Ielu plānošana šobrīd ir gana populārs temats ne tikai Rīgā ar tās veloproblēmām, bet arī citur Latvijā. Katra novada vai pilsētas būvvaldē strādājošie cilvēki ir pieraduši skatīties uz lietām caur tikai viņiem saprotamām topogrāfiskajām kartēm, kurās parasts cilvēks meklē pieturas punktus ar minēšanas palīdzību. Kad kāds no malas mēģina ieteikt kādu savu plānojuma veidu pilsētai vai ciemam, lielākoties tas beidzas ar neko, jo abas iesaistītās puses viena otru nesaprot.
Daži apķērīgi cilvēciņi otrpus peļķei ir izveidojuši ielu plānošanas mājaslapu Streetmix, kurā ielas plānošana notiek interaktīvi, vienkārši bakstot klucīšus. Tā kā visi aktīvie interneta lietotāji ir ieguvuši fermu un citu sociālo tīklu spēļu kvalifikāciju, tad tikt galā ar šo rīku būs elementāri.
Protams, nevajag pārprast šī rīka jēgu un uzskatīt, ka tagad būvvaldē jūs gaidīs atplestām rokām. Tomēr vienkāršu skici savai idejai tagad realizēt būs daudz vienkāršāk. Streetmix izstrādātājiem ir arī ļoti sakarīgs blogs.
Ja ielu plānošanas problēmas interesē ikdienā, iesaku pievienot lasītājiem StreetsBlog lapu, kas stāsta par ceļu plānošanu ASV, gan no praktiskās puses, gan arī no politiskās. Kas nav mazsvarīgi.
—
Brīvā brīdī, pateicoties Lolitas dāvanai Ziemassvētkos, izgāju ātro kursu mazās lidmašīnas vadīšanā uz aviosimulatora, bet tas droši vien tāpat nevienu neinteresē.
Termins «piedāvājumu karuselis» šķiet, būs piemērotākais rotējošā lielformāta banera apzīmējums, kuru tik ļoti iemīļojuši ir mājaslapu izstrādātāji. Runa ir par lielizmēra pieteikumiem mājaslapu sākumlapās uzreiz aiz navigācijas.
Pieteikumu karuselis Lattelecom mājaslapā.
Šķiet, ka pirmo reizi es pieteikumu karuseli redzēju Apple mājaslapā daudzus gadus atpakaļ, jo katru reizi, kad ieraugu tos mazos knibucīšus, kas norāda uz pieteikumu skaitu, atceros par bumbiņām no Apple lapas.
Rīka jēga skaidra — sākumlapas redzamajā daļā parādīt pēc iespējas vairāk kaut ko, kas ir ļoti būtisks un ko vajadzētu visiem apmeklētājiem pamanīt.
Sākumlapas struktūra ar pieteikumu karuseli pēc izstrādātāju domām.
Sākumlapas struktūra ar pieteikumu karuseli, kā to lieto cilvēki.
Nezināmu iemeslu dēļ no karuseļiem ir beidzot atteikušies visi vērā ņemamie Latvijas ziņu portāli, par ko man ir neizsakāms prieks. Toties uzņēmumi ar šo slimību arvien turpina slimot. To dara, piemēram, visi lielie telekomunikāciju tirgus spēlētāji — LMT, Tele2, Bite, Lattelecom, Baltcom.
Ok, paņemsim Bite, jo tas ir atsevišķs stāsts. Šajā konkrētajā brīdī lapā nav karuselis, jo ir tikai viens īpaši būtisks paziņojums par Waze bezmaksas lietošanu viņu tīklā. Uzklikšķinot uz banera, nonāksim lapā megaprieki.lv, kur tad sīki un smalki ir aprakstīts par visnotaļ lieliskas aplikācijas lietošanu Latvijas teritorijā Bite tīklā. Kā tika secināts iepriekš, pieteikumu karuseļa vietu parastais lietotājs ignorē, tāpēc mēģināsim kaut kur citur lapā atrast informāciju par Waze, kuru Bite aktīvi reklamē, lai pārliecinātos, ka aplikācijas lietošana tiešām ir bez maksas. Caur lapas navigāciju izklikšķinoties visur, kur ir kāds sakars ar internetu telefonā, nekas nav atrodams. Izmēģinām meklētāju.
bite.lv — meklējam informāciju par Waze bezmaksas lietošanu.
Rezultāti ir tikpat bezcerīgi, kā meklēšanas atslēgvārdu piedāvājums. Arī meklējot caur Google, bite.lv lapā nav atrodama nekāda informācija par bezmaksas Waze lietošanu, toties meklēšanas rezultātos parādās AdSense reklāma ar saiti uz megaprieki.lv. Sanāk, ka tā vietā, lai informāciju saprotamā veidā un vietā publicētu mājaslapā, uzņēmumam vēl ir nācies tērēt naudu reklāmai AdSense tīklā, lai klienti spētu atrast piedāvājumu.
Apple mājaslapā, piedāvājumu karuseļa attaisnošanai dizaineri to ir izstiepuši pa visu redzamo ekrāna daļu, lai lapas lietotājs saprastu, ka tā ir svarīga informācija. Lattelecom lapas jaunajā dizainā karuseli papildina ar mulsinošu lapas galvenes tonēšanu, savukārt Balticom vispār spridzina, uztaisot visu sākumlapu tikai no karuseļiem.
Ja mārketinga departaments tiešām uzspiež lietot pieteikumu karuseli mājaslapā, ir pāris ieteikumi, kas var vismaz nedaudz palielināt iespēju, ka karuseļa informācija kādam būs lietderīga:
— Nekad nelietot automātisko pieteikumu nomaiņu, ļaut lietotājam (lasi — mārketinga nodaļas darbiniekam) pašam klikšķināties caur karuseļa pieteikumiem.— Atsevišķi parādīt visus karuseļa pieteikumus, novietojot tos saišu veidā blakus vai zem karuseļa.
— Neveidot pieteikuma karuseļa grafiku kā plakātus, bet pēc iespējas adaptēt tos pārējam mājaslapas dizainam.
— Izvairīties no pārāk lielu laukumu atvēlēšanas pieteikumu karuseļiem.
— Dublēt pieteikumu saturu arī lapas navigācijā un meklēšanas rezultātos.
— Pievienot iespēju slēpt pieteikumu karuseli.
Tallina. Biku pačakarēts attēls no Tallinas tūrisma centra bukleta maketa.
Ziemeļu kaimiņi gadu iesāka, noliekot uz pakaļas skaudīgos latviešus un piedāvājot bezmaksas sabiedrisko transportu Tallinas pilsētas iedzīvotājiem. Nezinu, kad viņiem tur vēlēšanas plānojas, bet nu ideja, kā zināms, atsitās arī mūsu platuma grādos. Gan tikai puteņa laikā un tikai transportlīdzekļu tehnisko pašu turētājiem. Bet ne par to ir šis stāsts.
Tā kā viss sabiedriskais transports Tallinā (arī Rīgā, Jelgavā un daudz kur citur) ir ar GPS raidītājiem, nesagādā problēmas ievākt datus par to atrašanās vietu. Saliekam to kopā ar sarakstiem, piesaistām kartei un iegūstam sabiedriskā transporta maršrutu plānotāju ar tajā redzamu sabiedriskā transporta kustību reālajā laikā. Dikti lieliski. Jā, un neaizrijieties aiz pārsteiguma, tas tiešām viss ir latviešu valodā pieejams, jo izstrādātāji ir tie paši, kas Rīgas sabiedriskajam transportam.
Tallinas pilsētas un piepilsētas sabiedriskā transporta maršruti un kustību saraksti.
Protams, ir pagūts visu šo pasākumu nobrēkt, jo, redz, dati no sabiedriskā transporta pienāk tikai reizi minūtē, bet dažkārt vēl retāk, tāpēc tiem nav īstas jēgas. Bet ne par to ir šis stāsts. Viss jaukums ir iespējā apskatīties, kā pilsēta mostas, kāda tā ir dienas vidū, ko dara vakarā un kā uzvedas naktī. Dikti interesanta spēlīte. Galu galā tas lieti noder tad, kad 6. tramvajs kārtējo reizi ir savārijis šmuci kaut kur uz Barona ielas un tu kā muļķītis jau 30 minūtes stāvi Radio ielā un neko nesaproti.
Ak jā, vai es jau pieminēju, ka visi dati ir publiski pieejami lietošanai? Uz ātru roku Google Play Store atradu divas aplikācijas ar absolūti vienlīdzīgām funkcijām: Tallinn Transport Shadows un Kus buss on? (Tallinn). Droši vien šajā brīdī Ramūns jau ir kaut kur ieracies lapas koda pētīšanā (Ramūn, pēti Rīgas satiksmes lapu, nevis Tallinu) un pēc piecām dienām mums testēšanai būs tāda pati aplikācija par Rīgas Satiksmes sabiedriskā transporta kustību. Fingers crossed.
—
Saldajam ēdienam sabiedriskā transporta saraksti, kas nav digitāli. Netīšām sanāca uziet lieliskas fotokopijas Latvijas 1977.—1978. gada autobusu satiksmes sarakstu grāmatai. Kolosāls materiāls.
Un vēl šis tas no Latvijas un ārzemēm mūsdienās man ir sakrājies CGImage foruma tēmā «Autobusu kustības saraksts».
Krizdabz, tagad tu zini, ka mans fetišs nav tikai grafikas.
Laikam ceturto reizi mēģināju saprast, kā darbojas Git rīki. Īsumā doma ir sekojoša: ja vecais projekta izmaiņu izsekošanas mehānisms bija ik pa laikam taisīt pilnu projekta kopiju un saarhivēt to, tad ar Git tīri teorētiski ir iespēja vienreiz saglabāt visu un tad, pēc vajadzības, saglabāt tikai izmaiņas. Atšķirība slēpjas faktā, ka nav jāglabā ļoti daudz kopiju, tu glabā tikai izmaiņas un sasaisti ar pārējiem failiem, kuri nav izmainīti.
Bez šaubām, man šī lieta šķiet pavisam vērtīga kaut vai tāpēc, ka tad varētu glabāt ne tikai mājaslapu un citu produktu izstrādes stadijas, bet, kas nav mazsvarīgi, Adobe Creative Suite programmu konfigurācijas failus un papildinājumus, kas, pēc būtības, arī ir nelieli teksta faili un mēdz ik pa laikam nobrukt. Tas būtu lielisks veids, gan kā atgriezties pie strādājošām versijām un eksperimentēt ar konfigurāciju pēc sirds patikas.
Nu labi, tagad ķeramies klāt pie problēmas. Problēma ir tajā, ka viss, kas saistīts ar Git metodēm, ir aprakstīts tādā gīku hiphopā, ka normāls cilvēks tur vispār neko nespēj saprast.
If you are new to hosting your code, code management with distributed version control systems (DVCS), or either Git or Mercurial, this Bitbucket 101 tutorial gives you a taste all of them. In this tutorial, you’ll first install both Git and Mercurial for your operating system. You’ll do some work using both Git and then Mercurial.
Ja tiktāl vēl kaut ko var savilkt kopā (lasi — pieņem, ka tie ir kaut kādi nosaukumi produktiem), tad iedziļinoties jēgā, vienkārši sāc jukt prātā. Parādās visādi Commits, Repo, Clone, Fork, Terminal utt. WTF?
Kas pats jocīgākais, nav neviena cilvēka, kas būtu spējis to visu skaidrot bez hiphopa. Tas ir aptuveni tāpat, kā pirmo reizi ieraudzīt jūras navigācijas karti un saņemt visas atbildes tikai jūras terminos. Un pat tad, ir vismaz jūras terminu skaidrojošā vārdnīca, galu galā.
Patiesībā gribētos elementāru aplikāciju, kas darītu pāris elementāras lietas un strādātu bez smadzeņu čakarēšanas.
Git darbības vēlamā principa prototips (var tikt papildināts, bet bez hiphopa lietošanas).
Nepretendēju uz neko vairāk kā elementāru aptuveni šādu funkcionalitāti. Papildus varētu vēl būt tas, ka opcijās varētu norādīt, teiksim, reizi stundā paskatīties, vai nav bijušas izmaiņas un saglabāt tās automātiski.
Un pagaidām man tā pa lielam izskatās, ka ar to visu daudz vienkāršāk, bez stulba hiphopa spēs tikt galā Dropbox. Tas vismaz runā saprotamākā valodā un pieejams uz jebkura devaisa.
Bet nu cienījamie sarkanačaino cilts pārstāvji, es ļauju arī jums izteikties pēc sirds patikas.
Mana attieksme pret reklāmu jebkurā interneta vietnē balstās uz vienkāršu principu, kuru es vienmēr arī iesaku saviem klientiem — informācijas platībai lapā ir jābūt lielākai par reklāmas laukumu platību. Tas ir absolūti elementāri atrisināms, palielinot reklāmas laukuma cenu vai arī ievietojot reklāmas banerus rotācijā pie lapas pārlādes. Savulaik smalki izķidāju portāla Jelgavnieki.lv sākumlapu.
Šis samērīguma princips nodrošina vispārēju labumu: apmeklētājs saņem to, kāpēc viņš ir nokļuvis lapā, satura ražotājs nopelna, jo apmeklētājam ir parādījis reklāmu, reklāmdevējs saņem potenciālo klientu, jo ir piedāvājis kvalitatīvā veidā savu produktu/pakalpojumu.
Labi, kaut kādam tur Megaupload vai Fileshare turpinātājam vēl var piedot. Viņi piedāvā alternatīvu — samaksā kāpostu un turpmāk saiti uz jaunāko pornofailu ieraudzīsi uzreiz, bez reklāmas. Bet šajās lapās vienīgais saturs ir saite uz lejuplādējamo failu.
Izlecošās reklāmas
Debīlākā lieta internetā, ko izstrādātāji izdomāja — iespēja bez lietotāja iejaukšanās atvērt paralēli jaunus pārlūka logus, atveroties lapai. Galvenais, ka tagad to pašu izstrādātāju komandas cīnās, iestrādājot pārlūkos šīs iespējas bloķēšanu. Pilnīgs ārprāts. Tas ir tikpat slimi, kā skūteros iestrādātie ātruma ierobežotāji. Netaisi, bļa, tik jaudīgu motoru, nevajadzēs ātrumu ierobežot.
Bet nu tagad, mūsdienu Web 2.0 laikmetā (vai arī kāds tur tagad cipars jāliek?) izstrādātāji ir aizgājuši tālāk — ja tu, cūka tāds, nobloķē izlecošos logus aka pop-ups, atvērsim reklāmu iekš lightbox tajā pašā lapā un kamēr tu neatradīsi, kā to sūdu novākt, pie satura vispār netiksi. Te iezīmējas divi ļoti būtiski momenti: 1) uz mobilajām iekārtām (vai maziem ekrāniem) laitboksa aizvēršanas pogu vispār nevar atrast; 2) dažkārt aizvēršanas pogas vispār nav.
Ja pop-up logus vismaz varēja aizvērt vai ignorēt (universitātē bieži atstāju kabinetu ar 40+ atvērtiem IE logiem, kur bija porn/gambling reklāmas, jo pofig par nākamo lietotāju), tad lightbox vienkārši neļauj tikt pie satura. Tātad, lietotājs vispār nesaņem to, kāpēc ir atnācis uz konkrēto interneta resursu (lasi — resurss ir saņēmis pēdējo apmeklējumu no konkrētā lietotāja).
Slīdošās reklāmas
Otrs reklāmas veids, kas man uzdzen vēmienu. Tā ir tā sūda strīpa, kas piesieta pie pārlūka apakšējās malas, kustās un aizsedz saturu pārlūka loga apakšējā daļā. Ļoti populāra Diena.lv, ir manīta arī citos portālos. Ekstrēmi populāra reģionālas nozīmes vietnēs.
Ogres novada mājaslapa. Slīdošās reklāmas piemērs lapas apakšā.
Visvairāk man besī šāds reklāmas veids, kad tas tiek taisīts ar caurspīdīgumu (piemērs no Ogres novada mājaslapas), jo tādos gadījumos tev vēl prātā ir jāizdomā, kur ir reklāmas laukuma augstākais punkts, jāuzzīmē neredzama līnija, virs kuras kikšķinot, tu tiešām trāpīsi uz satura, nevis uz reklāmas.
Slīdošās reklāmas ne tikai nenormāli izbesī gan ar savu krišanu uz nerviem tīri vizuāli, gan arī tāpēc, ka bieži vien nav vispār iespējams ieraudzīt lapas apakšējo daļu, kur var būt kontakti vai saite uz informāciju par portālu.
Par slīdošajām reklāmām ļaunāka var būt tikai neslīdošā reklāma, kas ir pielīmēta lapas augšējai daļai (esi sveiks, vecais db.lv dizain!).
Kāpēc reklāmdevēji tik ļoti mīl šīs reklāmas veidus?
Veicot smalkus pētījumus savā personīgajā izpildījumā kā arī paskatoties statistiku no dažām interneta vietnēm, kuru datiem man ir nekur neafišēta pieeja, redzu, ka tieši šiem diviem reklāmas veidiem ir ļoti augsta klikšķu attiecība pret kopējo rādījumu skaitu.
Ja viss ekrāns tiek aizņemts ar kaut kādu huiņu tā vietā, lai parādītu saturu, dēļ kura lapa tiek apmeklēta, bez šaubām, ka paniski tiek klikšķināts visur, lai atrastu veidu, kā šo huiņu aizvērt. Tas pats attiecās arī uz slīdošo rindu, kas parādās tieši tur, kur nevajag.
Reklāmdevējs staro laimīgs, jo viņam ir būtiski pieaudzis apmeklējumu skaits un nepievērš uzmanību faktam, ka vidējais apmeklējums no lightbox vai skrejošās rindas reklāmas nav ilgāks par vienu–divām sekundēm. Interneta vietnes īpašnieks laimīgs, jo viņam ir laimīgi reklāmdevēji, bet nepievērš uzmanību faktam, ka samazinās lojālo apmeklētāju skaits. Apmeklētājs ir laimīgs, jo vairs vispār neapmeklē šo interneta resursu, ja vien to nepiespiež izdarīt briesmas viņa veselībai un dzīvībai.
Pēcvārds
Es ļoti ceru, ka nākamajās pārlūku versijās abi šie reklāmas veidi arī būs tikpat vienkārši izslēdzami ar checkbox pārlūka opcijās, kā tagad ir izslēdzami automātiskie pop-up logi.
Vācietis Lukas Raps (Lukas Rapp) publicējis videointerviju ar četriem latviešu fotožurnālistiem: Ilmāru Znotiņu, Aivaru Liepiņu, Kristapu Kalnu un Ediju Pālenu. Kaut gan viņš pats to vērtē kā dokumentālu filmu, man šķiet, ka tas ir drīzāk četras jaukas intervijas.
Tai pat laikā bērnības draugs Mārtiņš Beitiņš cafe Leningrad telpās ir uzsācis jaunu projektu.
Lai iepazīstinātu plašāku auditoriju ar latviešu mūziķu radošo darbību un dotu iespēju arī pašiem mākslinieku daiļrades cienītājiem uzdot sevi interesējošos jautājumus, kafejnīcā Leningrad notiek publisko interviju vakari. Tos vada mūzikas žurnālists un mākslas projekta «Coffee and TV» radošās komandas pārstāvis Mārtiņš Beitiņš.
Areče arī LETA sagatavotais materiāls par šiem vakariem.
Coffee and TV intervijas (un vēl kaudzi visādu interesantu video par un ap Latvijas mūziku) skatieties Mārtiņa Beitiņa Youtube kanālā kā arī nāciet ciemos uz cafe Leningrad, lai paši uzdotu jautājumus.
Es, nezinu, kurš no visiem viedajiem ir visvairāk vainīgs pie likumprojekta nonākšanai līdz saeimas balsojumam, zinot to, ka tā izstrāde ir vismaz piecus gadus vilkusies, bet tam personāžam no manas puses респект и уважуха maksimālajā pakāpē.
Oficiālo publikāciju likumprojekts (OPL) ir pieņemts un tā ir lieliskākā dāvana, ko man varēja sniegt valdība dzimšanas dienā.
Par pāreju uz oficiālu e-publikāciju 22.martā 2.lasījumā lēma Saeima (sēdes darba kārtība), skatot likumprojektu „Oficiālo publikāciju likums” 2.lasījumā.
Ko tas mums nozīmē? Tas nozīmē, ka tagad pilnīgi viss, ko Latvijas Republikā jebkādā valdības līmenī kāds būs pieņēmis, būs pieejams elektroniski. Paralēli, tas nozīmē arī to, ka valdības darbs būs daudz vienkāršāk caurskatāms — nebūs nepieciešamība staigāt uz bibliotēku un šķirstīt vecās avīzes. Nu un pats būtiskākais — tas ļoti spēcīgi izmainīs avīžu tirgu Latvijā, jo viena no dotācijām presē vienmēr ir nākusi no oficiālajām publikācijām, kas pēc OPL stāšanās spēkā vairs nebūs nepieciešams izvietot vietējās, reģionālās vai nacionālās nozīmes laikrakstos, visu, pēc idejas, varēs publicēt Latvijas Vēstneša mājaslapā.
Protams, tas viss vēl ir priekšā un tas viss vēl ir ļoti mainīgs. Viss atkarīgs ir gan no tā, kādas pakalpojumu maksas izdomās Latvijas Vēstnesis digitālajām publikācijām. Šobrīd, piemēram, lai paziņotu par uzņēmuma dibināšanu vai izmaiņām uzņēmuma sastāvā, ir jāsamaksā 10 latus par publikāciju. Reāli tā ir viena rindiņa teksta.
Tikpat būtiski ir arī tas, cik ātri mainīsies saistošie dokumenti, kam ir sakars ar oficiālajām publikācijām. Tas attiecas ne tikai uz Ministru Kabineta noteikumiem, bet arī uz pašvaldību nolikumiem un citām organizācijām.
Likumdevēja iecerētā novitāte – valstij garantēt lietotājiem brīvi pieejamus sistematizētus tiesību aktus vietnē Likumi.lv, ko arī turpmāk uzturētu tā izveidotājs «Latvijas Vēstnesis». Ilustrācija no vestnesis.lv
Vēl kas. Visai šai jezgai ir pārejas periods un tikai 2013. gada 1. janvārī atpakaļ ceļa vairs nebūs. Tas nozīmē, ka ir viss gads priekšā, lai izdomātu, kā to visu vērst sev par labu (vai par sliktu).
Oficiālās publikācijas vietnes www.vestnesis.lv jaunais projekts faktiski jau ir izstrādāts, kā arī darba versija prezentēta gan ekspertiem, gan valsts sekretāru sanāksmē. 2011.gada septembrī ar Latvijas oficiālās e-publikācijas risinājumu iepazīstinājām arī vairāk nekā 30 valstu oficiālos izdevējus, kas Rīgā bija ieradušies uz Eiropas Oficiālo publikāciju forumu. Oficiālie izdevēji to atzina par progresīvu un ērtu.
Samērā lielu ažiotāžu pirms mēneša sacēla lietuvieša Eimantas Paškonis uzzīmētais fonts Magnola, kas vēlāk tika pārsaukts par Magnel (jo ir viens cits fonts, kas jau ir reģistrēts ar nosaukumu Magnola). Tas spēja noturēties myfonts.com pirktāko fontu desmitniekā vairākas nedēļas, jo ir patiešām skaists un, tai pat laikā, neticami lēts — no ievietošanas brīža tas maksāja 8$. Biju to pierezervējis grozā, bet nebiju vēl paguvis iegādāties, jo gaidīju, kad būs pirmās atsauksmes par tā lietojamību.
Šodien saņēmos to pirkt un, ieejot myfonts.com man nedaudz palika šķemīgi. Plānoto 8$ vietā rēgojās cena 30$. Tai pat laikā ir ieviesta kaut kāda tur myfonts.com atlaide, ka visi fonti līdz datumam x maksā pusi cenas.
Buy it! Myfonts.com 50% atlaide pirkumam.
Īsāk sakot, es biju plānojis fontu iegādāties par 8$, bet tā vietā ieguvu 30/2=15$. Atgādināšu, ka jau biju iemetis fontu savā pirkumu grozā vēl laikā, kad tas maksāja 8$.
Un te nu sekoja pats interesantākais. Dodos uz pirkumu grozu, lai ar nelielu škrobi šķirtos no divreiz lielākas summas, nekā biju plānojis līdz tam, un ieraugu, ka mans pirkums maksā nieka 4$. Loģiski, ka bija nostrādājusi programmētāja radītā kļūda — cena grozā palika vecā (tā, kas bija precei brīdī, kad es to norezervēju), savukārt 50% atlaide nostrādāja, jo tā bija uzstādīta visiem pirkumiem, kas tiek izdarīti līdz datumam x.
Atliek vien tagad saprast, vai tā tiešām ir programmētāja kļūda vai arī te slēpjas kāds juridisks aspekts.
Kā piemēru gribētu minēt Amazon, kurā arī nereti iepērkos un man tur ir kaudze ar precēm grozā samestas, mainoties preces cenai, tā grozā parādās kā neesoša prece un tiek piedāvāts atrast to citur, t.i., atjaunot grozu ar aktuālu preci un aktuālu cenu.
Ik gadu Pantone kādu no savu katalogu toņiem pasludina par gada krāsu. Šoreiz izvēlēts tonis 11-4201 TCX. Īsumā — lai dabūtu šo toni uz papīra, ir vienkārši jāizvēlās atbilstošs papīrs un tas nemaz nav jāapdrukā.
Sāksim ar būtiskāko. Pantone gada krāsa nepadara sliktu attēlu lielisku, nesalabo krāsu profilu un neliek UV lakai uzvesties pieklājīgāk uz nepārklātiem materiāliem. Tā neglābj slikti izvēlētu papīru un nepadara bēdīgu maketu par izcilu. Bet tā izskatās labi mārketinga atskaites prezentācijā — it īpaši, ja slaidā nav jārunā par realitāti.
Mūsdienās kalibrēts ekrāns ir sastopams retāk kā braucošs Volvo 760. Līdz ar to precīzām krāsu referencēm digitāli nav vispār nekādas nozīmes. Der aptuvenais kaut kas. Savukārt spektrālie mērījumi raupjam, nelīdzenam materiālam ir diezgan liels piedzīvojums. Tāpēc tekstila industrija lielākoties joprojām paļaujas uz reāliem, fiziskiem paraugiem.
Klasiska krāsota materiāla reference: nekrāsots, bāzes paraugs; krāsots paraugs; dilumnoturības tests. Papildus vēl var nākt arī protokolētie spektrālie mērījumi un specifiski, audumiem raksturīgie testi.
Kā jau raženi un pieredzējuši informatīvās miskastes ražotāji, Pantone ir radījuši TCX katalogu (Pantone Textile Cotton Extended). Tas ir paredzēts krāsotai kokvilnai un nozīmē dažādu krāsiņu paraugu vēdekli, ar kuru spēlēties dizaineriem. Turklāt ļoti dārgu vēdekli, tāpēc arī tā reklamēšanā tiek ieguldīti tik lieli līdzekļi. Tekstila nozarē katram ražotājam parasti tādi katalogi ir pašam un tie balstās uz saražotās produkcijas vēsturi.
Krāsotas vilnas dzijas referenču katalogs. Attēlā esmu izrediģējis referencēm aprakstus (pielietotās krāsvielu proporcijas, uzskaites kodi un cita specifiska informācija). Pēc šādiem katalogiem arī pēc vairākiem gadiem ražotājs spēj atrast precīzu referenci tam, ko pirms tam jau ir ražojis.
Savukārt maksātnespējīgiem dizaineriem un dizaineru vadītājiem, kuriem ir galva uz pleciem, Pantone piedāvā tā paša TCX kataloga toņu references pielietojumiem digitālajā pasaulē, no kurām tad arī tālāk tiek atvasināti arī citi pielietojumi. Piemēram, atrādīšanai uz aifoniem vai drukai uz papīra.
Pantone 11-4201 krāsas references
sRGB 240, 238, 233
Hex #F0EEE9
Lab 94.14, 0.42, 2.51
Nu lūk, spridziniet, dizaineri. Jums visi vārti vaļā! Bet, bet. A kā šito nodrukāt uz papīra? Ja precīzi, tad nekā. Jo šī krāsas reference vispār tam nav paredzēta un tās pielietošana drukā ir vairāk sevis un iespiedēju mocīšana.
Tomēr ir risinājums arī tiem, kurus tomēr stipri notramdījuši jaunie un stilīgie klienti un Pantone gada krāsa par visām varītēm drukātā veidā nāksies izmantot. Pantone 11-4201 Cloud Dancer tonis ir ļoti, ļoti tuvs klasiskam, krēmīgam papīram, kuru lieto grāmatās.
No tiem paraugiem, kas nu man bija pa rokai, vistuvākais bija Munken Premium Cream — ΔE 2.49 pret referenci. Jā, nav izcili. Bet tik precīzi nodrukāt jau ir izaicinājums. Un pavisam droši varu apgalvot, ka ir arī citi krēmīgie papīri, kurus var mierīgi lietot, lai būtu mums kārtīga deja mākoņos. Respektīvi, vienkārši lietojiet krēmīgos papīrus kā jau gada trendam atbilstošo bāzi un bez galvassāpēm drukājiet pāri saturu.
—
Galvassāpju mazināšanai un vispārējai pārliecībai par to, ka drukā uz papīra mums viss ir kārtībā: iepriekšējo gadu Pantone gada krāsas. Arīdzan no tekstila (kokvilnas) krāsu kataloga. 2016. un 2021. gadā pat tika izdomāts, ka gada krāsas var būt veselas divas.
Ir saprotams, ka nepastāv vairs pārliecinošu argumentu nacionālo laikrakstu lasīšanai — ziņas ir iztirzātas TVNET un Delfu komentāros vēl pirms papīra nokļūšanas iespiedmašīnā. Gluži pretēji ir reģionos. Sēdēšana klasesbiedru vacapā vai ciemata feisītī ir būšana ļoti šaurā burbulī, kurā visu regulē skaļākā balss. Savukārt vietējā laikrakstā ir spēks, jo paustais ir pārlasīts, pārbaudīts un par to uzņemas atbildību.
Mūs Skrīveros iekristīja par gājputniem — atbraucam līdz ar lakšiem un esam projām pie pirmajām ledus glazūrām uz peļķēm. Toties vietējo laikrakstu abonējam jau gadiem. Ir forši profesionāli pieskatītā informācijas forumā smelties aktuālas zināšanas par vidējo malkas cenu, kultūras notikumiem, rosīgiem cilvēkiem, pašvaldības piruetēm un palaidņu izdarībām. Saprast un iepazīt, kā tad kaimiņi dzīvo. Un varbūt dažkārt arī iepazīstināt ar sevi. Jo ir taču iemesls, kāpēc tieši te izvēlamies pavadīt būtisku daļu dzīves.
Avīzes satuvina. Tieši vietējā drukātajā medijā mēs iepazināmies ar Vecbebru biškopības tehnikumu, Jaunjelgavas gastronomijas veikalu Lauva, izciliem lauku kafejnīcu pasākumiem Neretā, Krapes muižas svētkiem, kaislīgiem zemeņu lauku kopējiem un to, ka Skrīveru mājas saldējums ir pieejams AirBaltic lidmašīnu ēdienkartēs. Un mūsu kaimiņš pie mums ciemos ir biežāk, jo arī grib lasīt avīzi. Galu galā. Raugi, pat Dainis Īvāns uzrunā Doma laukumā teica: «Vēl vakar kaimiņš man ieteica ielūkoties Aizkraukles novada avīzes Staburags redaktores ievadslejā».
Tāpēc aicinu tevi saņemties un abonēt drukāto presi. Nopelnīsi no manis milzīgu paldies. Un, ja padomāsi arī par saviem tuviniekiem un savlaicīgi sagatavoties Ziemassvētkiem, dāvinot viņiem vietējās vai nacionālās preses abonementu nākamajam gadam, saņemsi paldies arī no viņiem. Uztver to kā regulāras pastkartes no visiem tiem ceļojumiem, kurus tu jau esi ieplānojis un kuros nekad neiekļausi pasta nodaļas apmeklējumu.
Kā abonēt reģionālo laikrakstu?
Rakstīt un stāstīt par avīzēm 2025. gada nogalē nav viegli. Ja vien tu esi izlasījis tik tālu, tad droši vien māj ar galvu un klusē, lai neierosinātu dialogu un varētu šo tēmu ātrāk slēgt. Un arī abonēt laikrakstu 2025. gada nogalē ir sarežģītāk, nekā man likās. Tā ir kombinācija starp monopolizētu tirgus pieskatīšanu, slinkumu vai nespēju ieviest mūsdienīgus risinājumus un izteiktu tendenci turpināt sēdēt uz desmitiem gadu veciem lauriem, kuri sen vairs nepastāv.
Ātrākais veids abonēt vietējo laikrastu ir ieejot Latvijas Pasta mājaslapā Abone.lv, izvēloties preses izdevumus un tad noformējot pasūtījumu. Superīgā fīča, par ko pastnieki droši ka nebūs sajūsmā — iespēja pasūtīt reģionālo laikrakstu uz jebkuru Latvijas adresi. Visu nākamo gadu Latgales Laiks pienāks mūsu Rīgas dzīvoklī. Bet ir savi mīnusi. Jo abonējot caur pastu būs jāizmet elles loki, lai tiktu pie reģionālās avīzes digitālajām versijām, kad neesi uz vietas.
Otrs variants ir apmeklēt laikrakstu mājaslapas un abonēt redakcijās. Saraksts ar visiem laikrakstiem un to redakciju mājaslapu adresēm ir apkopots tālāk. Tur ir savi, īpaši piedzīvojumi. Jo ne visiem izdevies saprotamu tehnisko risinājumu uztaisīt, citi prasa piezvanīt (OMG, zvanīt!), un ar dažiem būs e-pastos jāapmainās ar laipnībām. Toties te ir iespējamas priekšrocības, kas nav sienas kalendārs par godu gada abonementam.
Piemēram, laikrakstu Staburagsvar abonēt par 9,90 € mēnesī, saņemot laikrakstu pastkastē, mobilajā telefonā un vēl arī piekļuvi fotoreportāžām, iespējai kaut ko dīvainu ierakstīt komentāros un izlasīt pāris gadus vecus rakstus.
Kādas avīzes Latvijā iznāk un cik tās maksā?
No Latvijas pasta abonēšanas katalogiem izdevās savilkt kopā 2025. un 2026. gada datus par laikrakstiem, to abonēšanas cenu gadam ar pārskatu par cenām. Ar nodomu izņēmu ārā visu, kas saistīts ar TV programmām un uz to bāzes veidotajiem pielikumiem, toties atstāju superekskluzīvo Kaleidoskopu, par kura esamību tikai nesen uzzināju. Jā, jūs pareizi sapratāt, avīzes krievu valodā es arī neapskatu. Un angliski iznākošais The Baltic Times jau labu laiku ir žurnāla formātā, tāpēc neskaitās. Citās valodās mums abonējama vietējā prese neiznāk.
Pirmā cena ir, ja abonē kā privātpersona, otrā — kā juridiska persona. Visiem, kam vien bija iespēja, pieliku klāt arī saiti uz laikraksta mājaslapu. Ja juridiskās personas ailē redzi domuzīmi, tad šī laikraksta redakcija vairs nenodarbojas ar dīvaino pieņēmumu «firmām daudz naudas, var atļauties». Realitātē tas nozīmē, ka laikrakstu iznākšanu un abonentu skaitu stutē valsts un pašvaldību budžeti, bet uzņēmumiem labāk laikrakstu abonēt ar avansu norēķinu caur kādu no darbiniekiem.
Sākumā mēģināju tabulas datus ar gudrajiem NotebookLM un ChatGPT apstrādāt, lai nav rociņām nekas jādara. Es zināju, ka modeļi var muldēt. Bet tik pārliecinoši iedot absolūti izdomātus skaitļus — tas bija pārsteigums. Tāpēc visi dati beigās tika pārlasīti rociņām un gan jau kaut kur ir drukas vai pārskatīšanās kļūdas.
Nekas neaizvietos čaklas rokas. Un lasošu sabiedrību.
Attēlus pēc aprakstiem mūsu vietā ģenerē lielie valodu modeļi, roboti iemācījušies dejot, tomēr mēs joprojām nesaprotam un neprotam fiksēt un nodot spektrālo informāciju no idejas līdz taustāmam rezultātam. Spoti, pantoņi, krāsu telpas, spektrofotometri, Mansels un profili. Uzsākšu rakstu sēriju, kurā parunāsim nedaudz par krāsām, materiāliem, druku, krāsu valodām un mūsu spējām to visu uztvert.
Trakākais krāsu vadībā ir tas, ka nav svarīgi, kurā nometnē tu pieklauvēsi, visās būs augstas raudzes speciālisti, kam ir spēcīgi stereotipi, kā darbojas citi ķēdītes posmi. Un ļoti izteikti bieži — gaužām aplami. Dizaineri nesaprot druku, repro neprot optiku, iespiedējs netic materiālu novecošanai, izejvielu ražotāji nav redzējuši drukas procesus un klientu konsultanti nesaprot nevienu un neko, jo tā ir ērtāk visiem pārējiem, kad jāmeklē vainīgais.
Kā tas viss sākās?
Pirmos pastāvīgos un noturīgos attēlus cilvēce iemācījās zīmēt alās uz sienām. Pēc tam iemācījās sajaukt pigmentus un saistvielas tā, lai mamuta kaislīga rīvēšana gar sienu nenotīrītu vēsturisko medību ainu. Paralēli nāca arī apskaidrība, ka zīmēt kaujas ornamentus uz vaigiem un krāniņus mamutus uz sienām nav gluži tas pats — krāsvielas dažādi uzsūcās materiālos, pirmajam jābūt ļoti elastīgam, savukārt otrajam — noturīgam.
Kad izsalkusī alu cilvēku grupa kaut kā saņēmās un tika galā ar šo informācijas daudzumu, no kaimiņu cilts aiz matiem atvilktajam laupījumam uz kājas atklāja vēl neredzētas krāsas zīmējumu. Un cilvēks saprata, ka var ne tikai skatīt, bet arī attēlot dažādās krāsās. Pēc būtības tas ir tas brīdis, kad mēs varam atzīmēt pirmā spota krāsu kataloga dzimšanu. Turklāt tajā laikā katalogi tapa gaužam dabīgi — ko nu var apzīmēt, to arī apzīmē. Un tā arī saprot, kā konkrētā krāsa uz šī materiāla izskatās. Visas references tiek staipītas līdzi un to, ko nevar nodot no paaudzes paaudzē, cilts šamanis pārzīmē un atjauno. Gan jau ka katru reizi radot atkal kaut ko pavisam citu. Jo visas references ir galvā.
Tālākos gadu tūkstošus izmaiņas bija samērā paredzamas un ļoti, ļoti lēnas. Eksperimentālā kārtā, tostarp bieži vien saindējoties un nomirstot, tiek atklāti arvien jauni pigmentu un krāsvielu veidi. Ik pa laikam radot tik īpašus toņus, ka grūti noticēt to eksistencei. Ēģiptē tas bija zilais, Mezopotāmijā — koši sarkanais, bet Ķīnā — abas šīs krāsas, tika nedaudz citādākā tonī. Tā radās pirmie «idioti, kas nepareizo katalogu lieto», jo vainas novelšana uz tiem neprašām, kas monitorus nekalibrē, vēl pāris tūkstošus gadu būs jāpagaida.
Ola uz ķilavas garšo savādāk kā ķilava uz olas
Jaunajiem un talantīgajiem dizaina un drukas entuziastiem sarunas par materiāliem sākas ar pārklātiem un nepārklātiem papīriem, masā krāsotiem specmateriāliem un aptuveni šādām tabulām:
Cool. Bet vispār nepalīdz, kad gaisīgā un košā zilā fona vietā ir nodrukāts kaut kāds džinsu grīdas lupatas pelēkzilais. Un kā jau minēju raksta ievadā — pilnīgi visiem iesaistītajiem būs sava taisnība, kāpēc ir noticis tā, kā tas ir noticis. Vēlme bija tiktoka kanāla loguča #00B3FF krāsu izmantot kā fonu lojālāko skatītāju Ziemassvētku kalendāram. Bet sanāca saņemt skaidrojumu, ka izvēlētais dārgais, pelēcīgais dizaina papīrs gluži vienkārši nav piemērots spilgtu toņu drukai. Jo iespiedkrāsa daļēji iesūksies materiālā, veidojot materiāla un krāsas sajaukumu. Savukārt biezā slānī klājot to pāri materiālam, piemēram, uzspiežot folijas transfēru, pazūd paša materiāla jēga. Jo tā optiskās un taustāmās īpašības nu ir paslēptas zem dekoratīvā slāņa. Tāpēc mēģināsim saprast, kas tad vispār ir dekorējamie materiāli.
Krāsviela ar materiālu vai sasaistīties 3 dažādos veidos: uzklājot to uz materiāla, daļēji iesūcinot to materiālā un pilnībā nokrāsojot materiāla.
Uzklāšana uz materiāla ir kā desas šķēles uzlikšana uz maizes. Desmaizes šķērsgriezumā ir ļoti vienkārši atšķirt, kur sākas salami un beidzas maize. Lūkojoties uz desmaizi no augšas, varam tikai minēt, vai zem salami šķēlēm šoreiz netika aizmirsti kaperi. Tātad pēc būtības salami un maizes šķēle dzīvo katra savu dzīvi arī pēc kļūšanas par desmaizi.
Dekāldruka uz keramikas, digitālā pigmentdruka uz audumiem, rotācijas sietspiede uz tapetēm, tonerdruka uz papīra, pārtikas sīrupkrāsu druka uz kūkām, folijas krāsvielas slāņa pārnešana ar termoklišejām, visu veidu transfērdruka uzklājot krāsu uz plēves un tad pārspiežot uz materiāliem, digitālā UV druka, jebkura druka pa tiešo uz plastmasas vai metāla. Sarakstu varētu turpināt, bet pievērsīsim uzmanību tieši pēdējam piemēram. Ar metālu viss tā kā skaidrs. Ja uz tā uztriepj DM logo, tad skaidrs, ka tas ir uz materiāla. Lai tas būtu iestrādāts metālā, logucis būtu jāieskrāpē ar naglu. Un šo sakarību civilizācija ir iemācījusies lietot ap to pašu laiku, kad pārvācās no alām uz teltīm.
Materiālus var speciāli apstrādāt, lai tos apdrukājot, krāsvielas neiesūcās. Piemēram, papildus krītot un kalandrēt papīra virsmu (lasi — padarīt papīru blīvu un spīdīgu) vai arī apstrādāt audumu, pievienojot šķidrumu bloķējošu slāni (Gore-Tex, brezents un citi lamināti) vai arī nolakot keramiku, lai likvidētu porainumu. Celtniecībā to pazīst ar terminu gruntēšana. Var pievienot trasfērdrukas krāsas slānim karstlīmes pulveri, kas būs saistviela starp materiālu un attēlu, tai pat laikā bloķējot iespiedkrāsas iespējas iesūkties materiālā. Ir vēl kaudzīte akrobātikas, ko var veikt iespiedkrāsu pusē, bet par to patērzēsim citreiz.
Uzklāšana ar daļēju iesūkšanos materiālā ir kā dārzeņu fritēšana — no ārpuses viss ir kraukšķīgs, bet iekšpusē jau atkal palicis neizcepies. Un var vāļāt salvetēs līdz nelabumam, bet tāpat viss būs eļļains. Šai drukas metodei ir divas ļoti lielas priekšrocības pret klāšanu uz virsmas: būtiski palielinās gan apdrukājamo materiālu klāsts, gan arī izmantojamās drukas tehnoloģijas. Bet tagad nozīme ir arī vienai būtiskai niansei, par kuru iepriekš jau stāstīju piemērā ar tiktokeri — dekorācija vairs nav tikai iespiedkrāsa, tagad tā ir materiāla un iespiedkrāsas kombinācija.
Ar putekļus krājušo HP printeri nodrukātai kolēģu fotogrāfijai ir ne tikai diskutabls saturs, bet arī iespēja pačamdīt sakrokotā astoņdesmitgramīgā ofisa papīra raupjumu, kas ir uzņēmis par daudz mitruma un deformējies. Nonākam pie nākamās atziņas — vairums papīra apdrukas, ieskaitot avīzes, žurnālus, grāmatas un plakātus — ir apdruka, kas veikta drukas slānim daļēji iesūcoties dekorējamā materiālā. Līdzvērtīgi atklājumi sagaida, ieraugot sietspiedē nodrukāta t-kreklā iekrāsotus auduma savēlumus. Arī zebras un joslas uz asfalta uzklāj, krāsai daļēji iesūcoties materiālā. Un uz šī piemēra visvieglāk būs saprast, ka dekorācijas slānis patiesi var būt iespaidīgi biezs. Tomēr būtiski ir apzināties, ka pārvietoties daudz patīkamāk un drošāk ir pa asfaltu un svaigi uzklātā gājēju pāreja ir ideāla vieta, kur paslīdēt. Bet, ja krāsas slānis būs pārāk plāns, tas kopā ar asfaltu pārāk ātri nodils. Tāpēc ievārījums tiek klāts dāsni.
Materiāla krāsošana, dēvēta arī par krāsošanu masā, tika izgudrota stipri agrāk par zebru un asfalta virsmu dilemmu. Tā darbojas kā mammas salāti — ir ļoti, ļoti garšīgi un visa ģimene ēd bez izņēmumiem, bet labāk nezināt, no kā tie sastāv. Galvenā šīs metodes priekšrocība — neatkarīgi no tā, kā tiks stiķēts vai apstrādāts materiāls, nedekorētā materiāla daļa viscaur būs vienā tonī šķērsgriezumā (grāmatas bloka malas), saraujoties (dzija), dilstot (dažādi cietie polimateriāli), staipot (audums) vai kā citādi ar to dauzoties. Jā, arī papīra celulozes, kokvilnas audumu un vilnas dzijas balināšana pēc būtības ir materiāla krāsošana masā.
Vēl viena superīga lieta, ko var iegūt ar krāsošanu masā — pietiekami ilgi ieslēdzot vienā telpā bariņu ķīmiķu un fiziķu kopā ar dekorēšanai izvēlēto vielu, to var dabūt praktiski jebkurā krāsā. Izņemot linu. Lins ir čakars.
Dikti jau nepalīdz šito visu zināt, ja tāpat nav skaidrs, ko ar to visu iesākt. Iesākt vajadzētu ar gala iznākuma formulēšanu. Kad ar to ir tikts galā, var izvēlēties materiālu. Piemēram, ja noklāsim papīru ar hologrāfisko laminātu un tad uz tā drukāsim, ir pilnīgi vienalga, kādā krāsā ir papīrs. Galvenais, lai lamināts pie tā labi turas. Ceļazīmei nav būtiskas taktilās īpašības, bet materiālam jābūt gaismu atstarojošam un krāsai jābūt ilgstoši izturīgai pret Saules gaismu un laikapstākļiem. Papīru nemazgā, tomēr kapilārās īpašības ir būtiskas, lai iespiedkrāsas nekontrolēti neizspiestos cauri materiālam. Auduma krāsošana masā ierobežo to, kā to tālāk var apdrukāt. Un UV druka bez papildus fiksācijas neturēsies uz lielas daļas virsmu.
—
Rakstu sēriju sāku ar dekorējamā materiāla definēšanu. Nākamajos rakstos pievērsīšos dažādām mūsdienās izmantojamām drukas metodēm, krāsu telpu aprakstiem, krāsu katalogiem un sistēmām kā arī praktiskā pielietojuma piemēriem. Un ja nu tev ir izdevies tikt līdz šai rindkopai, tad droši komentāros atstāj ziņu arī par citām tēmām, kuras būtu vērts apskatīt.
Bija agrs rīts. Anna sēdēja uz gultas malas no pleciem noslīdējušā, atpogātā kleitā un nošļukušās zeķubiksēs. Viņa vēl nebija paguvusi nomazgāt seju un neķemmētās matu pinkas nodevīgi atklāja nemierīgo nakti.
Rokās viņa turēja glāzi ķiršu kompota, kas pēc skata atgādināja lielisko Doro ielejas portvīnu.
Sejā bija skaidri nolasāms naids pret visu pasauli. Viņa gribētu izkliegt «Kretīni! Kā jūs man esat izbesījuši ar savu nolādēto dārziņu!», bet nevarēja. Anna vēl neprata izrunāt burtu «r».
Ugunsmūris, paroļu pārvaldnieks, lieko paziņojumu atslēgšana, drošu saziņas rīku izvēle un divfaktoru autentifikācijas lietošana ar prātu jau būtiski samazina iespēju kļūt par kiberuzbrukuma upuri. Un pats labākais — tie ir disciplīnas, nevis finansiālo iespēju jautājumi.
Pēdējos gados Latvijā uzbrukumi IT sistēmām vairs nav kaut kas, par ko lasa tikai ārzemju ziņu apskatos. Īpaši kopš 2022. gada situācija ir kļuvusi trakāka, tomēr arī pirms tam negāja spoži. Turklāt ir jāapzinās, ka pavirša attieksme pret IT drošību ir ne tikai tiem, kuri datoru un telefonu lieto jūtūbam un engrībērtdiem, bet arī lielos uzņēmumos ar nopietnu apgrozījumu. Tāpēc es nolēmu apkopot dažus tehniski vienkāršus, bet ļoti efektīvus risinājumus, kā būtiski uzlabot savu/uzņēmuma kiberdrošību. Skaidrs, ka tūdaļ uzradīsies vēl 100500 padomdevēji ar vēl labākiem risinājumiem, kurus pavisam noteikti var un vajag pievienot komentāros.
Uzliec DNS ugunsmūri visām ierīcēm
Ja nav pacietības uzreiz pieķerties nopietniem uzlabojumiem, vismaz uzliec DNS Ugunsmūri. Tas darbojas kā filtrs, kas bloķē piekļuvi lapām, kuras CERT.LV ir atzinis par krāpnieciskām vai ļaunprātīgām. Piemēram, kāds atsūta e-pastu ar bankas saiti, tu klikšķini, un parasts internets tevi aizved uz viltotu lapu. DNS Ugunsmūris tevi vienkārši neielaidīs šajā lapā.
Šis strādā datoros, telefonos, planšetēs. Tāpēc DNS Ugunsmūri vajadzētu uzlikt visiem ģimenē un kolektīvā, it īpaši visiem tehnoloģiski kautrīgajiem.
Aizmirsti USB fleškas tāpat, kā esi aizmirsis disketes
Jebkurš datu nesējs, kas tiek piesprausts pie datora, mūsdienās ir tikpat drošs kā nejauša garāmgājēja piedāvātā konfekte. Ir praktiski neiespējami atrast tādu ārējo datu nesēju, kas nevarētu būt vīrusa nēsātājs, un tas attiecas arī uz telefonu, ko piespraud pie datora «tikai, lai uzlādētu».
Jebkuru prezentāciju, atskaiti vai fotogrāfijas no brīvdienu pasākuma var bez maksas izvietot failu apmaiņas servisos, ja tie neielien e-pastā. Pašmāju Failiem.lv ir pilnīgi pietiekams lielākajai daļai situāciju. Tomēr rēķinies, ka atkarībā no tā, ko saspaidīsi uzstādījumos, datus var redzēt arī citi cilvēki. Piedomā pie tā.
Lieto paroļu pārvaldnieku, nevis atmiņu
Par universālo paroli bīstamāka ir vienkārša universāla parole. Kā joko IT drošības speciālists Kirils Solovjovs no Possible.lv: «Jālieto parole 12345678. Tā ir vispopulārākā un tik daudz cilvēku nevar kļūdīties».
Paroles nedrīkst glabāt teksta dokumentos, uz lapiņām pie klaviatūras vai vacapa sarakstēs. Drošākais veids paroļu glabāšanai ir paroļu menedžeri. Un nav obligāti (kaut vēlams) jāmetas iepazīt Bitwardenvai Keeper. Paroļu menedžeri jau eksistē gan Google, gan Apple. Un tie labi draudzējās ar datoru un telefonu. Atliek tikai sākt lietot. Un ir pavisam droši izmantot ieteiktās paroles jaunajiem servisiem.
Cik bieži mainīt paroles? Sāc ar to, ka uzreiz pēc reģistrēšanās un pirmās veiksmīgās pieslēgšanās jebkuram servisam — uzreiz nomaini paroli. Ja esi pa ausu galam dzirdējis, ka kāds no tevis lietotajiem pakalpojumu sniedzējiem ir kompromitēts — nomaini paroli. Ja esi pārpratuma pēc kaut kur ievadījis savus datus un neesi pārliecināts, vai tas bija autentisks serviss — nomaini paroli. Ja lieto servisu gadiem un nekad neesi uztraucies par drošību — nomaini paroli. Un taisi tās sarezģītas, un glabā paroļu servisos.
Ja nevari atcerēties, cik sen esi mainījis paroli un vai tā vēl ir droša — nomaini paroli.
Ne visai biometrijai var uzticēties
Uztaisi pašportretu ar datora vai telefona kameru. Tieši tik kvalitatīvi ir dati, ar kuriem atpazīst tavu seju. Desmit gadus vecas kameras var apmuļķot, pieliekot sejas vietā fotogrāfiju.
Pirkstu nospiedumu lasītāji ir stipri prasīgāki apmuļķošanai. Tas pats ar acs zīlītes lasītājiem. Ja pastāv iespēja, labāk lieto tos. Vienkāršākais veids, kā būt drošam — pārliecināties, ka iekārta nav vecāka par 3 līdz 5 gadiem un tai ir pēdējo mēnešu laikā bijuši programmatūras drošības atjauninājumi. Gadījumā, ja kaut kas no tā iztrūkst, biometriju vienu pašu labāk nelietot.
Un atceries, ka tad, kad Samsung vai Apple pasaka, ka ir uzlabojuši drošību saviem autentifikācijas rīkiem, tas visticamāk attiecās uz jaunākajiem iekārtu modeļiem, kas vēl nemaz nav tavā kabatā.
Atslēdz paziņojumu troksni telefonā
Nesaprotamu iemeslu dēļ cilvēkiem patīk, ka to iekārtās nedozētā daudzumā tiek piegādāti paziņojumi no benzīntanku un lielveikalu aplikācijām, atlaižu/akciju ziņas no tiešsaistes veikaliem, nemaz nerunājot par spēlītēm un sociālajiem tīkliem. Nav brīnums, ka šo paziņojumu jūrā pazūd notifikācijas par neautorizētiem maksājumiem vai viegli tiek palaists garām, kad autorizācija pieprasīta brīdī, kad kādam no kontiem piekļūt vēlas krāpnieks.
Visi paziņojumi, bez kuriem var iztikt, ir jāatslēdz. Jūsmojumi par ierakstiem feisbukā nepazudīs. Kendīkrešu vairs neviens nespēlē un Bukinga piedāvājums vēl vienai rezervācijai Igaunijā tev vairs nav aktuāls, jo tu tur jau biji. Amazon tev tirgos vēl vienu olīveļļas bundžu, bet tev vēl tikko nopirktā nav atnākusi. Neko no tā tev nevajag. Un, ja nu tomēr vajag, to var pieslēgt uz laiku.
Filtrē ienākošos e-pastus mapēs
E-pastos izmanto filtrus, lai darba, skolas un arī ģimenes loka e-pasti nonāk atsevišķās mapēs. To piedāvā jebkurš mūsdienīgs serviss kopā ar pamācībām, kā to izdarīt. Ja kaut kas izliekas nācis no zināmām adresēm, bet nav iekritis mapēs, tas ir drošs signāls būt papildus piesardzīgam.
Vienlaikus ņem vērā, ka ne visas organizācijas ir veikušas priekšdarbus, lai to e-pastus nevarētu viltot un atsūtīt no it kā īstās adreses. Arī, lasot sašķirotos e-pastus, pielieto veselo saprātu.
Izvairies no SMS lietošanas un esi ļoti piesardzīgs balss saziņā
SMS ir novecojis un nedrošs saziņas veids. Vēl Skype ziedu laikos īsziņas varēja nosūtīt, uzdodoties par jebkuru telefona numuru vai pat aizstājot numuru ar jebkādu vārdu. Nekas nav mainījies un tā ir joprojām. SMS ir viens no vienkāršākajiem veidiem, kā apmānīt saņēmēju un izlikties par banku, kaimiņu, mazbērnu vai pat drošības iestādi.
Paskaties savus ienākošos ziņojumus un padomā, kā katram no sūtītājiem var mainīt saziņas kanālu. Bankām un kurjeriem ir savas lietotnes. Ome ir pelnījusi viedtālruni ar drošām, autentificējamām sarakstes aplikācijām.
Gan SMS, gan telefonzvanu vietā privātajā sarakstē labāk izmantot saziņas platformas — piemēram, Signal vai WhatsApp. Arī videozvans Google Meet vai Microsoft Teams būs drošāka alternatīva, lai izvairītos no personības viltojumiem.
Divi faktori nav drošība, ja tos dala trīs cilvēki un to vajag ātri
Es biju pilnīgi pārliecināts, ka tie laiki ir beigušies, kad grāmatvede ievada maksājumu, bet vadītājs kaut kur pludmalē apstiprina to internetbankas uzlecošajā logā. Bet nē, šis attālinātās uzticības sporta veids vēl dzīvo un plaukst. Un ne tikai bankās — to izmanto arī, lai pieslēgtos Latvija.lv, Eparaksts.lv vai VID EDS sistēmai.
Zelta likums: ja uz ekrāna parādās pieteikšanās pieprasījums, un tu tajā brīdī nekur nepiesakies — nekavējoties noraidi pieprasījumu un sāc domāt, kurš un kāpēc mēģina izlikties par tevi. Un, lūdzu, nedod citiem savus otrā faktora rīkus, jo tad tā vairs nav autentifikācija — tas ir joks.
Ja šis viss šķiet pārspīlēti, atceries: IT drošība reti mirst ar skaļu sprādzienu. Parasti tā aiziet klusi — ar vienu paviršu klikšķi.
Tā bija 2005. gada 21. augusta nakts. Pareizāk sakot jau bija 22. augusta pirmās stundas. Apkārušies ar fotosomām, mēs nesteidzīgi pametām Mežaparka estrādi, kur tikko bija aizvadīti vēl vieni Dziesmusvētki. Tā par Prāta vētras uzstāšanos 40 tūkstošu priekšā nākamajās dienās rakstīs mediji, kuriem mēs vēl tikai nesām fotogrāfijas.
Savlaicīgi tika pieņemts stratēģiski būtisks lēmums pēc koncerta izbaudīt vēl pāris alus aizskatuvē. Tāpēc parka teritorijā tagad bijām klusumā un ceļa virzienu mums izgaismoja pilnmēness, nevis Rīgas gaisma.
—Kamēr mobilajos nebūs iebūvēts tūristu prīmuss vai vismaz šķiltavas, to nekad nevarēs nosaukt par multifunkcionālo telefonu. Ar sūdīgu internetu un e-pastu tas nav nekas vairāk kā biznesa bezvadu telefons. Visi tie ar pilnajiem spiedpogu plakandēļiem ir plaukstdatori un neviens normāls cilvēks to zvanīšanai nelietos. Tu stādies priekšā, ka kāds zvanītu no klaviatūras vai peles?
Es neatceros, vai telefonu no kabatas izvilka Kristaps vai Uldis, bet te nu tas bija. 2 megapikseļu Sony Walkman oranžais brīnums, pavērsts vienīgā redzamā debesu ķermeņa virzienā. Pāris veiklu darbību ar bīdpuļķi un pogām, līdz krāsainajā ekrānā ir redzams gaišs, paplūdis pikseļu kopums ar iespaidīgu zilganzaļu jpg kompresijai raksturīgu halo uz tumša fona.
—Re. Mēness. Nav nemaz tik slikti.
—Nu šo no tevis pavisam noteikti neviens medijs nenopirks publikācijai.
—Un ja tu tagad vilktu ārā vienu no saviem kanoniem, skrūvētu virsū objektīvu un stutētu to nakts vidū uz statīva, lai uztaisītu iespaidīgu kadru un no rīta ieskenētu to redakcijā. Kas no tā mainītos? Kāds to uzreiz gribēs pirkt?
—Tiesa. Tātad viena no multifunkcijām mobilajam ir palīdzēt iereibušiem koncertfotogrāfiem, kas melanholiskas romantikas apsēsti taisās iemūžināt svarīgo Mēnesi, bet ir pamatots slinkums tamdēļ vērt vaļā fotosomu ar saturu Rāviņa Volvo vērtībā. Tomēr piekritīsi, ka iebūvētas šķiltavas gan nenāktu par ļaunu.
—Mums vēl palika cigaretes?
Iesildītāju uzstāšanās pirms 2005. gada 21. augusta Prāta Vētras koncerta Mežaparkā. Foto: Andrejs Veitners, Delfi.
***
Visnotaļ iedvesmots no Kaspara pēdējā laika grafomānijas izpausmēm, nevaru noliegt, ka esmu gana noilgojies pēc paša neizmantotās iespējas uzrakstīt kaut ko garāku par tvītu. Un kaut ko iespaidīgāku par svaigākās drukātās preses fotogrāfiju no kādas apmeklētās pasaules malas.
Jāsāk jau ar apņemšanos. Tātad, apņemšanās ir ieturēt regularitāti ar vismaz diviem ierakstiem mēnesī. Tāpēc tagad bus jāstrādā pie satura stratēģijas, kuru no padsmit drafta stadijas rakstiem diez vai var izspiest. Droši, ka pačīkstēšu par notikumiem drukā, jaunumiem nozarē un foršām pamanītām lietām. Gan jau ka pa vidu iesprauksies arī kaut kāds tehnisks raksts angliski par īpaši sasāpējušām tēmām.
Tehniski man te vēl čupa mājasdarbu jāizdara, lai sakoptu šo sen neravēto dārziņu: — Sapucēju paskatu uz kaut ko mūsdienām piemērotāku (jā, tagad ir jābūt ērti lasīt arī no telefona). — Izvācu čupu spraudņu, kuru jēgu stipri apšaubīju jau stipri sen. — Izvācu reklāmas, kas bija salipušas šo pašu spraudņu dēļ. — Gandrīz sapratu, kā darbojas jaunā WordPress tēmu rediģēšana.
Gan jau ka neatteiktos no palīdzības to visu sapucēt vēl sakarīgāk, jo tehnisko speceni sagatavot būtu sīkums. Bet pašam to visu paveikt būtu baisais slinkums.
