Ja Google kādreiz izdomās ar savu kalendāru izdarīt to pašu, ko tas ir ieplānojis izdarīt ar Google Reader, es raudāšu krokodila asarām.
Es plānošanai par pamatu vienmēr esmu vadījies nedēļas griezumā. Tāpēc priekš manis visērtākais un pārskatāmākais veids, kā skatīties uz saplānoto ir divu nedēļu šķērsgriezums. Google Calendar ar to lieliski tiek galā.
Google kalendārs divu nedēļu skatā.
Ir daļa notikumu, kas ir piesaistīti konkrētam laikam, bet liela daļa ir saistīta tikai ar konkrēto datumu. Tāpēc šāds skats man šķiet visoptimālākais. Protams, ideālā pasaulē es gribētu savu dzīvi plānot tā, kā tas notika sešus-septiņus gadus atpakaļ — pierakstu veidā papīra plānotājā. Tomēr pierādījās, ka galvenais šāda papīra plānotāja mīnuss ir tas, ka nav iespējams veikt saprātīgu meklēšanu vecos ierakstos. Teiksim, atrast telefona numuru džekam no Pabažiem, ar kuru tikos kaut kad rudenī.
Viedtālruņi izmainīja un sagrāva visu manu ideālo plānošanas ritmu. Senāk varēja vēsi atsmērēties ar tekstu «Atsūti e-pastu. Neesmu pie datora, nevaru pateikt, vai tieku.» Tagad tas nestrādā, jo visu var momentāli apskatīties. Tikai žēl, ka tas notiek teorētiski. Jo praktiski uz viedtālruņiem neko apskatīties lāga nevar. Par to es gaužos jau kopš Nokia N8 laikiem un nekas nav mainījies arī pārejot no Symbian uz Android bāzēto Samsung Galaxy SIII. Iebūvētais kalendārs ir vienkārši kaut kas prātam neaptverami sūdīgs.
Daļēji problēmu atrisināja aplikācija Agenda, bet ilgāk palietojot arī tā sāk besīt. Pirmkārt, nav iespējams uzstādīt, lai nedēļa sākas ar pirmdienu. Otrkārt, sarakstam nav normāli sadalītas dienas, līdz ar to nav skaidrs, kurā dienā kurš notikums notiek, ja to ir ļoti daudz (mēnesis + šodienas datums + šodienas plānu saraksts skatā). Nu un vēl čupiņa ar sīkumiem, bet tomēr labāk, kā S Planner.
Mani ļoti interesē, kā citi plāno savus darbus un kādus rīkus vai tehnoloģijas brīnumus izmanto, lai varētu sakarīgi to darīt? Kādi, jūsuprāt, ir izcilākie dizaina (gan vizuālā, gan funkcionālā) piemēri? Share, retweet un ko nu tur vēl. Man ļoti ļoti gribās zināt citu pieredzi.
Aspazijas bulvāra, Krišjāņa Barona un Audēju ielu krustojums.
Nerīdziniekiem būs grūti saprast, bet arī viņiem šis krustojums noteikti ir pazīstams. Iesākumā aprakstīšu, kas tad te īsti notiek. No Barona ielas puses ir brauktuve ar sešām joslām (divas katrā virzienā un divas tramvaja sliedes) precīzi nepateikšu, bet vienā brīdī abās pusēs sākas/beidzas organizētā stāvvieta, uz Aspazijas bulvāra ir divas brauktuves, kas atdalītas ar zaļo zonu. Brauktuve, kas tuvāk Barona ielai sastāv no divām braukšanas joslām vienā virzienā, kā arī organizētas stāvvietas brauktuves labajā pusē. Brauktuve, kas tuvāk Vecrīgai, sastāv no divām tramvaja sliedēm brauktuves kreisajā pusē, vienvirziena satiksmes divās braukšanas joslās un organizētas stāvvietas labajā pusē. Audēju iela iznāk no Vecrīgas, tur ir divas braukšanas joslas, katra savā virzienā un ierīkota organizēta stāvvieta abās brauktuves pusēs (vienā pusē ir taksometru stāvvieta, bet tas lietas būtību nemaina). Šajā krustojumā ir interesanti iebraukt no trīs virzieniem, jo virziens no dzelzceļa puses (dienvidiem) pa Aspazijas bulvāri ir captain Obvious un neprasa īpašus komentārus.
Piebilde. Pirms krustojuma ne no vienas puses nekādu speciālu izkārtojumu regulējošu zīmju nav.
Braukšana krustojumā, virzoties no Barona ielas puses
1. Ja krustojumā vēlamies nogriezties pa labi, piebraucam pie krustojuma pa labo joslu un veicam manevru, kad iedegās zaļā gaisma.
2. Ja krustojumu vēlamies šķērsot un iebraukt Vecrīgā, piebraucam pie krustojuma pa labo joslu vai arī varam iebraukt otrajā joslā un šķērsot krustojumu.
3. Ja krustojumā vēlamies nogriezties pa kreisi, mums jau pirms krustojuma ir jāpārkārtojas uz tramvaja sliedēm un jāšķērso pirmā brauktuvju krustošanās vieta pa tramvaja sliedēm, pēc tam veicot manevru pa kreisi.
Visos gadījumos ir tikai divi varianti, kad mums ir jādod ceļš. Ja pa Barona ielu tuvojas tramvajs, kas grib nogriezties pa labi (ceļš jādod 2. un 3. gadījumā). Ja Aspazijas bulvāri šķērso gājēji vai velosipēdisti. Vairs nevienam un nekad ceļš nav jādod.
Braukšana krustojumā, virzoties pa Aspazijas bulvāri no ziemeļiem
1. Ja krustojumā vēlamies nogriezties pa labi, braucam pēc iespējas tuvāk labajai malai un, kad iedegās zaļā gaisma, šķērsojam krustojumu.
2. Ja krustojumā vēlamies braukt taisni, ieņemam pirmo vai otro joslu un šķērsojam krustojumu, kad to atļauj darīt luksofora signāls.
3. Ja krustojumā vēlamies nogriezties pa kreisi, mums jāieņem kreisā josla (bet ne no tramvaja sliedēm) un jāveic manevrs.
Pirmajā gadījumā, nogriežoties pa labi, mums ir jādod ceļš jebkuram gājējām vai velosipēdistam, kas atrodas uz Audēju ielas brauktuves vai vēlas to šķērsot.
Otrajā gadījumā mums nav jādod ceļš nevienam.
Trešajā gadījumā mums ir jādod ceļš gājējiem, kas šķērso Barona ielu, tramvajiem, kas brauc pretim vai no aizmugures pa Aspazijas bulvāri kā arī visām automašīnām, kas brauc no aizmugures pa tramvaja sliedēm. Wait, what? Tieši tā. Ja kaut kāds bembists apdzen pirmo un otro joslu pa tramvaja sliedēm, bet auto, kas nogriežas pa kreisi, nebūs šo palaidis, šis auto būs vainīgs ceļu satiksmes negadījuma izraisīšanā. Bembistam, protams, arī iedos sodu (par agresīvu braukšanu), bet CSN viņš nebūs izraisījis.
Braukšana krustojumā, izbraucot no Vecrīgas pa Audēju ielu
Šis jums uzspridzinās smadzenes. Izbraucot no Vecrīgas un braucot visos virzienos, mums ir vienmēr un visiem jādod ceļš. Jebkādā situācijā, jebkurā gadījumā. Uzmanīgajam lasītājam jau šķita, ka es kaut ko palaidu garām aprakstā par nogriešanos pa kresi no Barona ielas. Es neko nepalaidu garām. Uz Audēju ielas krustojumā stāv 528. un 529. ceļa zīmes (Dzīvojamā zona un Dzīvojamās zonas beigas). Savukārt Ceļu satiksmes noteikumos rakstīts:
157. Izbraucot no dzīvojamās zonas, transportlīdzekļa vadītājam jādod ceļš citiem ceļu satiksmes dalībniekiem.
Lūk tādi pīrāgi.
Kā notiek ikdienā? Protams, ka neviens, kas izbrauc no Vecrīgas, nevienu nekur nelaiž. Un no Barona ielas kreiso pagriezienu visi taisa no otrās joslas.
Datuma pieraksts skrejlapā par tikšanos Silakrogā.
Mani ļoti kaitina nepamatota liekvārdība tekstos. Vēl vairāk nekā bezjēdzīga saīsinājumu lietošana. Ir atsevišķs liekvārdības piemērs, kas kaitina visvairāk. Tā ir gada pieminēšana tekstos, kam ir īstermiņa nozīme: afišās, paziņojumos, preses relīzēs, ziņās un apskatos par notikumiem un citos tamlīdzīgos tekstos. Piemēram, šis kļūdainais datuma pieraksts paziņojumā par tikšanos Silakrogā. Kāpēc, ja pasākums plānots tuvākajā sestdienā, šeit būtu jāmin arī gads, kad tas notiks? Kādu informatīvo labumu tas nes? Ko no tā iegūst lasītājs?
Datuma pielietojums Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes mājaslapā.
Vēl stulbāk par iepriekšējo piemēru ir lietot saīsinājumu «š.g.» vai pilno formu «šī gada». Ļoti izbrīna, ka piemēru man izdevās atrast tādas iestādes mājaslapā, kurai būtu jāizglīto par pareizu valodas lietojumu. Izanalizēsim sīkāk šo piemēru, lai ir skaidrs, kāpēc tas ir muļķīgi.
LU SZF mājaslapas jaunumu sadaļā tiek publicēta aktuālā informācija. Tā tiek publicēta vairāk vai mazāk regulāri, līdz ar to ir neiespējami 2013. gada martā pirmajā lapā atrast informāciju par 2012. gada martu. Raksts tiek iesākts ar virsrakstu «Par SZF darba laikiem no š.g. 25.marta līdz 1. aprīlim», kam seko publikācijas datums un raksta teksts. Ja jau tiek minēts publikācijas datums, tad ir arī skaidrs, par kura gada darbalaikiem ir runa. Pavisam neticami būtu, ka 2013. gada 25. martā tiktu publicēta informācija par 2014. gada darbalaikiem. Bet, pieņemsim, ka tā būtu. Tad virsraksta «š.g.» vietā parādītos «2014. gada». Šādā un vienīgi šādā gadījumā gada minēšana datumā būtu loģiska un pamatota.
Cits piemērs. Ir gadumijas laiks. Decembra vidū mēs publicējam informāciju par to, kas notiks konkrētos datumos decembra beigās un janvāra sākumā. Vai šajā gadījumā būtu jāmin arī gads? Nē. Jo notikumi, kas seko viens otram, nevar radīt apjukumu, norādot uz, teiksim, nākamā gada decembri.
Kad vajadzētu lietot pilno datuma pierakstu, kā arī apzīmējumu «šī gada»?
Oficiālos paziņojumos, kam ir saistoša nozīme (var lietot tikai gada pilno pierakstu). Piemēram, ja pašvaldība paziņo par nākamā gada budžetu, tad ir jāsaka konkrēts gads, par kuru budžetu ir runa. Ja namu pārvalde ziņo par ilgstošiem remontdarbiem vai plānotiem pasākumiem, kas norisināsies ilgstoši (piemēram, atkritumu izvešanas grafiks). Šeit gan arī ir jāatzīmē, ka, ja namu pārvalde ar lapiņu pie durvīm vai pastkastē paziņo par to, ka 5. augustā būs atslēgts ūdens, jo tiks veikti remontdarbi, gadu nav jāmin. Ja man namu pārvalde paziņos 2013. gadā par 2014. gada 5. augusta remontdarbiem un, kad 2014. gada 5. augustā es sūdzēšos par to, kāpēc es nezināju (būšu pamatoti gada laikā jau par to aizmirsis), man būs taisnība, jo namu pārvalde nav darījusi visu iespējamo, lai informētu sabiedrību.
Tekstos, kur ir runa par vairāku gadu datiem vai arī tiek salīdzināti dažādi gadi. Šādā gadījumā var lietot arī apzīmējumus «šī gada», «nākamā gada» un «iepriekšējā gada», lai literāri bagātinātu tekstu (izvairītos no atkārtošanās). Teiksim, preses relīzē par rūpnīcas vairāku gadu būvniecības noslēgumu būtu tikai pamatoti minēt gadus, tādējādi precizējot, kad ir notikuši konkrētie notikumi.
Dokumentos un piemiņas/apliecinājuma simbolos. Šis laikam ir saprotams visiem. Ir svarīgi, kad dokuments ir tapis vai kad ticis apliecināts ar parakstu. Tas pats attiecas arī uz piemiņas vai apliecinājuma simboliem — diplomiem, medaļām, piemiņas zīmēm. Ja sportists sacensībās ir ieguvis diplomu un vēlāk tos rāda saviem bērniem, viņam pašam būtu būtiski zināt, kurā gadā tas tika piešķirts.
Jebkurā elektroniskā publikācijā, ja tā ir no iepriekšējā kalendārā gada. Šis ir viens no būtiskākajiem. Kad strādāju pie viena portāla komentāru sistēmas funkcionālā apraksta, kā reiz saskāros ar to, kā pareizi datēt komentārus. Tātad, šeit shēma ir gaužām vienkārša. Šodien mēs komentāra aprakstam rakstam tikai laiku, vakar un līdz gada sākumam mēs rakstam datumu un laiku. Agrākiem komentāriem mēs rakstam gadu, mēnesi un laiku.
Tai pat laikā, ja runa ir par publikācijām (lasi — rakstiem). Jebkura publikācija, kas tiek tiek drukāta, apskatīta arhīva skatā (vai atvērta) vai saglabāta uz datora, tad ir vai nu jāmin pilnais publicēšanas datums (gads, datums, laiks), vai arī ir jābūt redzamam, kad šī publikācija ir drukāta, apskatīta vai saglabāta (drukāšanas gadījumā paraksti ar to nodarbojas pārlūks, lapas augšējā vai apakšējā malā izdrukājot datumu un saiti uz konkrēto lapu).
Kopsavilkums
— «š.g.» nelietojam nekad
— «šī gada» lietojam tikai tad, ja tekstā jau ir minēts gads un negribas atkārtoties
— gadu nerakstām, ja notikumi notiek pāris mēnešu periodā pirms vai pēc publikācijas
— vienmēr datumu cenšamies rakstīt bez gada. Ja, pārlasot tekstu ir skaidrs, ka cilvēks var sajaukt vai pārprast, tikai tad pieliekam gadu
— nejaucam dokumenta izveides/apstiprināšanas datēšanu ar datuma pieminēšanu dokumentā
Tallina. Biku pačakarēts attēls no Tallinas tūrisma centra bukleta maketa.
Ziemeļu kaimiņi gadu iesāka, noliekot uz pakaļas skaudīgos latviešus un piedāvājot bezmaksas sabiedrisko transportu Tallinas pilsētas iedzīvotājiem. Nezinu, kad viņiem tur vēlēšanas plānojas, bet nu ideja, kā zināms, atsitās arī mūsu platuma grādos. Gan tikai puteņa laikā un tikai transportlīdzekļu tehnisko pašu turētājiem. Bet ne par to ir šis stāsts.
Tā kā viss sabiedriskais transports Tallinā (arī Rīgā, Jelgavā un daudz kur citur) ir ar GPS raidītājiem, nesagādā problēmas ievākt datus par to atrašanās vietu. Saliekam to kopā ar sarakstiem, piesaistām kartei un iegūstam sabiedriskā transporta maršrutu plānotāju ar tajā redzamu sabiedriskā transporta kustību reālajā laikā. Dikti lieliski. Jā, un neaizrijieties aiz pārsteiguma, tas tiešām viss ir latviešu valodā pieejams, jo izstrādātāji ir tie paši, kas Rīgas sabiedriskajam transportam.
Tallinas pilsētas un piepilsētas sabiedriskā transporta maršruti un kustību saraksti.
Protams, ir pagūts visu šo pasākumu nobrēkt, jo, redz, dati no sabiedriskā transporta pienāk tikai reizi minūtē, bet dažkārt vēl retāk, tāpēc tiem nav īstas jēgas. Bet ne par to ir šis stāsts. Viss jaukums ir iespējā apskatīties, kā pilsēta mostas, kāda tā ir dienas vidū, ko dara vakarā un kā uzvedas naktī. Dikti interesanta spēlīte. Galu galā tas lieti noder tad, kad 6. tramvajs kārtējo reizi ir savārijis šmuci kaut kur uz Barona ielas un tu kā muļķītis jau 30 minūtes stāvi Radio ielā un neko nesaproti.
Ak jā, vai es jau pieminēju, ka visi dati ir publiski pieejami lietošanai? Uz ātru roku Google Play Store atradu divas aplikācijas ar absolūti vienlīdzīgām funkcijām: Tallinn Transport Shadows un Kus buss on? (Tallinn). Droši vien šajā brīdī Ramūns jau ir kaut kur ieracies lapas koda pētīšanā (Ramūn, pēti Rīgas satiksmes lapu, nevis Tallinu) un pēc piecām dienām mums testēšanai būs tāda pati aplikācija par Rīgas Satiksmes sabiedriskā transporta kustību. Fingers crossed.
—
Saldajam ēdienam sabiedriskā transporta saraksti, kas nav digitāli. Netīšām sanāca uziet lieliskas fotokopijas Latvijas 1977.—1978. gada autobusu satiksmes sarakstu grāmatai. Kolosāls materiāls.
Un vēl šis tas no Latvijas un ārzemēm mūsdienās man ir sakrājies CGImage foruma tēmā «Autobusu kustības saraksts».
Krizdabz, tagad tu zini, ka mans fetišs nav tikai grafikas.
Viedtālruņu ražotājiem nav nekādu tiesību uzstādīt savos produktos tādas programmas, kuras man nav iespēju izmest ārā, ja tās nav saistītas ar viedtālruņa pamatfunkciju izpildi. Samsung Galaxy S III ir apveltīts ar gūzmu absolūti nekam nejēdzīgu programmu, kuras izmest nav vispār nekādu iespēju. Vismaz tā man sākotnēji likās.
Šis ir mans personīgais padoms sev par to, kā tikt vaļā no nevajadzīgā Android vidē. Visiem, kas Android lieto vēl pirms Google to nopirka, nekas no rakstītā tālāk nav jālasa.
Izpētīsim, kas trešajam Galaxy ir vēderā no kākām: S Beam — Dauzot divus galaksijus, var apmainīties ar bildēm. Bluetooth, wi-fi, bezmaksas mobilo datu tarifu plānu un, galu galā, NFC laikmetā tas ir absolūts must have, man jāatzīme. Eju pa ielu un domāju, kur gan vēl kāds galaksijs, lai varētu sadauzīties kopā. Buddy photo share — Vispār kaut kāds kosmoss. Automātiska e–pasta nosūtīšana visiem tiem, kurus atpazina tikko uzņemtajā fotogrāfijā. Rēķinoties ar to, ka man vienreiz arī naktspoda fotogrāfijā sejas atrada, kaut kā nepavisam nešķiet normāla funkcija. It īpaši zinot to, ka bieži noderīgi ir vienlaidus vairākus kadrus uztaisīt, lai atlasītu sakarīgāko. AllShare Play — Kaut kas, kas kaut kur jāreģistrē un tad tev būs Samsung programmētais un uzturētais Dropbox-čerez-žopu. Un, galu galā, ar Galaxy S III iegādi 50GB Dropboksu jau uzdāvināja, kāpēc vajag kaut ko tādu? AllShare Cast — Teorētiski var izmantot tālruni kā televizora kontrolieri. Absolūti neaktuāli, jo darbojas tikai ar Samsung monitoriem/televizoriem, no kura nedz pirmā, nedz otrā man nav un nebūs. S Voice — Nākotnes ūbertehnoloģija, kas ļauj pustrakiem cilvēkiem sarunāties ar savu telefonu, ja vairs nav ar ko sarunāties. Vēlamas labas angļu valodas izrunas spējas, stipri nervi un daudz brīva laika. Speak latvian or die! Pop up play — Šis arī ir kaut kas neiedomājami lielisks. Jau tā man šķiet vairāk nekā stulbi skatīties kaut ko garāku par piecām minūtēm tālruņa ekrāna, tad vēl ir iespēja izvilkt video logu un paralēli kaut ko citu darīt. Piemēram, rakstīt SMS vai čatot sejasgrāmatā. Kāpēc? ChatON — Vēl viens sociālais tīkls vai kaut kas tāds. Labi, varbūt vēl viens Skype vai kaut kas tāds. Nu varbūt vēl kaut kas cits, tikai nav skaidrs, kāpēc kaut kas tāds ir vajadzīgs, ja ir zināms, ka tas darbojas tikai un vienīgi viena ražotāja, viena specifiska veida devaisos? Game Hub un Samsung Apps — Sūdīga paskata, slikti uzprogrammētas, īpaši tizli realizētas aplikācijas, kas ir tas pats Google Play, tikai piedāvā kaut ko daudz mazāk un daudz nesaprotamāk.
Un sarakstu var turpināt vēl diezgan ilgu laiku.
Nu tā. Esam nonākuši līdz mirklim, kad ir vēlme no tā visa tikt vaļā. Izrādās, ka absolūti nav nepieciešamība lauzt sistēmu vai kā citādi nepakļauties policijas rīkojumam viedtālruņa lietošanas garantijas nosacījumiem.
Ja pavelkam uz leju ar pirkstu ekrāna augšā, tad izbrauc tas Settings and Notifications. Augšajā labajā stūrī ir zobrata ikona. Uzspiežam uz tās.
Tagad Settings sarakstā aizritinamies līdz Applications manager. Starp citu, man nav ne jausmas, kā tas viss varētu būt iztulkots latviski un cik ļoti Samsung ņirgājas par parasto latviešu lietotāju, bet pēc pieredzes ar Microsoft spriežot, neviens latvietis nekad nespēs šo atrast latviskotajā izvēlnē.
Iekš Applications manager aizslidinamies līdz All (saraksts, kas atrodas visvairāk pa labi) un tur meklējam visas kakas, ko gribam izravēt.
Piemēram, atveram ChatOn. Visupirms nospiežam Uninstall updates (un OK pāris reizes).
Pēc tam atrodam sarakstā ChatOn atkal un atkal atveram. Tagad Uninstall updates pogas nosaukums būs Disable, kas mums arī ir vajadzīgs. Pirms tam vēl izņemam ķeksi no Show notifications.
Viss, jūsu sapnis ir piepildīts. Jūs varat izmest absolūti jebkuru iebūvēto aplikāciju. Galvenais ir neaizrauties un nemēģināt jau kaut kādus sistēmas servisus ravēt ārā, jo tad gan var arī sūdus savārīt. Galu galā, ja kāda no izslēgtajām sistēmas aplikācijām pēkšņi ļoti savajadzēsies, atradīsi to programmu saraksta (Settings -> Applications manager -> All) pašā apakšā.
Patiesi sen nav bijis tā, ka no grāmatas neesmu spējis atrauties, kamēr tā nav pievarēta. Piektdienas vakars, jau pēc desmitiem. Bērni jau guļ un es ķeros klāt pie Jāņa Joņeva «Jelgava 94». Kaut kur ap četriem no rīta atcerējos, ka gribēju arī paēst vēlās vakariņas. Ap sešiem ar nožēlu aizgāju gulēt, jo no rīta ar Jāni Džimmiju jādodas uz futbola treniņu. Palikušas vien kādas nieka 50 lapaspuses, par kurām es domāju visu sestdienas dienu. Protams, sestdienas vakarā arī tās tiek pievarētas, tiklīdz tas kļūst iespējams.
Ceturtdienas vakarā strādāju cafe Leningrad un nevarēju aizdoties uz Teātra bāru, toties Čiriks aizvilkās, un no grāmatas prezentācijas atnesa īpaši man adresētu eksemplāru. Un šeit jāatzīmē interesants fakts, ka līdz ar to viņš līdz četriem rītā pavadīja kafejnīcā, lokot alu un, tieši tāpat kā es dienu vēlāk, studējot Joņeva meistardarbu.
Iesākumā, lai par šo grāmatu pastāsta pats autors (intervija «Jelgavas Vēstneša» žurnālistam Ivaram Veiliņam gada sākumā).
Tā kā ar Joņevu esam daudz maz vienaudži, esam pārdzīvojuši līdzīgu Jelgavu. Vienīgi es biju no Citas Skolas. Teju visu grāmatu uztvēru kā biogrāfiju. Ok, Biržā es tā arī nebiju, jo tālāk par Veldzi nebija jēgas doties (un drīz jau arī parādījās veikals Avotu ielā). Arī ar dezņiku es līdz galam nesaslimu, lai cik Artūriņš man to barotu. Paliku uzticīgs trešam. Toties Čurkas izveicīgos manevrus ar alko iegādi es ļoti labi zinu (nekad nedod Čurkam naudu cigaretēm, Čurka nepīpē un nopirks polšu, bet cigaretes aizmirsīs), zāles pirkšanu sērkociņu kastītēs no džauriem arī piedzīvoju (10 lati par vienu kastīti un vienmēr jānočeko, vai nav brūna, jo tad būs mērcējuši kaut kādā sūdā). Visas tās estrādes būšanas un kautiņi ar urlām arī bija piedzīvoti, bet glāba tas, ka parasti pa nakti palikām vai nu pie draugiem Pufaikciemā, vai devāmies kājām uz Ozolniekiem, tāpēc pār tiltu jākrīt nebija. Bet redzējis, kā tas notiek, es esmu gan. Un vēl bija tas mentu RAFiņš, kas visus nepilngadīgos trenkāja pie estrādes, ja iespringtu, pat numurzīmi atcerētos. Īsāk sakot, visas tās atmiņas sāka burtiski vārīties.
Šis ir reāls piemineklis septiņdesmito beigās un astoņdesmito sākumā dzimušajiem, kas deviņdesmitos aizvadīja skolās Jelgavā. Mēs visi bijām līdz saknei debīli un tai pat laikā absolūti normāli tīņi. Es nezinu, ko būtu jāraksta par sestās videnes un FRG vienaudžiem, man pat ir aizdomas, ka tur vairs nav kam rakstīt. Toties visi manējie un tie, kas man apkārt, bija tieši tādi, kā par viņiem raksta Joņevs.
Tai vakarā, kad pabeidzu lasīt, nosapņoju ainu no grāmatas prezentācijas pasākuma. Ja Uldis Rudaks būtu bijis Latvijā, viņš 2013. gada 7. martā uz Teātra bāru būtu ieradies ar «Rokupāciju» padusē. Savukārt Jānis Joņevs, prezentējot grāmatu «Jelgava 94» tai brīdī savelkot dūrē roku un ar tekstu «Stay brutal!» pārsistu Rudakam degunu. Tai mirklī Rudaks, slaukot asinis no virslūpas, beidzot piekristu, ka Carcass ir bijuši daudz nozīmīgāki par Cure un aizietu pie letes pasūtināt vēl divus šņabjus, pasakot blakus stāvošajam Dambim, ka viņam nav bijusi taisnība un Jelgavā tomēr var kaut kas notikt un ienākt prātā.
Grāmata «Jelgava 94» savā ziņā ir būtiskāks novadpētniecības materiāls par deviņdesmito vidu Jelgavā, par jebko, ko Jelgavas dižgari Tomāts Andris Tomašūns un Gaitis Grūtups kopā saveidojuši. Varu tikai ieteikt visiem vienaudžiem iegādāties šo grāmatu ne tikai sev, bet arī saviem vecākiem (un vecvecākiem). Vairāk jau kaktā neliks, bet sapratīs par bērnību tās lietas, kuras toreiz nestāstījām.
Pēdējais līdz kauliem īstais «Mēs Tornim» festivāls notika 2003. gadā Pasta salā (desmitais pēc kārtas). Uz skatuves gothic doom banda «In Grey» no Zviedrijas. Visi tālākie mēģinājumi to atdzīvināt bija vairāk vai mazāk mākslīgi.
Mums programmētājiem savā darbā bieži vien nākas taisīt dažnedažādas sistēmas. Parasti par lietojamību domājam tikai pēc tam, kad ir izpildītas klienta vēlmes pēc fīčas x,y un z; ir salaboti visi milions bagi un pēc tam nejauši brīvā laikā ir izlasījies kāds raksts internetā.
Šovakar, man, palīdzot savai mammai, nācās saskarties ar diviem ģeniāliem lietojamības feiliem, no kuriem, cerams, kāds kaut ko pamācīsies un (naivā cerība) kāds šos ieteikumus ieviesīs arī attiecīgajās sistēmās.
EDS
EDS, protams, saprātīgs cilvēks vispār nav spējīgs lietot. Tur vajag kā miminums augstāko izglītību grāmatvedībā un iziet septiņu mēnešu kursus VIDā. Tas gan nenozīmē, ka ,veicot tieši septiņas minūtes ilgu darbu (nu ok, tur ar visu izstrādājošā uzņēmuma birokrātiju, kur minūtes pārvēršas par dienām mazliet vairāk, bet mēs viņiem par to tjipa maksājam), to nevar salabot.
Tagad tā, uzmetam aci sekojošajam attēlam un ne vairāk, kā 10 sekundēs pasakiet, kā var izveidot jaunu iesniedzamo dokumentu:
EDS sistēma. Kā pievienot jaunu dokumentu?
Neatradāt? Normāli, es arī neatradu – man tas aizņēma augstāk pieminētās septiņas minūtes un bezjēdzīgu klikšķināšanos pa n-tajām sistēmām.
Atbilde, kad tā reiz ir atrasta, saprotams ir acīmredzama:
EDS. Kā pievienot jaunu dokumentu.
Un tagad pasakiet man – kurš idiots šādu svarīgu un būtisku pogu ieliek meņucī, to nekādi neizceļot, un kā parasts saprātīgs lietotājs vispār var iedomāties, ka tai ir kaut mazākais sakars ar lielajā lapas daļā esošo sarakstu?
Labā ziņa šajā visā ir tā, ka šo lietojamības feilu var izlabot diezgan elementāri – ieliekot divas pogas, tajās vietās, kur tām ir jābūt:
EDS. Jauna dokumenta pievienošana. Ramūna piedāvājums.
Obviously, pogu tekstu var izdomāt krietni jēdzīgāku.
Šī viena mazā izmaiņa ietaupītu neskaitāmas minūtes visiem tiem nabaga cilvēkiem, kuriem tādu vai citādu iemeslu dēļ ir nepieciešams izmantot šo sistēmu.
Tagad otrs mazais stāstiņš:
Jūrmalas Namsaimnieks/Horizon
Jūrmalas namsaimnieks savā mājas lapā ir ieviesis ģeniālu iedzīvotājiem noderīgu lietu – iespēju elektroniski iesniegt ūdens skaitītāju rādījumus. Tas ir kruta un megaapsveicami. Ir vienīgi, kā jau parasti, dažas nianses.
Pirmais sīkums gan vairāk liecina par to, ka biedri nav iepazinušies ar horizona iespējām – moš kāds no FMSa grib viņiem par tām pastāstīt?
Jūrmalas namsaimnieks. Pieslēgšanās sistēmai.
Bet nu ok, sūds par demo tekstu (lai arī labu iespaidu tas galīgi nerada). Kļovākais moments notiek tieši nākamajā skatā, kurš izskatās precīzi šāds:
Jūrmalas namsaimnieks. Skats, pieslēdzoties sistēmai.
Ok, paldies, jūtos laipni ielūgts un saprotu, kas es esmu un kur varu nomainīt paroli.
Tikai, kā man, sievietei ap 50 (kura pat pēdējos padsmit gadus tomēr ir pavadījusi biroja darbā pie datora), iedomāties, ka lai iesniegtu tos skaitītāju rādījumus vispirms ir jāsaprot, ka tas “NĪP portāls” ir poga, kuru var nospiest, un ka zem tās tad atverās kaut kāda debīla izvēlne, kurā tad ir šis te teksts par ūdens skaitītājiem.
Vai tad tiešām tik grūti bija uztaisīt elemtāru lietu – jau ienākot sistēmā tā izvēlne izskatās šādi:
Jūrmalas namsaimnieks. Ramūna izvēlnes piedāvājums.
Būtībā abos stāstos morāle ir īstenībā viena un tā pati – izstrādātājiem ļoti reti nākas iejusties sitēmu pirmo reizi (gan vispār, gan pēdējo x mēnešu laikā) lietojošo lietotāju ādā, tāpēc rodas šādi brīnumi. Šajos abos gadījumos ir viena un tā pati problēma – ja tu zini, ka tā poga atrodas tur, tad tev tās novietojums un izskats nešķiet problemātisks un arī pārējie pēc tam, kad ir hzcikilgu laiku pavadījuši, lai atrastu šo pogu, pēc tam baisi par tās novietojumu neiebilst, turklāt sūdzēties, ka poga bija grūti atrodama ir psiholoģiski līdzīga darbība sava intelekta noniecināšanai.
Viens no labākajiem veidiem, kā šīs problēmas izskaust jau pašā saknē ir tā saucamais hallway testing, kuru, par nelaimi, Latvijā diezin vai bieži kāds izmanto. Vismaz man izskatās, ka abos iepriekšējos gadījumos ne.
—
Šī raksta autors ir Ramūns Usovs. Šis ir gandrīz viesu raksts (sarunāta pārpublikācija), bet, ja kādam derdz un ir idejas rakstiem par blogā apskatāmajām tēmām, sūtiet rakstus un idejas uz sergejs.bizans@sv.lv.
Mākslinieki parasti paraksta savus mākslas darbus. Arī fotogrāfi to kādreiz darīja uz fotogrāfijām priekšpusē vai aizmugurē. Tagad ir digitālais laikmets un logotips uz bildes ir kā paraksts – bilde iegūst oficiālāku statusu, tā izskatās “pabeigtāka”, jo tā ir parakstīta. Fotogrāfijai pat reizēm palielinās vērtība no šāda paraksta.
«Pabeigtāku» fotogrāfiju piemēri, kas pievienoti rakstam, vispār neiztur nekādu kritiku. Pilnībā sajātas fotoaģentūru bildes, kas paredzētas apskatei masu mediju fotoredaktoriem, lai tās iegādātos, nevis, lai sniegtu jelkādu estētisku vai informatīvu baudījumu.
Tai pat laikā National Geographic, Boston Globe, un arī LatFoto rakstā pieminētās aģentūras LETAfotogrāfs Edijs Pālens publicē normāla izmēra fotogrāfijas bez ūdenszīmēm vai kādiem citiem fotogrāfijas kropļojumiem, kā to dara arī lielākā daļa Latvijas portālu. Visi šie, pēc Daiņa vārdiem, ir nelabojami amatieri, kas neko nesaprot.
Ja nav ko zagt, tad tāpat nekad nezags. Ja gribēs nozagt, tad kaut vai ar ūdenszīmi, ko pēc tam var arī retušēt, starp citu.
Sadzīves elektropreču apgrozījuma salīdzinājums. GfK Retail and Technology Baltic grafika.
Sistēma, kā parasti, vienkārša. Sākumā noskaidrojam, ko vēlas attēlot grafikā, pēc tam izmetam ārā visu lieko un attēlojam tieši to, ko vēlējāmies parādīt. Man tā kā vairāk šķiet, ka no konteksta būtiskākais bija parādīt to, cik lielā pakaļā bija 2009. gada tirgus un cik elektropreču tirgū nozīmīgs ir pēdējais ceturksnis, bet varbūt tomēr kādam ir īpaši svarīgi dati par katru ceturksni atsevišķi, tāpēc sanāca divas grafikas.
Sadzīves elektropreču pārdošanas apgrozījums Latvijā un apgrozījuma izmaiņas. mrserge.lv grafikas.
Principā gadījumos, kad tekstā jau atrunā skaitļus, pilnīgi pietiek ar otro grafiku. Papildus, protams, var izcelt kaut kādus atsevišķus skaitļus (piemēram, zemāko un augstāko apgrozījumu vai kādu īpašu ceturksni). Savukārt «Q4-09», «Milj.LVL» un citus statistiķu iekšējās sarakstes kodus vienmēr ir jāatstāj ārpus grafikām, kuru skatās parastie cilvēki.
Starp citu, viens interesants novērojums. Manā skatījumā ir muļķīgi ceturkšņa datu salīdzinājuma grafikai izmantot līkni, jo punkti savā starpā nav saistīti. Attiecīgi līknes punkti, kas ir starp divu ceturkšņu punktiem, ir izdomātas muļķības.
