib bērnus un kas ar mums notiks pēc tam, kad beigsim pastāvēt kā nācija. Bet man acu priekšā joprojām bija tā sieviete, tur – naktī zem spokainā mēness, kura bija izšķīrusies radīt bērnu. Paldies vietā valsts viņai piedāvāja pirms dzemdībām ziemas naktī un salā drusku pastaigāties pa aizsnigušu ceļu. Par laimi vismaz mediķu pavadībā.
Pašlaik ir ļoti populāri teikt – mēs dzīvojam krīzes laikā. Un ar to tad arī visas cūcības attaisnot. Nekā nebija – jau vairākus gadus mēs patiesībā dzīvojam avārijas situācijā. Nejēdzīgos, absurdos un necilvēcīgos apstākļos, kuros valsti noveduši patmīlīgi, savtīgi un melīgi politiķi, alkatīgi uzņēmēji un nemākulīga valsts pārvalde. Un šī avārijas situācija sākās vēl pirms bija sākusies krīze.
Tāpēc vienīgais, ko patiesi gribu novēlēt visiem šajā gadā, lai mums pietiktu spēka ne tikai saskatīt šīs nejēdzības, bet arī saprast, ka tās ir nejēdzības, nevis kaut kāda ārkārtas situācijas, kas galu galā kļūst par ikdienu pēc tam, kad esam tās akceptējuši. Un lai šīs nejēdzības mūs nespētu salauzt, un lai mums pietiktu spēka tās neakceptēt! Jo tikko mēs sāksim domāt, ka tam tā jābūt, jo mūsu kā nodokļu maksātāju nauda ir svarīgāka un vairāk taupāma nekā mēs paši, tā ar mums būs cauri un mēs paši sevi būsim iznīcinājuši. Iznīcinājuši pirms vēl to paspēs augstais mirstības un zemais dzimstības līmenis.
Oriģināls ir lasāms Latvijas Vēstneša mājaslapā.
Es, bez šaubām, ļoti atvainojos cienījamajai Latvijas Vēstneša redakcijai, ka pārpublicēju rakstu pilnībā, bet zinot, kādi rokenroli jums tur notiek pēdējā gada laikā, man ir lielāka ticība, ka arī pēc gada es to varēšu atrast savā blogā, nevis LV.LV.
lolitasvirtuve.lv
Lolita ir sākusi rakstīt savu blogu. Pamatā būšot tikai un vienīgi par virtuves ēverģēlībām, kuras man ir iespēja izbaudīt.
Gatavot man vienmēr ir paticis. Pēc iespējas vienmēr cenšos gatavot ko jaunu, lai pašai interesanti un ēdājiem arī. Te gan jāpiebilst, ka ēdāji ne vienmēr priecējas par maniem eksperimentiem. Panākumi ir bijuši dažādi – reiz bija interesanti rīsu papīra rullīši, kur vienīgā garša, ko varēja nojaust bija etiķis, hmm… Paldies Sergejam par izturību un godīgiem komentāriem. Reizēm gan šķiet, ka viņš ir pārāk kritisks, bet jebkurā gadījumā – paldies viņam un, starp citu, visus manus eksperimentus ir pārdzīvojis bez sekām, arī rīsu papīra rullīšus :). Nu jau arī dēls, kopš ēd pieaugušo pārtiku, ir kļuvis par manu eksperimentu upuri. Ko darīt, vecākus jau neizvēlas.
Pirmās receptes jau ir saceptas un gaida jūsu eksperimentus un komentārus.
Mani šībrīža favorīti ir siltie liellopu gaļas salāti un ļoti garšīgā marinētā cūkgaļa.
Jaunā Fotokvartāla mājaslapa ir sūds
Lai piedod man Artis Tauriņš, viņam ir daudzi labi darbi tapuši, bet tas, ko viņi sataisīja kopā ar Uldi Rudzīti ir, maigi izsakoties, totāls sūds. Šis ieraksts ir blogā tikai tāpēc, ka es gribu atcerēties šo mirkli — 2011. gada janvāris. Šis ir laiks, kad fotogrāfijai veltītā mājaslapā dizainā paredzēts, ka maksimālā bildes platākā mala ir 600px. Pat nedomājot par to, ka 1024×768 kā izšķirtstpēja jau ir palikusi tikai vecām tantēm ofisos un nekādā gadījumā ne fotogrāfiem.
Boston Globe mājaslapas apmeklējums uzsprāga pāris nedēļu laikā tikai tāpēc, ka avīzes mājaslapas izstrādātājs pieņēma lēmumu publicēt mājaslapā bildes 990px platumā atsevišķa blogā. Tā radās The Big Picture. Un ziniet, kurš gads tas bija? 2008. Un cilvēks, kas to realizēja pat nebija nedz dizaineris, nedz fotogrāfs. Parasts mājaslapu programmētājs ar labu gaumi un lieliskām idejām.
Jā, un pēdējā piezīme, iSūdi un citi telefoni nav paredzēti, lai skatītos kaut cik nopietnas fotogrāfijas.
Otrā Ziemassvētku dāvana. Ļoti noderīgi interneta resursi
Šogad ir saradušies pidžilijons ar jauniem servisiem vai arī uzlabojušies jau esošie, ar kuriem noteikti vēlētos padalīties. Sarakstam nav īpaši lielas loģikas, tomēr centos kaut kā vismaz sagrupēt, lai ir skaidrība.
Tiešsaites rīki
Screenr — Darba virsmas ierakstīšana video (kopā ar mikrofonu vai bez tā ieslēgšanas) līdz 5 minūšu garumam, izmantojot Java. Vienīgais, kas man nepatika — nav iespēja darboties ar vairākiem monitoriem vienlaicīgi, toties pati darbošanās ir absolūti elementāra.
Localti.me — Teorētiski pamatā lapai ir iespēja ātri uzzināt, cik ir laiks šobrīd kādā pasaules pilsētā, bet tam klāt ir nācis arī čupa ar vēl visādām lietiņām — Wikipedia apraksts par pilsētu, laika ziņas, apraksts par pilsētu, fotogrāfijas no Flickr un Panoramio un vēl šis tas. Lielākās Latvijas pilsētas atrada.
Truveo — Maisiņā pie iepriekšējā. Patiesībā, tai būtu jābūt Localti.me vienai no fīčām — ievadi apdzīvotas vietas nosaukumu un tiks sameklēti visi video, kas ar šo vietu ir saistīti. Superforši, ja jāsameklē kaut kas par maziem ciematiem.
TinEye — Ielādē bildi vai arī norādi saiti uz bildi un resurss meklēs identiskas vai līdzīgas bildes interneta plašumos. Būtu grūti iedomāties savu dzīvi bez šī resursa.
WhatFontis — Nosaukums pasaka visu. Ielādē vai norādi saiti uz bildi ar tekstu un uzzini, kas tas par fontu.
Darbs ar failiem
Zoho Viewer — Ir gadījumi, kad piesēdies pie kāda frīka datora, uz kura uzlikts OpenOffice un kaut kāds jokains Acrobat Reader aizvietotājs. Citkārt gadās, ka kāds jokainis tev atsūta nesaprotama rakstura failu un dievojas, ka viņa Office to ver vaļā. Tādos brīžos var iemest failu šajā resursā un cerēt, ka varēs apskatīties dokumentu tādā veidā, kādā to sākotnēji kāds ir taisījis. Tepat var arī populārākos dokumentu formātus konvertēt. Ja šis serviss konvertētu Corel failus, es būtu gatavs par to pat maksāt. Bet no otras puses, paldies Dievam, Corel Draw neietilpst standarta ofisa aplikāciju sarakstā.
Regex info — izvelk no praktiski jebkura bilžu formāta exif informāciju. Adobe Bridge dara to pašu, bet Regex gadījumā bilde nav jāsaglabā lokāli uz sava datora. Ļoti noderīgs brīžos, kad ir vēlme uzzināt, kā kāda bilde ir tapusi.
Darbs ar mājaslapām
Woorank — Mājaslapu analītiķis. Šis ir vienkāršs rīks, kas izanalizē galvenās lietas mājaslapā, nemokot prātu ar īpaši tehniskām niansēm. Ļoti noderīgs brīžos, kad lapa jau darbojas kādu brīdi un nagi niez vēl kaut ko pielabot.
Bounce — Vienkāršākais no man zināmajiem tiešsaites mājaslapu ekrānšāviņu veidotājiem. Foršākais ir tas, ka uzreiz ir iespēja iezīmēt noteiktus laukumus un komentēt tos. No mīnusiem: pārlieku brutāla jpg kompresija ekrānšāviņam un nav iespējas uztaisīt ekrānšāviņu tikai daļai lapas, bet tas jau ir sīkums.
Dumji sīkumi
Random — Iespēja ģenerēt dažāda veida un rakursa nejauši izvēlētus skaitļus. Un ne tikai skaitļus.
Egg Timer — Atpakaļskaitīšanas laikrādis. Man īsti nav skaidrs, kā var skaitīt 2 gadus uz priekšu, bet, skatoties filmu lieti noder, ja zini, ka virtuvē cepeškrāsnī gatavojas lazanja.
Rokdarbi. Ķidājam jelgavnieki.lv pirmo lapu
Šo biju taupījis kādam prātīgākam brīdim, kad būtu vēlme visu pārzīmēt un parādīt galarezultātu, bet sapratu, kas tas no manis prasīs pārāk daudz laika un es neredzu tam īstu jēgu. Tāpēc aprobežojos ar tām pārdomām, kas man ir radušās saistībā ar jelgavnieki.lv pirmo lapu (es iekšā pat īpaši nevēlējos vairs līst).
Kas tad ir jelgavnieki.lv?
Jelgavnieki.lv ir plašs informatīvs portāls. Mēs piedāvājam ne tikai objektīvas ziņas par Jelgavā notiekošo, bet arī svarīgākās ziņas Latvijā.
Kaut kad sen es pat tur kaut ko mēģināju rakstīt, bet mums nesanāca sastrādāties un vispār es jau sen biju rīdzinieks, tāpēc Jelgavā notiekošo īpaši produktīvi atspoguļot tāpat nespētu. Ir gājis laiks, bet viss ir palicies tur, kur tas ir.
Redzamo haosu mēģināju sabīdīt pēc iespējas kopā, izmetot ārā visu lieko (tai skaitā reklāmas, bez šaubām) un izmantojot pēc iespējas visu laukumu, kas ir pieejams.
Turpināt lasīt “Rokdarbi. Ķidājam jelgavnieki.lv pirmo lapu”
Jā, jā. Tas esmu es. Haļava beidzot iegriezusies ciemos.
Kristaps blogā, kuru es tiešām ar vairāk vai mazāk apskaužamu regularitāti lasu, uzrīkoja konkursu, kura dēļ es 6. decembrī no rīta atvadījos no savas Nokia E51 un tiku pie Nokia N8.
Īsāk sakot, sākam testēt touch screen iekārtu, kādas man nekad mūžā nav bijis (es pat iSūdus īsti lietot neprotu, kaut gan abos bāros man tie stāv interneta radio atskaņošanai). Varu vien pateikt to, ka šodien pirmā kontakta ievietošana man aizņēma tuvu 30 minūtēm, jo es vienkārši nespēju saprast, kā tas var būt, ka viss jābaksta ar pirkstu pa stiklu. Un vēl — ir aizdomas, ka nespēšu vēl kādu mēnesi pacelt klausuli vai piezvanīt pillā.
Areče arī vakara gaitā parādījās, ko ar to hujovinu var paveikt video jomā (neko nebakstīju, neko nelaboju, neko nemainīju, varbūt var vēl kaut ko paregulēt).
Īsāk sakot, paldies, Kristap. Izručīji.